5-4 Ījaba sātans
Ījaba 1:6: „Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū”.

Tradicionālā interpretācija
Sātans Ījaba grāmatā ir eņģelis, kas eņģeļu klātbutnē debesīs kritizēja Ījabu, kuru viņš bija novērojis, klejojot pa zemes virsu un domājot, kādus nedarbus viņš var izdarīt. Tad viņš sagādā Ījabam milzu problēmas, cenšoties novērst viņu no Dieva. 

Komentāri

1. Sātans minēts tikai divās pirmajās Ījaba grāmatas nodaļās un nekur nav teikts, ka viņš būtu eņģelis.
2. No mūsu komentāriem par 1.Moz.6:2 redzams, ka „Dieva dēli” var attiekties uz tiem, kam ir patiesā Dieva atziņa (Rom.8:14; 2.Kor.6:17-18; 1.Jņ.3:1). Eņģeļi neapmelo ticīgos „Dieva priekšā” (2.Pet.2:11).
3. Nevar ar pārliecību apgalvot, ka Sātans bija Dieva dēls – viņš atnāca „viņu vidū”.   
4. Sātans aprakstīts ceļojam un klejojam pa zemes virsu. Nav nekādu norādījumu uz to, ka viņš pastrādātu kādas apgrēcības. No Caharijas vārdiem var noprast, ka šis izteiciens ebreju valodā tiek lietots ar nozīmi novērot.
5. Kā sātans varēja būt debesīs un arī virs zemes Ījaba laikā, ja, saskaņā ar populāro uzskatu, viņu nometa zemē Ādama laikā, vai 1914.gadā, kā rakstīts izdevumā „Watchtower” (Sargtornis)?
6. Atcerieties, ka debesīs nevar būt grēka vai sacelšanās pret Dievu (Ps.5:5-6; Hab.1:13; Mt.6:10; Ps.103:19-21).
7. Ījaba grāmatas galvenā tēma ir, ka Dievs ienesa problēmas Ījaba dzīvē un tās galu galā padarīja viņu par vēl taisnāku cilvēku (Ījaba 2:10; 16:11; 19:21; 23:16; 42:11). Ievērojiet, ka Ījabs neticēja, ka tikai labas lietas nāk no Dieva; viņš nekur nevaino sātanu savās problēmās. Ījabs saprata, ka viņa ciešanas likušas viņam iepazīt Dievu vairāk praksē nekā teorijā – „Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acsTevi skatījusi!” (42:5). Tā kā problēmas dara mūs taisnākus, ja mēs uz tām pareizi reaģējam (Ebr.12:5-11), tad kamdēļ gan grēcīga, ļauna būtne, kas grib, lai mēs aizgrieztos no Dieva, nestu tās mūsu dzīvē, kad tās mūs dara taisnākus un tuvina mūs Dievam?
8. Tas, ka sātans un Dieva dēli bija „Tā Kunga priekšā”, pie Tā Kunga (1:6; 2:7), nenozīmē, ka tas obligāti notika debesīs. Dieva pārstāvji nes Dieva vārdu, piem., eņģeli, kurš veda Izraēlu cauri tuksnesim, sauca par „To Kungu”, jo viņā mājoja Dieva Vārds (2.Moz.23:20-21), bet tas nebija Pats Dievs personīgi (2.Moz.33:20 salīdz. ar 12.p.). Līdzīgi, arī priesteri pārstāv Dievu (2.Laiku 19:6) un nonākt viņu priekšā nozīmēja nonākt Tā Kunga priekšā (5.Moz.19:17). Kains „aizgāja no Dieva acīm” (1.Moz.4:16) – nevis no debesīm, bet droši vien prom no eņģeļa –ķeruba klātbūtnes. Jēzu kā bērniņu nesa uz Jeruzalemi, „lai to stādītu Tam Kungam priekšā” (Lk.2:22) – tas ir, priestera priekšā.     
9. Pievērsiet uzmanību tam, ka sātanam bija jāsaņem vara no Dieva (Ījaba 2:3-6); viņam pašam tādas varas nebija un patiesībā tas bija Dievs, kas pievērsa sātana uzmanību Ījabam (1:8). Ījabs atzīst, ka Dievs ir viņa ciešanu avots: „Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?” (Ījaba 9:24). Ījabs neticēja, ka kāds cits būtu vainojams, ne Dievs.
10.  Nav nekādas norādes uz to, ka sātans būtu darījis kādu grēka darbu. Sātans neko nepareizi nedara un nesaka; viņš tikai izsaka pieņēmumu, ka Ījaba kalpošana Dievam varētu būt saistīta ar to, ka Dievs viņu ir materiāli un visādi svētījis. Tad dievs dod viņam varu izstiept roku un pieskarties tam, kas Ījabam pieder. Atkal un atkal ir uzsvērts, tieši uzsvērts, ka Dieva ziņā bija radīt problēmas Ījaba dzīvē, sātanam pašam tādas varas nebija (1:12,16; 2:3,10; 6:4; 8:4; 19:21; 42:18).
11.  Pat ja sātans Ījaba grāmatā būtu eņģelis, nav nekāda pamata domāt, ka tas būtu grēcīgs. Eņģelis teica Ābrahāmam upurēt Īzāku, lai parbaudītu cik paklausīgs būs Ābrahāms, tad viņš teica: „Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad” (1.Moz.22:12). Līdzīgi arī eņģelis izveda Izraēlu no Ēģiptes un „tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi vai ne” (5.Moz.8:2). Dievs pats zina visas lietas, bet eņģeļi ienes problēmas padoto dzīvēs, lai redzētu kā tie reaģēs. Varētu arī tā saprast Ījaba sātanu. Atcerieties, ka 4.Moz.22:22 Tā Kunga eņģelis nosaukts par Bileāma pretinieku (sātanu).
12.  Daudz ir runāts arī par to, ka Ījaba 1 un Cah.3:1,2 mēs lasām par Sātanu, ha Satan, pretinieku ar noteikto artikulu. Angļu valodā noteiktais artikuls ir zīmīgs. Ja es runāju par sevi kā par personu, indivīdu es saku „Dankans”. Ja pirms īpašvārda liek noteikto artikulu, tad mans vārds ir drīzāk saistāms ar manas darbības veidu. Restorānā, pievēršot kāda noteikta oficianta uzmanību, jūs varat saukt: „Oficiant!” (Waiter!). Jūs lietosit šo vārdu ar noteikto artikulu tikai runājot par viņa funkciju izpildi – piem., „Šis oficiants (the waiter) mani slikti apkalpoja”. Šajā gadījumā ebreju un angļu valodas operē līdzīgi. Tātad, kad mēs Ījaba 1 un Caharijas 3 lasām par Sātanu ha Satan, mēs nelasām par kādu būtni, kuras vārds ir Sātans, bet gan par personu, kas darbojas kā sātans vai pretinieks. Dianne Bergera uzskata par svarīgu ka: „Vārds ‘Sātans’ ir lietots ar noteikto artikulu, norādot uz tā lietošanu kā titulu vai aprakstu, bet ne īpašvārdu” (1). Citiem vārdiem, ‘Sātans’ nav kādas būtnes īpašvārds, tas ir raksturojums, norādot uz darbības veidu, šajā gadījumā – pretinieks.
13. Mēs lasām un uztveram Ījaba grāmatas rakstības stilu daudz savādāk nekā to uztvēra tās sākotnējie lasītāji. Turpinot 12.punktā uzsvērto domu, krievu literatūras kritiķis Vladimirs Props norāda, ka visus tā laika stāstus un folkloru raksturo personāži ar stingri noteiktu funkciju – varonis,  varoņa līdzgaitnieks, draugi / skatītāji un pretinieks (2). Es pieņemu, ka Ījabs bija vēsturiska persona, taču viņa grāmata ir rakstīta ebreju dzejas formātā kā balāde. Tadējādi sākotnējie lasītāji neuztvertu Sātanu, ha Satan, kā kādu kosmisku ļaunuma iemiesojumu. Personāžs, kas darbojas kā „pretinieks”, raksturotu dabīgu tā laika poētiska darba uztveri.        

Iespējamie paskaidrojumi

1. Kā mēs jau redzējām, nākt „Dieva priekšā” nozīmē nākt Dieva pārstāvja priekšā, piemēram, priestera vai eņģeļa priekšā. „Dieva dēli” – tā laika ticīgie nāca priestera vai eņģeļa priekšā, iespējams, reliģisku svētku laikā. Kāds no tiem, svētku mielasta laikā varētu būt bildis, ka nebūt jābrīnās par Ījaba lielo uzticību Dievam, jo Dievs viņu ir tik bagātīgi svētījis kā reti kuru. Un Dievs deva tam varu likt Ījabam ciest, lai parādītu, ka Ījaba Dieva mīlestība nav proporcionāla svētībai, ko Dievs tam devis.
2. Iespējams, ka par pretiniekiem varētu nosaukt arī trīs Ījaba „draugus” – jo grāmatas beigās Dieva „dusmu kvēle ir iedegusies” pret tiem (bet Sātana vārds netiek nosaukts). Viņu teiktais Ījabam parāda viņu šaubas par Ījaba godīgumu un aizdomas, ka viņa ticība ir mazinājusies līdz ar Dieva svētības noņemšanu – „Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis, tad tu esi nokāris galvu, kad tevi pašu tas skar, tad tu esi iztrūcinājies…kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā (jo izskatījās, ka Ījabs teju teju aizies bojā)?” Tā bilda Ēlifass (Ījaba 4:5 & 7).
3. Ir izteikti pieņēmumi, ka Ījaba grāmatas prologs ir faktiski literārs paņēmiens, lai nostādītu mūs teoloģiskas problēmas priekšā, piemēram, saistība starp kalpošanu Dievam un Dieva svētības saņemšanu un grēku un ciešanām. Bet mums ir jāatceras, ka vēlāk Raksti attēlo Ījaba dzīves stāstu kā burtiski notiekošu un pašu Ījabu kā reālu vēsturisku personu. Taču ir pilnīgi iespējams, ka saruna starp Dievu un Sātanu nav burtiska notikuma atainojums, bet vienkārši priekšvārds, kas uzstāda apspriežamās problēmas vēsturiska satura stāstījuma ievadā. Par to ir vērts padomāt. Taču mani šī doma pārāk neaizrauj, jo vairāk tāpēc ka Rakstos līdzīgu piemēru vairs gandrīz nav.
4. Draugi uzstāj, ka „iznīcinātājs” [ar ko viņi noteikti domājuši kādu no agrīnajiem mūsdienu ‘velna’ paveidiem] viņam uzbrucis – taču Ījabs ir pārliecināts, ka tā ir Dieva roka, kas viņu piemeklējusi (Ījaba 15:21 salīdz. ar 19:10; 13:21). Savā ziņā Ījaba grāmata sagrauj persiešu un kānaāniešu mītus par ‘Sātana’ tēlu. Ījaba grāmata kā stāstā par viņa ciešanām, tā arī specifiskajā stāstījuma veidā tiecas parādīt, ka būtiskākie dzīves jautājumi ir būt „godīgiem pret Dievu” un nedomāt, vai tik mūs nav piemeklējusi kāda ļauna būtne; jo Dieva roka, kas sita Ījabu (Ījaba 19:21) ir ‘Sātana’ roka, kura varā Dievs ir Ījabu uz laiku nodevis (Ījaba 1:12). Ījabs saka, ka draugi maldās savos uzskatos – viņiem būtu jāieskatās sevī nevis jāfantazē par kāda neredzama iedomāta ļaunuma darbību: „Kad jūs sakāt: kā mēs to vajāsim un ka tā vaina meklējama manī pašā, - tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vēl pastāv tiesa!” (Ījaba 19:28,29).

Piezīmes

1. Dianne Bergant, Job, Ecclesiastes (Wilmington: Michael Glazier, 1982), p.27.
2. Vladimir Propp, Theory and History of Folklore, ed. Anatoly Liberman (Minneapolis: University of Minnesota Press, 1984); Morphology of the Folktale (Austin: University of Texas Press, 1968).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |