5-28 Stājieties pretim velnam

Jēkaba 4:7: „Tad nu padodieties  Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums”.
1.Pētera 5:8: „Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”.

Vispārpieņemtā interpretācija
Uzskata, ka velns ir briesmonis kā lauva, kas aktīvi meklē cilvēkus, ko aprīt, no kura kristietim ir jāsargās.

Komentāri

1. Velns ir kā rūcošs lauva. Tie, kas tic, ka velns ir briesmonis ir tendēti uztvert šos pantus burtiski. Taču tādā gadījumā tiem rodas problēma, jo Atklāsmes 12:9 velnu nosauc par pūķi un čūsku; 1.Pētera 5:8 – par lauvu; un Jāņa 6:70 – par cilvēku. Ja to visu uztver burtiski, tad vairs nav skaidrs, kas tas velns patiesībā ir.
2. Grēks nāk no iekšienes (Jer.17:9; Jēkaba 1:14-15). Nav nekā tāda ārpus mums, kas varētu ienākt mūsos un likt mums grēkot (Mk.7:21-23). Šo nepārprotamo apgalvojumu gaismā, augstāk minētais pants nav pierādījums tam, ka ir kāda būtne, kas ieiet mūsos un liek mums grēkot, jo Bībele nerunā pati sev pretim.
3. Ja velns var burtiski staigāt apkārt, rūkdams kā lauva, kāpēc tad neviens nav viņu ne redzējis, ne dzirdējis?
4. Kā cilvēka modrība un pretestība var likt velnam bēgt no mums, ja jau uzskata, ka tam piemīt pārcilvēciskas spējas?
5. Šeit teikts, ka lauva „aprij” cilvēkus; 2.Tim.2:26 teikts, ka tas sagūsta tos dzīvus un ved tos sev līdzi (kā tas jānoprot no 1.Tim.5:15). Tātad aprīt nenozīmē nonāvēt. Kad rūcošs lauva aprij cilvēku, tas burtiski nonāvē to. Tā kā aprīšana nav burtiski jāsaprot, tad tas pats attiecas arī uz lauvu. „Aprīt” un „staigāt apkārt” ir tēlaini izteiksmes līdzekļi. Tādēļ arī velna „darbība” ir tēlains izteiksmes veids.
6. Lauvām līdzīgi raksturojumi tiek piedēvēti cilvēkiem (piem., Ps.22:13 & 14 attiecībā uz jūdiem, kas sita Jēzu krustā; Ps.57:5; Sal.pam.28:15). Aprakstot savas pirmās aizstāvības runas labvēlīgo iznākumu, Pāvils saka, ka viņš ir „izrauts no lauvas rīkles” (2.Tim.4:17), proti, no romiešu tiesas, kuru viņš pielīdzina lauvai. Tādēļ velns, kas staigā apkārt, meklēdams, kuru viņš varētu aprīt, varētu attiekties uz romiešiem un jūdiem, kas cenšas atrast ieganstu, lai vērstos pret kristiešiem tiesā; tādēļ Pāvils brīdina kristiešus, lai viņu dzīves veids nedotu velnam iespēju izvirzīt pret tiem apsūdzību tiesā (2.Kor.2:11; 1.Tim.5:14-15; 3:6-7; 2.Tim.2:26; 2.Kor.11:12).

Varētu saistīt 2.Tim.4:17 par Pāvilu, kas „izrauts no lauvas rīkles” ar 2.Tim.3:11-13, kur attiecībā uz visām viņa vajāšanām no jūdu puses Pāvils varēja teikt „Tas Kungs ir mani izrāvis” no ļauniem cilvēkiem un krāpniekiem – skat „Iespējamie paskaidrojumi”, 2.punkts par Tim.5:14-15.

Tātad, atkal ir iespējams interpretēt velnu, un šajā gadījumā arī lauvu, divējādi:

1. mūsu ļaunās tieksmes un
2. ļaunās tieksmes, kas rod izpausmi romiešu un jūdu sistēmās.

Iespējamie paskaidrojumi

Jēkaba 4-7

1. Iepriekšējie panti raksturo velnu kā mūsu ļaunās iegribas – „uz skaudību nesas tas gars, kas mūsos mājo” (5.p.).
2. Ja mēs esam lepni, mēs nododamies miesas darbiem (Gal.5:19; Mk.7:21-23); mēs esam no velna. Mēs esam „šaubīgie” (Jēkaba 4:8). Ja mēs nepretosimies velnam, tas mums piestāsies pavisam klāt, tai ziņā, ka mūsu ļaunās tieksmes kļūs vēl stiprākas. Bet ja mēs „tuvosimies Dievam” – „Viņš tuvosies mums” (8.p.); ja mēs esam „pazemīgi” (8.p.) un stājamies pretim velnam (8.p.), proti, turam Dieva vārdu sirdī, tad velns bēgs no mums. No personīgās pieredzes mēs zinām, ka, ja mēs apzināti pretojamies ļaunajām tieksmēm (velnam), tās mazināsies – tās bēgs no mums.
3. Efeziešiem 4:27 arī saka – „nedodiet vietu velnam” (skat piezīmes sakarā ar šo pantu).
4. „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki” (Jēkaba 4:7-8). Tas iezīmē ainu, kā cilvēks tuvojas Dievam un Dievs tuvojas viņam. Jo tuvāks viņš ir Dievam, jo tālāk no viņa bēg velns tieši pretējā virzienā. Tātad, jo lielāki mūsu garīgie centieni tuvoties Dievam, jo lielāks attālums mūs šķir no velna. Ievērojiet arī to, ka Jēkabs norāda, ka šī tuvošanās Dievam ir caur grēku nožēlu – „šķīstījiet rokas”. Tas atgādina Lk.15:20, kur pazudušā dēla tēvs (proti, Dievs) iznāk ārā, lai satiktu viņu – Viņš tuvojas viņam tāpat kā dēls tuvojas Viņam. Roku šķīstīšana un siržu skaidrošana, par ko vēsta 8.pants, kas ir uzvaras pār velnu pamatā, ir „mazgāšana ūdenī caur vārdu” (Ef.5:26) un svētīšanā caur vārdu (Jņ.17:17). Dieva vārds uzvar velnu, proti, mūsu viltīgo sirdi, kā mēs to tik daudzkārt esam pieredzējuši; Vārds iedarbojas uz sirdi. 
5. Stāšanās pretim velnam liks viņam bēgt. Tātad pastāv likumsakarība starp stāšanos pretim un bēgšanu – kristiešiem jābēg no velna, lai glābtos no tā un pretotos tam. Jēzus mācīja kristiešus bēgt no jūdu sātana, kas izpaužas kā aktīvas vajāšanas veidā, tā arī centienos tos maldināt mācības jautājumos (Mt.10:23; Ap.d.13:50-51; arī Jņ.10:5). Mateja 24:16 viņš brīdināja tos bēgt no romiešu sātana.
6. Kristieši stājās pretim jūdu sātanam Ap.d.6:10 – „tie nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš (Stefans) runāja”. Lūkas 21:12 & 15  rāda, ka viņi pretosies kā jūdu tā romiešu velniem: „tie savas rokas pacels pret jums…nododot jūs sinagogās (jūdu velns) un cietumos, vedot jūs ķēniņu un valdnieku priekšā (romiešu velns)…Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt”.

Mēs jau izteicām pieņēmumu, ka Ef.6:11-13 attiecas kā uz romiešu, tā arī uz jūdu sistēmām, kas radīja ļaunās vajāšanas dienas kristiešu baznīcai. „Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā (Ef.6:13) un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt”, proti, baznīca spēs izcīnīt cīņu kā ar jūdu, tā arī ar romiešu sistēmām.    

1.Pētera 5:8
1. Mūsu lielākais pretinieks ir mūsu ļaunās tieksmes.
2. 1.Pētera 5:5-10 ir daudz saskares punktu ar Jēkaba 4:7-9; daži no tiem doti sekojošajā tabulā:

 
Tātad velns, kā tas definēts Jēkaba 4:7, ir tas pats, kas 1.Pētera 5:8, proti, mūsu ļaunās kārības, kā arī romiešu un jūdu sistēmas.

1. 1.Pēt.5 kontekstā Pēteris piekodina kristiešiem ganīt Dieva ganāmo pulku „no sirds” (2.p.), būt „pazemīgiem” (5.p.), mest malā zūdīšanos par pasaules lietām (7.p.). Tas viss attiecas uz 8.pantā izteikto brīdinājumu būt modriem attiecībā uz velnu, tas ir, neļaut sirdsprātam ieslīgt lepnībā un padoties miesas kārībām. Tā mēs atkal redzam, ka velns var attiekties uz ļauno sirdsprātu cilvēkā. Tādēļ 9.pants mierina kristiešus, sakot, ka visi brāļi pasaulē pārdzīvo tās pašas ciešanas – visi ticīgie visur pasaulē cieš no mūsu kārību velna un mūs varētu mierināt tas, ka mūsu kārdinājums ir īpaši stiprs.
2. Stāšanās pretim velnam ir mūsu ticības nelokāmībā, proti, „vienas ticības”, ko pauž Dieva vārda mācība (Ef.4:4-6). Vārds var uzvarēt velnu. Tā kā vārds uzvar arī mūsu ļaunās tieksmes, tad mēs varam secināt, ka runājot par velnu, mēs domājam par šīm ļaunajām tieksmēm. „Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība” (1.Jņ.5:4). Tādā veidā „pasaule” tiek pielīdzināta „velnam”. 1.Jņ.2:16 tiek nosaukts viss, kas ir no pasaules – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība.
3. Ka velns, kuram kristiešiem jāstājas pretim, ir arī romiešu un jūdu sistēmas, mēs parādījām, apskatot Jēkaba 4:7. Pavērojiet, ka lauva pārstāv ļaunos valdniekus Sal.pam.19:12; 20:2; 28:15; Cef.3:3; Ecēh.22:25. Pāvils romiešu vajāšanas pielīdzina lauvas rīkles tuvumam (2.Tim.4:17).
4. 1.Pēt.5:9: „Tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē”. „Pasaule” nereti attiecas uz romiešu pasauli – Romas impērijas velna laikā nepārtraukti turpinājās kristiešu vajāšanas (it īpaši imperatoru Nerona un Diokletiāna valdīšanas laikā). Mēs jau agrāk runājām par velna saistību ar romiešu valdniekiem un to centieniem rast jebkuru iespēju, lai apkaunotu kristiešus. Tas pats attiecas arī uz jūdu sistēmu, lai atceramies, kā jūdi uzmācās Kristum ar jautājumiem, „slepeni glūnēdami, vai neizdosies Viņu noķert kādos vārdos” (Lk.11:54), un jūdaisti vēlējās „pierādījumu” tam, ka Pāvilā runā Kristus (2.Kor.13:3).
5. Par jūdu sātana locekļiem teikts, ka tie „staigā apkārt”, tāpat kā 1.Pēt.5:8 tas teikts par velnu (piem., Jņ.12:35 un konteksts; Rom.14:15; 2.Kor.4:2).   
6. Šajā fragmentā jābūt atsaucei uz Ecēh.22:25: „Tās valdnieki bijuši kā rūcēji un laupījuma kārīgi lauvas, tie norijuši cilvēku dzīvības, salaupījuši bagātību un mantu, tie vairojuši tur atraitņu skaitu”. Tas attiecas uz grupu jūdu atkritēju Jeruzalemē, kas zem praviešu maskas nodarbojās ar nācijas morālo iznīcināšanu. Tie patiesi bija jūdaistu pirmā gadsimta velna spoguļattēls rūcoša lauvas veidolā. Ievērojiet, ka tie vēlējās atņemt tās „dārgumus”. Vai tā varētu būt tikai sakritība, ka vārds „dārgumi” un „dārgs” atkārtojas vismaz septiņas reizes Pētera vēstulēs, aprakstot kristiešu ticības dārgumus, kurus jūdaistu velns centās iznīcināt?  Šie vārdi sastopami vēl tikai kādas desmit reizes visā Jaunajā Derība.
7. Vārds „pretinieks” šajā pantā var nozīmēt „pretinieku tiesā” un tādēļ varētu būt lietots kristiešu apspiešanas Romas tiesas sistēmas (velna) ietvaros kontekstā. Pētera vēstuļu tēma ir brīdināt kristiešus par gaidāmo vajāšanu laiku no romiešu / jūdu sātana puses (1.Pēt.5:9; 4:12;16-19).
8.  Grieķu vārds, kas šeit tulkots kā „pretinieks” nav tas pats vārds, kuru tulko kā „sātans”. Tas sastopams Lk.12:58: „Jo ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka (vajāšanu laikā, 53.p.), centies ar viņu vēl ceļā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā”. Līdzīgi arī Mateja 5:25: „Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā , ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā”. Pretinieks šajā gadījumā ir „tavs brālis” (Mt.5:24). Salīdzinot šos pantus Mateja 5:25 un Lūkas 12:58, iznāk, ka pretinieks ir brāļu vidū. Taču 1.Pēt.5:8 pretinieks aprakstīts ka rūcošs lauva, „pretinieks tiesā”. Tas varētu norādīt uz to, ka ārējās vajāšanas no romiešu un jūdu valdniekiem bija saistītas arī ar brāļiem eklēsijā, kas sadarbojās ar tiem, kas sabalsojas ar 1.Pēt.5:8 velnu, kurš meklē, ko tas varētu aprīt, jo jūdaisti eklēsijas vidū meklēja katru iespēju, lai nodotu ticīgos romiešu un jūdu valdītāju rokās.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |