5-8 Jēzus kārdināšana

Mateja 4:1-11: „Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: ‘Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.’ Bet Viņš atbildēja un sacīja: ‘Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.’ Tad velns noveda Viņu sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: ‘Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.’ Tad Jēzus tam sacīja: ‘Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.’ Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: ‘To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.’ Tad Jēzus viņam saka: ‘Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.’ Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.”

Parastā interpretācija
Parastais uzskats ir, ka šis fragments liecina par atsevišķas būtnes, vārdā Sātans, esamību, kurš kārdinājis Jēzu grēkot, liekot Viņam priekšā dažādas lietas, cenšoties ievest Viņu kārdināšanā.

Komentāri

1. Jēzus „tāpat kārdināts visās lietās” (Ebr.4:15), un: „katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama” (Jēkaba 1:14). Mūs kārdina mūsu pašu kārību un ļauno iedomu „Sātans”, tāpat kā arī Jēzu. Mūs nebūt nekārdina kāda ļauna būtne, kas pēkšņi nostājas mums blakus un iesaka mums grēkot – grēks un iekāre nāk „no iekšienes, no cilvēka sirds (Mk.7:21). Tie „iziet” no cilvēka sirds it kā uzsverot, ka patiesībā sirds ir to avots. Jēzus tāpat kā mēs kārdināts visās lietās (Ebr.4:15,16), un šajā ziņā Viņš kļūst mums par īstenu paraugu. Pāvils aizņemas šo „kārdinātāja” tēlu, kas nāk pie Jēzus  un pielieto to „kārdinātājam”, kas nāk pie kristiešiem (1.Tes.3:5). Un mēs varam atzīmēt, ka tikai Mateja evaņģēlijā lasāms, kā Jēzus gavēja kārdināšanas laikā – un tikai Matejs dod mums norādījumus par gavēšanu (Mt.6:16-18 salīdz. ar Mt.9:14,15). Tā kā mūsu pārbaudījumu laikos mums blakus nestāv nekāda reāla Sātana būtne, kas mūs kūdītu, no tā nepārprotami izriet, ka tās nebija arī blakus Jēzum, mūsu paraugam.
2. Acīmredzot kārdinājumi nav jāuztver burtiski: -
3. Mateja 4:8 lasām, ka velns ved Jēzu uz ļoti augstu kalnu, no kura redzamas visas pasaules valstis un viņu godība. Pasaulē nav neviena tik augsta kalna, no kura būtu redzamas visas pasaules valstis. Tā kā zeme ir apaļa, tad nav tādas vietas, no kuras to visu varētu pārredzēt.
4. Ja mēs salīdzinām Mateja 4 un Lūkas 4 aprakstītos kārdinājumus, mēs redzam, ka to apraksta secība abos evaņģēlijos ir atšķirīga. Marka 1:13 teikts, ka „Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un Sātans Viņu kārdināja”, bet Mt.4:2-3 lasām:”Kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis…kārdinātājs (Sātans) piestājās pie Viņa…”. Tā kā Raksti nevar būt pretrunīgi, mēs varam secināt, ka tie paši kārdinājumi pastāvīgi atkārtojās. Kārdinājums pārvērst akmeņus maizē ir tam acīmredzams piemērs. Šie kārdinājumi pilnīgi dabīgi varēja izraisīties Jēzus prātā. Tā kā Viņam bija mūsu daba, bads varēju Viņu ietekmēt kā fiziski, tā arī garīgi, izraisot iedomu tēlus. Dažas dienas bez ēdiena var izraisīt halucinācijas (salīdz. ar 1.Sam.30:12). Akmens un maizes klaipu līdzību Jēzus piemin Mt.7:9, un šie tēli, protams, uzausa Viņa bada izraisītajā iztēles spēlē – taču ikreiz Viņš pārņēma kontroli pār tiem, atceroties Dieva Vārdu.
5. Droši vien Jēzus Pats bija stāstījis evaņģēlistiem par Saviem pārdzīvojumiem tuksnesī, tēlaini aprakstot šo izjūtu spraigumu, kā mēs to lasām Mateja 4. un Lūkas 4.nodaļās.
6. Nevar būt, ka velns būtu vadājis Jēzu pa tuksnesi un Jeruzalemes ielām, uzcēlis Dieva nama jumta galā ziņkārīgo ebreju acu priekšā. Josifam Flavijam nekas nav teikts par ko tamlīdzīgu – tam būtu vajadzējis sacelt vispārēju kņadu. Ja šie kārdinājumi radās vairākas reizes šo četrdesmit dienu laikā un šī perioda beigās (vai vismaz divas reizes, secinot no tā, ka Mateja un Lūkas pierakstos to secība atšķiras), Jēzum nepietiktu laika, lai aizietu (ievērojiet, ka velns Viņu „veda” un „uzcēla” tur) uz augstāko kalnu (iespējams Hermona kalnu Izraēlas pašā ziemeļu galā), uzkāptu augšā un lejā un atgrieztos tuksnesī un atkārtotu to atkal visu no gala. Visi Viņa kārdinājumi notika tuksnesī – Viņš tur bija četrdesmit dienas, visu laiku tapa velna kārdināts (viņš To atstāja tikai pašās beigās – Mt.4:11). Ja velns Jēzu visu šo laiku kārdināja un tas notika tuksnesī, tad Jēzus nevarēja doties uz Jeruzalemi vai uz augsto kalnu. Šīs lietas varēja notikt tikai iztēlē.
7. Ja velns ir materiāla būtne, kura neizjūt cieņu pret Dieva Vārdu un cenšas pievērst ļaudis grēkam, tad kāpēc gan Jēzus citē Rakstus, lai uzvarētu to? Saskaņā ar plaši izplatīto uzskatu, tas nebūt neiedarbotos uz velnu. Ievērojiet, ka katru reizi Jēzus citē Bībelē teikto. Ja velns ir ļaunās tieksmes Jēzus sirdī, tad ir skaidrs, ka Dieva Vārds Viņa sirdī ieskanas līdz ar šo ļauno tieksmju parādīšanos. Tik piemērots šim gadījumam ir Psalms 119:11, ka tas varētu būt pravietojums par Kristus pieredzi tuksnesī: „Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi”.
8.  Uz to ka kārdinājumi bija iekšēji norāda arī to virzība Mateja pierakstā: no tuksneša uz tempļa virsotni, tad uz augstu kalnu – kā savveidīga sniegšanās pēc Debesīm. Iespējams, ka Pāvilam tas bija prātā, kad viņš komentē, ka Jēzus „neturēja par laupījumu līdzināties Dievam”. Viņš atmeta šo kārdinājumu un tā vietā Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz pat krusta nāvei (Fil.2:6-8).
9. Velns Viņu uz kādu laiku atstāja, lai atgrieztos vēlāk. Šie kārdinājumi atgriezās, kad ebreju tauta, farizeji un Hērods pieprasīja no Viņa kādu zīmi (Lk.23:6-9; Mk.6:1-6; 8:11-13; 15:31; Mt.12:38-42). Tas bija tas pats kārdinājums, kuru Viņš pārvarēja Mt.4:5-7. Taču citur Rakstos nekur nav minēta kāda burtiska būtne, kas Viņam uzmāktos Viņa kalpošanas laikā. Taču šie trīs kārdinājumi būtībā uzmācās Viņam arī vēlāk un visaugstāko pakāpi sasniedza Jēzus krusta pieredzē. Tā, „nolaidies zemē” var salīdzināt ar ebreju teikto, kad tie kārdināja Jēzu kāpt no krusta zemē [atkal ebreju sistēmas asociācija ar velnu]. Visai pieraksta struktūrai pirmā gadsimta kontekstā bija jāskan kā debatēm starp jūdu rabīniem un viņu mācekli: „Mateja un Lūkas stāstiem ir trīsdaļīgas sarunas forma, kas stipri līdzinās rakstu mācītāju debatēm, kas pierādījumiem izmanto Rakstu tekstus” (1).

Jāņa evaņģēlijs izlaiž daudzus notikumus un sinoptiskajos evaņģēlijos atstāstīto Kristus mācību, taču pauž tās būtību citādā veidā (2). Šķiet ka Jāņa evaņģēlijā līdzvērtīgs kārdināšanas piemēram ir viņa stāstījums Jņ.6:1-14 par ebreju vēlēšanos, lai Jēzus rādītu zīmes par pierādījumu, ka Viņš ir Mesija, lai viņš gādātu par mannu tuksnesī. Šajā gadījumā Jānis tēlo ebrejus un viņu domu gājumu līdzīgi Sātanam tuksneša kārdinājumos. Sekojošās paralēles starp tuksneša kārdinājumiem un Kunga pieredzi, kā tā attēlota Jāņa 6, parāda kā kārdinātājs ‘velns’ atgriežas pie Kunga Jēzus – un starp citu atzīmējiet savā prātā, ka ‘Sātana’ ekvivalents šeit ir ebreji:

Sinoptiskie evaņģēliji runā par to, ka Sātans „piestājas” un kārdina un izaicina Kungu Jēzu, piedāvājot Viņam pasaules politisko varu (Mt.4:8,9). Jānis to pašu apraksta kā ļaužu ‘piestāšanos’ Viņam, lai darītu Viņu par ķēniņu – taču Jēzus atraida šo kārdinājumu (Jņ.6:15). Tāpat arī tuksnesī ‘Velns’ ir kārdinātājs, kas piedāvā vērst akmeņus maizē. Bet Jņ,6:30,31 mēs lasām, ka tie ir ebreji, kas izsauc to pašu kārdinājumu. Tuksnesī Kungs uz to atsaucās ar vārdiem, ka „cilvēks dzīvo no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. Un arī Jņ.6:32 Viņš runā par Dieva doto maizi no debesīm. ‘Velna’ mudinājums, lai Viņš parādītu Savu dievišķo spēku visa Izraēla acu priekšā no Jeruzalemes tempļa (Mt.4:5,6; Lk.4:9-12) atkārtoti parādās Jāņa evaņģēlijā no Kunga brāļu mutes, kas mudina Viņu doties uz Jūdeju un „rādīties pasaulei” (Jņ.7:1-5).

Jebkurā gadījumā kārdinājums radīt mannu tuksnesī bija kārdinājums spēlēt Mesijas lomu tā kā ebreji to būtu no Viņa gaidījuši – un tieši šo kārdinājumu Jēzus pārvarēja. Līdzīgi, arī kārdinājums mesties lejā no Dieva nama jumta visa Izraēla acu priekšā bija tas, ko ļaudis no Viņa gaidīja, bet ne tāda bija Viena Dieva griba; jo, saskaņā ar rabīnu rakstiem (Pesiqta Rabbati 36): „Kad ķēniņš, Mesija, sevi atklās, viņš nāks un nostāsies uz Dievnama jumta”. Šie kārdinājumi atkārtojās, jo „velns atstāja Viņu līdz turpmākam laikam”, lai atkal atgrieztos – proti, Viņa brāļu veidolā, kas mudināja To doties uz Jūdeju un darīt zīmes, lai pierādītu Savu identitāti. Tieši ebreji nemitīgi kārdināja Jēzu, prasot kādu „zīmi no debesīm” (Mt.16:1; 22:18,35; Mk.8:11; 10:2; 12:15; Lk.11:16). Viņi ir tie, kas pastāvīgi kārdina Jēzu, kā mēs to pirmo reizi lasām Viņa tuksneša kārdinājumu aprakstā. Tādējādi, pamatoti veidojas saikne starp tuksneša „velnu” un ebrejiem / ebreju domāšanas veidu un kārdinājumu apmierināt viņu nevis Dieva vēlmes.

1. Lk.11:21,22 Kungs Jēzus runā par to, ka Viņš jau ir uzvarējis ‘velnu’ un izdala viņam atņemto laupījumu mācekļu starpā. Tas varētu būt pravietojums par Kunga ticību, ka Viņš gūs uzvaru pār velnu krustā. Bet tā varētu būt arī atsauce uz Viņa sekmīgo cīņu ar ‘velnu’ tuksneša kārdinājumu laikā. Ja tas tā ir, tad tas atspoguļo to, kā Viņš izprata ‘velnu’, ne kā stipro, kas sargā savu māju, jo Jēzus necīnījās ar kādu stiprinieku tuksnesī, bet gan kā simbolisku grēka varu, ar kuru Viņš cīnījās un uzveica to (3).
2. Ir acīmredzama saistība starp Jēzus kārdināšanu / pārbaudīšanu tuksnesī un Izraēla kārdināšanu / pārbaudīšanu, arī tuksnesī. Tādēļ katru reizi Kungs, atbildot uz kārdināšanu, citē 5.Mozus attiecībā uz Izraēla tuksneša kārdinājumiem. Būtība ir tajā, ka tieši Dievs pārbaudīja Izraēlu. Grieķu vārdi peirazo un peirasmos, kurus tulko kā „kārdināt” tuksneša kārdinājumu kontekstā lietoti attiecībā uz Dievu, kas pārbauda Savu tautu (1.Moz.22:1; 2.Moz.15:25; 17:7; 3.Moz.14:22; 5.Moz.4:34; 8:2; 9:22; 33:8; Ps.95:8). Gluži  vienkārši, lai kas tas būtu par ‘velnu’ Kunga kārdinājumos, tas bija Dieva kontrolē. Mēs jau iepriekš norādījām uz to, kā Dievs pārbaudīja Izraēlu 2.Sam.24:1, bet tas pats gadījums 1.Laiku jau min „Sātanu’ kā vaininieku.
3. Kungs Jēzus pārvarēja kārdinājumus, citējot Rakstus. Tas ir saprotams cilvēka prātā radušos kārdinājumu pārvarēšanas veids; bet nav nekāda loģiska vai bibliska iemesla kādēļ kāda ļauna būtne, kāds Sātans būtu atvairāms ar Bībeles citātu palīdzību. Kad kāds ļauns cilvēks tevi kārdina vai draud tev, nerunājot jau par „Sātanu”, Bībeles citēšana neliktu tai doties prom. Bet ja tu saproti, ka patiesais ‘Sātans’ ir mūsu pašu iekšējie kārdinājumi un domas, kas ir mūsu pretinieki, tad viss kļūst skaidrs.
4. Tas, ka Kungs gara spēkā tiek aizrauts un redz Sevi stāvam augstā kalnā vai tempļa smailē, atgādina Ecēhiēla pieredzi. Arī viņš Gara spēkā tika pacelts un nonāca pie trimdiniekiem pie Ķebaras upes. Gara spēks „viņu pacēla un aiznesa…parādībā”, bet es nedomāju, ka viņš tur burtiski nonāca (Ecēh.1:4-28; 3:11-15; 11:1,24,25). Šķiet, ka tas pats notika ar Kungu Jēzu, „cilvēka dēlu”, kura pirmtēls Ecēhiēls bija daudzējādā ziņā.

Iespējamie paskaidrojumi

1. Kad Jēzus tika Jāņa kristīts Jordānas upē, Viņš saņēma Svētā Gara spēku (Mt.3:16). Tiklīdz Viņš izkāpa no ūdens, Gars Viņu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Tā atziņa, ka Gara spēkā Viņš var vērst akmeņus maizē, neskarts nolēkt no celtnēm un tml., droši vien, sacēla Viņa prātā milzum daudz kārdinājumu. Ja kāda persona būtu mudinājusi Jēzu to darīt, un Jēzus zinātu, ka šī persona ir grēcīga, tad šie kārdinājumi nebūtu tik vilinoši kā kad tie nāktu no Jēzus paša prāta.
2. Kārdinājums pārņemt Savā varā visas pasaules valstis būtu daudz spēcīgāks, ja tas būtu radies Kristus prātā. Jēzus prātam bija jābūt Rakstu pārņemtam un, gavēšanas nomocītam, Tam būtu kārdinoši interpretēt Rakstus tā, lai attaisnotu Viņa lēmumu rast vieglāko izeju no radušās situācijas. Stāvēšana uz augsta kalna atgādina Ecēhiēlu, kad tam tika rādīta nākamā Valstība (Ecēh.40:2), un Jāni, kuram no „liela augsta kalna” rādīta „svētā pilsēta Jeruzāleme” (Atkl.21:10). Jēzus redzēja pasaules valstis, kādas tās būs nākamībā (Lk.4:5), proti, Valstībā, kad „Pasaules valstība ir nākusi rokā mūsu Kungam un Viņa Svaidītajam” (Atkl.11:15). Viņš varētu būt iedomājies Mozu pēc četrdesmit klejošanas gadiem tuksnesī (salīdz. ar Viņa četrdesmit dienām) skatāmies uz Apsolīto zemi (Valstību) no Nebo kalna. Daniēla grāmatā ir uzsvērts (Dan.3:17; 4:31,32; 5:21), ka „cilvēku valstis pieder visuaugstajam Dievam un Viņš ieceļ tajās par valdnieku, kuru gribēdams”; Jēzum bija jāzina, ka tikai Dievam ir vara iecelt pasaules valdnieku. Tādēļ tas nebūtu nekāds liels kārdinājums, ja kāds ļauns monstrs apgalvotu, ka viņš var dot Jēzum varu pār Valstību, kad Viņš zināja, ka tāda vara pieder vienīgi Dievam. Taču Jēzus zināja, ka Dievs vēlas piešķirt Valstību Jēzum, un „velns’ Jēzus prātā varētu Viņam iedvest, ka Viņš to var saņemt nekavējoši. Galu galā, Viņš varētu spriest, Dievs ir paredzējis dot Man varu (Jņ.5:26-27) tādā mērā, ka Man ir vara atdot Savu dzīvību un vara to atkal ņemt (Jņ.10:18), kaut gan galu galā visa vara debesīs un virs zemes tika Viņam dota tikai pēc nāves un augšāmcelšanās (Mt.28:18).
3. Perfektā Rakstu pārzināšana būtu likusi Jēzum saskatīt līdzību starp Viņu un Eliju, kad to tuksnesī bija pārņēmis izmisums (1.Ķēn.19:4,8), un Mozu, kurš zaudēja tiesības iemantot apsolīto zemi pēc četrdesmit gadu klejošanas tuksnesī. Arī Jēzus pēc četrdesmit dienām bija nonācis līdzīgā situācijā – patiesas zaudējuma iespējas priekšā. Mozus un Elija cieta neveiksmi cilvēciskas vājības rezultātā – nevis kādas velnišķas būtnes kūdīti. Tā pati cilvēciskā vājība, „Sātans” vai pretinieks bija tā, kas kārdināja arī Jēzu.
4. „Tad velns Viņu uzrunāja: „Ja Tu esi Dieva Dēls…” (Lk.4:3). Tas, droši vien, bija pastāvīgi Kristus prātā skanošais jautājums, vai patiesi Viņš ir Dieva Dēls, kad visi citi domāja, ka Viņs ir Jāzepa dēls (Lk.3:23; Jņ.6:42) vai ārlaulībā dzimis (kā netieši norāda Jņ.9:29), un oficiālajos tempļa pierakstos Viņš ir Jāzepa dēls (Mt.1:1,16; Lk.3:23, kur „kā mēdza domāt” nozīmē ‘skaitās pēc likuma’). Viņš bija vienīgais cilvēks, kura tēvs nav cilvēks. Filipiešiem 2:8 netieši norāda, ka Jēzus pakāpeniski nāca pie atziņas, ka Viņš patiesi ir tāds pats cilvēks kā mēs, kas arī liek secināt, ka Viņš izjuta kārdinājumu jautāt Sev, vai Viņš ir Dieva Dēls un kāda tad ir Viņa daba.
5. Visi šie kārdinājumi bija Dieva kontrolē un to mērķis bija Kristus garīgā izglītība. Jēzus citētie panti Sevis stiprināšanai pret Viņa („velna”) vēlmēm ir no 5.Mozus grāmatas par Izraēla pieredzi tuksneša klejojumos. Jēzus nepārprotami saredzēja paralēli starp Savu un viņu pieredzi:

      
Tādā veidā Jēzus parādīja mums, kā ir jālasa un jāmācās no Dieva Vārda – Viņš iedomājās Sevi esam Izraēla vietā tuksnesī un mācījās no viņu pieredzes Savos tuksneša pārbaudījumos. Jēzus apraksts tuksnesī pie zvēriem un eņģeļiem (Mk.1:13) ir vēl viena saikne ar Izraēla pieredzi tuksnesī – Dievs sūtīja pret tiem zvērus viņu nepaklausības dēļ (5.Moz.32:19-24 un konteksts).

Piezīmes

1. G.H. Twelftree, ‘Temptation of Jesus’, in I.H. Marshall, ed., Dictionary of Jesus and the Gospels (Leicester: IVP, 1992), p.822. Ernsts Lohmeijers arī atzīmē, ka tuksneša kārdinājumi stipri līdzinās disputam starp diviem rabīniem – it kā Jēzus apstrīdētu ebreju domu gājienu Rakstu interpretācijā. Skat Ernst Lohmeyer, The Lord’s Prayer (London: Collins, 1965), p.224.
2.  

1. Tas patiesībā ir uzskats, ko pauž Joachim Jeremias, New Testament Theology (New York: Scribners, 1971), p.73.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |