4-5 Dievs pieņem cilvēka uzskatus

Tāpēc ka Dievs atbild nejēgam pēc viņa nezināšanas, var minēt daudz piemēru, kur Dievs runā par cilvēku maldīgajām idejām tā it kā tās būtu patiesas. Mēs tikko parādījām, kā Viņš to darīja, runādams ar Izraēlu par ļaunajiem gariem. Bet ir arī citi šī principa īstenošanas piemēri:

1. Ahitofels ieteica Absalomam nevilcināties, bet uzbrukt un nogalināt taisno ķēniņu Dāvidu. Absaloms nepieņēma šo padomu. Iedvestais pieraksts skan: „Bet Tas Kungs to tā bija nolicis, ka Ahitofela labais padoms tiktu atmests” (2.Sam.17:14). Vai tas patiesi bija labs padoms? Ne Dieva acīs. Tas bija „labs” no Absaloma miesiskā viedokļa. Taču pieraksti runā no Absaloma redzes viedokļa; par kaut ko, kas ir nepārprotami ļauns, it kā tas būtu „labs” dotajā kontekstā. Tādējādi, šis pieraksts atsaucas uz cilvēku ļaunajām domām tā it kā tās būtu pareizas.
2. Šķita, ka zobens nejauši izslīdēja no maksts un nokrita zemē, kad Joābs devās pretim Amasam, lai sasveicināties ar to (2.Sam.20:8) – taču tas bija darīts ar nodomu.
3. Līdzīgi, Jēkaba āda bija gluda, bet viņš aplika kazlēnu ādas ap rokām, lai liktu Īzākam domāt, ka viņš ir Ēsavs. Īzāks „to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēsava rokas” (1.Moz.27:23). Vai Jēkaba rokas bija spalvainas? Nē. Īzākam tās šķita spalvainas, un Raksti pieņem cilvēka redzes viedokli, nelabojot to. Raksti nesaka: ‘Īzāks nepazina Jēkabu, jo viņa rokas šķita spalvainas esam’.
4. Ļaunus cilvēkus sauc par „taisniem”, jo viņi sevi par tādiem uzskata (Mt.9:13; Ecēh.21:8,9) – iedvesmā Dievs pieņem viņu redzes viedokli.
5. Par Jāzepu runā kā par Jēzus „tēvu” (Lk.2:48) – tas tā bija no cilvēku redzes viedokļa.
6. 1.Kor.1:21,25 runā par „ģeķīgu sludināšanu” – ne tāpēc, ka tā bija muļķīga, bet tāpēc, ka cilvēki to par tādu uztvēra.
7. Jēzus, pa jūru staigādams, „gribēja tiem iet garām” (Mk.6:48). To Viņš nebūtu darījis, jo Viņš „pie tiem nāca”, bet tā viņi to uztvēra – un pieraksti to akceptē.
8. Vai Jona patiesi gulēja dziļā miegā lielās vētras laikā (Jonas 1:5)? Vai tikai viņš neizlikās guļam un tas tā tikai šķita kuģa ļaudīm?    
9. „Jo, kas visu bauslību pildītu [proti, viņš domā, ka pilda visu bauslību], bet grēkotu pret vienu bausli…” (Jēkaba 2:10).
10. „Padebess viņu uzņēma” (Ap.d.1:9) – tie, protams, bija eņģeļi, kas viņu uzņēma. Bet tā to redzēja tie, kas skatījās no zemes.
11. „Uguns” bija tikai „ugunij līdzīga blāzma” (4.Moz.9:15), bet Raksti citviet to sauc par „uguni”, jo tā to redzēja izraēlieši. Rakstos lasām, ka „uguni” Dievs tiem deva tuksnesī par gaismu (Ps.105:39). Kad tas parādījās pirmo reizi, to apraksta kā „ugunij līdzīgu blāzmu” (4.Moz.9:15). Tā nebija uguns, tikai izskatījās kā uguns. Taču vēlāk runa ir vienkārši par „uguni”. Nav nekādas iedvestas zemteksta piezīmes, ka tā patiesībā nav uguns. Tāpat arī Sinaja „kalns dega ugunīs” (5.Moz.9:15). Kalns nedega ugunīs, bet tā tas likās izraēliešiem no tālienes; un tā tas arī tiek aprakstīts.
12. Jānis pravietoja, ka mācekļus kristīs ar uguni (Mt.3:11); tas piepildījās, kad „viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem un visi tika piepildīti ar Svēto Garu” (Ap.d.2:3). Acīmredzot, tā  nebija reāla uguns. Tātad Mateja evaņģēlijs apraksta to, kā tas šķita mācekļiem, nesniedzot faktisko izskaidrojumu.
13. Nahuma 3:9 apraksta Ninives spēku kā „bezgalīgu” ar lielo ēģiptiešu atbalstu. Tāds tas likās ebrejam mazajā Izraēlā, no Dieva redzes viedokļa tas nebūt nebija bezgalīgs.
14. Jānis Kristītājs „ar līksmību” sāka lēkt mātes miesās (Lk.1:44). Tā viņa to uztvēra. Bet vai iedīglis patiesi saprata…? Taču Raksti pieņem viņas viedokli.
15. „Ja viņi Manu acu priekšā paglābtos jūras dibenā, Es pavēlēšu jūras čuskai, lai tā viņus turpat sadzeļ” (Am.9:3). Skaidrs, ka nav neviena, kas varētu paslēpties no Dieva, bet Dievs pieņem tā cilvēka viedokli, kas domā, ka viņš var paslēpties no Dieva. Un tad Viņš tam parāda, ka viņš nemaz nav paslēpies. Līdzīgi ir rakstīts arī par Jonas bēgšanu no Tā Kunga vaiga (Jonas 1:3,10) – nav nekādas iedvestas zemteksta piezīmes, kas teiktu: ‘Skaidrs, ka tu nevari aizbēgt no Tā Kunga’, kā Dāvids saka, „Kurp lai es bēgu no Tava vaiga?”
16. Ecēhiēla 28:3-4 lasām, ka Tīras valdniekam esot jāsaka: „tu esot gudrāks par Daniēlu, nekāds noslēpums tev neesot svešs; ar savu gudrību un saprātu tu taču esi ieguvis varu un sakrājis zeltu un sudrabu savā dārgumu krātuvē”. Bet šie vārdi patiesībā nozīmē, ka Tīras valdnieks domā, ka viņš ir gudrāks par Daniēlu, viņš domā, ka viņa saprāts devis viņam bagātību. Tāda bija arī Asūra ķēniņa augstprātība un Dievs skaidri teica, ka viņš ir tikai rīkste Dieva rokā: „Jo tas teica: ‘Ar savu roku spēku un ar savu aso prātu es to paveicu… es piesavinājos viņu mantu” (Jes.10:13). Vēlāk Ecēhiēla 28:13-14 mēs lasām vārdus, kurus bieži pilnīgi nepareizi interpretē, nesaprotot Bībeles valodas lietojuma principu: „Tu biji Ēdenē, Dieva dārzā…tu biji svaidīts ķerubs”. Tā kā šis ir pravietojums par Tīras valdnieku, tad šie vārdi nav jāsaprot burtiski. Tie nozīmē, ka Tīras valdnieka apgalvojumi, ka viņš bijis svaidīts ķerubs, bija zaimi. Par Tīras valdnieku runāts tā, kā viņš sevi uztver, kaut arī tas neatbilst patiesībai. Faktiski Ecēhiēla grāmatas 28.nodaļu caurauž liegi iezīmēta saikne starp Tīras valdnieku un grēcīgo Ādamu Ēdenē – jo tieši tas viņš arī bija Dieva vaiga priekšā (skat. pantus 3,9,13,15,16,17). Dievs runā uz valdnieku par viņa uzskatiem tāpat kā Viņš runā uz Izraēlu par viņu ticību ļaunajiem gariem. Vēl vienu līdzīgu piemēru atrodam Ecēh.13:18-20.
17. Faraona burvji atdarināja Dieva pirmos Ēģiptes soda veidus. Mēs varam stādīties priekšā viņu nožēlojamos centienus, piemēram pārvēršot zizli čūskā. Taču pieraksti neataino to, cik nožēlojami tas izskatījās. Kad Dievs pārvērta visu Nīlas upes ūdeni asinīs, „ēģiptiešu burvji izdarīja to pašu ar savām burvju mākslām” (2.Moz.7:22). Viņu apgalvojumi bija smieklīgi, jo viss ūdens jau bija pārvērsts asinīs; viņiem nemaz nebija kur ņemt ūdeni, lai pārvērstu to asinīs. Taču pieraksti skaidri un gaiši to nepasaka. Viņu nepatiesie apgalvojumi ir pierakstīti tā, kā tie izskanējuši, lai (vērīgais lasītājs) apjaustu Jahves uzvaru pār tiem.
18. Kad Kristum reiz jautāja, kāpēc Viņš ēd kopā ar grēciniekiem, Viņš atbildēja: „Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus” (Lk.5:31-32). Kristus šeit runā par viltīgajiem farizejiem kā par „taisniem…veseliem”. Taču viņi nebija taisni. Kristus par tiem runāja tā, kādus viņi paši sevi redzēja esam.
19. Un nevainīgākā plāksnē, pavērojiet, kā Dieva pieraksti ataino to, kā faraona meita atrod Mozu un (pašai to nezinot) lūdz viņa māti būt tam par zīdītāju: „Un jaunava aizgāja un aicināja bērna māti. Tad faraona meita sacīja viņai: ‘Ņem šo bērnu un zīdī to manā vietā…Tad sieva paņēma bērnu un zīdīja to” (2.Moz.2:8-9). Kāpēc nav teikts ‘Un Mozus māte’ (nevis „sieva”) paņēma to. Atbilde ir atkal tajā, ka pieraksti ataino faraona meitas priekšstatus – kaut gan nekur tas nav skaidri un gaiši pateikts.
20. Līdzīgi, Kristus gan apsūdz ebrejus par Jāņa Kristītāja nepieņemšanu (Mt.17:12; Lk.7:32-35), gan citos gadījumos komentē, ka viņi pieņēmuši viņa mācību, kā rezultātā viņu garīgais nams ir „tukšs, izmēzts un uzposts” (Mt.12:44; Jņ.5:35). No tā mēs varam secināt, ka par viņiem šķietamo  Jāņa vēsts pieņemšanu Jēzus runā kā par patiesu pieņemšanu. Līdzīgi, Kristus sauc ebrejus kā par elles bērniem (Mt.23:15), tā arī par Valstības bērniem (Mt.8:12); pēdējais attiecās uz to, kā viņi paši sevi uztvēra. Mateja 13:38 Kristus runā par dievbijīgajiem kā par Valstības bērniem un par viltīgajiem ebrejiem kā par ļaunā bērniem. Bet nekur Jēzus skaidri un gaiši nepaskaidro mums, kāpēc Viņš runā tā un ne savādāk. Mums pie tā ir jānonāk pašiem, salīdzinot Rakstus ar Rakstiem. Tas pats attiecas uz ļaunajiem gariem.

Savā ziņā, ja mēs jūtam, ka kaut kas ir patiess, tad priekš mums tas arī ir patiess. Savā valodas lietojumā Bībele šķiet to attaisnojam. Tā piemēram, kā Dāvids, tā arī Jēzus saka, ka Dievs tos ir atstājis un aizmirsis (Ps.22:2; 42:10). Dievs nebija tos atstājis, bet viņi jutās atstāti un aizmirsti, tādēļ savā ziņā varētu teikt, ka Dievs tos bija atstājis. Kas šķita patiess, to Gara pieraksti tā arī fiksē, nenorādot uz sajūtu maldīgumu. Tas pats arī ļauno garu sakarā.

Mācekļi maldās, domādami, ka viņu priekšā stāv Kristus rēgs. Bībele māca, ka visas lietas pastāv materiālā formā, rēgu nav. Taču Jēzus nenorāj viņus par nepietiekamu mācības izpratni. Tā vietā Viņš mierīgi demonstrē, cik aplami ir tādi uzskati: „Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam” (Lk.24:39). Jēzus runā par „garu” it kā tāds varētu pastāvēt, kaut arī viņš pats tam netic. Noteikti atveriet Soģu grāmatu, kur  11:24 dievbijīgais Jefta runā par elkdievību Kamošu it kā tas pastāvētu. Tādējādi Kristus attieksme šeit, tāpat kā visā ļauno garu pastāvēšanas problēmā, norāda uz Viņa personību raksturojošām īpašībām: pacietību, lēnprātību un karsta un spēcīga prāta vēlmi iemantot Sev piekritējus bez apsmiešanas un nievāšanas.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |