5-21 Gaismas eņģelis

2.Kor.11:13-15: „Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Kristus apustuļiem. Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; to gals būs tāds kā viņu darbi”.

Vispārpieņemtā interpretācija
Tas nozīmē, ka sātans ir eņģelis, kurš pieviļ kristiešus, izliekoties par pravieti.

Komentāri

1. Plaši izplatīts ir uzskats, ka sātans sākotnēji bijis gaismas eņģelis, kas vēlāk pārvērties par čūsku vai kļuvis par grēcīgu tumsas eņģeli. Tas ir klajā pretstatā ar šo pantu sniegto mācību. Šī sātana pārvērtība notika Pāvila laikā – nevis Ēdenē un ne 1914.gadā.
2. Nodaļā 2-1 mēs jau runājām par to, ka „eņģelis” var attiekties arī uz cilvēku.
3. Attiecībā uz sātana kalpiem teikts, ka „to gals būs tāds kā viņu darbi”. Tas atgādina Pāvila vārdus par viltus kristiešiem Fil.3:19: „Viņu gals ir pazušana”, kā arī Atklāsmes 20:12-13, kur teikts, ka mirušie goda krēsla priekšā „tika tiesāti ikviens pēc viņa darbiem”. Ja sātana kalpiem jātiek tiesātiem un iznīcinātiem, tad tie nevar būt eņģeļi, jo eņģeļi nemirst un nav iznīcināmi (Lk.20:35-36).
4. Šie panti skan tā it kā ticīgie, kurus Pāvils uzrunā vēstulē, būtu tiešā saskarsmē ar sātana kalpiem. Ticīgos centās pievilt „viltus apustuļi” nevis grēcīgi eņģeļi.

Iespējamie paskaidrojumi

1. 4.pants runā par kādu, kas ienāk baznīcā un sludina citu Jēzu un citu evaņģēliju. Tas arī ir visas nodaļas konteksts. 13.un 15.pantu salīdzinājums skaidri parāda, ka šie „viltus apustuļi”  ir „sātana kalpi” – tātad tie ir cilvēki, bet ne eņģeļi.
2. „Sātans” nereti tiek attiecināts uz  visu jūdaisma sistēmu, it īpaši tās cīņā pret kristietību (skat 2.3.2. „Jūdu sātans”). Šie sātana kalpi bija cilvēki, kas infiltrējās kristiešu baznīcās un izplatīja viltus mācību. Bībele nereti atsaucas uz šo cilvēku infiltrēšanos un viņu graujošo darbību:
1. „No malas ievesto viltus brāļu (salīdz. ar „viltus apustuļi”) dēļ, kas bija iezagušies novērot mūsu brīvību, kas mums dota Jēzū Kristū, ar nolūku mūs darīt atkal par kalpiem” (Gal.2:4). „Par kalpiem” šeit attiecas uz kalpošanu Mozus bauslībai (Gal.3:23; 4:3 & 9). „Es (Pāvils) zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku” (Ap.d.20:29 – atkritušā Izraēla līderi pielīdzināti vilkiem Ecēh.22:27 un Cef.2:3).
2. Tāpat kā tuksneša klejojumu laikā Izraēla vidū bija viltus pravieši, tādi bija arī ebreju-kristiešu vidū, kuriem bija adresētas Pētera vēstules (1.Pēt.1:1), „kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības” (2.Pēt.2:1).
3. „Viņi ir kauna traipi jūsu mīlestības mielastos, bez bijības mielodamies līdz ar jums…šie zaimo visu, ko tie nesaprot” (Jūdas 12. & 10.pp.), proti, viņi zaimoja kristietību, par kuru viņi maz ko zināja.
4. „Viņa (Pāvila) vēstules ir gan svarīgas un spēcīgas, bet viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs” (2.Kor.10:10). Tā Pāvils parāda, ka „viņa (sātana) nodomi ” (2.Kor.2:11) graut kristietību ir „labi zināmi”.
5. „Viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs” (2.Tes.2:9) iespējams arī attiecas uz šiem cilvēkiem. Tas, ka viņiem ir spēja darīt zīmes un brīnumus var būt tāpēc ka dažiem ebreju kristiešu atkritējiem vēl bija palikušas Dieva dotās Gara spējas (kā Ebr.6:4-6; 1.Kor.14)
3. Jāņa mācekļi vai kalpi arī tiek saukti par viņa „eņģeļiem” (vēstnešiem) – Lūkas 7:19 &  24 (salīdz. ar 2.Kor.11:14-15). Tā mēs varam saprast paralēli starp Kristus mācekļiem un gaismas eņģeli (apustuli). Atcerieties arī, ka Kristus ir gaisma (Jņ.1:8; 8:12).

1. To, ka šie sātana kalpi attiecas uz jūdiem, kas iezagušies kristiešu vidū, apstiprina Pāvila teiktais 2.Kor.11:22, ka viņš arī bijis jūds tāpat kā viņi.
2. To, ka taisnības kalpi ir jāsaprot kā Kristus kalpi vai apustuļi, Pāvils apstiprina, sakot, ka viņš arī ir Kristus kalps, par kādiem viņi grib, lai tos uzskatītu (23.p.).
3. 14.pantā minētais sātans (vienskaitlī) var attiekties vai nu uz visu jūdaisma sistēmu, kas izliekas par kristiešiem (gaismas eņģelis, proti Kristus kalps, patiesā gaisma) vai arī uz vienu no Jūdaisma sistēmas vadoņiem. Atceroties ka „šīs pasaules valdnieks” tika attiecināts uz Augsto priesteri (skat 2.3.2 „Jūdu sātans”), šeit varētu būt atsauce uz kādu Augstā priestera Rakstos nefiksēto izteikumu attiecībā uz kristietību, kas varētu kalpot kā samierināšanās zīme starp jūdaismu un kristietību.
4. 13.punktā minētie „viltīgie strādnieki” – sātana kalpi – ir tie, par kuriem Pāvils brīdina Vēstulē filipiešiem 3:2 „ sargaities no ļauniem strādniekiem, sargaities no sagraizīšanas”, proti, tie mācīja, ka kristiešiem ir jāapgraizās un tādējādi jāsaglabā Mozus bauslība. Šo grupu ticīgo jūdu sauca par „apgraizītajiem” (Gal.2:12).
5. Jāsaprot arī tas, ka Pāvils nereti citē tā laika jūdu un pagānu literatūru, dažkārt vārds vārdā ar nolūku labot tur izteiktās maldīgās idejas. Tā, Pāvils citē dzejnieku Aratu (Ap.d.17:28), Menanderu (1.Kor.15:33) un Epimenīdu (Titam 1:12) – viņš citē atsevišķus izteicienus no šiem neiedvestajiem sacerējumiem, lai ilustrētu izteikto domu. Es jau citviet esmu norādījis, ka tas nav nekas neparasts Bībelē, piemēram, viss Pentateihs ir pilns atsaucēm uz dažādiem mītiem un radīšanas pirmsākumu leģendām, dodot patiesos faktus. Tas, ka 21.gadsimta Pāvila darbu lasītājiem šī literatūra ir pārsvarā sveša, kā arī viņa rabīniskais rakstīšanas stils, kas nelieto pēdiņas, nereti apgrūtina sapratni. Tas attiecas uz visu vēsturisku apcerējumu lasīšanu, kur rakstīšanas konteksta nezināšana rada uztveres grūtības. Kad Pāvils runā, ka sātans izliekas par gaismas eņģeli, viņš faktiski citē mūsu ēras pirmā gadsimta darbu „Ādama un Ievas dzīve” (12-16), kur ir izteikti pieņēmumi, ka ‘Sātans’ atteicās pielūgt Ādamā Dieva līdzību un tādēļ nolaidās zemē gaismas eņģeļa izskatā, lai pieviltu Ievu. Pāvils citē šo darbu, kaut gan iepriekšējā pantā (2.Kor.11:3) viņš uzsver, ka „čūska ar savu viltību piekrāpa Ievu”. Viņš atkārto Rakstos doto, kur nav nekādas runas par sātanu, bet gan tikai par čūsku kā vienu no Dieva radītajiem „lauku zvēriem”. Mēs varētu pārfrazēt Pāvila izteikto domu šādi: ‘Es zinu, ka jūdu rakstos teikts, ka čūska patiesībā nebija čūska, tas bija ‘Sātans’, kas parādījās gaismas eņģeļa tēlā. Tā tas nav – pieturēsimies pie 1.Mozus grāmatas, kur minēta čūska. Taču  tāpat kā jūdu mītā Sātans pārvēršas pārliecinošā gaismas eņģelī, šie viltus mācītāji no jūdiem rādās kā brīnišķi garīgi cilvēki – bet sekojot tiem, jūs piedzīvosiet tikpat lielu katastrofu kā čūskas pieviltā Ieva’.

Piezīmes

1. Skat sekojošas atkāpes „1.Mozus grāmatas 1-3 nolūks un konteksts”, „Vēstule romiešiem un Salamana gudrība”, „Jūdas vēstule un Ēnoha grāmata”.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |