5-5 Spožā zvaigzne, Bābeles ķēniņš

Jesajas 14:12-14: „Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne (Lucifer), tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!”

Parastā interpretācija
Uzskata, ka Lucifers kādreiz bija spēcīgs eņģelis, kurš Ādama laikā grēkoja un tika nomests no debesīm uz zemes, kur viņš gādā nepatikšanas Dieva tautai.

Komentāri

1. Tādi vārdi kā „Velns”, „Sātans” un „eņģelis” šajā nodaļā nemaz neparādās. Rakstos šī ir vienīgā vieta, kur parādās vārds „Lucifers” (latv. Bībelē – „spožā zvaigzne”)
2. Nav nekāda pamatojuma uzskatīt, ka Jesajas 14 aprakstīti kādi Ēdenes dārza notikumi; ja tas tā būtu, tad kāpēc šie notikumi tiktu aprakstīti 3 000 gadu pēc tā laika, kas aprakstīts 1.Mozus grāmatā?
3. Luciferu apraksta tārpiem apklātu (11.p.) un cilvēku apsmietu (16.p.), jo viņam vairs nav nekādas varas pēc viņa nogāšanas pie zemes (12.p.); tātad nav nekāda pamata domāt, ka viņš varētu pavest ticīgos uz zemes.
4. Kāpēc Lucifers būtu jāsoda par vārdiem: „Es kāpšu debesīs” (13,14.pp.), ja viņš jau bija tur?
5. Luciferam ir jāsatrūd kapā: „Nogrimusi tava godība…tārpi tava sega” (11.p.). Tā kā eņģeļi ir nemirstīgi (Lk.20:35-36), Lucifers nevar būt eņģelis; šī valoda ir piemērotāka, runājot par cilvēku.
6. 13. un 14.pantiem ir saistība ar 2.Tes.2:3-4, kur minēts „grēka cilvēks” – tātad Lucifers ir pirmtēls citam cilvēkam, varbūt vēlāko dienu Bābeles ķēniņam, bet tas neattiecas uz kādu eņģeli.
7. Jāatzīmē, ka doma tulkot ‘rīta zvaigzni’ kā Luciferu ienākusi prātā latīņu valodas Bībeles (Vulgate) tulkotājam Džeromam. Zīmīgi ir tas, ka viņš lieto vārdu ‘Lucifers’, aprakstot Kristu kā ‘rīta zvaigzni’, kas minēts Atklāsmes grāmatā. Patiešām, daži agrīnie kristieši pieņēma vārdu ‘Lucifers’, lai identificētos ar Jēzu (1). Līdz Origena laikiem vārds ‘Lucifers’ neizraisīja nekādas asociācijas ar ‘Sātanu’ vai ļaunu varu; un arī tad tas tika popularizēts tikai daudz vēlāk Miltona „Zaudētajā paradīzē”. Vārdā ‘Lucifers’ tā sākotnējā ‘gaismas nesēja’ nozīmē  dēvēja agrīnās kristiešu draudzes, piemēram, Lucifera sekotājus Kaljāri dēvēja par ‘luciferiešiem’. Starp citu ir vērts atzīmēt, ka tā bija viena no draudzēm, kas uzstāja, ka Velns nav atsevišķa persona un pieturējās Bībelē dotajam grēka un Velna aprakstam (2).

 
Iespējamie paskaidrojumi

1. Angļu valodas vēlākajos tulkojumos Jesajas 13.-23. nodaļas dotas kā „spriedumi” par dažādām valstīm, piemēram, Bābeli, Tīru, Ēģipti. Jesajas 14:4 nosaka mūsu apspriežamo pantu kontekstu: „tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu…”. Tādējādi pravietojums ir par cilvēku – Bābeles ķēniņu, kuru apraksta kā Luciferu (angļu tekstā, latviešu tekstā –„spožā zvaigzne”). Un pēc viņa krišanas: „Kas tevi redzējuši, tie tevi uzlūkos un domās sevī: vai tad šis ir tas vīrs, kura priekšā trīcēja zeme…?” (16.p.). Tā ir visnotaļ nepārprotama norāde, ka ar Luciferu ir domāts cilvēks.  
2. Tāpēc ka Lucifers bija ķēniņš – cilvēks, „mirušo valsts pazemē…saceļ kājās visus, kas bijuši vadoņi virs zemes…Tie visi runā un sauc tev pretī: arī tu esi palicis nevarīgs, kā mēs visi, tu esi mums līdzīgs!” (9-10.panti). Lucifers, tātad, bija ķēniņš, tāds pats kā visi citi.
3. 20.pants runā par Lucifera dzimuma iznīcināšanu un 22.pants par Bābeles vārda izdeldēšanu, tā liekot vienlīdzības zīmi starp tiem.
4. Atcerieties, ka tā ir „izsmiekla dziesma par Bābeles ķēniņu” (4.p.). ‘Lucifers’ nozīmē ‘rīta zvaigzni”, kas ir spožākā no zvaigznēm. Šajā līdzībā šī zvaigzne lepni nodomā ‘Kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm’ (13.p.). Šī iemesla dēļ šī spožā zvaigzne top nomesta zemē. Spožā zvaigzne ir Bābeles ķēniņš. Daniēls savas grāmatas 4.nodaļā izskaidro, kā Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš lepni pārlūkoja lielo ķēniņvalsti, ko viņš bija radījis, domājot savā prātā, ka viņš pakļāvis citas valstis pats saviem spēkiem bez Dieva palīdzības. Viņa „varenība (lepnība) tā pieaugusi, ka tā sniedzas līdz debesīm” (19.p.). Šī iemesla dēļ „viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gari kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putna nagi” (33.p.). Šī pasaulē viena no varenākajiem  cilvēkiem pēkšņā pazemošana līdz lopa stāvoklim bija tik dramatisks notikums, ka tas izsauca prātā šo līdzību starp spožās zvaigznes nomešanu no debesīm. Zvaigznes  simbolizē izcilus cilvēkus, piem., 1.Moz.37:9; Jes.13:10 (par Bābeles varenajiem); Ecēh.32:7 (par Ēģiptes valdniekiem); Dan.8:10 salīdz. ar 24.p. Pacelšanās debesīs un krišana no debesīm ir bibliskas idiomas, kas simbolizē pārmērīgu lepnību un par to pelnīto pazemojumu – skat Ījaba 20:6; Jer.51:53 (par Bābeli); Raudu 2:1; Mt. 11:23 (par Kapernaumu): „Un tu, Kapernauma, vai nebiji līdz debesīm paaugstināta? Tu līdz ellei (kapam) tiksi nogāzta”.
5. 17.pantā Luciferu vaino par to, ka viņš „pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja, kas savus gūstekņus nekad neatlaida mājās”. Tas ir Bābeles iekarotāju politikas apraksts – nopostīt pilsētas līdz pamatiem (kā tas bija ar Jeruzalemi), izsūtīt iedzīvotājus uz citām vietām un neļaut tiem atgriezties mājās (ebreju gadījumā), celt jaunas pilsētas un ņemt nodevas zeltā no apspiestajām tautām. Šeit pat tiek uzsvērts, ka Lucifers netiks apbedīts ka citi ķēniņi (18-19.pp.), kas atkal norāda uz viņa cilvēka dabu, uz to, ka viņa ķermenis arī ir jāapglabā kapā. Jes.14:8 attēlo to atvieglojuma sajūtu, ka tagad kritušais Lucifera tēls vairs neapdraudēs cipreses un ciedru kokus Libānā. Tā ir Nebukadnēcara valoda: „Es esmu sasniedzis, ko neviens ķēniņš pirms manis nav varējis sasniegt: es esmu izcirties caur stāviem kalniem, sašķēlis klintis, pavēris un uzcēlis taisnu ceļu ciedru koku pārvadāšanai… Mardukam, manam ķēniņam, varenos ciedru kokus…Libānas bagatīgo ražu” (3). Ļoti skaidri redzams, ka Jes.14 ir runa par Nebukadnēcaru.
6. 12.pants runā par Luciferu, kas „nogāzts zemē” kā koks. Tas sasaucas ar Dan.4:8-16, kur Nebukadnēcars un Bābele tiek pielīdzināti kokam, kas jānocērt.
7. Bābele un Asurs praviešos tiek lietoti kā vienādas nozīmes vārdi. Tā pēc vārdiem par Bābeles izdeldēšanu 25.pants saka: „Es satriekšu Asuru…”. Jesajas 47 izteiktie pravietojumi par Bābeli atkārtoti izteikti attiecībā uz Asīriju Nahuma 3:4,5 & 18, kā arī Cef.2:13 & 15; un 2.Laiku 33:11 saka, ka Asīrijas ķēniņš sagūstīja Manasi un aizveda viņu uz Bābeli, apstiprinot šo vārdu savstarpējo aizstājamību. Amosa 5:27 teikts, ka Izraēls tiks aizvests „tālu viņpus Damaskas”, proti Asīrijā, bet Stefans to citē „viņpus Bābeles” (Ap.d.7:43). Ezras 6:1 apraksta Bābeles ķēniņa Dārija pavēles izdošanu par Dieva nama atjaunošanu Jeruzalemē. Ebreji slavēja To Kungu par to, ka Viņš bija „piegriezis Asīrijas ķēniņa sirdi viņiem”, kas atkal apstiprina to, ka šie divi vārdi ir savstarpēji aizstājami. Jesajas 14 pravietojums līdz ar citiem viņa pravietojumiem iederas kontekstā ar Asīrijas ķēniņa Sanheriba iebrukumu Izraēlā Hiskijas laikā, un 25.pants runā par Asura satriekšanu. 13.pants ir labāk izprotams, ja runa ir par zaimotājiem asīriešiem, kas ielenc Jeruzalemi ar nolūku to ieņemt un sagrābt templi priekš saviem dieviem. Pirms tam Asīrijas ķēniņš Tilgat-Pilmesers droši vien bija iecerējis darīt to pašu (2.Laiku 28:20-21). Jesajas 14:13: „Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs… (simbolizē templi un šķirstu – 1.Ķēn.8:30; 2.Laiku 30:27; Ps.20:2 & 6; 11:4; Ebr.7:26)…es nometīšos uz saiešanas kalna (Sinajas kalnā, kur bija templis) pašos ziemeļos” (Jeruzalemē – Ps.48:1-2).
8. Ir ļoti labs pamatojums tam, ka Bābeles ķēniņš tiek aprakstīts kā „spožā zvaigzne” vai Venēra. Babilonieši ticēja, ka viņu ķēniņš ir dievu Berla un Ištaras dēls, kurus arī saista ar planētām – pēc viņu domām, viņu ķēniņš bija planēta Venēra.
9. Lucifera ķēniņam bija jābūt kritušam (Jes.14:8) iznīcībā – un šis ebreju vārds vēlāk parādās Jesajas grāmatā, runājot par Bābeles ķēniņu un viņa karapulkiem, kas guļ un necelsies vairs (Jes.43:17).
10.  Ievērojiet arī, ka „zvaigznes” var attiekties arī uz Izraēla vadoņiem (1.Moz.37:9; Joēla 3:15; Dan.8:10), pār kuriem Bābeles ķēniņš gribēja valdīt.

Piezīmes

1. Nick Lunn, Alpha and Omega (Sutton, UK: Willow, 1992), p.254.
2. W.H.C. Frend, The Donatist Church: A Movement of Protest in Roman North Africa (Oxford: O.U.P., 1952).
3. J.B. Pritchard, ed., Ancient Near Eastern Texts Relating to the Old Testament (Princeton: Princeton University Press, 3rd ed., 1969), p.307.    

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |