4-6 Brīnumi un ļaunie gari

Jēzus brīnumi atmaskoja vietējo uzskatu maldīgumu, piemēram, ļauno garu sakarā, netērējot vārdus kļūdaino uzskatu labošanai. Tā Lūkas 5:21 ebreji pauž divus kļūdainus uzskatus: ka Jēzus ir zaimotājs un ka tikai Dievs var piedot grēkus. Jēzus nesaka ne vārda kļūdas skaidrošanai, taču triekas ķertā dziedināšanas brīnums apgāž abus ebreju izteiktos apgalvojumus.

Jēzus neapšaubāmi uzskatīja, ka darbi ir uzskatāmāks pierādījums par vārdiem. Viņš ļoti reti atmaskoja kļūdainus uzskatus, tā piemēram, Viņš atklāti neapgalvoja, ka Mozus bauslība nav spējīga dot pestīšanu, bet Viņa brīnumu darbi, piemēram dziedināšana sabatā, uzskatāmi rādīja patieso lietu stāvokli. Kad Viņu kļūdaini nosauca par samarieti, Jēzus to nenoliedza (Jņ.8:48-49 salīdz. ar 4:7-9), kaut gan Viņa izcelsme no jūdiem, Ābrahāma dzimumam piederošiem, bija būtiska Dieva pestīšanas plānā (Jņ.4:22).

Pat tad, kad jūdi (apzināti) izdarīja nepareizus secinājumus, ka Jēzus „Dievu sauca par Savu Tēvu, Sevi pielīdzinādams Dievam” (Jņ.5:18), Jēzus to nenoliedza; tā vietā Viņš pamatoti pierādīja, ka Viņš no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām, tādēļ Viņu nevar pielīdzināt Dievam. Kristus brīnumi paši par sevi pierāda arī, cik aplama ir ticība ļaunajiem gariem. Kristus brīnumam slimā dziedināšanā pie Betzatas dīķa bija jāparāda, cik aplama ir ticība ebreju mītam, ka Pashas svinību laikā eņģelis pieskaras dīķa ūdenim, piešķirot tam dziednieciskas īpašības. Mīts ir pierakstīts bez komentāriem par tā maldīgumu; Kristus brīnums ir tā maldīguma atmaskojums (Jņ.5:4). Tas pats attiecas arī uz mītu par nomizotajām rīkstēm, kas veicinot ganāmpulka vaislību; Jēkabs izmisīgi rīkojās saskaņā ar šo pagānu mītu, lai viņa ganāmpulks pieaugtu, un Dievs viņam palīdzēja. Taču tikai daudz vēlāk Jēkabs saprata, ka šie ganāmpulki bija Dieva žēlastības dāvana (1.Moz.33:11). Ja Dievs būtu vienkārši pārmetis Jēkabam par ticību mītiem, šī mācība nebūtu bijusi tik iespaidīga.

Tas, kā Dievs attiecas pret viltus reliģiju apgalvojumiem Vecajā Derībā, palīdzēs mums saprast, kā Viņš atsaucas uz ticību ļaunajiem gariem Jaunās Derības laikā, un kāpēc nekur nav skaidri un gaiši pateikts, ka tādu garu vienkārši nav. Mēs gribētu, lai Kristus attieksme pret ļauno garu problēmu tiktu skatīta vēsturiskā plāksnē.

Otrā Mozus grāmata saukta Exodus
Padomājiet par tām sērgām, kas nāca pār Ēģipti; katram no šiem brīnumiem (jo tie bija brīnumi) bija jāparāda, ka ēģiptiešu dievu (elku) pastāvēšana ir blēņas un nekas vairāk. „Pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs” (2.Moz.12:12; 15:11; 4.Moz.33:4). Vienu brīdi par „dieviem” runā kā par reāli pastāvošiem, lai parādītu Tā Kunga absolūto pārākumu par tiem līdz to vispārējai nebūšanai. Ievērojiet, ka tie bija Ēģiptes ļaudis, pār kuriem Dievs sprieda tiesu (1.Moz.15:14); to elki (dievi) Rakstos pārstāv tos, kuri viņiem ticēja. Tāpat arī „ļaunie gari” dažkārt vienkārši pārstāv tos, kas tiem tic (Mk.1:32,34).

  
Dievs nekur nenoliedz šo dievu pastāvēšanu. Tie tiek parādīti kā nenozīmīgi cilvēku iztēles augļi brīnumu spēka priekšā. Jaunās Derības ļauno garu terminoloģija, lai aprakstītu Jēzus brīnumus, ir vēl viens tam piemērs. Ļauno garu pastāvēšana nekur netiek noliegta, taču brīnumi pierāda, ka to nav. Zīmīgi ir tas, ka par ļauno garu apsēstību tiek runāts tikai Dieva dziedināšanas spēka izpaušanās kontekstā. Taču, starp citu jāsaka, ka Izraēls šķiet neguva no tā mācību. Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, kādēļ viņi izgatavoja zelta teļu? Kāpēc tie neizvēlējās kādu citu dzīvnieku? Iespējams, ka Izraēls identificēja zelta teļa tēlu ar Ēģiptes dievieti Hatoru. „Ēģiptiešu dieviete Hatora asociējās ar govs tēlu, sieviete ar govs galvu, vai sieviete ar govs ragiem un / vai govs ausīm. Viņai bija arī citi nosaukumi, ieskaitot Zeltītā un Mūzikas pavēlniece. Viņa bija mīlestības, mātes jūtu, pļēgurošanas, deju un mūzikas aizbildne. Hatoras pielūgsme izvirta netikumībā un dažreiz viņu attēlo situācijās un statujās kā baudkāru jaunu sievieti. Hatora bija aizbildne ceļotājiem no Ēģiptes uz dažādām vietām, ieskaitot Sinaju”. Tas nozīmē, ka Izraēla ļoti ātri aizmirsa tai sniegto mācību, ka Ēģiptes elki / gari ir bezspēcīgi! Sekojošās atsauces uz Hatoru ļauj gūt pilnīgāku ieskatu par to:

Hatorai bija vairāki veidoli, ieskaitot govs veidolu, sievietes ar govs galvu, vai sievietes ar govs ragiem un / vai ausīm (1).
Hatora bija pazīstama arī ar nosaukumu ‘Zeltītā’ (2).
Hatora bija aizbildne ceļotājiem no Ēģiptes uz dažādām vietām, ieskaitot Sinaju (3).
Pļēgurošanas aizbildne (4).
Hatora bija pazīstama kā ‘Mūzikas aizbildne’ (5).
Hatoras pielūgsme izpaudās mūzikas instrumentu spēlē un dejās (6)
Hatoras pielūgsme izraisa prieka un baudas sajūtas (7).
Hatora ir arī mīlestības dieviete (8).
Hatoras dievināšana izvirta netikumībā (9).

Pārdomājot Izraēla saistību ar Ēģipti, interesanti, ka faraona sapņi Jāzepa laikā bija apkārtējo pagānu ideju tiešs pretatats. Vienam no galvenajiem ēģiptiešu dieviem, Ozirisam, bija septiņas govis; Jāzepam, droši vien, nemaz nebija tik viegli uzdrošināties apgalvot, ka septiņas kaulainās govis apēdīs septiņas treknās govis (1.Moz.41:20, iespējams, galu galā pārstāvot Izraēlu, salīdz. ar Hoz.4:15-16; Am.4:1). Ar to mēs šai kontekstā gribam teikt, ka faraona pagānu idejas netika noraidītas kā nepareizas, bet netieši tika norādīts uz Jahves un Viņa tautas pārākumu par viņiem.

Daudzi autori ir atzīmējuši, ka apkārtējo Tuvo Austrumu kultūrās ir daudz mītisku nostāstu, kuri izklausās pēc atsaucēm uz Bībeles brīnumiem, kā piemēram, Saules apstāšanās, Sarkanās jūras izžūšana un tml. (10). Viņi pieraksta šos brīnumus saviem dažādajiem dieviem. Pilnīgi iespējams, ka šīs leģendas ir tikai kropļoti Bībeles pierakstos attēloto notikumu pārstāsti, kas parādījās pēc šiem brīnumainajiem notikumiem. Taču precīzu šo mītu rašanās laiku nav iespējams noteikt. Saskaņā ar bagātīgajiem pierādījumiem, ka Dievs veic tādus brīnumus, lai sagrautu apkārtējo tautu mitoloģiju un filosofiju, varētu būt iespējams, ka šīs leģendas pastāvēja pirms notika Bībelē aprakstītie brīnumi. Kad Dievs atdalīja Sarkanās jūras ūdeņus vai apturēja zemes riņķošanu, šie fakti varēja būt spēcīga atsauce uz leģendām, kas vēstīja par dažādo dievu (X,Y vai Z) brīnumdarbiem. Bija skaidrs, ka Jahve, Izraēla Dievs, patiesi lika notikt šiem brīnumiem reālajā dzīvē nevis leģendārajos atstāstos.

Piezīmes

1. M.A. Murray, Egyptian Temples  (London: Duckworth, 1931), pp.53,54.
2. Journal of Egyptian Archaeology, Vol.5, p.57.
3. Eretz Israel, Vol.12, p.118.
4. Joyce Tyldesley, Hatchepsut the Female Pharaoh (London: Penguin, 1998), p.171.
5. Joyce Tyldesley, ibid, p.171.
6. M.A. Murray, op cit, p.185.
7. Journal of Egyptiam Archaeology, Vol.5. p.57.
8. D.B. Redford, Egypt, Canaan and Israel in Ancient Times (Princeton: Princeton University Press, 1992), p.232.
9. M.A. Murray, op cit p.54
10.      Vairākās reliģiskās mācības grāmatās skolām atrodamas dažas atsauces, kas attiecas uz šo tēmu. Visspilgtākie šo atsauču piemēri ir atrodami Immanuēla Velikovska grāmatās Worlds in Collision un Ages in Chaos (London: Weidenfeld & Nicholson, 1957 & 1959).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |