5-8-2 Tuksneša kārdinājumi: iespēja ielūkoties
Jēzus domu gājumā

Mēs parādījām, ka mūsu Kunga pieredze atgādināja Izraēla pieredzi tuksneša klejojumu laikā, kā arī, ka tā liecināja par to, cik lielā mērā Viņa domas bija saaugušas ar Dieva vārdu, kā arī to, kāda bija Viņa attiecību ar eņģeļiem būtība. Sekojošie komentāri ļauj sīkāk ieskatīties mūsu Kunga kārdinājumu būtībā:

1. Kungs saprata, ka Viņa pieredze tuksnesī ir līdzīga Izraēla pieredzei tuksnesī un attiecināja 5.Mozus grāmatā rakstīto šajā sakarībā uz sevi. Līdzīgs piemērs atrodams arī citātā no Mal.3:1: „Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā” kā „Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt” (Mt.11:10).
2.  Kunga grēcīgo tieksmju iemiesojums velnišķajā būtnē parāda vien to, cik skaidri Viņš saprata Sava prāta dalījumu miesiskajā un garīgajā – Viņam bija sveša mūsu prātam, kam trūkst pilnīga garīguma, tik raksturīga miglainā neskaidrība starp miesisko un garīgo. Iespējams, ka tas bija Viņa prātā, kad Svētajā Vakarēdienā Viņš pārlauza maizi, kas simbolizēja Viņa miesu, uz pusēm, lai parādītu šo dalījumu Viņā pašā (Mt.26:26). 1.Kor.1:13 izgaismo dalījumu miesiskajā un garīgajā, kas tik uzskatāmi parādījās krustā, salīdzinot domas par dalījumu un krustā sišanu: „Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists?”.
3. Viņš, droši vien, citēja 5.Moz.6:13: „Tev būs To Kungu, savu Dievu, bīties”, paturēdams prātā 5.Moz.6:14: „Nesekojiet citiem dieviem”, ar to likdams saprast, ka Savas sirds ķecerīgās domas Viņš pielīdzināja pagānu elkiem. Pirms tam 5.Moz.6:7,8 brīdināja, ka baušļu neievērošana izvērtīsies elku pielūgsmē – un Jēzus redzēja, ka Dieva vārda ignorēšana novedīs pie ļauno tieksmju apmierināšanas. Tādējādi, kārdinājumu mērķis bija pierādīt, ka Kristus turēs Dieva vārdu un likumus Savā sirdī (5.Moz.8:2), kā tas bija arī Izraēla tuksneša klejojumos.
4. Vien Dievam ir vara piešķirt Valstību (Dan.4:32). Jēzus kārdinājums pašam to paņemt (Mt.4:9) norāda uz kārdinājumu līdzināties Dievam. Fil.2:6 komentē, ka neskatoties uz to, ka Viņa prāts bija tikpat pilnīgs kā Dieva prāts, Viņš pat nepielaida tādu domu, ka varētu līdzināties Dievam. Tas (atkal) parāda, cik labi Kristus apzinājās Sava prāta bezgrēcību un cik kārdinoši būtu lepni pieļaut vienlīdzību ar Dievu. Tas varētu būt bijis Viņa domās, kad Viņš teica Jņ.10:34-36, ka Vecajā Derībā cilvēki saukti par dieviem, taču Viņš nepieņem šo nosaukumu un sauc Sevi tikai par Dieva Dēlu. Tas, ka daudzās Vecās Derības vietās Viņu sauc Jahve, varētu likt Viņam arī pieņemt šo vārdu, jo Viņš arī bija Dieva iemiesojums. Jēzus domāja, ka Viņam ir vara piešķirt Valstību, kam Viņš vēlas (Lk.4:6) – un Viņš domāja piešķirt to sev. Taču vēlāk Viņš solīja nodot Valstības pilsētas mums, no kā būtu jāsaprot, ka Viņa pilnības apziņa kārdināja Viņu nedalīties varā ar mums grēcīgajiem.
5. Tas pats kārdinājums ir Viņa miesīgā prāta pamatā, kurš citē Ps.91:11,12 (Mt.4:6): „Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām”. Šis psalms sākotnēji attiecās uz Jozuu, kuru eņģeļi aizstāvēja tuksneša klejojumu laikos, kad maitātājs eņģelis nomaitāja izraēliešus-atkritējus. Šīs speciālās aizstāvības iemesls dots Ps.91: 1; jo viņš bija palicis teltī, bez šaubām, gribēdams dzirdēt Dieva vārdus, kurus eņģelis teica viņa kungam Mozum (2.Moz.33:11). Mūsu Kungs atradās līdzīgā situācijā – Viņš bija uzticīgs vārdam tai laikā, kad pārējais Izraēls bija atkāpies. Tas būtu bijis liels kārdinājums ļaunprātīgi izmantot šo eņģeļu varu, kura Viņa garīguma dēļ tika Viņam piešķirta.
6. Netieši tiek norādīts uz to, ka velna pārvarēšanai Kungam bija nepieciešamas 40 dienas, pēc kurām velns atkāpās no Viņa. To ir daudz vieglāk saprast kā iekšēji notiekošu cīņu, nevis kā cīņu ar kādu pārcilvēcisku būtni. Un četrdesmit dienu ilgs laiks parāda, cik grūti Kungam bija izcīnīt šo uzvaru.
7. Kungs stāv augstā kalnā un skatās uz Dieva Valstību (1), kas pravietiski norāda uz līdzīgu ainu Atkl.21:10. Ir arī citi saskarsmes punkti ar Atklāsmes grāmatu – „Pasaules valstība” = Atkl.11:15; pp.9.,10. = Atkl.22:8,9; p.5. = Atkl.21:2. Tas šķiet gandrīz it kā Kungs, dodot Atklāsmi, atskatītos atpakaļ uz Saviem tuksneša kārdinājumiem, priecājoties par to, ka kādreiz kārotais tagad likumīgi pieder Viņam un mums. Tuksneša kārdinājums bija pārņemt Valstību un valdīt tur bez Dieva, nevis būt Dieva iemiesojumam, pat ja ārēji nebūtu nekādas starpības vai Viņš iemieso Dievu pieņemamā garā vai ne. Lai šie kārdinājumi būtu reāli, bija jābūt iespējai, ka Dievs atļautu Kristum pārņemt Valstību; kā arī atļautu Kungam izmantot eņģeļu palīdzību, kas izglābtu Viņu no ciešanām dārzā. Tam, ka Dievs bija gatavs pieņemt arī Kristus brīvo izvēli pestīšanas plāna izpildes gaitā bija jābūt ne tikai milzīgam kārdinājumam Jēzum, bet arī izaicinājumam pildīt Dieva gribu. No tā izriet arī Dieva sajūsma par Kristus uzvaru, kā tā aprakstīta, piemēram, Jes.49:5-9.
8. Nez vai būtu jāšaubās par to, ka stāvot augsta kalna galā un skatoties uz Dieva Valstību, Jēzus atcerējās Mozu stāvam Nebo kalnā, kuram vienas kļūdas dēļ tika liegta ieeja apsolītajā zemē. Šīm atmiņām bija jāiedarbojas atskurbinoši (5.Moz.34:1). Un nocitējis Sev 5.Moz.8:3, ka cilvēks dzīvo no Dieva vārda, Viņa prāts novirzījās uz 5.Moz.8:9 ar tās zemes aprakstu, kur maizes būs gana un nekā netrūks, Valstībā – garīgajā pilnībā.
9. Kunga kārdinājums ticēt, ka Viņš brīnumainā veidā paglābsies no nāves un neuzkritīs akmeņiem pamatojas Salamana pamācību 3:23, pantā ar solījumu, ka Tēvs neļaus Sava mīļotā Dēla kājai aizmesties vai piedauzīties. Salamana pamācību pants (3:4) speciāli tiek attiecināts uz Kungu Jēzu Lk.2:52. Bet ‘kājas aizmešanās’ Sal.pam.3 kontekstā attiecas uz grēkā krišanu un nepieciešamību turēties stingri uz kājām, pielietojot savā ikdienas dzīvē dievišķo gudrību. Vai mēs līdz ar to negūstam dziļāku ieskatu Kunga prātā? Vai tas netieši nenorāda uz Viņa pārliecību, ka Dievs kaut kādā veidā atturēs Savu Dēlu no grēkā krišanas un ka līdz ar to Viņš var darīt, ko vien Viņš vēlas? Paldies Dievam un Kungam, ka Viņš atmeta šo domu pēc iespējas tālāk.

„Kārdināts visās lietās”
Ja tas attiecas uz mūsu Kungu, no tā izriet, ka katrs no mums tiek tāpat kārdināts visās lietās, tātad katram no mums ir jālūkojas uz Kunga piemēru un jāsadūšojas turēties tāpat kā Viņš. Kārdinājumu daudzveidība ir neaprakstāma. Labs piemērs ir Ps.71:9,18, kas apraksta Kristu krustā jūtamies vecuma bezspēkā nicinātam un nīstam. Tam būtu jāuzmundrina vientuļo sirmo brāli, kurš nespēj iedomāties, ka Kungs varētu saprast viņa jūtas, jo Viņš taču mira tikai 33 gadu vecs. Mēs jau agrāk komentējām netiešos norādījumus uz to, ka Kristus varētu just kārdinājumu ielaisties nelikumīgās attiecībās ar Mariju Magdalēnu. Tas kļūst jo iespējamāk, ja mēs saprotam, ka Viņš, tāpat kā Viņa brāļi, ticis kārdināts visās lietās.

Attiecības ar pūli
Pūļa pastāvīgā uzmākšanās varētu būt vēl viens iemesls neiecietībai, it īpaši ņemot vērā to, ka pūļa domas bija ar ‘maizes baudīšanu un ēšanu’.
Aizvainojuma jūtām, vēlmei Savas personīgās fiziskās un garīgās vajadzības izcelt pāri pūļa prasībām pēc mācības būtu pamazām jāpieaug. Taču Viņa cilvēces mīlestība bija daudz lielāka par rūpēm par sevi – kaut arī Viņam izdevās pievērst tik maz cilvēku, ka tas lika Viņam domāt, ka Viņa kalpošana ir neveiksmīga (Jes.49:6). Redzot ļaužu pūļus, Viņš allaž sajūsminājās, kaut arī apzinājās, ka to motivācija nereti bija apšaubāma. Kā tas kontrastē ar mūsu zibenīgo izmisuma sajūtu par mūsu klausītāju pulku brīvdabas uzrunās vai tajās atbildēs uz sludinājumiem avīzēs, kuras mēs saņemam. Mēs alkstam uzzināt, kāda ir viņu motivācija. Mūsu Kungam neatlika tam laika, viņš bija sludināšanas prieka pārņemts. „Kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās” (Mt.9:36). Konteksts neatstāj iespēju domāt par kaut kādiem „bet” – lasītājs var tikai pats stādīties priekšā Viņa nogurumu un vēlēšanos aiziet projām no ļaužu pūļiem. Droši vien, arī Viņam nereti būs radies kārdinājums atteikties no Saviem pienākumiem, sludināšanas vai ciešanu ziņā. Tomēr Savas dzīves nobeigumā Viņš varēja ar gandarījumu domāt: „Tas Kungs (Eņģeļi? Jahve Elohim) atvēra Man ausis, un Es neatteicos un neatkāpos” (Jes.50:5), kas liek nojaust, ka tāds kārdinājums tomēr pastāvēja.

Viņa attiecības ar ebrejiem Kungam, droši vien, bija lielākais piedauzības akmens. Viņa pieķeršanās ebreju dzīves veidam droši vien bija par iemeslu kārdinājumam tagad un tūlīt nodibināt Valstību un atbrīvot ļaudis no romiešu virskundzības; kaut gan Viņa paša perfektās Likuma burta un gara zināšanas Viņam norādīja, ka tas būtu Likuma pārkāpums. Tā, Jes.56:2 teic „svētīgs tas cilvēks (Jēzus)…kas ietur sabatu un to nepārkāpj”, kaut arī Viņš bija Kungs pār sabatu. Nokāpt no krusta, lai pierādītu, ka Viņš patiešām ir viņu Kēniņš (Mt.27:42), darīt iespaidīgus brīnumus Nacaretē Savu mīļoto brāļu priekšā (Jņ.7:5) būs bijuši reāli kārdinājumi, jo, virspusēji skatoties, tādas zīmes varētu vest pie ļaužu patiesas pievēršanās. Viņa jūtas pret ebrejiem ir skaidri izteiktas Ps.109:4: „Uz Manu mīlestību tie atbild ar naidu, kaut Es par tiem lūdzu Dievu” – lai viņi nožēlotu grēkus? Taču daudz dedzīgākā vēlme pēc Dieva godības būs likusi Viņam labāk sagādāt sarūgtinājumu ebrejiem nekā izsaukt Dieva taisnās dusmas pret Sevi. Viņa spēcīgais farizeju nosodījums Lk.11:42-52 nepārprotami paaugstināja adrenalīna līmeni Viņa asinīs – un tikai Viņa absolūtā kontrole pār sevi neļāva Viņam uzķerties uz ebreju sekojošajiem mēģinājumiem provocēt Viņu ar jautājumiem, lai varētu „Viņu noķert kādos vārdos” (Lk.11:53,54) un izvirzīt apsūdzību pret Viņu. Viņa uzbudinātā iesaukšanās pirms tam „Cik ilgi Es vēl pie jums būšu un jūs panesīšu?” (Lk.9:41) varētu arī netieši izteikt to, cik grūti Viņam bija noturēties garīguma augstumos un nepaklupt, sastopoties ar viņu lēno saprašanu.          

Viens no Kunga lielākajiem kārdinājumiem, lai cik skaidri Viņš apzinājās, ka viena vienīga kļūme noliegtu visas pasaules pestīšanu, bija sava personīgā garīguma aizsardzību nostādīt augstāk par apkārtējo vajadzībām. Mēs gandrīz izjūtam, ka Viņam tas nebūtu piedēvēts par grēku, ja Viņš būtu palicis Nācaretē, lai pilnveidotu pats Savu raksturu, un tad pašās beigās devies uz Jeruzalemi nāvē, tādējādi izvairoties no visām trīs gadu ilgās publiskās kalpošanas papildus grūtībām. Taču Viņš ar prieku uzņēmās šo risku, jo Viņš bija mīlestības pārņemts pret saviem līdzcilvēkiem. Pārdomas par dažām Kunga līdzību neapspriestām detaļām nereti atklāj papildus nozīmi, kuru Viņš bija tajās ielicis. Tā, labais samarietis noteikti uzņēmās daudz lielāku risku, iedams kājām pa bīstamo ceļa posmu tā vietā, lai brauktu, pie tam arī viņa neaizsargātā nasta darītu uzbrukumu daudz iespējamāku. Labais, nicinātais samarietis, kas sniedza palīdzību piekautajam cilvēkam, kuru nespēja sniegt Bauslība (priesteris, levīts un tml.), nepārprotami bija Kristus. Vai arī atcerieties ganu, kurš viens pats naktī devās meklēt savu pazudušo avi, rāpdamies vientulīgajās, tālākajās klintīs, riskēdams lauzt kāju, cīnīdamies ar bailēm no tumsas tā vietā lai baudītu tonakt pelnīto atpūtu pie ugunskura ar paklausīgajām aitām visapkārt. Līdzīgi arī Jņ.10:12: „Derētais gans…redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg”, jo viņš nav īstais gans. Tāpat kā daudzās citās līdzībās, arī šajā ir saskatāms nerealitātes elements, lai izgaismotu galveno. Gans nebūtu bēdzis, ja runa būtu vienkārši par vilku (kāpēc Kristus nelietoja daudz iespaidīgāko lauvas tēlu?). Taču vilkam raksturīgā viltība izsauc asociācijas ar cilvēka dabas velnišķību, no kuras Kungs vēlētos aizbēgt, atstājot mūs likteņa varā.

Un beidzot, ir jāatcerās Kunga mērķis, kura dēļ Viņš pārvarēja kārdinājumus. Ebr.2:17 saka, ka Viņam bija jātop mums līdzīgam, izturot šos kārdinājumus. Šis pants netieši izsaka, ka Viņš bija citāds, bet Viņam bija jātop mums līdzīgam, kas acīmredzot nebija viņa dabai raksturīgi. Ebr.2:18 uzsver, ka „tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis”, Viņš tapa mums līdzīgs, nevis tāpēc ka Viņam ir mūsu daba, Viņš var būt mums par Augsto Priesteri. Šī tapšana mums līdzīgam ar kārdināšanu izciešanu atsākās līdz ar Viņa publiskās kalpošanas sākumu.

Piezīmes

1. Tas, ka Kristus redzēja „vienā acumirklī…visas pasaules valstis” noteikti attiecas uz Valstību – pasaules valstību, kāda tā būs nākamībā (salīdz. ar Atkl.11:15).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |