5-19 Nododam sātanam

1.vēstule korintiešiem 5:5: „un viņu nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku, sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā”.

Vispārpieņemtā interpretācija
Uzskata, ja ticīgais atkrīt no Dieva svētības, viņu atkal pārņem sātans.

Komentāri

1. Šīs nodošanas mērķis ir, „lai gars tiktu izglābts”. Ja sātans cenšas likt cilvēkiem grēkot un atsvešina tos no Dieva, kāpēc gan tas, ko viņš ar tiem dara, lai novestu pie gara glābšanas? Ar dzīves pieredzes palīdzību Dievs panāk mūsu garīgo attīstību (Ebr.12:5-11).
2. Kā gan Korintas draudze varēja nodod grēkā kritušo brāli sātanam, ja neviens nezina viņa atrašanās vietu?
3. „Iznīcināt” nozīmē arī „sodīt” (piem., 2.Tes.1:9). Vai lai mēs domātu, ka Dievs strādā kopā ar eņģeli, kas saceļas pret Viņu?
4. Pievērsiet uzmanību arī tam, ka sātanu nezīmē nepacietībā degošu ieiet cilvēkā, kā tas būtu sagaidāms no tāda, kas pastāvīgi cenšas likt visiem cilvēkiem grēkot un aizgriezties no Dieva. Baznīcai tiek ieteikts (4.p.) nodot cilvēku sātanam.

Iespējamie paskaidrojumi

1. Viens no lielākajiem agrīnās baznīcas pretiniekiem – „sātaniem” – bija tā laika romiešu valdība, kas pirmā gadsimta gaitā izrādīja arvien augošu pretestību kristietībai. Grieķu vārds „nodot” ir citviet lietots nereti ar juridisku pieskaņu, nodot kādu varas iestādēm, piem.,:
1. Kāds var tevi „nodot soģim” (Mt.5:25).
2. „Tie jūs nodos savās tiesās” (Mt.10:17).
3. „Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem…nodos pagāniem” (Mt.20:18-19).
4. „Jūdi…nodos (Pāvilu) pagānu rokās” (Ap.d.21:11).
5. „un tomēr esmu...nodots romiešu rokās” (Ap.d.28:17).

Vai Pāvils iesaka tiem nodot grēcīgo brāli romiešu varas iestādēm soda izciešanai? Asinsgrēks, kurā tas bija vainojams, bija sodāms pēc romiešu likumiem. Atcerieties, ka „iznīcināt” nozīmē arī „sodīt”. Leanders Keks liecina, ka asinsgrēks bija nosodāms kā pēc jūdu, tā arī pēc romiešu likumiem (1).

1. „Sātans” šeit var vienkārši nozīmēt atsauci uz cilvēka grēcīgajām tieksmēm. Viņš bija tām pakļāvies, izejot uz asinsgrēku, un Pāvils, iespējams, iesaka baznīcai attālināties no viņa, lai viņš dzīvo savu miesīgo dzīvi kādu laiku, varbūt viņš beigu beigās nonāks pie grēku nožēlas, tā kā gala beigās viņa gars tiks pestīts tiesas dienā. Tieši tas notika ar pazudušo dēlu (Lk.15); dzīvodams šķirti no savas garīgās ģimenes un sekodams sātanam – savām ļaunajām iekārēm – viņš galu galā nāca pie grēku nožēlas. Jeremijas 2:19 rezumē: „Tavs paša ļaunums tev kļuvis par nelaimi, un tava neuzticība ieved tevi sodā. Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis To Kungu”.
2. „Miesa” neapzīmē tikai ķermeni. Tā var attiekties uz dzīves veidu, kas centrēts uz miesas kārību (proti, sātana) apmierināšanu. Ticīgie nav „miesā, bet garā”, viņos mīt Dieva gars (Rom.8:9). Tas nebūt nenozīmē, ka tiem nebūtu ķermeņa, bet gan to, ka tie nedzīvo miesīgu dzīvi. Pirms pievēršanās Dievam „mēs dzīvojām miesā” (Rom.7:5). Galatiešiem 5:19 netiklība, kurā bija vainojams korintietis, nosaukta  par „miesas darbu”. 1.Jāņa 3:8 grēks nosaukts par „velna darbu”, kas, varētu teikt, liek vienlīdzības zīmi starp miesu un velnu. Tā, 1.Kor.5:5  lasām: „viņu nododam…sātanam miesas samaitāšanai”, tādējādi sātans iznīcina sātanu. To nevar saprast, ja mēs pieturamies pie vispārpieņemtās interpretācijas par sātanu. Taču, ja par pirmo sātanu mēs uzskatām romiešu varu un par otro – miesu, jebšu mūsu grēcīgo tieksmju izpausmi – tad viss top skaidrs.
3. No piezīmēm Lūkas 10:18 sakarā mēs redzējām, ka dažkārt sātans tiek pieminēts kā atgādinājums tam, ka fiziska slimība gala beigās ir mūsu grēku izraisīta. Varētu būt arī, ka pirmā gadsimta ar Gara spēku apveltītie apustuļi bija spējīgi sodīt grēcīgos brāļus ar fizisku slimību vai nāvi – piemēram, Pēteris varēja sodīt Ananiju un Sapfiru ar nāvi (Ap.d.5); daži Korintā bija „vāji un neveseli” par necienīgu izturēšanos vakarēdiena laikā (1.Kor.11:30); Jēzus varēja draudēt viltus mācītājiem Tiatīras draudzē ar nāvi vai nopietnu slimību, ja tie nenožēlos savus grēkus (Atkl.2:22-23) un Jēkabs 5:14-16 netieši norāda uz to, ka dažu draudzes locekļu slimības izcelsme meklējama to grēkos un ticīga lūgšana uzcels slimo. Ja tā būtu bijusi parasta slimība, tad lūgšana to automātiski neizdziedinātu, piem., Ījabs bija apveltīts ar slimību kā pārbaudījumu no Dieva, nevis tāpēc ka viņš būtu grēkojis. Iespējams, ka agrīnajā baznīcā dziedināšanas spējas bija nepieciešamas tieši tāpēc, lai dziedinātu grēkus nožēlojušos ticīgos (1.Kor.12:9). Tātad, grēcīgā brāļa nodošana sātanam, kā arī Himeneja un Aleksandra nodošana sātanam, „lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu” varētu nozīmēt, ka Pāvils tiem uzsūtīja kādu fizisku slimību kā sodu par sekošanu savām ļaunajām tieksmēm – sātanam. Vēlāk Pāvils atzīmē, ka Aleksandrs „ir ļoti lielā mērā pretojies mūsu vārdiem” (2.Tim.4:14-15). Cik lielā mērā viņš tiem ir pretojies, var noprast, ja mēs pieņemam, ka Pāvils bija uzsūtījis Aleksandram slimību pirms pirmās vēstules Timotejam, bet Aleksandrs nebija arī tad vēl labojies, kad Pāvils rakstīja jau otro vēstuli Timotejam. Atkal ievērojiet, ka sātans centīsies mācīt Aleksandru „nezaimot Dievu” (1.Tim.1:20). Ja sātans ir ļauna būtne, melis un Dieva vārda zaimotājs, kā tad viņš var mācīt cilvēku nezaimot Dievu?

Piezīmes

1. Leander Keck, Paul and his Letters (Philadelphia: Fortress, 1988), p.106.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |