5-30 Mozus miesas
 
Jūdas 9: „Turpretim virseņģelis Miķelis, kad viņam bija Mozus miesas dēļ cīņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: Tas Kungs lai tevi soda!”

Vispārpieņemtā interpretācija
Šo pantu citē kā pierādījumu velna kā atsevišķas būtnes pastāvēšanai, apgalvojot, ka šeit aprakstīts strīds starp velnu, kā vienu no eņģeļiem, ar virseņģeli.

Komentāri

1. Šeit nav nekādas netiešas norādes uz to, ka „velns” būtu eņģelis. Tā kā Bībelē tiek uzsvērts, ka visi eņģeļi ir vienoti  un paklausīgi Dieva vārda balsij (Ps.103:19-21; 148:2; Ebr.1:14), nekādi strīdi starp eņģeļiem debesīs nav iespējami.
2. Debatēs mēs jau parādījām, ka vārdi „velns” un „sātans” var attiekties arī uz parastiem cilvēkiem.
3. Šo velnu interesēja Mozus miesas, nevis cilvēku tā saucamā „nemirstīgā dvēsele” (kas vispār neatbilst Bībeles mācībai par dvēseli).
4. Ir izteikta līdzība starp Jūdas vēstuli un 2.Pētera vēstules 2.nodaļu. Tā piemēram, līdzīgi Jūdas 9.pantam 2.Pēt.2:11 teikts: „kamēr eņģeļi, kaut gan tie stiprumā un spēkā lielāki, nenosoda viņus, tos zaimodami Tā Kunga priekšā”. Pēteris „velna” vietā saka „viņi” – ar to norādot, ka runa ir par ļaužu grupu. 2.Pēt.2:10-12 skaidri pasaka, ka „viņi” ir netaisnie cilvēki.
5. Tāpat kā Jūdas 6.pants šis pants lasāms 5.panta kontekstā – „es jums…gribu atgādināt”. Tātad Jūda atgādina tiem notikumus Izraēla vēsturē, no kuriem būtu jāmācās. Tai ir jābūt atsaucei uz Bībelē aprakstītajiem notikumiem. Tāda notikuma atstāsta, ka velns, kuru sauktu par eņģeli, strīdētos ar citu eņģeli, Bībelē nav.
6. Virseņģelis Miķelis teica: „Tas Kungs lai tevi soda”. Ja ir tāda pārcilvēciska būtne, vara vai spēks, kuru sauc par velnu, kas liek cilvēkiem grēkot un darīt, ko nevajaga, tad nav nekādu pierādījumu tam, ka tas būtu bijis kādreiz sodīts, jo grēks un posts aug augumā.

Iespējamie paskaidrojumi

1. Atsauce uz velnu šeit nav būtiski svarīga. Šī fragmenta mērķis ir parādīt, ka eņģeļu runa ir pieklājīga un pazemīga pat tad, kad viņi runā ar cilvēkiem, kurus viņi pazīst kā netaisnus. Viņi neizrāda personisku atriebības kāri, bet saka: „Tas KUNGS lai tevi soda”. Jūdaisti „zaimo debess varas”, taču virseņģelis Miķelis „neiedrošinājās par tiem (velnu) izteikt zaimu spriedumu”, proti, viņš neizteica skarbus vārdus, kā to darīja viņi. Līdzīgi, 2.Moz.33:9-11 teikts, ka eņģelis runāja ar Mozu „vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu”, proti, mierīgā un draudzīgā veidā. Jāatceras, ka šī balss deva arī Mozus „bauslības uguni”, un tā nebija skarba balss, kā varētu secināt no dažām stāstījuma detaļām. Tāpat arī Elija dzirdēja eņģeli runājam „lēnā balsī” (1.Ķēn.19:12 salīdz. ar Ījaba 4:16).
2. Šim pantam ir bezgala daudz saskares punktu ar Caharijas 3, tādēļ jādomā, ka Caharijas 3.nodaļa ir šī panta vēsturiskais fons, ko Jūdas vēstules lasītāji pratīs novērtēt:

Caharijas 3:1-2: „Un Tas Kungs man ļāva redzēt augsto priesteri Jozuu stāvam Tā Kunga eņģeļa priekšā, un sātans stāvēja viņam līdzās pa labi, lai viņu apsūdzētu. Un Tā Kunga eņģelis teica sātanam: Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām,lai liek tev klusēt Tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?”

Visspilgtākās paralēles ir:

Caharijas 3 konteksts bija ebreju atgriešanās Jeruzalemē Ezras un Nehemijas vadībā. Viņi strādāja pie tempļa atjaunošanas, lai atjaunotu Dieva pielūgsmi tajā. Taču „tās zemes iedzīvotāji mēģināja traucēt Jūdas tautas rokas to darbā un iebiedēt viņus, lai viņi to neceļ” (Ezras 4:4), proti, tie rīkojās kā sātani – Jūdas tautas pretinieki. Ezras 4:1 tā arī teikts: „Jūdas un Benjamīna pretinieki”. Viņi uzrakstīja apsūdzības rakstu Persijas ķēniņam pret (jaunajiem) Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem” (Ezras 4:6). Ebreju vārds „apsūdzība” ir radniecisks tam, kas tulkots kā „sātans”. Caharijas 3:8 skaidri teikts, ka 1.un 2.pantā minētie ir „vīri, kam priekšvēstījuma nozīme”, proti, mums tie ir jāinterpretē. Tātad, sātani – pretinieki – stāvēja eņģeļa priekšā kopā ar augsto priesteri Jozuu, kam „mugurā bija netīras drēbes” (3.p.) un bez mitras galvā (5.p.).

Ar to ir teikts, ka zemes iedzīvotāji, sātans, sūdzējās Dievam, kas bija eņģeļa veidolā, ka jaunais jūdu augstais priesteris nav patiesi īstais priesteris, viņam nebija attiecīga tērpa (iespējams, tas tika nozaudēts gūsta laikā). Eņģelis saka sātanam: „Lai Dievs tevi soda” un pavēl ietērpt viņu priestera drānās un uzlikt cepuri galvā (4. & 5.pp.), parādot ar to, ka Dievs viņu pieņem. Sūdzības pamatā bija doma, ka Dievs nebija vēlējis, lai ebreji atjaunotu Jeruzalemi, ka viņi to darīja bez Dieva ziņas. Taču eņģelis saka, ka Tas Kungs ir „izredzējis Jeruzālemi” tieši tāpat kā Viņš ir izredzējis Jozuu par augsto priesteri. Tādējādi, Jozua pārstāv Jeruzalemi. „Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?” eņģelis jautā sātanam par Jeruzalemi. Tas citēts Jūdas 23 attiecībā uz grēkus nožēlojušajiem grēciniekiem. Tas, ko eņģelis patiesībā saka ir: ‘Jeruzaleme ir nožēlojusi grēkus, tādēļ Es esmu izrāvis tos no soda uguns un iznīcības, tādēļ jums nav pamata domāt, ka Jeruzaleme un ebreji ir tik grēcīgi, ka nevarētu atgriezties savā zemē ar Manu svētību.

Jūda saka, ka vārdu cīņa starp eņģeli un sātanu – tiem, kas pretojās tempļa atjaunošanai – bija „Mozus miesas dēļ”. Tādēļ šis izteiciens varētu attiekties vai nu uz jūdu tautu vispār, tāpat kā kristiešu baznīca ir „Kristus miesa” (1.Kor.12:27), jo mēs uz to raugāmies kā uz piemēru, lai nesekotu „grēkam pakļautai miesai” (Rom.6:6) vai arī uz augsto priesteri Jozuu. Jozua bija „Mozus miesa” tai nozīmē, ka „miesa” var tēlaini attiekties uz „kalpu”, piem., Atklāsmes 18:13; Ebrejiem 10:5; Psalmi 40:6; un 2.Moz.21:2-6, kā arī Rom.6:6, kur „grēkam pakļautā miesa” droši vien nozīmē „grēka kalps”. Tātad par augsto priesteri var teikt, ka tas bija Mozus kalps.

1. Cits pieņēmums varētu būt, ka „Mozus miesa” domāta kā burtiska Mozus miesa. Virseņģelis Miķelis bija Izraēla eņģelis (Dan.12:1), kas tos veda caur tuksnesi uguns un mākoņa stabā (2.Moz.23:20-21). Vārdu cīņa varētu būt bijusi starp eņģeli un jūdu grupu - „velnu” – kas gribēja ņemt līdzi Mozus miesas. Taču eņģelis to apglabāja un nevienam neteica, kur atrodas viņa kapa vieta (5.Moz.34:6). Atcerieties, ka Jāzepa kaulus Izraēla bērni izveda no Ēģiptes uz Kānaānu (Jozuas 24:32), kā arī Jēkaba un divpadsmit ciltstēvu kaulus (Ap.d.7:15-16). Un mēs zinām, ka Izraēlas ķēniņu mirušās miesas tika lietotas nepiedienīgiem rituāliem (Ecēh.43:7). Tādēļ varētu domāt, ka daži vēlētos arī Mozus miesas ņemt līdzi uz zemi. Ebreji piešķīra lielu nozīmi tam, ka viņu vadoņu mirušās miesas atrodas fiziski pie viņiem – tos pat nosoda par to, ka viņi ievietoja ķēniņu miesas templī (Ecēh.43:7-9).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |