5-32 Miķelis un lielais pūķis

Atklāsmes 12:7-9: „Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi”.

Vispārpieņemtā interpretācija
Šī ir viena no iemīļotākajām vietām Bībelē, ko izmanto, lai stāstītu par eņģeļu sacelšanos debesīs, kuras rezultātā Velns ar saviem eņģeļiem tika nomests uz zemi, kur čūskas veidolā tie sāka nest postu ļaudīm, musinot tos uz grēku.

Komentāri

1. Viss, ko mēs līdz šim esam mācījušies par velnu un sātanu, ir jāliek lietā šī fragmenta sakarā. Mēs redzējām, ka eņģeļi nevar grēkot un debesīs nevar būt nekādas sacelšanās. Tātad šis fragments – kas ir vienīgais tāda veida fragments – ir jāsaprot, neiesaistot tajā apgrēkojušos eņģeļus vai grēcīgus eņģeļus, kas liek cilvēkiem uz zemes grēkot, bet gan apzinoties to, ka grēks nāk no mūsu iekšienes, nevis no ārienes (Mk.7:20-23).
2. Čūska tiek nomesta no debesīm, ar to netieši norādot, ka sākotnēji tā tur atradās. Taču Ēdenes čūsku Dievs radīja no zemes pīšļiem (1.Moz.1:24-25). Nekas neliecina par to, ka velns nonāca zemē no debesīm un ieperinājās čūskā. Izteicieniem „nomest” un „mest” nepiemīt obligāta lejup virziena kustības nozīme. Atklāsmes 18:21 Bābeli „met” jūrā. Vecajā Derībā šis pats vārds tiek tulkots „izdzīt” par tautām, kuras Dievs izdzen Izraēlam pa priekšu. Atklāsmes 12 ir minēta sieva tuksnesī, kas ieiet Valstībā (salīdz. ar Izraēla zemi), kad pūķis ir izdzīts. Daniēla 7:9 zvēra troņi / valstības tiek „gāztas” pirms Valstības nodibināšanas uz zemes tieši tāpat kā zvērs tiek gāzts pirms Valstības nodibināšanas Atklāsmes 12. Gāzts un nomests no debesīm semītu valodās un arī citās kultūrās asociējas ar varas zaudēšanu – tā Cicerons izsakās par Marku Antoniju: „Tu esi nometis savus kolēģus no debesīm”.
3. Uzmanīgi izlasiet un ievērojiet, ka šeit nav runa par eņģeļu sacelšanos pret Dievu, bet tikai par karu debesīs.
4. Pēc dramatisko notikumu apraksta 7.-9.pantos, 10.pants vēsta par „stipru balsi debesīs saucam: „Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm”. Ja 7.-9.pantos aprakstītie notikumi attiektos uz pasaules sākuma posmu pirms Ādama un Ievas, kā tad varētu teikt, ka pēc sātana krišanas atnākusi pestīšana un Dieva Valstība? Pēc Ādama grēkā krišanas sākās cilvēces bēdīgā grēkam un nepatikšanām pakļautā vēsture – stāvoklis, ko nekādi nevar nosaukt par „pestīšanu” un Dieva Valstību. Kādēļ būtu jāpriecājas par velna – apsūdzētāja – gāšanu, ja viņa nonākšana uz zemes bija sākums kalpošanai grēkam un cilvēka likstām? Pavisam cita lieta, ja krišana no debesīm uz zemi netiek uztverta burtiski, bet gan tēlaini, kā varas zaudēšana (kā Jes.14:12; Jer.51:53; Raudu 2:1; Mt.11:23). Ja tas viss notika pirms Ādama laika, vai vismaz pirms cilvēka grēkā krišanas, kā tad velns varēja apsūdzēt „mūsu brāļus”, ja to vēl tolaik nemaz nebija?
5. Nav nekādas norādes uz to, ka tas būtu noticis Ēdenes dārzā. Galvenais, kas ir jāatceras, ir izteikts Atklāsmes 1:1 un 4:1 – ka Atklāsme ir pravietojums par to, „kam jānotiek turpmāk”, „drīzumā”. Tādēļ šeit nav attēloti notikumi Ēdenes dārzā, bet vēstīts par to, kam jānotiek turpmāk, pēc 1. gadsimta, kad Jēzus deva šo atklāsmi Jānim. Un tie, kas pazemīgi uztver Dieva vārdu sapratīs, ka tas vien jau izslēdz katru iespēju saistīt Atklāsmes 12 ar Ēdenes dārzu. Un tad vēl arī neatbildēts paliek jautājums par to, kāpēc gan velna identitāte un informācija par Ēdenes notikumiem netiktu atklāta līdz pašām Bībeles beigām.
6. „Lielais pūķis, vecā čūska” (Atkl.12:9) ar septiņām galvām un desmit ragiem (3.p.) nevarēja būt burtiska čūska. „Vecā čūska” norāda uz Ēdenes čūskas rakstura īpašībām, tā bija tikpat viltīga kā Ēdenes čūska. Tātad velns, jo tā sauca čūsku, nav burtiskā čūska, jo citādi tad arī pūķis būtu čūska. Bet pūķis ir politiskā vara, kas iemieso grēku (sātanu). Faraonu pielīdzina krokodilam (Ecēh.32:2), bet mēs tāpēc nesakām, ka viņš bija krokodils. Līdzīgi, arī „Nāves dzelonis ir grēks” (1.Kor.15:56), taču tas nenozīmē, ka nāve ir burtiska čūska. Tai piemīt čūskas īpašības, jo tā asociējas ar grēku.
7. Velns tika nomests uz zemi un bija ļoti dusmīgs, „zinādams, ka tam maz laika atlicis” (12.p.). Ja velns būtu ticis nomests Ēdenes dārzā, tad tas varētu mocīt cilvēku visā garajā cilvēces vēstures gaitā – par ko grūti teikt, ka „maz laika atlicis”, lai to darītu.
8. Kā velns varētu pievilt „visu pasauli” (9.p.) pirms tā gāšanas no debesīm, ja pirms Ādama pasaulē neviena nebija?
9. 4.pants saka, ka pūķa „aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm”. Ja to lasa burtiski – un Aklāsmes 12 ir jālasa burtiski, lai atbalstītu vispārpieņemto interpretāciju – tad pūķa izmēri ir milzīgi – trešdaļa no visuma (vai vismaz saules sistēmas) varētu izvietoties uz tā astes vien. Zeme nevarētu uzņemt tādu milzoni. Vairums solārās sistēmas zvaigžņu ir lielākas par mūsu zemi – kā viena trešdaļa no tām varēja nolaisties uz zemi? Un atcerieties, ka tas viss notika, vai notiks, pēc mūsu ēras pirmā gadsimta, kad šis pravietojums tika dots.
10.  Ņemot to visu vērā, kā arī daudzas citas lietas Atklāsmes 12.nodaļā (un visā pravietojumā), kas vienkārši nepieļauj burtisku izpildi, nav brīnums, ka pašā pirmajā pantā ir teikts, ka Kristus darījis šo atklāsmi zināmu ( „signified”)caur zīmēm, proti, izteiktu simbolu valodā (kas nav atspoguļots latviešu tulkojumā). Un it kā lai uzsvērtu to, 12. nodaļas sākumā (12:1) mūsu uzmanība tiek vērsta uz to, ka „pie debesīm parādījās liela zīme”.  
11.  Lasot par to, ko velns dara uz zemes, nekas neliecina par to, ka viņš liktu cilvēkiem grēkot; patiesībā 12.-16.panti parāda velna neveiksmīgos centienus darīt postu zemei, uz kuru tas nonācis. Tas ir pretrunā ar vispārpieņemto interpretāciju.
12.  Viens no būtiskākajiem jautājumiem šai fragmentā vēstītā kara debesīs izpratnē ir par to, vai „debesis” šeit lietotas burtiskā vai tēlainā nozīmē. Mēs jau runājām, ka „debesis” var tēlaini lietot, izsakoties par varas iestādēm (skat „Iespējamie paskaidrojumi”, 7.p. par Ef.6:11-13). Tā kā visa atklāsme ir simboliska grāmata, tad tā tam jābūt arī šajā gadījumā.
13.  Aizrāvušies ar savu vēlmi parādīt, ka Atkl.12:7-9 attiecas uz kritušajiem eņģeļiem pasaules pirmsākumos, Sātana būtnes apoloģēti nav ņēmuši vērā šī fragmenta kontekstu. Sieva debesīs pirmsdzemdību sāpēs, mēness apakš viņas kājām, redz savā priekšā parādamies pūķi, kura aste noslauka trešo daļu zvaigžņu no debesīm un nomet tās zemē (Atkl.12:4). Viņai piedzimst dēls, kas tiek „aizrauts pie Dieva un pie Viņa troņa” (Atkl.12:5). Vai tad nav skaidrs, ka „debesis”, kur tas viss notiek, nav tās „debesis”, kur dzīvo Dievs un kur ir Viņa tronis. Un nākošajā pantā mēs lasām par karu „debesīs” un pūķis un viņa eņģeļi top „gāzti” (Atkl.12:9). Pūķis nomet trešo daļu zvaigžņu no debesīm zemē – vai tie ir eņģeļi? Ja tā, tad kāpēc pūķis un ne Dievs nomet tos zemē?  Tas ir tieši pretēji tam scenārijam, kas uzburts „Zaudētajā paradīzē”. Kā šī fragmenta burtiska lasīšana var izskaidrot divas epizodes, kurās eņģeļi tiek nomesti zemē? Šī fragmenta tradicionālajā lasījumā skaidri redzams vērīgas domas un rūpīga izklāsta trūkums. Raksti ne ar vienu vārdu neliecina, ka sieva ir atstājusi „debesis”, kad pēkšņi viņa „bēga tuksnesī” (Atkl.12:6). Kad pūķis tiek nomests uz zemi, tas sāk vajāt sievu, izlaižot no mutes ūdeni sievai pakaļ (Atkl.12:13,15). Zeme atver savu muti un aprij no pūķa mutes izlaisto upi (Atkl.12:16) – kaut gan nav teikts, ka sieva vairs nebūtu debesīs. Tas viss pierāda, ka nav nekāda pamata „debesis” un „zemi” šajā fragmentā lasīt burtiski. Sievas un pūķa parādīšanās „debesīs” ir aprakstīti kā semeion, „zīme”, kaut kas, kas ir jāinterpretē, nevis jāuztver kā burtisks fakts (Atkl.12:1,3).
14.  Kad mēs lasām, ka zvērs „pieviļ” cilvēkus, tas ir skaidrāk izteikts Atkl.19:20, attiecinot to uz cilvēku pievilšanu pēdējās dienās ar brīnuma zīmēm, kuras „viltus pravietis” viņu priekšā bija darījis. Tātad pievilšana šeit neattiecas uz pastāvīgu cilvēku musināšanu uz grēka darbiem, bet gan tikai uz pēdējām dienām, neilgi pirms Dieva Valstības nodibināšanas uz zemes.
15.  Grieķu vārds ballo, kas tulkots „gāzts” nav obligāti jāsaprot kā nomests – grieķu valodā ir cits vārds ar šo nozīmi, taču zīmīgi, ka šeit tas nav lietots. Sekojoši ir daži vārda ballo tulkojuma varianti, kas rāda, ka tā nozīme faktiski ir izslēgt vai arī mainīt atrašanās vietu:

1. „Sacēlās” viesuļvētra (Ap.d.27:14); tie „meta smiltis gaisā” (Ap.d.22:23); „Bāz zobenu makstī” (Jņ.18:11), kas liecina par to, ka šo vārdu var tulkot kā „nomest” tā arī „uzmest augšā”.
2. „Met” akmeni (Jņ.8:7), „sita” vaigā (Mk.14:65), „lika” savus pirkstus viņa ausīs (Mk.7:33), cilvēki „guļ” gultā (Mt.8:6,14; 9:2; Mk.7:30) – horizontāla darbība.
3. „Ja zirgiem ‘liekam’ iemauktus mutē” (Jēkaba3:3) – tā nav vertikāla darbība. Jēzus saka Tomam, lai tas „liek” roku Viņam sānos (Jņ.20:27).
4. Ticīgos „iemeta” cietumā (Ap.d.16:24,37; Atkl.2:10) – šeit arī nav vertikāla darbība. Līdzīgi arī, mīlestība „aizdzen” bailes (1.Jņ.4:18).
5. Čūska „izlaiž” no savas mutes ūdeni (Atkl.12:15,16) horizontāli. Šeit nav nomešanas no liela augstuma nozīmes un šis pats vārds lietots velna nomešanas no debesīm kontekstā.
6. Cilvēki „kaisīja” pelnus uz savām galvām (Atkl.18:19).

1.  „Karš debesīs” ir drīzāk jāsaprot kā metafora, nevis burtiski. Kas sākas kā burtisks karš, beidzas kā tiesas prāva, jo metafora pārceļo uz tiesas zāli ar apsūdzētājiem, tiesnesi un Sātana lieta tiek noraidīta. Ja mēs tiesvedības valodu neuztveram burtiski, tad kādēļ lai mēs tik burtiski uztvertu „kara” valodu?

Hronoloģiskā problēma
Pirmā panta sieva ir „saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags”. Šie debess ķermeņi, tāpat kā sieva, kas šķiet karājamies gaisā, nav jāuztver burtiski. Tā nevar būt saulē tērpta ar zvaigžņu vainagu galvā, jo zvaigznes ir tikpat lielas kā mūsu zeme.

Otra zīme, kas parādās pie debesīm 3.punktā, ir ugunīgi sarkans pūķis. Tradicionālais pieņēmums ir, ka runa ir burtiski par debesīm, bet kāpēc lai mēs to tā saprotam, ja tās pašas debesis 1.punktā ir nepārprotami tēlainas, figurālas. 4.pantā pūķa „aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm”. Mēs jau redzējām, ka zvaigžņu un zemes savstarpējo izmēru dēļ šeit nav runa par burtiskajām zvaigznēm debesīs. Dieva Valstība tiks nodibināta uz zemes (Dan.2:44; Mt.5:5), kas nevarēs notikt, ja zeme tiks iznīcināta (kā tas neizbēgami notiks), ja uz tās uzkritīs visas šīs lielās zvaigznes.

Sieviete „pie debesīm” dzemdēja bērnu, kas „tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa troņa” (5.p.). Dieva tronis ir debesīs. Ja sieva jau bija debesīs, kāpēc tad bērns tika „aizrauts” debesīs? Viņai droši vien bija jāsimbolizē kaut kas uz zemes, kaut arī pārnestā nozīmē „debesīs”. „Tad sieva bēga tuksnesī” (6.p.). Ja viņa patiešām bija debesīs, tas nozīmē, ka debesīs ir tuksnesis. Daudz loģiskāk ir pieņemt, ka pārnestā nozīmē ir lietotas debesis un viņa bēga vai nu uz burtisku vai arī tēlainu tuksnesi.

Un tad mēs nonākam pie 7.punkta – „Izcēlās karš debesīs”. Tā kā visas iepriekšējās Atklāsmes 12 atsauces bija uz debesīm pārnestajā nozīmē, tad loģiski ir pieņemt, ka arī karš  notiek debesīs, kas lietotas pārnestā nozīmē. Tā tam arī jābūt, jo debesīs nav vietas grēkam un sacelšanās iespējām (Mt.6:10; Ps.5:4-5; Hab.1:13). Vispārpieņemtajā interpretācijā ļaunie eņģeļi ir saistīti ellē; taču šeit viņi ir debesīs. Tātad runa nav par eņģeļiem burtiskajā nozīmē.   

Es esmu uzdevis tiem, kas tic tradicionālajam priekšstatam par velnu, sekojošu jautājumu: „Vai jūs varētu man īsumā atstāstīt biblisko velna vēsturi saskaņā ar to, kā jūs saprotat attiecīgos Bībeles fragmentus?” Atbildes ir ļoti pretrunīgas. Saskaņā ar ‘tradicionālo’ interpretāciju, atbildēm ir jābūt aptuveni šādām.

1. Velns bija eņģelis debesīs, kas tika nomests uz zemes Ēdenes dārzā. Tas notika 1.Moz.grāmatas notikumu laikā.
2. Uzskata, ka viņš nonāca uz zemes un apprecējās 1.Moz.6.
3. Ījaba laikā viņam esot bijusi pieejama kā zeme, tā arī debesis.
4. Uz Jes.14 laiku viņš ir nomests no debesīm uz zemi.
5. Cah.3 viņš atkal ir debesīs.
6. Mt.4 viņš ir uz zemes.
7. Viņš ir „gāzts” Jēzus nāves brīdī, saskaņā ar vispārpieņemto uzskatu, ka „pasaules valdnieks” tiek gāzts tajā laikā.
8. Atklāsmes 12 ir pravietojums par velna ‘gāšanu’.
9. Velns is „saistīts” Atkl.20, taču viņš un viņa eņģeļi bija saistīti jau radīšanas laika pierakstos (1.Moz.), saskaņā ar ierasto Jūdas 6 interpretāciju. Ja viņš bija saistīts „mūžīgās saitēs”, kā tad viņš atkal tiek saistīts Atkl.20?

No tā visa izriet, ka tradicionālais uzskats, ka velns tika nomests no debesīm par grēkiem nevar būt patiess, jo tas vēl aizvien tiek aprakstīts debesīs notiekošajā pēc katras tā „gāšanas” vai „nomešanas”. Ir svarīgi saprast, ka debesis un velns tiek lietoti pārnestā nozīmē.

„Vecā čūska”
Ļoti izplatīts ir nepareizais uzskats, ka Ēdenes dārza čūska tagad ir pūķis gaisā. Tas liecina tikai par paviršu Bībeles teksta lasīšanu. Tradicionālajā izpratnē velns grēkoja debesīs un tika nomests zemē, kur viņš kārdināja Ievu čūskas veidolā. Bet Atkl.12:9 ir pravietojums par nākotni, par to, kas notiks īsi pirms Kristus atgriešanās uz zemi, ka tad būs konflikts „debesīs”, kuras mēs saprotam kā tēlainu izteiksmes veidu.

Tradicionālā interpretācija absolūti neņem vērā hronoloģiju un ir oportūniska Bībeles pantu izraušana no konteksta, savirknējot tos tā, lai tie atbalstītu vispārpieņemtās kristietības uzskatus, kas ir pieņēmusi ebreju un pagānu mītus par velna būtnes eksistenci. Starp citu, ievērojiet, kā 1.Moz.3:15 pravieto, ka Dievs cels ienaidu starp čūsku un sievu. Tāds izteiciens nebūtu sagaidāms, ja runa patiesi būtu par Kristus un Sātana iepriekš pastāvēšanu. Saskaņā ar tradicionālo uzskatu, ienaids starp tiem izcēlās debesīs pirms Sātana šķietamās nomešanas zemē. Ievērojiet arī to, ka saskaņā ar Bībeles 1.Moz. 3:15 pierakstiem, tieši Dievs cēla šo ienaidu, kamēr tradicionāli šī ienaida celšana pret Dievu tiek piedēvēta Sātanam. Mēs lasām Atkl.12:8, ka pūķim / čūskai un viņa eņģeļiem „nebija vairs vietas debesīs” šīs kara darbības beigās. Tos pašus vārdus lasām Atkl.20:11, kad no soģa krēslā sēdošā Kristus „bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt”. Skaidrs, ka „zeme un debess” šeit, kā nereti Bībelē, tēlaini attiecas uz lietu iekārtu. Ievērojiet to, ka velns / pūķis / čūska  un ‘zeme un debess’ tiek lietoti paralēli. Šī pasaules lietu iekārta pēdējās dienās, pūķa / čūskas vara vairs nepastāvēs pēc Kristus tiesas. Tā visa pirmtēls redzams, kad atstumtais Ēsavs nāca tēva priekšā, tā būs arī ar atmestajiem ļaunajiem pēdējā tiesā, kam nebūs dota iespēja „atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja” (Ebr.12:17). Pēdējā tiesā atraidītie cilvēki „nevarēs” ieiet Dieva Valstībā (Lk.13:24) – un tas pats vārds lietots Atkl.12:8, ka velna / pūķa pasaules sistēma „nespēja” turēties pretim un „tiem nebija vairs vietas debesīs”.

Atklāsmes 12 nepārprotami attiecas uz pašu pēdējo dienu, kad Kristus atgriežas, lai sēstos soģa krēslā. Un čūskas ‘nespēja turēties pretim’ un tas, ka tai ‘nebija vairs vietas debesīs’, attiecas [to pašu terminu lietošanas gaismā citās Bībeles vietās] uz to, kas notiek tiesas dienā Kristus otrās atnākšanas laikā, un tādēļ tam nav nekāda sakara ar Ēdenes notikumiem tālā pagātnē. Zīmīgi arī tas, ka čūska / velns nomests no debesīm un „Vai zemei un jūrai!” (Atkl.12:12, angļu variantā: zemes un jūras iedzīvotājiem). Tas nebūt neizklausās pēc Sātana no „Zaudētās paradīzes”, kas nomests, lai skādētu vien Ādamam un Ievai. Tradicionāli uzskata, ka Sātans tika nomests no debesīm un pārvērtās čūskā, debesīs tas bija Sātans, ne čūska, kā tas jāsaprot no Atkl.12. Jebkurā gadījumā sievu Atkl.12 pūķis vajā nevis vilina un kārdina; un viņa bēg „tuksnesī”, kas izraisa pūķa dusmas (Atkl.12:13-17). Bībeles teksts neliecina par labu tradicionālajai interpretācijai, tas nepārprotami runā tai pretim.

„Vecā čūska” varētu attiekties uz 1.Mozus grāmatā aprakstītās čūskas rakstura īpašībām. Čūskas – Ievas incidents tika izspēlēts vēsturē un tas vēl aizvien turpinās tajā, ka sievas bērni (Dieva tauta) tiek kārdināti un apdraudēti no grēku varas un grēcīgo organizāciju puses. Un Pāvils varēja teikt, ka tāpat kā čūska kārdināja Ievu, tā jūdu viltus mācītāji agrīnajā baznīcā kārdināja Kristum uzticīgo līgavu (2.Kor. 11:3). Tā tas atkal notika, kad kristiešus vajāja Romas impērijas laikā, uz ko sākotnēji atsaucas Atkl.12; tā tas notika visas vēstures gaitā; un tā tas būs arī pēdējo pārbaudījumu laikā pirms Kristus otrās atnākšanas.

Grieķu archaios, kas Atkl.12:9 un Atkl.20:2 tulkots „vecā”, var uztvert vienkārši kā ‘arhaisku / ļoti vecu’ čūsku. Taču archaios ir grieķu saknes arche  forma – pūķa vara  no Atkl. 12 ir tā, kas iemieso visļaunākās pūķa varas īpašības. Vecums kā tāds nav galvenā šī vārda atspoguļotā īpašība. Jo čūska, kas kārdināja Ievu, mira no lāsta, kas nāca pār visiem „lauku zvēriem” (1.Moz.3:1).Šodien čūskas ēd pīšļus un lien uz vēdera, dzīvo un mirst kā visas citas radības. Tā arche čūska tādēļ nenozīmē, ka ‘tā vecā čūska, kas kārdināja Ievu, ir vēl arvien dzīva. Šis vārds arche ir sastopams arī citviet ar nozīmi ‘arhetipisks’, nevis ‘dzīvotājs kopš Bībeles aizsākuma laikiem’: „Kristus mācības sākums (grieķu arche)” (Ebr.6:1)”; „Dieva vārdu pirmsākumus” (Ebr.5:12); un ļoti parasts arche tulkojums ir „valdnieki”, „pārvaldnieki”, „varas” – sabiedriskās iekārtas pamatprincipi (Lk.12:11; 20:20; Rom.8:38; 1.Kor.15:24; Ef.1:21; 3:10; 6:12; Kol.1:16; 2:10,15; Titam 3:1). Saskaņā ar šo izpratni, mēs varētu citiem vārdiem izteikt Atkl.12:9 kā: „Lielais pūķis, klasiski tipiskā čūska, kas atkal izspēlē Ēdenes čūskas domāšanas un uzvešanās stila lomu, pagānu / romiešu velna un jūdu Sātana ļaunā sistēma, kas vērsta pret Dievam uzticīgo tautu”.

Lai aprakstītu, kas notiek Atklāsmes grāmatā, Ostins Farars izveidojis terminu „tēlu atdzimšana” (1). Vecās Derības tēli tiek skatīti citā gaismā; un tieši tas arī ir noticis ar čūskas tēlu. Tā nav atsauce uz to pašu čūsku, kas bija Ēdenē, tā ir šī tēla atdzimšana. G.B. Kairds komentē šo plaši izplatīto Atklāsmes 12 interpretācijas kļūdu: „Vēlākā kristiešu tradīcija, pielaižot pārprasta konkrētuma kļūdu, uzskatīja to par pirmskosmisku notikumu…pilnīgi ignorējot to, ka Jāņa tēlainā valoda simbolizēja uz zemes mītošos” (2). Tas, ko Kairds pauž kompaktā teoloģiskā valodā, nozīmē, ka kristieši pārāk burtiski interpretējuši atsauci uz čūsku, pieņemot, ka Atkl.12 runā par to, kas noticis pirms radīšanas, kad patiesībā šī nodaļa attiecas uz notikumiem Jāņa paaudzes laikā.      

Velna viltība (Atkl.12:9)
Pūķa vara asociējas ar „viltus pravieti” un viņa darītajām brīnuma zīmēm (Atkl.13:14; 19:20) – uz to pamata pūķis / Sātans / Dieva tautas pretinieks „pieviļ” visu pasauli (Atkl.12:9). Ir daudzējādas saistības starp Kunga Eļļas kalna pravietojumu un Atklāsmes pravietojumu. Gandrīz ikviens Atklāsmes komentārs to parāda un es tās esmu uzskaitījis grāmatas „Pēdējās dienas” 12.nodaļā. Kungs Jēzus atkārtoti brīdina Savus sekotājus „nepievilties”, lietojot to pašu grieķu vārdu, kurš lietots Atkl.12:9 par pūķi / velnu, kas „pieviļ” visu pasauli. Bet Viņš atkal un atkal brīdina, ka daudzi nāks Viņa vārdā, lai pieviltu pat izredzētos; „viltus pravieši…viltus kristi un viltus pravieši” darīs viltus brīnumus (Mt.24:4,5,11,24). Jēzus nesaka ne vārda par kādu kritušu eņģeli vai ‘Sātanu’, kas to visu organizētu. Viņš vienkārši brīdina Savus sekotājus būt modriem pret viltu sludinošiem cilvēkiem – un Atkl.12 papildina šo brīdinājumu, zīmējot šos cilvēkus kā daļu no plašas cilvēku veidotas sistēmas vārdā Sātans, pretinieks ar visām Ēdenes čūskas rakstura īpašībām, kādas Dieva tautas pretiniekiem allaž ir piemitušas. Šī pretestības sistēma pirmā gadsimta kontekstā bija kā romiešu tā jūdu izcelsmes – tādējādi pūķi Atkl.12:9 sauc „par velnu un sātanu” – jo diabolos ir attiecīgi grieķu vārds jūdu Sātana apzīmējumam. Praktiski tie ir vienādas nozīmes vārdi – bet tie abi šeit lietoti, pēc manām domām, lai parādītu, ka pretestība kristietībai izrietēja no diviem avotiem, kā jūdu, tā arī romiešu. Jaunās Derības autori atkal un atkal brīdina kristiešus no jūdu un romiešu pretiniekiem, cilvēkiem [nevis dēmoniem, gariem, kritušiem eņģeļiem, sātaniem un tml. – bet cilvēkiem] kas „jūs maldina” (1.Jņ.2:26; 3:7; Jēkaba 1:16). „Nepievilieties!” ir Pāvila lozungs (1.Kor.6:9; 15:33;Gal.6:7). Tā ir pasaule, kas tiks ļaunu cilvēku pievilta (2.Tim.3:13; Titam 3:3; 1.Pēt.2:25) – tieši tā kā teikts Atkl.12:9, ka pūķis / Sātana sistēma „pieviļ visu pasauli”. Šī sistēma sastāv no ļauniem cilvēkiem. Visos šajos pantos sastopams tas pats grieķu vārds, kas Atkl.12:9 tulkots „pieviļ”. Ir atkal un atkal jāuzdod viens un tas pats jautājums – kāpēc Jēzus, Pāvils, Pēteris, Jēkabs un Jānis neteica saviem sekotājiem, ka to kārdinātājs un maldinātājs ir Sātans? Kāpēc tie nemitīgi atgādina, ka kārdinātāji ir cilvēki un cilvēka sirds (Ebr.3:10; 1.Jņ.1:8)? Kāpēc mums bija jānonāk līdz Bībeles pašai pēdējai grāmatai, kas pasaka, ka to visu dara Sātans? Kāpēc daudzas baznīcas par tik būtisku uzskata ticību Sātana personībai, ja agrīniem kristiešiem [kas bija tādi pirms Jānim dotās Atklāsmes] netika dota nekāda mācība par kritušiem eņģeļiem, kas vainojami kārdināšanās? Vai tiem bija citāds Evaņģēlijs nekā 21.gadsimta baznīcai?

Čūska Dieva klātbūtnē (Atkl.12:10)
Čūskai / velnam, kas „apsūdzēja” Dieva tautu „Dieva priekšā”, nebija obligāti jāatrodas burtiski debesīs (Atkl.12:10). Tas pats vārds lietots  Jņ.5:45, kur Kungs Jēzus saka, ka sen mirušais Mozus „apsūdz” ebrejus Dieva priekšā. Mūsu pašu domas mūs „apsūdz” Dieva priekšā (Rom.2:15). Tas viss nozīmē vienīgi to, ka viss, kas notiek uz zemes, pat domas un jūtas kaut kādā veidā nonāk Dieva troņa priekšā, varbūt caur Dievu pārstāvošiem eņģeļiem, un Dievs [attīstot šo tēlu] „izspriež tiesu” šo piestādīto apsūdzību sakarā. Bet tam nav vajadzīga mūsu klātbūtne debesīs. Pirmā gadsimta prātiem, it īpaši ebreju izcelsmes cilvēku prātiem, to nemaz nebūtu grūti tā uztvert; tieši eiropeiskā uzstājība uz burtisko vārdu lasījumu ir novedusi pie tik daudzām problēmām šo pantu interpretācijā. Mums ir jāmēģina atbrīvoties no vilcināšanās un šaubīšanās un beidzot jāpieņem, ka tēli [piem., tiesas zāle ar burtiskajām grāmatām, troni, apsūdzētājiem, lieciniekiem] ir tēli un tikai.

Iespējamie paskaidrojumi

1. Šīs nodaļas satura pilns izklāsts neietilpst šīs grāmatas ietvaros. Lai šie panti iekļautos kontekstā, ir pilnībā jāsaprot visa Atklāsmes grāmata.
2. Karš tēlainajās debesīs – varas iecirkņos – norisinājās starp divām varas grupām, katrai bija savi sekotāji vai eņģeļi. Atcerieties, ka mēs vairākkārt esam identificējuši velnu un Sātanu ar romiešu un jūdu pārvaldes sistēmām.
3. Uz to, ka pūķis-velns pārstāv kādu politisku spēku norāda „kroņi” uz galvām (3.p.). Pašā Atklāsmes 17:9-10 ir komentārs pūķa sakarā: "Šeit vajag gudrības, lai saprastu” – proti, neuztver šo zvēru burtiski – „septiņas galvas ir septiņi kalni…tās ir arī septiņi ķēniņi”. Vienam no ķēniņiem „būs palikt tikai īsu brīdi” varētu attiekties uz velnu-pūķi, kuram Atkl.12:12 atvēlēts tikai „īss brīdis”.

Atklāsmes 12: pagānu mītu nocelšana no pjedestāla
Vairāki pētnieki ir norādījuši, ka šis fragments ir pilns ar atsaucēm uz tā laika mītiem (3). Mēs jau redzējām, ka Bībele atsaucas uz mītiem, lai tos sagrautu. Šīs atsauces būtībā saka: ‘Neiespaidojieties no tā, ko mīti stāsta par notikumiem visumā. Atgriezieties realitātē. Šeit, virs zemes jūs vajās Roma [vai kāds cits pretinieks]. Sagatavojiet tam jūsu sirdis. Īstenais ienaidnieks nav pūķis debesīs. Tā ir Roma’. Citi pētnieki norāda, ka Atklāsmes 12 un 13 satur daudz atsauču uz tā laika ebreju literatūru – piem., Atkl.12:9; 13:14 runā par to, ka pūķis „pieviļ visu pasauli”, kas ir citāts no Ābrahāma un Ēnoha Apokalipse 54.6 par Azazela / Sātana armijām, kas „pieviļ visu pasauli”. Būtībā maldinātāji ir pagānu Roma un Jūdu Sātans, kas tiks sodīts m.ē. 70.gada kataklizmā; un pēdējo dienu kontekstā Sātans / zvērs maldinās daudzus un tiks iznīcināts Kristus otrajā atnākšanā.  

Ievērojams Dieva vārda pētnieks Dāvids Pitt-Francis 15 gadus veltīja nopietniem pētījumiem, lai izprastu visu to, ko vēsta Atklāsmes grāmata (4). Secinājumi, kas doti viņa grāmatas 9.nodaļā, nepārprotami liecina, ka Atklāsmes 12 ne tikai nemāca kādas sātana būtnes pastāvēšanu, īstenībā tā ir parodija uz ticību grēcīga Sātana tēlam Debesīs. Viņš seko tai pieejai, ka Atklāsmes 12. nodaļa ir pilna atsaucēm uz pagānu mītiem par Sātana būtnes eksistenci debesīs un tās pamatdoma ir parādīt, ka līdz ar Kristus uzvaru pār visu ļauno, šīs pagānu idejas vairs nav nekādā veidā pieņemamas. Īstena kristieša uzskatos doma par Sātanu debesīs tika atmesta: „Laikos pirms Kristus valdīja iedoma, ka Sātans pārvalda vismaz trešdaļu no Debesīm. Babiloniešu, Zendu un teitoņu uzskatos „Sātanam” vai tā līdziniekam piederēja viena trešdaļa no debesīm. Jūdu atkritēju uzskatos (kā piem.,Ēnoha grāmatā) arī valdīja doma par dumpīgo eņģeļu dominanci pār vienu trešdaļu no debesīm. Vīzija par pūķi, ko sauc par velnu un sātanu, kas valda pār debesu trešdaļu tiek dota šajā vietā ne kā burtisks fakts, bet kā to domu par Sātanu apkopojums, kuras valdīja pagānu uzskatos pirms Kristus atnākšanas, kas bija ieviesušās pat jūdaismā…Sākumā kristietības uzdevums bija parādīt pasaulei, ka ļaunumam nav vietas debesīs, ka tas tur pastāv tikai cilvēces iedomās, ka to var pieveikt ar Kristus žēlastību un Viņa Vārda Liecību… Sātana „gāšana” no debesīm pārliecinoši simbolizē to, kas notiks ar cilvēku uzskatiem par ļaunumu Kristus mācības rezultātā. Sieva un pūķis nevar līdzās pastāvēt debesīs… Vai varētu būt bijis tāds burtisks velns vai pat ‘burtisks’ pūķis, kas paveda trešo daļu no eņģeļiem debesīs un nometa tos uz zemi, kā tam faktiski ticēja jūdu apokalipses autori? Ja mēs pieņemam šo burtisko pieeju, mēs ne tikai pievienojamies to grāmatu maldīgajiem uzskatiem, kuru atspēkošanai dota Atklāsme, bet neuztveram šīs nodaļas vēstījuma kodolu, ka kristietības atnākšana atspēkoja iedomāto ļaunumu debesīs, ka nekāds velns tur nekad nav bijis”.

Atklāsmes 12: Spriedums par Romu

Šo domu būtu vērts turpināt. Atklāsme ir zemes notikumu apraksts no debesu notikumu perspektīvas – iedrošinot agrīnos kristiešus, ka Dievs un Viņa Dēls un Viņa eņģeļi ļoti labi saprot to ciešanas un faktiski visi šie notikumi tiek izspēlēti debesu tiesas zālē. Visām zemes varām, personībām un organizācijām ir savi pārstāvji-eņģeļi debesīs un situācija tiek izspriesta Dieva troņa priekšā – kā rezultātā tie, kas ir Kristus pusē, tiek attaisnoti. Valoda, ar kuras palīdzību Jāņa Apokalipse to sasniedz ir caurausta ar atsaucēm uz zemes realitātēm, kas nereti  sagrauj pagānu apgalvojumus. Tā, uz Romas monētām bija attēlota Romas dieviete, THEAN ROMEN, kā dievu ķēniņiene un pasaules pestītāja māte. Jānis runā par to, kas pretendē uz zemes ķēniņienes godu (Atkl.18:7) – un attēlo to vienīgi kā prostitūtu, kurai drīz ir jāiet bojā. Un šī Atklāsmes atsauce uz Romas ķēniņieni nebūt nenozīmē, ka ‘viņa’ patiesi būtu bijusi debesīs. Un tāpat arī Jāņa atsauces uz mītiem par pūķiem un zvēriem nebūt nenozīmē, ka tādi patiesi arī pastāv.

Atklāsmes 12 dotie apraksti savijas tā, ka tie parodē leģendas, mazinot to nozīmi – tā pūķi nogalina nevis Romas imperators, bet gan Kristus uzvara krustā, caur Viņa asinīm tiek sasniegta uzvara pār visiem pretiniekiem virs zemes. Spilgtais paradokss ir tajā, ka vajātā bērna izglābšanās ir caur nāvi, caur asinīm, nevis caur kādu spožu uzvaru kaujas laukā. Kad Jeremija salīdzina Bābeli ar pūķi, kas aprij Jeruzalemi, neviens nedomā, ka Bābele ir burtisks pūķis (Jer.51:34); tas pats attiecas arī uz Ecēhiēla teikto par faraonu kā krokodilu, kas guļ upju vidū (Ecēh.29:3). Ar to tika vēstīts, ka patiesais pūķis  / haosa briesmonis ir zemes pārvaldītāji – un Dievs tos sagraus. Un tas pats attiecas arī uz Atklāsmes vēsti, kaut gan lielāka uzmanība tiek pievērsta domai par to, ka šiem zemes spēkiem ir pārstāvība eņģeļu vidū debesu tiesā.

Tiesas dienas valoda patiesībā ir ļoti raksturīga Bībelei. Varētu pat teikt, ka tā ir nesamērojami raksturīga Bībelei. Doma par dievišķo debesu tiesu tiek pausta atkal un atkal. Dievs ir tiesnesis, kurš aizstāv zemes tiesas vajātos (1.Sam.24:15; Ps.9:5; 43:1; 140:13; Raudu 3:59; Mihas 7:9); Viņš pat tiek attēlots kā Tas, kas Pats apelē pie taisnības (Ps.74:22). Ja Dievs ir vienīgais un beidzamais tiesnesis, tad Viņa spriedums ir tas, kas galu galā ir no svara, un šajā ziņā cilvēku ‘spriedumus’ vai nosodījumus no cilvēku tiesas zāles Viņš apgriezīs otrādi (Sal.pam.22:22,23). Taču apkārtējo cilvēku nosodījums mums mirstīgajiem sagādā ciešanas; un laiku pa laikam Raksti mums atgādina, ka mums tas nav jāuztver tik sāpīgi, jo no svara ir Dieva spriedums un dievišķā tiesa notiek tieši tagad, kad tie, kas mums apkārt, izspriež savu nenozīmīgo cilvēcīgo spriedumu. Un tā ir galīgā atbilde attiecībā uz ciešanām, kuras mums sagādā apmelojumi un zaimi, nesapratne un neslavas celšana vai sajūta, ka Dievs neredz, kā mēs tiekam vajāti no pasaules spēku puses.   

Tradicionālais Atklāsmes 12 lasījums liecina par sacelšanos debesīs, velna nonākšanu zemes virsū un likstas, ko tas ir izraisījis. Bet Atklāsmes „debess” vīziju pamatdoma ir, ka mums tiek dota iespēja ielūkoties debesu ‘troņa zālē’, dievišķajā tiesā…kas atspoguļo to, kas notiek šeit, virs zemes un kādas tam būs sekas nākotnē. Es gribu uzsvērt šo domu, jo tā man šķiet būtiska Atklāsmes izpratnei. Šīs vīzijas nav to notikumu vēsturiski apraksti, kas risinājās pirms radīšanas, pirms cilvēces vēstures sākuma. Tie ir ieskati tajā, kā Dievs tieši pirmajā gadsimtā skatījās uz to, kas notika Tuvajos austrumos uz mūsu planētas zemes, parādot mumsViņa spriedumu par situāciju, tajā iesaistītajām valdībām un personībām un kādas tam būs sekas. Tātad, kad mēs lasām, ka pretinieka spēkiem vairs nebija vietas debesīs (Atkl.12:8), mums ir jāstādās priekšā šo spēku pārstāvju, sava veida advokātu, izraidīšanu no tiesas zāles. Tie vienkārši izzudīs no debesu tiesas zāles, izraidīti no tās, kas varētu atspoguļoties to pārstāvošā eņģeļa iziešanā no zāles. Atklāsmes interpretāciju apgrūtina tekstā vienlaicīgi sastopamās tik daudzu līmeņu atsauces. Tā, Atklāsme atsaucas uz apkārtējiem mītiem, taču tajā pat laikā uz vairākām Vecās Derības tēmām. Atklāsmes 12 vīzijā ir nepārprotama atsauce uz faraonu, kas kā pūķis vajā no Ēģiptes izgājušos izraēliešus (2.Moz.14:8); kā arī uz Izraēlu, ko Dievs pie sevis uz ērgļa spārniem atvedis (2.Moz.19:4), uz faraonu, kas grib iznīcināt Izraēlu, noslīcinot to Nīlas ūdeņos, Dieva gādību par Izraēlu tuksnesī. Un atkal jāatzīmē, ka šīs atsauces attiecas uz reālu vēsturisku situāciju zemes virsū un nevis uz kādu Bībelē neatspoguļotu drāmu kaut kur kosmosā.

Piezīmes

1. Austin Farrar, A Rebirth of Images (Boston: Beacon Press, 1963).
2. G.B. Caird, The Language and Imagery of the Bible (London: Duckworth, 1988), p.55.
3. Neil Forsyth, Satan and the Combat Myth (Princeton: Princeton University Press, 1989), chapter 13. Piemēram, grieķu ticējumos pūķis Pitons plāno nogalināt Zeva jaunpiedzimušo dēlu, bet tas viņam neizdodas, jo māte Leto aizbēg uz Delosa salu; tad ierodas Apolons un nogalina pūķi. Ēģiptiešu ticējumos sarkanais pūķis Sets vajā Aisisu, taču vēlāk viņas dēls Horus to nogalina. Citi mīti vēsta par tumsas pūķi, kas vajā saules dievu un saules dievs to nogalina. Ir arī citi piemēri, kur Atklāsmes grāmata atsaucas uz saules dieva mītu. Ņemsim kaut vai Jēzus aprakstu, kam acis kā uguns liesma, kam kājas līdzīgas mirdzošam varam (2:18). Tas ir adresēts Tiatīras eklēsijai un Tiatīras dievs bija Apolons, saules dievs, kuru vietējie sauca par Tirimnu, kuru tieši tā attēloja uz pilsētas monētām. Atsauces būtība bija tajā, ka tāda saules dieva nemaz nav, ka Tiatīras kristiešiem tas nozīmē Jēzu.
4. David Pitt-Francis, The Most Amazing Message Ever Written (Irchester, UK: Mark Saunders Books, 1983)

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |