5-4-2 Ījaba Sātans: Sātans-eņģelis?

   Iespējama arī pavisam cita interpretācija, kurai arī ir ticamības pazīmes tāpat kā tai, ka Sātans ir viens no Ījaba draudzes ticīgajiem, iespējams Ēlifass, kurš iefiltrējies Ījaba draudzes pulkā viņa bērnu vājību dēļ. Nav nekas nepareizs tajā, ka eņģeli nosauc par sātanu – tādi piemēri ir 4.Moz.22:22 un 1.Laiku 21:1. Mēs zinām, ka eņģeļi nevar grēkot: taču viņu zināšanas ir aprobežotas (piem., Mt.24:36). Eņģelis sacīja, ka tagad viņš zina, ka Ābrahāms bīstas Dieva, kad viņš bija gatavs upurēt savu vienīgo dēlu (1.Moz.22:12); un eņģelis vadīja Izraēla tautu pa tuksnesi, lai pārbaudītu tās garīgumu (5.Moz.8:2,3). Dievs Pats, bez šaubām, jau zināja, kas ir cilvēku sirdīs. „Dieva dēli” Ījaba grāmatas kontekstā attiecas uz eņģeļiem (38:7). Dieva dēli, kas nāk Dieva priekšā, atgādina ainu Debesu tiesas zālē, kā mēs lasām 2.Laiku 18:19-21, kur eņģeļi sapulcēti pie Dieva, lai apspriestu Ahaba gadījumu; un tad Dievs pilnvaro vienu no eņģeļiem izpildīt to, ko tas iesaka. Sātans, kuru Dievs pilnvarojis vērsties pret Ījabu, sasaucas ar citām atsaucēm uz eņģeļiem, kas pilda Dieva gribu (Ps.81:5; Cah.5:5, Ebr.1:14). Sātans saka par sevi, ka viņš pārstaigā zemi, klejodams pa to, lietodams to pašu valodu, ko Cah.1:11 lieto eņģeļu sakarā. Tas, ka eņģelis piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem (2:7), norāda uz to, ka tas nebija cilvēks; jautājums atrisinās, ja mēs pieņemam eņģeļa-sātana iespējamību. Neviens cilvēks otrā nevar izraisīt ādas saslimšanu, kā tas bija Ījaba gadījumā. Ja Sātans attiecināms uz eņģeli, tad arī saprotams kāpēc visas Sātana nestās nelaimes aprakstītas kā Dieva izraisītas (it īpaši ja Ījabs iedomājās Dievu eņģeļa veidolā). Un tad kļūst saprotams arī Sātana nosodījuma trūkums grāmatas beigās.

Sātans – eņģelis
Moz.22:22,26 apraksta Tā Kunga eņģeli nostājamies kādā šaurā spraugā starp mūriem Bileāma priekšā, tā ka ēzeļa māte pakrita ceļos zem Bileāma. Šo eņģeli apraksta kā Bileāma „sātanu”, pretinieku. Ījabs saka, ka viņa ciešanas, kuras ‘Sātans’ tam ir uzkrāvis, ir šķēršļi, kurus Dievs tam ir uzlicis, lai viņš netiktu tālāk (Ījaba 19:8). Šeit ir ļoti skaidra sasaiste, kas noteikti norāda uz to, ka Ījaba sātans bija sātans – eņģelis, kurš nostājās Ījaba ceļā tāpat kā eņģelis bija nostājies Bileāma ceļā. Starp Ījabu un Bileāmu ir noteikta līdzība – abi bija pravieši (Ījaba gadījumā skat 4:4; 23:12; 29:4 salīdz. ar 15:8; Amosa 3:7; Jēkaba 5:10,11); abiem bija grūti izprast Dieva ceļus, taču tie dažadā mērā apzināti sacēlās pret to, ko tie saprata; abi sadusmojās uz Dievu (eņģeļa veidolā) un abus Dievs strostēja, liekot tiem saprast, ka visas Dieva radības ir pakļautas eņģeļu kontrolei. Jādomā, ka varētu atrast arī citus saskares punktus.

Ījaba 2:5 Sātans lūdz Dievu „izstiept Savu roku” pret Ījabu. Šo izteicienu bieži lieto attiecībā uz darbiem, kurus Dievs dara ar eņģeļu palīdzību. Dievs ir ar mieru un saka „Viņš ir tavā varā” (:6). Tādējādi, Sātana roka ir Dieva roka. Un tas pierāda, ka Sātans nekādā ziņā neiestājas pret Dievu – viņi strādā roku rokā. Ījabs šķiet uzsveram Dieva rokas klātbūtni visās viņa likstās – 2:5,6,10; 6:9; 10:7; 13:21; 19:21; 27:11; 28:9. Ījaba 12:9 izteikta doma, ka tāpat kā Tā Kunga roka ir radījusi visu šai pasaulē – un izpilde bijusi eņģeļu rokās – tā arī viņa likstas ir eņģeļa roku darbs. „Ar Viņa dvesmu (Dievs padara Savus eņģeļus par gariem) debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi” (26:13). Tā, Ījabs sasaista Dieva dvesmu / garu ar Viņa roku, kas ir Sātana roka. Šķiet, ka daudz pamatotāk ir domāt, ka šī roka un dvesma ir eņģeļa nevis cilvēka roka. Jo tas bija eņģeļu roku darbs, kas radīja Debesis. Ījabs atzina, ka viņa ciešanas nāk no Dieva rokas, bet viņš zināja, ka Viņa roka to nenogalinās – „Tu mani apkaro ar Savas rokas spēku… (30:21,24). Tieši tas bija pieteikts Sātanam – pārbaudi Ījabu, „tikai neizstiep roku pret viņu pašu” (1:12). Dieva roka, kas dara ļaunu (2:10), bez šaubām, attiecas uz „ļaunu eņģeļu pulku” (Ps.78:49) nevis uz cilvēku – Kīram bija jādod mācība, ka nevienam citam nav dota vara darīt ļaunu kā tikai Dievam (Jes.45:5-7).       

„Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu…?” (2:3) Dievs vaicā Sātanam ievadā. Vēlāk Ījabs sūrojas Dievam „Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka tu viņam esi pievērsis Savu sirdsprātu un Savu acu zīles?” (7:17). Tātad Ījabs redz Dievu, kuru viņš iespējams uztver kā eņģeli, pievēršam viņam uzmanību, kamēr pirms tam mēs lasām, ka sātanam / pretiniekam bija teikts, lai viņš pievērstu savu sirdsprātu Ījabam.  Ja sātans būtu bijis cilvēks, viņš nevarētu pats piemeklēt Ījabu ar visām tām likstām; un Ījabs nebūtu tik skaudri sūrojies par to, ka kāds cilvēks viņu ievēro.

Eņģeļa acis
Atsauces uz ‘ceļojumiem pa zemes virsu’ atgādina Persijas impērijas izlūku apraksta valodu, kurus sauca „ķēniņa acs” – sava veida ķēniņa aģents, kas klejoja apkārt, savākdams informāciju, lai nodotu to ķēniņam. Bet „ķēniņa acs”, protams, bija ķēniņa pusē un nedarbojās pretēji viņa gribai. (1). Tādā veidā Sātans, kas ceļo un klejo pa zemes virsu un tad ziņo Dievam par kādu, sasaucas ar persiešu ķēniņa „ļaunās acs” ideju, „ķēniņa acs”, sava veida aģents-provokātors, slepenpolicijas tipa aģents, kas ceļo pa ķēniņvalsti un ziņo ķēniņam par aizdomīgiem indivīdiem. Te ir arī nepārprotama saistība ar Caharijas pantiem, kuros stāstīts par eņģeļiem izsūtījuma laikos un atjaunošanās no Persijas jūga dienās, kad eņģeļi Dieva uzdevumā pārstaigāja zemi (Cah.1:10,11; 4:10). Tas viss bija mājiens uz to, ka Dievs un Viņa eņģeļi, nevis Persijas ķēniņš un tā aģenti, bija tie, kas valdīja pār zemi. Varētu būt zīmīgi, ka Septuaginta tulkojumā „ceļojumus un klejojumus” (Ījaba 1:7) atveido vārds peripatei – un to pašu vārdu mēs sastopam 1.Pēt.5:8 attiecībā uz agrīno kristiešu pretiniekiem, kas „staigā apkārt”, meklējot tos – atsauce uz Romas un ebreju sistēmas aģentiem. Es jau citviet esmu parādījis, ka liela daļa ebreju Bībeles tika pārrakstīta (Dieva iedvesmā) Bābelē, lai izgaismotu svarīgas problēmas ebreju trimdiniekiem Bābelē (2). Tas attiecas arī uz Ījaba grāmatu. To var saprast arī kā alegoriju – Ījabs, ciešanu mocītais Dieva kalps, kā Izraēla atveids, Jesajas vēlāko pravietojumu ciešanu piemeklētais kalps (3). Par Jesajas pravietojumu saistību ar Ījaba grāmatu var pārliecināties jebkurā Bībeles rokas grāmatā, kurās parasti šīs saistības tiek uzrādītas. Tāpat kā no trimdas atgriezušies ebreji sastapās ar ‘Sātanu’ vietējo arābu  pretestības veidā, tā arī Ījabs. Caharijas 3:1,2 vārds ‘Sātans’ ir no trimdas atgriezušos ebreju pretinieku apzīmējums. Ievērojiet, ka Caharijas 3 un Ījaba grāmatā darbība notiek Debesu tiesas priekšā. Tāpat kā Dievs bija uzcēlis aizsargžogu ap visu, kas Ījabam bija piederējis (Ījaba 1:10), tā arī Viņš pats teicās būt par „ugunīgu mūri” visapkārt Jeruzālemei, kur bija atgriezušies trimdinieki no Persijas (Cah.2:5). Un viņa beigu triumfs un Dieva svētības atjaunošanās bija domāti kā pirmtēls Jūdai Persijas gūstā. D.B. Rasels min Bābeles dokumentu ar cietēja un viņa drauga sarunas pierakstu (4). Iespējams, ka Ījaba grāmatas pārrakstīšana Jūdas gūsta laikā Persijā bija kā pretspars tam, izskaidrojot Tā Kunga perspektīvo skatienu uz ciešanām.

Papildus ieskati

1. 5:7 „Cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu” [„Jo cilvēks mokām dzimst, kā dzirkstis šķiļas augšup skriet” - U. Bērziņa atdzejojumā tuvāk angļu tekstam]  lietota eņģeļu –ķerubu valoda, lai teiktu, ka eņģeļiem neizbēgami jāienes pārbaudījumi mūsu dzīvēs.
2. 14-3 „Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!” Šķiet, ka Ījabs ir spējīgs sajust, kad eņģeļi ir bijuši pie viņa viņa dzīves laikā – šķiet, ka viņš vaicā Dievam, kāpēc Viņš liek Savu eņģeļu acīm vērot viņu tik uzmanīgi; kāpēc Dievs jautāja Savam eņģelim, vai tas ir „ievērojis Manu kalpu Ījabu”.
3. 16:9 „Viņa dusmas…man rāda savus zobus; kā mans pretinieks Viņš met ar Savām acīm bultas uz mani” . Šajā kontekstā Ījabs šķiet uzskatām Dievu par savu ienaidnieku, un mēs jau esam minējuši, ka Dieva acis bieži attiecas uz Viņa eņģeļiem.
4. 6:9,10 „Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt vai kaut Viņš paceltu Savu roku, lai pārgrieztu manas dzīvības pavedienu!...es neesmu aizliedzis Svētā vārdus”. Mēs jau minējām, ka Dieva roka bija Sātana roka un ka Sātanam-eņģelim bija liegts atņemt viņam dzīvību, kā to prasīja pats Ījabs un eņģelis. Ījabs saista Sātanu ar Svēto, kas arī ir eņģeļu valoda. Tā kā Ījabs bija pravietis (skat piezīmes par 19:8), viņam būtu jāsaņem atklāsme no eņģeļa. Viņš neslēpa „Svētā vārdu”.
5. 1:14 „Tad kāds vēstnesis (ebr. ‘malak’) atsteidzās pie Ījaba”, lai pavēstītu par jaunām Sātana-eņģeļa sagādātām likstām. Būtu saprotams, ja vārdu ‘malak’ tulkotu kā ‘eņģelis’, jo šeit ir tik daudz eņģeļu valodas.
6. 1:16,19 Ījaba dēli gāja bojā ugunī un vējā – tas viss saistāms ar eņģeļu parādībām.
7. Iespējams, ka Ījaba Sātans-eņģelis pārstāvēja šos trīs Ījaba (sātanus) draugus. Sātans-eņģelis tik cieši identificējās ar tiem, ka izteica viņu domas kā savējās, piemēram, salīdziniet Ēlifasa domas 4:5 ar Sātana vārdiem 1:9,10.

Taču paceļas jautājums: kura interpretācija ir pareiza? Vai eņģelis bija šaubīgais ticīgais vai taisnais eņģelis? Šīs divas pieejas nav nesavienojamas. Tieši tāpat kā zemes svētnīca bija patiesās debesu svētnīcas attēls (Ebr.9:24), tā arī katram no mums varētu būt enģelis, kas pārstāv mūs debesīs Tā Kunga priekšā Debesu tiesas zālē. Eņģeļi var pārstāvēt arī veselu grupu – piem., eklēsiju (Atkl.1:20). Šie eņģeļi tik ļoti identificējas ar saviem aizbilstamajiem, ka arī tos pašus var strostēt (piem., Atkl.2:5) – ne tāpēc, ka tie būtu grēkojuši, bet tāpēc ka tie pārstāv šīs eklēsijas Debesu tiesas zālē.

Piezīmes

1. Vairāk par to var lasīt: Rivkah Kluger, The Satan of the Old Testament (Evanston: Northwestern University Press, 1967). To pašu uzskatu apstiprina arī cits pētījums: Harry Torczyner, The Book of Job (Jerusalem: Kiryat-Sefer, 1981), pp.38-45. Arī Torkziners interpretē Sātanu kā Dieva kalpu nevis pretinieku: „Sātana tēls un loma aizgūta no Persijas slepenā dienesta… mēs tagad saprotam, ka Dieva kalpībā, tieši tāpat kā zemes ķēniņu kalpībā, ir slepeni ceļojoši darbinieki, kas atstāsta Valdniekam par Viņa kalpu gaitām”.
2. Skat manu grāmatu Bible Lives, chapter 11.
3. Es esmu uzskaitījis līdzību starp Ījabu un Izraēlu  un Ījabu un „cietēju kalpu” grāmatā Bible Lives, nodaļās 3-1-3, 3-1-5 un 3-3-7.
4. J.B. Russell, The Devil (Ithaca: Cornell University Press, 1977), p.87.    

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |