5-9 Nešķīstie gari

Mateja 12:43-45: „Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo; un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija. Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij.”

Izplatītā interpretācija
Nešķīstie gari esot Sātana kalpi, kas ieiet cilvēkā un liek tiem grēkot.

Komentāri

1. Ne Velns, nedz Sātans nav minēti kā valdnieki pār nešķīstajiem gariem.
2. „Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku” (Mk.7:15).
3. 45.pants noslēdzas ar vārdiem: „Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij”, kas ļauj secināt, ka šis fragments ir uztverams kā līdzība. „Nešķīstais gars” ir frāze, kas evaņģēlijos lietota vienlīdz ar „dēmoniem”. Citviet mēs jau runājām par to, ka Jēzus lieto tā laika valodu, runājot par dēmoniem, un tas attiecas arī uz šo fragmentu. Ar to Viņš faktiski saka: ‘Tāpat kā jūs ticat tam, ka nešķīstie gari var iziet no cilvēka un atkal no jauna ieiet viņā, tā arī šī paaudze tika reiz iztīrīta, bet drīz vien tā kļūs vēl sliktāka, nekā papriekšu bija’.
4. Šis fragments ir Mateja 12:22-28 kontekstā, kur Jēzus lieto pašu farizeju idejas, lai pierādītu šo ideju nepamatotību: „Ikviena valsts, kurā iekšējs naids…nevar pastāvēt. Ja nu sātans izdzen sātanu, tad viņš ir naidā pats ar sevi. Kā tad viņa valsts var pastāvēt?” Jēzus nesaka, ka Viņš tic sātanam vai Belcebulam – 2.Ķēn. 1:3 pēdējais ir skaidri nosaukts par pagānu elku – Viņš lietoja to laiku valodu, lai satriektu viņu uzskatus. Tādēļ nav brīnums, ka dažus pantus vēlāk Viņš atkal piemin nešķīstos garus. Tāpat kā Viņš neticēja Belcebulam, Viņš neticēja arī nešķīstajiem gariem.
5.  Ka šis fragments ir alegorisks, norādīts Mateja 13:10, kur „mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: ‘Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?’” Jēzus runāja līdzību par Belcebulu un nešķīstajiem gariem tai pašā dienā, kad Viņš tiem stāstīja līdzību par sējēju (Mt.12:46; 13:1). Mācekļi uzdeva šo jautājumu tāpēc, ka todien Viņš bija tiem stāstījis ļoti daudz līdzību.
6. Uzmanīgi lasot, atklājas, ka „nešķīstais gars” attiecas uz cilvēku. „Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas…” Pastaiga pa tuksnesi un lēmums atgriezties mājās – tā runā par cilvēku.
7. „Gars” nereti attiecās uz cilvēka noskaņojumu (piem., 5.Moz.2:30; Sal.pam.25:28; Jes.54:6; 61:3; Ecēh.18:31; Mk.14:38; Lk.2:40; 2.Kor.2:12; 12:17; Ef.4:23). „Nešķīstais gars” varētu attiekties uz ļauniem nodomiem, kas iederētos 34-36. pantu kontekstā. Jo kā cilvēks domā „savos dvēseles dziļumos”, tāds viņš arī ir (Sal.pam.23:7), tad gars un cilvēks ir sinonīmi. Tātad līdzībā runāts par cilvēka dvēseli, kas attīrās, bet vēlāk nonāk vēl sliktākā stāvoklī nekā pirms attīrīšanās, kā tas notika ar Saula „ļauno garu”, kurš atstājās no Saula, kad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja, bet pēc tam atgriezās vēl daudz ļaunāks. Ievērojiet arī, ka „viņam uzbruka ļauns gars, kas bija Tā Kunga sūtīts” (1.Sam.16:14); šis dvēseles noskaņojums bija Tā Kunga sūtīts, tas nenāca no kādas pārcilvēciskas ļaunas būtnes.       

Iespējamie skaidrojumi

1. Jānis Kristītājs noteiktā mērā attīrija ebreju tautu; viņš centās mainīt ebreju ļauno sirdsprātu (garu) (Mal.3:19 & 24 salīdz. ar Mt.11:10 & 14). Cilvēks, kas staigā tuksnesī („izkaltušas vietas”) ir pielīdzināms ebrejiem, kas dodas uz tuksnesi klausīties Jāņa sprediķi. Un visa šī saruna sākās pēc tam, kad Jēzus bija dziedinājis „ļauna gara apsēstu, kas bija akls un mēms” (Mt.12:22). Izārstētais droši vien atradās turpat tuvumā. Tā bija spēcīga argumentācija, kas netieši norādīja uz tagad veselo cilvēku. ‘Cik brīnišķīgi tas bija! Un cik traģiski būtu, ja viņam kļūtu vēl septiņas reizes sliktāk, nekā bija līdz šim. Bet tik traģiski būs jums, ja jūs aizgriezīsities no Jāņa dotās garīgās attīrīšanās.’     
2. Mēs redzējām ka Jēzus atsaucas uz pantiem 9.-12. Salamana pamācībās, pielīdzinot neprātīgo izsmējēju tiem, kas tagad noliedz „Kristu…(kas ir) Dieva spēks un Dieva gudrība” (1.Kor.1:24), Kristu, „kas mums kļuvis par Dieva gudrību” (1.Kor.1:30). Arī citi Salamana pamācību panti sasaucas ar šo pieeju: „Gudrība …nokāva savus kaujamos lopus…un saklāja galdu, tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām: ‘Kas nejēga, lai pošas šurp’” (Sal.pam.9:1-4). Tas ir pamatā kāzu mielasta līdzībai, kur ebreji atsakās pieņemt Kristus gudrības aicinājumu (Lk.14). Gudrība, kas sauc no pilsētas augstajām vietām, atgādina Jēzus aicinājumu templī Ciāna kalnā (Jņ.7:37). „Dod sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā” (Sal.pam.9:9) attiektos uz tiem, kas mācījās no Jāņa  un turpināja uzņemt mācību no Kristus. „Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!” (Sal.pam.9:5) atgādina Kristus aicinājumu ēst Viņa miesu un dzert Viņa asinis kā simbolu Svētajā Vakarēdienā (Mt.26:26-28). „Gudrība darīja sev namu” (Sal. pam.9:1) varētu attiekties uz Kristus nama uzpošanu Mt.12:44. Tādējādi divas Salamana pamācību sievietes, netikle un gudrība attiecīgi pārstāvētu ebreju sistēmas mācību un Kristu. Izraēla atkritējs Ecēhiēla grāmatā  pielīdzināts netiklei (16:28,29 & 31), kā arī Hozejas grāmatā (1.un 2.nodaļās); skat arī Jeremijas 3:1,6,8.
3. Tagad mēs jau varam dziļāk ielūkoties šī fragmenta tēlainībā. Cilvēks, kas pārstāv ebrejus, kuri nevēlas ieklausīties Kristus mācībā, staigāja pa „izkaltušām vietām”. Tas varētu atgādināt Izraēla atkritējus tuksnesī, kuri arī „kārdināja To Kungu” (1.Kor.10:9), atsakoties no Mozus mācības, kurš pārstāvēja Kristu (5.Moz.18:18). Dievs vadīja Izraēlu „tuksnesī cauri tukšai, klajai un aizu pārklātai zemei, cauri tumsai un sausumam, cauri zemei, kur nestaigā neviens ceļinieks un kur neviens arī nedzīvo” (Jer.2:6). Izraēls tuksnesī alka Valstības „atdusas”, taču to neatrada (Ebr.3:11). Līdzīgi arī cilvēks Mateja 12:43 pārstaigā izkaltušās vietas, „meklē dusu un to neatrod”.
4. Cilvēks nolemj atgriezties savās mājās. Tam jābūt saistītam ar iepriekš 29.pantā teikto, ka stiprā nama saimnieka mantas nevar paņemt, vispirms nesasaistot saimnieku. Lk.11:22 piebilst, ka to var izdarīt kāds, kas ir stiprāks par to. Šis stiprais cilvēks ir Sātans, un tikai Jēzum pietiek spēka to pārvarēt. Tāpēc ka Jēzus sasaistīja Sātanu – grēku – Viņš spēja darīt brīnumus un dalīties ar mums šīs mājas laupījumā. Evaņģēlijos ir dots mājiens, ka cilvēkiem, kurus Jēzus izdziedināja, tika piedoti viņu grēki un ka to slimības nereti bija tieši viņu grēku rezultāts (Lk.5:20; Jņ.5:14). Pirms Jēzus to izdziedināja, sātans bija turējis sievieti saistītu astoņpadsmit gadu (Lk.13:16). Jēzus varēja teikt, ka vienlīdz iedarbīgi ir teikt „Tavi grēki tev piedoti” un „Celies un staigā” (Lk.5:23). Velns – grēks – turēja mūs verdzībā savā mājā, kamēr Jēzus to neiznīcināja (Ebr. 2:14-18). Jēzus bija sācis saistīt stipro grēka vīru jau Savas dzīves laikā un šī iemesla dēļ Viņš bija varējis noteiktā mērā dalīties ar mums laupījumā, kaut gan pilnībā Viņš to sasaistīja ar Savu nāvi krustā. Tādējādi, māja, kur cilvēks atgriezās, bija tukša – visas stiprā vīra mantas (29.p.) bija aizvāktas. Tēlaini to var sasaistīt ar Jēzu templī, kad Viņš iztīrīja to no naudas mijēju galdiem un baložu pārdevēju soliem (Mk11:15-17). Templi Viņš ebrejiem nosauc par „jūsu namu” (Mt.23:38). Cilvēks, kurš simbolizēja atkritušo Izraēlu, nosauktu templi par ‘savu māju’. Tas, ka Kristus pirms Pashā svētkiem iztīrīja templi, sasaucas ar ebreju paražu, kas pieprasa (2. Moz.12:19) iztīrīt namu no raudzētā, kas parasti ir pirmdzimtā uzdevums. Jēzus iztīrīja templi, Sava „Tēva namu” (Jņ.2:16).           

Perspektīvā Izraēla garīgais nams bija izmēzts un iztīrīts no visām sliktajām lietām, ko grēks bija tajā ienesis. Nams bija „uzposts”, savests „kosmosa” kārtībā (grieķu kosmeo). Vārds „Kosmos” apraksta lietu kārtību. Jēzus iedibināja jaunu Kosmosu Izraēla namā, atmetot bauslību, kura nesa grēka atziņu, stipro vīru, Sātanu (Rom.7:7-11; 4:15). Sīkākam izklāstam skat 2-4 „Jūdu Sātans”.

Tādēļ septiņi citi gari, kas ieiet cilvēkā, pārstāv ebreju dedzīgo Evaņģēlija noliegumu pēc tā noklausīšanās. Pēteris šķiet atsaucas uz vārdiem „un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija” (Mt.12:45), runājot pirmām kārtām par ebreju kristiešiem, kas tad bija novērsušies no Kristus. Pēteris argumentē: „Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums” (2.Pēt.2:20). Tadējādi, iespējams, ka Pēteris interpretē septiņus garus, kas ieiet cilvēkā, proti, viņa namā kā pareģojumu par tiem daudziem ebreju kristiešiem, kas aizgriezušies no ticības jūdaisma sludinātāju ietekmē, kas tos mudināja atgriezties pie bauslības. 21.un 22.panti pievēršas tai pašai tēmai: „Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā, pie atziņas nākušiem, nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos”.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |