5-20 Šīs pasaules dievs

2.Kor. 4:4: „Kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls”.

Skat 2-4 „Jūdu sātans”.

Aramiešu valodas tekstā teikts: „Tiem šai pasaulē, kuru prātus Dievs ir aptumšojis viņu neticības dēļ”. Starp citu, atzīmējiet sev, ka tumsa padara cilvēku neredzīgu (1.Jņ.2:11), proti, viņš nestaigā Dieva gaismas vārdā.  Ir tikai viens  Dievs. Divu dievu nav.

Rom.11:8 teikts, ka Dievs (nevis sātans) Izraēlam devis „acis, lai tie neredzētu”; 2.Kor.3:14 teikts, ka „viņu sirdis tika nocietinātas” tāpat kā Faraona sirds. Kas „šīs pasaules dievs” arī nebūtu, Dievs strādāja caur to un  tādējādi ir varenāks par to.    

Lai kādu nosauktu par „šīs pasaules dievu”, tam nav obligāti jābūt „šīs pasaules dievam”, tas varētu nozīmēt ‘spēku, kuru šī pasaule uzskata par dievu’. Tā piemēram, Ap.d.19:27 runāts par augsto dievi Artemīdu, nedzīvu elku, „ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule”. Tas nenozīmē, ka koka vai akmens gabals, ko sauc par Artemīdu, patiesi ir pasaules dieviete.

Ja tomēr kāds uzstājīgi apgalvo, ka sātans ir dzīva būtne, tad būtu jāatbild uz jautājumu: Kas radīja sātanu? Vai viņa vara pakļaujas Dieva varai, vai ne? Atkal un atkal tie Bībeles fragmenti, kas min sātana un velna vārdu, norāda, lai kā arī mēs saprastu šos vārdus, ka Dievs stāv pāri tiem, Dievs visu pārvalda. Ījaba grāmata parāda, ka tur minētajam sātanam vara tika dota no Dieva. Kunga Jēzus vara pār ‘ļaunajiem gariem’ liecina par to pašu. Un šajā kontekstā pievērsiet uzmanību tam, kā 2.Moz.4:11 Dievs apgalvo, ka Viņš ir tas, kas dara cilvēku mēmu vai aklu, bet Lk.11:14 min „ļaunu garu”, kas dara cilvēku mēmu. Skaidrs, ka Dievs valda pār visu. Šī pasaule, ar visām tās negatīvajām pieredzēm, nav kādas nekontrolējamas būtnes varā. Drīzāk, „šīs pasaules dievs” [aion] „varētu būt visu šo aiona spēku, kas kavē evaņģēlija izplatību, personifikācija” (1).

Tas, ka ‘sātana’ vārds lietots, aprakstot kā indivīda grēku, tā arī sabiedrības, kuras vadās pēc grēcīgiem principiem, saskan ar pirmā gadsimta sabiedrības tēlu, kas bija vairāk balstīts uz kopienas, nevis individuālisma principiem. Sabiedrība bija persona. Sociologi un psihologi ir vairākkārt apstiprinājuši Bībeles mācību, ka cilvēkus motivē to ego, savtīgās intereses – tas, ko Bībele dēvē par ‘Sātanu’. Tas ir kā atsevišķa cilvēka, tā arī sabiedrības dzinējspēks (2). Tādēļ ir pilnīgi likumsakarīgi, ka ‘Sātans’ kā cilvēka grēka un savtības iemiesojums tiek piemērots arī runājot par cilvēku ieceltām valdībām un sabiedrībām kopumā. Tieši šajā nozīmē bibliskais Sātans var būt „šīs pasaules dievs”.

Piezīmes

1. Neil Forsyth, Satan and the Combat Myth (Princeton: Princeton University Press, 1989), p.275.
2. See R. Hare, Personal Being (Cambridge, Mass: Harvard University Press, 1984) and many others.   

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |