5-22 Sātana eņģelis

2.Kor.12:7: „Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs”.

Vispārpieņemtā interpretācija
Sātans ienes problēmas mūsu dzīvē. Tā kā vārds ‘eņģelis’ sākotnēji nozīmē ‘vēstnesis’, tad uzskata, ka Sātans šim nolūkam izmanto grēcīgu eņģeli.

Komentāri

1. Sātana vēstneša darba rezultātā Pāvila raksturā izveidojās garīgās pazemības pazīmes. Sātans neļāva Pāvilam tapt iedomīgam. Uzpūtība ir velna darbs – 1.Tim.3:6-7. Un tā nu mums rodas situācija, kad sātans neļauj sātanam darīt viņa darbu. Tradicionālā sātana interpretācijā tas skan nejēdzīgi. Mk.7:20-23 teikts, ka lepnība nāk no cilvēka sirds. Tādējādi, pārbaudījumu mērķis, kas uzlikti Pāvilam, bija apturēt viņā ļaunās tieksmes – neļaut viņam krist lepnības grēkā.
2. Mēs jau redzējām, ka cilvēku var nosaukt par ‘sātanu’ (piem., Mt.16:23) un ka vārds ‘vēstnesis / eņģelis’ arī var attiekties uz cilvēkiem (piem., Mt.11:10; Lk.7:24; Jēkaba 2:25). Sātans var attiekties uz jūdaisma sistēmu, tātad sātana eņģelis visdrīzāk varētu būt cilvēks, kas darbojas jūdu uzdevumā.
3. Šo vietu varētu tulkot arī kā „vēstnesis, pretinieks…”.

Iespējamie paskaidrojumi

1. „Sātana eņģelis” iespējams ir tie paši sātana kalpi, kas minēti 2.Kor.11:13-15, kurus mēs interpretējām kā agrīnās baznīcas jūdaistus, kas cēla neslavu Pāvilam un centās mazināt kristietības ietekmi. Šos „sātana eņģeļa” sitienus Pāvils piemin 2.Kor.12:10: „Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās…” (proti, sakarā ar šo dzeloni miesā, no kura Dievs mani neatbrīvo). Pievērsiet uzmanību līdzībai starp dzeloni un to, kas no tā izriet. Pārestības attiecas uz jūdaisma kalpotāju apgalvojumiem, ka „viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs” (2.Kor.10:10), kā mēs jau iepriekš minējām. Bēdas un vajāšanas, bez šaubām, attiecas uz pastāvīgajām vajāšanām no jūdaistu puses, kas aprakstītas Apustuļu darbos. Tas attaisno vārda „sist” lietojumu – norādot uz fiziskajām ciešanām, kuras viņu periodiski piemeklēja. Šīs vājības attiecās uz ciešanām, kas radās jūdaistu vajāšanu rezultātā – apmētāšana ar akmeņiem līdz viņš jau likās miris esam (Ap.d.14:19)  bez šaubām iedragāja viņa veselību, tāpat kā no jūdiem piecas reizes dabūtie „četrdesmit sitienu bez viena” un trīs reizes dabūtās „rīkstes” (2.Kor.11:24-25). Tādējādi, šim fragmentam jāattiecas uz jūdaistu organizēto vajāšanas kampaņu pret Pāvilu, kas sākās ar 2.Kor.12:1-4 atstāstītajām parādībām, kopš kura laika Pāvils runā par dzeloni miesā. No šī laika Pāvila dedzīgā sludināšana pagāniem izraisīja arvien varmācīgāku pretošanos Pāvilam no jūdaistu puses. Viņu pretenzijās pret Pāvilu izskan doma, ka viņš vājina jūdu reliģiju, sludinot pestīšanas iespēju arī pagāniem.
2. Ir netieša norāde uz vienu jūdu sātana „eņģeli”, kas organizēja Pāvila vajāšanas – Aleksandru (2.Tim.4:14-15; 1.Tim.1:20). Saikne starp sātana eņģeli 2.Kor.12:7 un 2.Kor.11:13-15 norāda uz to, ka šis cilvēks arī bija eklēsijas loceklis. Kamēr pravietojums par „grēka cilvēku” 2.Tes.2:3 nepārprotami attiecas uz pāvesta amatu, tas sākotnēji varēja attiekties uz kādu cilvēku Dieva namā (proti, draudzē – 1.Tim.3:15), „kura parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir (jūdu) sātana darbs” (2.Tes.2:9). Šis cilvēks spēja darīt brīnumus – tāpat kā 9.p. – un jūdu kristieši agrīnajā baznīcā, kas ienesa tajā jūdaistu idejas, arī to varēja (Ebr.6:4-6). Tādā veidā šie jūdi jau otrkārt sita Dieva Dēlu krustā (Ebr.6:6) – jo jūdi vienreiz to jau bija darījuši. Šis grēka cilvēks ir „pazušanas dēls” (2.Tes.2:3) – šī vārdkopa lietota Jūdas aprakstā (Jņ.17:12). Šī atsauce uz Jūdu norāda, ka grēka cilvēks var nozīmēt kādu cilvēku eklēsijas iekšienē, kas tāpat kā Jūda nodeva Kristu, vēlēdamies jūdaisma nevis Kristus mērķu sasniegšanu. „Tā Kunga diena”, kas minēta 2.Tes.2:2-3, pirms kuras jāparādās grēka cilvēkam, sākotnēji attiecās uz Jeruzalemes iznīcināšanu mūsu ēras 70.gadā – kas atkal norāda uz to, ka sākotnēji „grēka cilvēks” attiecās uz jūdaismu. Pievērsiet uzmanību tam, ka visspēcīgākā jūdaistu pretošanās Pāvila sludināšanas darbam bija Tesalonīkā – Ap.d.17:5-13.
3. „Dzelonis miesā”. Vārds, kas tulkots kā ‘dzelonis’, var nozīmēt arī ‘mietu / stabu’ – kā krustā sišanai. Tam bija jāsit Pāvils, kā Kristus tika sists krustā sišanas dienā (Mt.26:67). Tāpat kā Kristus Savās pēdējās stundās, tā arī Pāvils lūdza, lai dzelonis no viņa atkāptos (2.Kor.12:8 salīdz. ar Lk.22:42). Pāvils teica, ka viņš trīs reizes esot lūdzis Dievu par to un tāpat arī Kristus Ģetzemanes dārzā (Mt.26:39, 42, 44). Kā Kristus, tā arī Pāvila lūgšana netika uzklausīta, galvenokārt viņa garīguma labad. Tā ir netieša norāde uz to, ka Pāvila ciešanas no jūdu sātana puses visā viņa dzīves gājumā tiek pielīdzinātas Kristus krustā sišanai, jo viņam bija pastāvīgi jācieš tā kā Kristus cieta savās pēdējās stundās. Tas ir tieši tas, par ko runā Ap.d.26:18 (Skat „Iespējamie paskaidrojumi”, 3.punkts attiecībā uz šo fragmentu).
4. Vecajā Derībā atrodamas vēl dažas atsauces uz domu par „dzeloni miesā”. 4.Moz.33:55, Jozuas 23:13; Soģu 2:3 un Ecēhiēla 28:24 lietoti šie tēlainie izteicieni, lai aprakstītu nācijas, kas bija apkārt Izraēlam un galu galā bija par iemeslu tam, ka Izraēls tapa atraidīts un nespēja pilnībā mantot apsolīto zemi – Izraēls neiznīcināja tās zemes sākotnējās iekarošanas laikā, kā tas tam tika pavēlēts. Šīs ir arābu nācijas un arābi ir vienmēr tēlaini pārstāvējuši Izraēlu – atkritēju, kas arvien vēl pieturējās bauslības likumiem (Skat „Jūdu sātanu” sīkākam izklāstam par to, kā Hagara un Ismaēls, arābu senči, ir saistīti ar Izraēlu – atkitēju). Tas izskaidro, kāpēc Pāvils lieto šo ‘dzeloņa miesā’ tēlu, lai aprakstītu jūdus – atkritējus, kas viņu vajāja. Vecajā Derībā šis tēls tiek vienmēr lietots kontekstā at to, kas kavē Dieva tautas iespēju mantot valstību. Tādējādi šis jūdu pretspara dzelonis bija Pāvila kārdinājums, kas centās turēt viņu tālāk no Valstības. Pāvils norāda, ka šis spēcīgais kārdinājums pārtraukt sludināšanu atturētu viņu no ieiešanas Valstībā (1.Kor.9:16; Ef.6:20; Kol.4:4; Ap.d.18:9), tādēļ savas dzīves beigās viņš varēja pateikties Dievam, ka viņš ir beidzis sev uzticēto sludināšanas darbu (Ap.d.20:24; 2.Tim.4:7). Kārdinājumu pārtraukt sludināt izsauca spēcīgā jūdu opozīcija – jūdu dzelonis miesā. Tātad, Pāvils 2.vēstulē korintiešiem 12:7 lieto Vecās Derības tēlaino izteicienu par dzeloni miesā, kas kārdina cilvēku un kavē cilvēka ieiešanu Valstībā.   
5. Jozuas 23:13 apraksta tautas kā „pātagu jūsu sāniem un…dadžiem jūsu acīs” – Septuaginta versijā „naglai jūsu pēdās”.  Tā ir atsauce uz 1.Moz.3:15, kur pravietots, ka čūskas dzimums iekodīs sievietes dzimumam papēdī. Tadējādi, „dzelonis miesā” saistīts ar čūskas dzimumu. Vēstule romiešiem 16:17-20 apraksta jūdaistus kā Satanu, kas drīz tiks samīts apakš kristiešu kājām, atkal lietojot 1.Moz.3:15 valodu (par to sīkāk skat „Jūdu sātans” 2-4). Tādēļ nav jābrīnās, ka Pāvils nosauc Jūdu sātana eņģeli par „dzeloni miesā”.

Piezīmes

1. Skat manu grāmatu Bible Lives, section 3-3-8.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |