4-9 Pētījuma objekts: Rešefs
Visu augstāk teikto gribētos apkopot, aplūkojot plaši izplatīto ticējumu Rešefa nešķīstajam garam. Viņa vārds minēts dokumentos, kas atrasti tādās vietās kā Mari, Ugaritā, Ēģiptē, Kiprā un Kartāgā, kuras atdala ievērojami attālumi. Tas norāda uz šī ticējuma lielo izplatību Izraēla kaimiņu tautās – tautās, kuru ticējumi pastāvīgi likās tik kārdinoši Izraēlam, ka tas bija gatavs tos pieņemt bez pretošanās, tādēļ arī Dievs piemin Rešefu pravietojumos. Viņam pierakstīja atbildību par mēri un varmācīgu nāvi. Vārdnīca viņu apraksta šādi: „Iespējams, kara dievs. Bultu valdnieks. Ar gazeles ragiem uz bruņu cepures. Iznīcina ļaudis masveidā kara un sērgu rezultātā. Viņš ir arī saules dievietes Šepešas (atgādina ebreju Hamaēlu) izpalīgs. Viņu sauc arī par Mekalu (Iznīcinātāju), viņš varētu būt saistīts ar ebreju Mihaēlu (Mikal), kas ir arī Kara Dievs (Erceņģelis)”. Tādējādi viņš tiek it kā pretstatīts kā pagānu līdzinieks Miķelim, eņģeļu valdniekam kas sargāja Izraēlu (Dan.12:1).

Ticība šim ļaunajam garam bija plaši izplatīta Izraēla apkārtējo tautu vidū (1). Tik izplatīts bija šis ticējums, ka mēs varētu sagaidīt no Jahves viņa pastāvēšanas tiešu noliegumu. Taču nē. Mēs lasām par Rešefu ebreju Bībeles tekstā, un Jahve ikreiz, kad sagaida, ka kaut kas ir Rešefam darāms, parāda, ka Viņš ir par to atbildīgs. Jahves izraisītos sērgu un iznīcināšanas brīnumus iziešanas no Ēģiptes laikā apkārtējās tautas būtu piedēvējušas ļaunajam Rešefa garam; viņu acīs šīs lietas bija viņa lauciņš. Taču Bībeles pieraksti uzsver, ka tautām bija jāsaprot, ka Jahve, Izraēla Dievs ir to visu darījis, viņi sāka bīties Viņa Vārda – un līdz ar to pierādīja Rešefa bezspēcību un neesamību. Komentējot iziešanas no Ēģiptes brīnumus Habakuks 3:5 apraksta „Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums”. Būt pie kāda pēdām ir Bībeles ekvivalents pazemojumam un iznīcībai. Tā bija mācība Izraēlam, ka iziešanas laikā Rešefa ticamībai bija darīts gals; lietas (kā piemēram, sērgas), kas viņam būtu jādara, nepārprotami izraisīja Jahve, Izraēla Dievs. Dievs izveda Izraēlu no Ēģiptes, tā bija Viņa vara un spēks, kas masveidā iznīcināja ēģiptiešus un kānaāniešu tautas (Hab.3:4).        

Pēkšņā iznīcība un mēris Ēģiptē tiktu pirmām kārtām piedēvētas Rešefam. Taču Psalms 78:48-49 saka: „Viņš (jo šeit ir jāliek uzsvars) nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem. Viņš uzsūtīja viņiem Savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku”. Līdz ar to doma, ka Rešefs spētu to darīt no savas brīvas gribas, tiek apsmieta un parādīta kā tīrs fantāzijas auglis.
Garīgi vājākie Izraēlā varētu ticēt Rešefa pastāvēšanai. Pēkšņā Asīrijas armijas iznīcināšana pie Jeruzalemes vārtiem varētu izskatīties pēc Rešefa darba. Bet Psalms 76:4 saka: „Tur (kara laukā, skat kontekstu) Viņš (Dievs) salauza stopu bultas (proti, Rešefu)”.

Piezīmes

1. R.K. Harrison „Demonology” in Merril Tenney (ed.), The Zondervan Encyclopedia of the Bible Vol 2 p.96 (Grand Rapids: Zondervan, 1982).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |