4-4 Tā laika valoda
Tā mēs redzam, ka psihiski slimos vai tos, kurus piemeklējusi kāda neizprotama slimība tā laika valodā apraksta kā ļauna gara apsēstus un Jaunā Derība lieto tā laika cilvēkiem saprotamu valodu (1). To laiku romiešu un grieķu kultūrās valdīja uzskats, ka ļaunie gari ir cilvēku psihisko slimību izraisītāji. Tie kristieši, kas tic ļauno garu pastāvēšanai, praktiski atzīst, ka to laiku pagānu uzskati šajā ziņā bija pilnīgi pareizi (2). Pirmā gadsimta ebreji patiesi ticēja, ka ‘ļaunie gari’ ir ‘nemirstīgas dvēseles’ (3). Bet Bībelei nekas nav zināms par ‘nemirstīgām dvēselēm’. Tādēļ mums ir jāsecina, ka Bībelē ir runa par tā laika uzskatiem, kas nesaskan ar Bībeles mācību, taču bez šo ideju maldīguma izgaismošanas.  

Maldīgums netiek precīzi formulēts
Jēzus darītie brīnumi atklāja vietējo uzskatu maldīgumu, piemēram, ļauno garu sakarā, netērējot vārdus to izskaidrošanai. Tā, Lk.5:21 ebreji izteica divus maldīgus apgalvojumus: ka Jēzus ir zaimotājs un ka tikai Dievs var piedot grēkus. Jēzus netērēja vārdus, Viņš darīja brīnumu, lai apgāztu šos apgalvojumus. Jēzus turējās pie pārliecības, ka darbi runā skaļāk par vārdiem. Viņš reti kad tieši nosodīja maldīgās idejas, tā piemēram, Viņš neteica, ka Mozus bauslība nav spējīga piedāvāt pestīšanu, bet parādīja taisnību ar darbiem, piemēram, dziedinot sabatā. Kad Viņu nepamatoti nosauca par samarieti, Jēzus to nenoliedza (Jņ.8:48,49 salīdz. ar 4:7-9), neskatoties uz to, ka Viņa piederība jūdiem, kā Ābrahāma sēklai, bija noteicoša Dieva pestīšanas nodomā (Jņ.4:22). Pat tad, kad jūdi (ar nodomu) izdarīja nepareizus secinājumus, ka Jēzus ‘pielīdzina Sevi Dievam’ (Jņ.5:18), Jēzus to ar vārdiem nenoliedza, tā vietā sakot, ka Viņš dara tikai to, ko redz Dievu darām, bet pats no Sevis neko nevar darīt, jo Viņš NAV līdzīgs Dievam. Tāpat arī Jēzus darītie brīnumi paši par sevi parādīja, ka ticība ļaunajiem gariem ir maldīga. Kad Jēzus darīja veselu slimnieku pie Betzatas dīķa, tas līdz ar to pierādīja arī jūdu mīta maldīgumu par to, ka Pashas laikā eņģelis sakustinot dīķa ūdeni, piešķirot tam dziednieciskas īpašības. Tieši netiek norādīts uz šī mīta maldīgumu; Kristus brīnuma pieraksts atklāj tā maldīgumu (Jņ.5:4).

Tas, ka Jēzus neizskaidro uzskatu par ļauno garu maldīgumu, ir saskaņā ar citiem kliedzošu kļūdu gadījumiem, kuras arī netiek skaidri un gaiši izlabotas. Jēzus neņemas skaidrot, ka ebreju uzskati par „Ābrahāma klēpi” būtu maldīgi, bet Viņa stāstītā līdzība (Lk.16:19-31) ir ironijas caurausta. Izteiciens, ka Jēkabs „nomira un tika piepulcināts savai tautai” (1.Moz.49:33) lietots, neskatoties uz to, ka daudzi Bībeles lasītāji var pārprast to kā piebiedrošanos kādai bezmiesīgai pastāvēšanai. Valodas izteiciens tiek lietots, nelabojot to. Dievs nedarbojas tik primitīvi, lai censtos ik brīdi izskaidrot, ko Viņš domā, tā teikdams, un kāpēc Viņš izvēlas tādu vai citādu izteiksmes veidu. Viņš runā ar mums tai valodā, kuru mēs saprotam, un dažādos vēstures posmos sarunājas ar cilvēkiem tieši to laiku cilvēku valodā. Tieši tāpat kā cilvēki, vēlot ķēniņam ‘dzīvot mūžīgi’, lieto valodas izteiksmes līdzekļus, skaidri apzinoties, ka reāli tas nav iespējams (Neh.2:3; Dan.2:4; 3:9). Tāpat kā mēs lasām, ka cilvēki spēja mest „akmeņus ar lingu uz mata, ka tie negāja garām” (Soģu 20:16) – vēl viens izteiciens, kuram nevar piedēvēt burtisku realitāti.

Kad cilvēki sauca: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā!” (Lk.19:38), viņi domāja ka apsolītā Valstība ir klāt. Un Kungs neapgriezās, lai tos izlabotu, lai teiktu, ka tie nepareizi iztulko Rakstus. Viņš neko neteica un ļāva pūlim noskatīties Viņa nāvē, lai tie mācītos saprast, kas ir nepieciešams Valstības atnākšanai. Un tāda pat attieksme no Viņa puses ir vērojama arī ļauno garu sakarā. Vecākais dēls līdzībā liekulīgi apgalvo tēvam, ka viņš nekad nav pārkāpis viņa bausli, bet kaut arī tā ir acīmredzama nepatiesība, tēvs (kas pārstāv Dievu) nesaka par to ne vārda (Lk.15:29-31). Sīrietis Naamans pieņēma Izraēla Dieva ticību; pēc savas ‘pievēršanās’ viņš lūdz atļauju ņemt līdzi uz Sīriju dažas kravas Izraēlas zemes (2.Ķēn.5:17). Tas norāda, ka apkārtējās māņticības iespaidā, viņš arī ticēja, ka citas valsts Dievu viņš var pielūgt tikai atrodoties uz tās valsts zemes. Un Elīsa, neielaižoties nekādos skaidrojumos, tam atbild: „Ej ar mieru!” Citiem vārdiem sakot, Elīsa vārdi nozīmē, ka miers, kuru Naamans pieredzēja savā ikdienas dzīvē ir tik brīnumains, ka tā pietiks arī bez nepieciešamības pielūgt Dievu uz Izraēla zemes. 1.Moz.29:31 teikts, ka Dievs „atvēra tās klēpi”, ne vārda nesakot par olvadiem. Nebija tādas nepieciešamības radīt zinātniski nevainojamu dokumentu, lai agrīnās paaudzes nespētu tikt ar to galā. Patiesībā Dieva atklāsmju skaistums ir tieši tajā, ka Viņš runā uz ļaudīm tādiem, kādi viņi ir, un kur viņi ir, un vada tos uz augstākām patiesībām, nenoslogojot to prātus ar zinātniski pareizām teorijām, kurām tie vēl nemaz nav gatavi.

Leģions domāja, ka viņā ir 100 ļaunu garu un viņš gribēja, lai tos sūtītu cūku pulkā; bet cūku pulks, kurš no krasta iegāzās jūrā, bija ap divi tūkstoši liels. Kungs nesāka viņam stāstīt, ka viņš nesaprot lietu būtību, taču vēlāk Leģions droši vien saprata, ka viņa 100 ļaunajiem gariem būtu pieticis 100 cūku, nevis 2 000. Viņš saprata, ka tas bija Kunga brīnumdarbs un nosodījums tiem, kas nelikumīgi turēja nešķīstus dzīvniekus – nevis ļauno garu darbs, kas, pēc viņa domām, bija mājojuši viņā. Doma par to, ka slimība var pāriet no viena cilvēka uz otru, bija plaši izplatīta semītu tautu starpā, un Dievs izmantoja šo domu. Izmantodams šos ļaužu priekšstatus par slimību pāriešanu, Dievs Rakstos arī runā par ļaunajiem gariem [jo tā viņi tolaik izprata slimības dabu], kas pāriet no viena otrā. Līdzīgi arī Naamana spitālība pielipa Gehazim (2.Ķēn.5:27). Dievs draudēja, ka Viņš uzsūtīs Kānaāna un ēģiptiešu sērgas Izraēlam un tās tam pielips, ja tie neklausīs Tā Kunga balsij (5.Moz.28:21,60). Arī šeit Dievs izmanto to laiku priekšstatus par slimību pāriešanu no viena uz otru, kas bija izplatīti tautā. Starp citu, pierakstu salīdzinājums liecina par to, ka cilvēka balss tiek pielīdzināta ‘ļauno garu’ balsij – cilvēks sevi nosauca par Leģionu, jo viņš ticēja un runāja tā it kā viņš patiesi būtu simtiem ‘nešķīsto garu’ apsēsts:
„Lūdzu, nemoki mani” (Mk.5:7) = „Vai tu esi nācis priekšlaikus mūs mocīt?” (Mt.8:29).
„Un tas [vienskaitlī] Viņu ļoti lūdza” (Mk.5:9) = „un tie [ļaunie gari] viņu lūdza” (Mk.5:12). Cilvēka vārdi liek spriest par viņa priekšstatiem: „Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz” (Mk.5:9). Tā ir šizofrēniķiem raksturīga uzvešanās un valoda. Tā, Lk.8:30 skaidro, ka Leģions tā izteicās jo [viņš domāja], ka daudz ļaunu garu viņā ir iegājuši.

Padomājiet arī par sekojošiem piemēriem, kur kļūdas cilvēku izpratnē netiek atklāti izskaidrotas:

1. Hananju, viltus pravieti, sauc par pravieti (Jer.28:5,10)
2. Sieviete domāja, ka eņģeļi zina itin visu, kas uz zemes notiek un tādēļ salīdzināja Dāvidu ar eņģeļiem (2.Sam.14:20). Eņģeļi nezina visu. Taču sievietes nepareizais uzskats netiek apgāzts.
3. Par neīstajiem dieviem runā tā it kā tie būtu dzīvi un spējīgi ‘ēst’ upurus: Dievs saka, ka Viņš izskaudīs [ebr. val.- nomērdēs] pagānu elkus (Cef.2:11). Tā kā Vecajā Derībā ‘ļaunie gari’ attiecas uz neīstajiem dieviem, nav brīnums, ka Bībelē runā par ļaunajiem gariem tā it kā tie būtu reāli, kad patiesībā to vienkārši nav, tāpat kā neīsto dievu.

Bībele lieto tā laika valodu
Ja līdz šim izklāstītās domas ir pareizas, tad mums ir jāparāda, ka Bībele patiesi (brīžiem) lieto tā laika valodu, kad tā tika iedvesta. Jņ.10:23 lasām, ka „Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē”, taču Bībeles tekstu pētnieki ir atklājuši, ka šī stabu aile tā laika cilvēku domās kļūdaini asociējās ar Salamana laikiem. Taču kļūda netiek labota. Tiek lietota tā laika cilvēku ierastā valoda. Salamana pamācībās 8:28 Dievs „augšā nostiprināja padebešus” un konteksts liek domāt, ka Dievs veido debesis apkārt zemei un nosprauž robežas, kas saskan ar tā laika ģeocentriskajiem uzskatiem. Un Ījaba 26:11; 1.Sam.2:8; 2.Sam.22:8 runāts tā it kā debesu pamati balstītos uz zemes kalniem, it kā pasaulei būtu gals (Jes.13:5). Būtība bija tajā, ka lai kā arī ļaudis saprastu radīšanas procesa gaitu, Dievs ir visuma viedais Radītājs.

Tas, ka Bībele lieto tautā pieņemtos izteicienus, nenozīmē, ka Dievs, kas to iedvesa, grib, lai mēs ticētu ļaunajiem gariem. Tāpat kā angļu valodā vārdu „lunatic” [lunātiķis] lietoja, lai aprakstītu psihiski slimu cilvēku. Burtiska šī vārda nozīme ir mēnessērdzīgais. Agrāk cilvēki ticēja, ja kāds staigā, būdams aizmidzis naktī, kad ir pilns mēness, tad šī slimība ir mēness uzsūtīta un ietekmē viņa psihi. (salīdz. ar Mt.17:15). Šo vārdu arī tagad dažreiz lieto, lai aprakstītu vājprātīgu cilvēku, taču tas nenozīmē, ka mēs saistītu šo slimību ar mēnesi.

Ja šie vārdi būtu uzrakstīti  un izlasīti pēc 2 000 gadiem – ja Jēzus vēl nebūtu atgriezies – ļaudis domātu, ka mēs ticam, ka mēness ir vainīgs pie vājprāta izraisīšanas, taču tie kļūdītos, jo mēs vienkārši lietojam šodien pieņemtos izteicienus tāpat kā Jēzus to darījis pirms 2 000 gadu. Līdzīgi kādu iedzimtu slimību medicīnā dēvē par ‘Svētā Vita deju’, kas nav ‘deja’ un pie kuras nav vainojams ‘Svētais Vits’, tas ir šodien pieņemtais slimības nosaukums. Ir skaidrs, ka Jēzus Kristus nav dzimis 25.decembrī, taču arī šīs grāmatas rakstītājs saista šīs dienas nosaukumu ar Kristu (angļu valodā: Christmas day), kaut gan es neticu, ka mums būtu jāsvin šī diena kā Kristus dzimšanas diena. Nedēļas dienu nosaukumi angļu valodā pamatojas uz pagānu elku pielūgsmi, tā ‘Sunday’ [svētdiena] ir Saules [Sun = saule] pielūgsmes diena; ‘Saturday’ [sestdiena] bija Saturna planētas pielūgsmes diena. ‘Monday’ [pirmdiena] bija mēness [moon] pielūgsmes diena un tml. Ja šie vārdi tiek  arvien vēl lietoti, tas tomēr nenozīmē, ka mēs ticam tam, kam ticēja tā laika valodas lietotāji. Kad Daniēlu nosauca par Beltsacaru, kādam pagānu dievam par godu, iedvestie Raksti Dan.4:16 arī sauc viņu par Beltsacaru, nepiemetinot neko par šāda domāšanas veida aplamību. Es runāju par Romas pāvestu, lai identificētu personu, kaut gan, pēc manām domām, nav pareizi viņu saukt par pāvestu, jeb ‘tēvu’ (Mt.23:9).

Bībele ir rakstīta tā, lai apkārtējie ļaudis to saprastu; tādēļ tā dažreiz runā par lietām, kādas tās šķiet esam, tā it kā tā tas patiesībā arī būtu. Dievs brīdina negriezties pie pareģiem (‘kuri sazinās ar gariem’ – angļu autorizētajā variantā, nevis, kuri ‘domā, ka sazinās ar gariem’) un netaujāt zīlniekus, „ka jūs ar tiem nesagānieties” (3.Moz.19:31). 1.Moz.18:2 apraksta „trīs vīrus”, kas apmeklē Ābrahāmu; patiesībā tie ir eņģeļi (1.Moz.19:1), taču Bībele tos apraksta tā, kā viņi izskatās.                          

Tāpat mēs lasām, ka Jēzus „iekāpa laivā un apsēdās. Viņš bija uz jūras” (Mk.4:1). Ļaudīm, kas stāvēja jūras malā un no tālienes dzirdēja Jēzus balsi, kas atbalsojās šai dabiskajā amfiteātrī, varēja likties, ka Viņs bija uz jūras. Šajā gadījumā Gars it kā aicina mūs iejusties notikuma atmosfērā, vērojot Jēzu no kāpām uz jūras. Šķiet, ka Rakstu mērķis ir radīt iespaidu, ka ļaudis bija tā pārņemti no Jēzus personības un vārdiem, ka tie neredzēja laivu, bet tikai Jēzu uz jūras, šo harizmātisko cilvēku, kura vārdi spēja piesaistīt visas bez izņēmuma savaldzinātās auditorijas uzmanību. Vēl viens līdzīgs piemērs lasāms Soģu 5:5: „Kalni salīgojās” – skatītājam no tālienes no kalniem plūstošais ūdens varēja radīt tādu iespaidu, kas patiesībā bija tikai iespaids.

„Dievs debesu augstumos”
Kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā bieži lasām, ka saule ‘lec’ un ‘noriet’ it kā ceļojot pa debess jumu; jo tā runā zemei piesaistītie cilvēki, noraugoties uz saules ceļu debesīs, kaut gan tas nebūt tā nav no zinātnes viedokļa. Mēs lasām par „Dievu debesu augstumos” (Ījaba 31:28; 3;4); bet tā kā zeme griežas ap savu asi, izteiciens nav gluži korekts. Dieva atrašanās vieta tiek fiksēta; taču tā kā zeme griežas ap savu asi, tad Dievs vienlaicīgi nevar atrasties debesu augstumos kā ticīgajiem Austrālijā, tā arī Anglijā. Taču par Dievu runā kā fiziski esošu „debesu izplatījumā” (Ecēh. 1:22,26; 10:19); un Kristus, domājot par Dievu, saka „no augšienes” (Jņ.8:23; 19:11). Ar to es gribu teikt, ka Dievs Sevi atklāj mirstīgajiem viņiem saprotamā valodā. Lielākā Viņa bērnu daļa gadsimtu gaitā ir ticējusi tam, ka zeme ir plakana, un Dievs dzīvo debesīs, virs zemes. Un Rakstu valoda Bībelē pieņem šo cilvēku izpratnes veidu. 1.Mozus grāmatā saule ir nosaukta par lielāko spīdekli debess velvē; taču ir miljoniem sauļu un mūsu saule ir lielākā tikai no mūsu redzes viedokļa. Un Dievs runā ar mums mums pieņemamā valodā arī radīšanas pierakstos. Un mēs nonākam pie tā, ka tieši tāpat Dievs rīkojās arī runājot par ļaunajiem gariem Jaunajā Derībā.       

Ir arī citi piemēri, kur Bībelē runāts par lietām tā, kā tās uztver cilvēki; kaut gan jāpiezīmē, ka nav tā, ka Dievs vienmēr lietotu cilvēku pieņemtos izteicienus. Kristus teica mācekļiem: „Jūs Mani vairs neredzēsit” (Jņ.16:10); bet viņi būs Valstībā, un lielākā daļā no tiem, kas dzirdēja šos vārdus, redzēja Viņu pēc augšamcelšanās. Kristus uzrunāja tos tā, kā tas viņiem šķita patiesi šai dzīvē. Arī Pāvils teica saviem mīļajiem brāļiem, ka tie vairs neredzēs viņa seju. Ar to viņš domāja „šai dzīvē”, jo cilvēks ar viņa ticību nešaubījās par mūžīgu brālību Valstībā. Likās, ka viņi (uz kādu laiku) bija zaudējuši šo nākotnes perspektīvu un Pāvils runāja ar viņiem, pielāgojoties viņu domu gājienam.

Sākotnējie lasītāji
Ir jāatzīmē, ka mūsu Bībele atspoguļo to faktu, ka tā bija sarakstīta sākotnējiem tās lasītājiem (kā arī mums, protams), un tās valoda par to liecina. Pārlasīsim vēlreiz 1.vēstuli korintiešiem,  7.nodaļu. Ir skaidrs, ka tā ir Pāvila atbilde uz pilnīgi konkrētiem jautājumiem, kurus korintiešu ticīgie viņam bija savā vēstulē uzdevuši. Viņš sāk katru rindkopu ar vārdiem: „Bet attiecībā uz to, ko man rakstījāt… Bet, kas attiecas uz jaunavām…Bet kas attiecas uz elku upuriem…” (1.Kor.7:1,25; 8:1). Mēs gandrīz varam iztēlē redzēt Pāvilu sēžam ar korintiešu vēstuli acu priekšā un atbildam uz katru no korespondentu uzdotajiem jautājumiem. Taču mēs nezinām, kādi bija šie jautājumi, un tas apgrūtina Pāvila vārdu interpretāciju; kaut gan to studēšana nāk mums tikai par labu. Būtība ir tajā, ka dažas Bībeles daļas tika rakstītas tās sākotnējiem lasītājiem un tas atspoguļojas valodas lietojumā (5.Moz.3:9,11); tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Bībeles interpretācija sagādā grūtības.

Agrīnā baznīca bija saņēmusi brīnumainās Svētā Gara dāvanas, kuras pēc tam tika atņemtas; bet Jaunajā Derībā ir dotas pavēles, kas attiecas uz tām un tātad tikai uz Jaunās Derības baznīcu. Mēs varam uzzināt kopējos principus no šiem pierakstiem, bet šie pieraksti neliecina, ka mēs varam saņemt Svētā Gara dāvanas šodien. Daudzi no Evaņģēliskās baznīcas kristiešiem nesaprot, ka dažas Bībeles daļas rakstītas sākotnējo lasītāju valodā un tā laika kontekstā: tādēļ arī viņu Svētā Gara izpratne ir maldīga. Arī ‘ļauno garu’ valoda evaņģēlijos ir tam vēl viens klasisks piemērs.

Vecās Derības laika valoda
Dažkārt Bībeles valoda atspoguļo pagānu aizspriedumus, kas ir acīm redzami nepatiesi; akmens klausās (Jozuas 24:27), koki runā (Soģu 9:8-15), mirušie sarunājas (Jes.14:9-11). Tās ir skaidri redzamas blēņas. Taču Gars ir tās uztvēris un lietojis, lai novestu Dieva vārdu līdz cilvēku bērniem tiem saprotamā valodā. Tā, Jesajas 34:1 aicina visas apkārtējās tautas nākt tuvāk un klausīties, kādu sodību Dievs pasludina Edomas zemei. Un nav jābrīnās, ka sekojošais pilnīgas iznīcības apraksts ir dots tai valodā, kas nav sveša apkārtējiem ļaudīm. To laiku cilvēki ticēja, ka ēku drupās un cilvēku pamestās vietās ložņā un uzglūn nešķīstais gars Lilitu [4]. Jes.34:14 tā apraksta nākamo Edomas iznīcību: „Tur sastapsies tuksneša zvēri ar meža vilkiem, tur jodi (ļaunie gari) sasauksies, tur nakts biedēkļi (Lilitu, plīvurpūce, jeb nelaimes putns) apmetīsies uz dusu”. Taču Bībeles mērķis nav mācīt, ka tāds biedēklis reāli pastāv, kaut gan nav arī brīdinājuma par to, ka viņš nepastāv.  Acīmredzot, no mums sagaida sapratni pēc daudzajām liecībām un tiešajiem apgalvojumiem, ka Jahve ir viens patiesais Dievs un nekādi nakts biedēkļi (Lilitu) vienkārši nepastāv. Ja mēs uzstājam, ka ir tādi ļaunie gari, jo par tiem raksta Jaunā Derība, tad mums ir jāatzīst arī Nakts biedēkļa (Lilitu) pastāvēšana, kas nakts tumsā spokojas katrā pamestā dzīves vietā.

R.K. Harisons raksta sekojoši: „Vispārējos vilcienos jāatzīmē, ka tādas atsauces uz pagānu mitoloģijas tēliem, kas sastopamas Vecajā Derībā, ir pilnībā nodalītas no kādreizējās pagānu ticības un figurē galvenokārt kā ļaudīm labi pazīstami valodas izteiksmes līdzekļi nevis kā nopietni metafiziski jēdzieni” [5] – proti, ‘Tas, ka vārdi ‘ļaunie gari’ ir sastopami Bībelē nav pierādījums to pastāvēšanai’.

Ecēhiēla laikā cirkulēja mīts par to, ka Izraēla zeme ir vainīga to apdzīvotāju nelaimēs. Un kaut gan tas neatbilda patiesībai, Dievs izmanto šo tolaik izplatīto domu, lai pārliecinātu Izraēlu: „Tā saka Dievs Tas Kungs par šo zemi: tāpēc ka tev pārmet, ka tu esot bijusi cilvēku ēdēja un savas tautas bērnu laupītāja, tad tu turpmāk neēdīsi vairs cilvēkus un nelaupīsi bērnus savai tautai, tā saka Dievs Tas Kungs” (Ecēh.36:13,14). Pagānu tautas uzskatīja jūru par lielu briesmoni, kura vēlēšanās bija aprīt zemi. Neskatoties uz šīs idejas aplamību, Bībele nereti izmanto šo tēlu, lai sākotnējie Bībeles lasītāji vieglāk varētu uztvert galveno domu: skat Ījaba 7:12; Am.9:3; Jer.5:22; Ps.89:10; Hab.3:10; Mt.14:24; Mk.4:37. Asīriešu mitoloģijā šo jūras monstru sauc par ‘Rahabu’ un Jes.51:9 tāpat nosauc arī Ēģiptes jūras briesmoni.   

Tā kā Bībele ir Dieva iedvesta, nav iespējams, ka Bībele vienkārši atspoguļotu pagānu atstāto iespaidu uz tā laika valodu. Dievs, droši vien, ar nodomu atsaucas uz tā laika ticējumiem, lai parādītu, ka Viņš ir absolūtais varas avots; Viņš ir Tas, kurš valda pār jūras ‘briesmoni’, tā ka tas pilda Viņa gribu. Tādējādi Dievs laboja ļaužu būtiskos maldus par to, ka pasaulē pastāv spēki, pār kuriem Dievam nav varas un kuri tādēļ arī ir ļauni. Taču Bībele necenšas šajā gadījumā nosodīt šo maldīgo ticību par briesmīgo jūras nezvēru, vai to, ka jūra ir briesmonis.

Vēl viens piemērs ir zibens un negaisa mākoņu apraksts kā „bēguļojošais pūķis”, „žiglā un veiklā čūska” (Ījaba 26:13; Jes.27:1). Acīmredzot tā ir atsauce uz pagānu priekšstatiem par to, ka zibens un baismīgie mākoņu veidojumi bija milzīga pūķa vai čūskas vīzijas. Šie panti arī neatmasko šo uzskatu muļķību un nepiedāvā zinātnisku skaidrojumu. Tā vietā tiek iedvests, ka Dievs visu kontrolē. Nahuma grāmata 1:3 arī apstiprina šo domu: „Cauri viesuļiem un vētrām ved Tā Kunga ceļš; mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām”. Kristus attieksme pret tautā valdošajiem uzskatiem par ļaunajiem gariem arī ir tieši tāda; viņa brīnumi ļoti skaidri demonstrēja, ka Dieva vara ir absolūta un pilnīga, to neiegrožo nekādi cilvēku aizspriedumi  tā saucamo ‘ļauno garu’ veidolā. Tiem, kas tic, ka Jaunās Derības pieraksti pierāda, ka šādi gari reāli pastāv, jātic arī tam, ka jūra patiesībā ir briesmonis un ka zibens ir milzu čūska. Ir ļoti svarīgi saprast, ka Bībele lieto tā laika valodu, kurā tā bija pierakstīta, neatbalstot tajā laikā dominējošos uzskatus, kuri atspoguļojās tā laika valodā.  Mēs jau parādījām, ka arī mēs līdzīgi lietojam iegājušos valodas izteicienus. Bībelē to dara, lai apstiprinātu pamatprincipus, kurus mēs apskatījām otrajā nodaļā – ka Dievs ir Visuvarens; Viņš ir atbildīgs par mūsu likstām; grēks nāk no mums pašiem – mēs to visu varam sākt apjēgt, tikai pienācīgi novērtējot Dieva pestīšanas spēka diženumu. Tā saucamie ‘augstākie kritiķi’ pastāvīgi atklāj saiknes starp Rakstos lietoto valodu un tā laika, kad Bībele tika iedvesta un pierakstīta, apkārtējo kultūru ticību un uzskatiem. Tās arī ir saprotamas, ja reiz mēs saprotam, ka Bībele izmanto valodu, kas var atsaukties uz vietējiem ticējumiem, bet dara to, lai uzsvērtu, ka Jahve, vienīgais patiesais Dievs, ir daudz varenāks par cilvēkbērnu aprobežotajiem uzskatiem, kuri dominēja to vidū, kuri bija pirmie iedvesto darbu lasītāji, tieši no pravieša mutes.

Tieši tāpat kā runā par saullēktu un saulrietu, tā arī par slimību runā tehniski ‘nepareizā’ ‘ļauno garu’ valodā. Ap.d.5:3 Pēteris jautā Ananijam, kāpēc tas melojis Svētajam Garam. Patiesībā tas nav iespējams, taču tas, ko Ananija domāja, ka viņš dara, Pēteris izsaka kā faktu, kaut arī īstenībā tas nenotika. Bībelē var atrast daudz tādu izteicienu, kuri bija saprotami Bībeles rakstīšanas brīdī, bet mums tagad nav pazīstami vai arī novecojuši, piemēram, „Ādu pret ādu” (Ījaba 2:4) ir atsauce uz seno laiku praksi, kad ādu lietoja kā naudas ekvivalentu. Ecēhiēla grāmatā iebrukums Izraēla zemē ap Kristus otrās atnākšanas laiku tiek aprakstīts ar tā laika kara darbībai raksturīgo bruņojumu (Ecēh.38:4; 39:3,9,10). Mēs lasām, ka Izraēla pilsētu iedzīvotāji iekurs un kurinās uguni ar stopiem, bultām, šķēpiem pirmos septiņus nākamās Valstības gadus. Burtiski tā tas nevarētu notikt. Tā laika bultu un stopu vietā mums ir jāstādās priekšā raķetes, tanki un tml. Un garu apsēstības vietā mēs šodien runājam par epilepsiju un konkrētām psihiskām slimībām.      

Jaunās Derības laika valoda
To visu paturot prātā, Jaunajā Derībā ir brīnumaini daudz tam laikam raksturīgas valodas piemēru bez jebkādiem labojumiem. Lūk daži piemēri:

1. Farizeji apsūdzēja Jēzu, ka Viņš izdzenot garus ar Belcebula, ļauno garu virsnieka, palīdzību. Jēzus sacīja: „Ja Es izdzenu ļaunos garus ar Belcebula palīdzību, ar ko tad jūsu bērni tos izdzen? (Mt.12:27). 2.Ķēn. 1:2 skaidri teikts, ka Baal-Zebubs ir filistiešu viltus dievs. Jēzus neieteica tiem palasīt 2.Ķēn.1:2, kur teikts, ka Belcebuls ir Ekronas viltus dievs, kas atmasko viņu apsūdzības aplamību. Nē, viņš runā tā it kā Belcebuls pastāvētu, jo viņš gribēja, lai apkārtējie ļaudis uztvertu Viņa sludināšanu. Un tieši tāpat Jēzus runāja arī par ļauno garu izdzīšanu – Viņš nemēdza atkārtot, ka tādu garu vispār nav, Viņš sludināja evaņģēliju tā laika valodā.
2. Kungs runāja par ‘Mamonu’, sīriešu mantības dievu, nepiezīmējot, ka tāda dieva patiesībā nemaz nav – Viņam bija daudz svarīgāk novest līdz cilvēku apziņai daudz svarīgāko domu, ka jākalpo ir vienam patiesajam Dievam.
3. Pāvils runā par „apmātajiem” galatiešiem (Gal.3:1) – proti, maldīgu ideju pārņemtajiem, taču nekādu skaidrojumu Pāvils nesniedz.
4. Līdzīgi, laiku pa laikam Pāvils citē vai atsaucas uz tai laikā vispārpieņemtajiem ebreju ticējumiem, kas nenozīmē, ka viņš tiem piekristu. Tā kā grieķu valodā iespiestajā Jaunās Derības tekstā tādas pieturzīmes kā pēdiņas netiek lietotas, tad mums pēc tik ilga laika sprīža ir grūti stādīties priekšā, kuras ir tās citējuma vietas, taču man šķiet, ka to ir pietiekami daudz viņa rakstītajā. Tā piemēram, viņš lieto izteicienu „jūsu gars, dvēsele un miesa” (1.Tes.5:23), ebreju valodā izplatīto teicienu, kas attiecas uz ‘visu cilvēka personību’, taču no citiem Pāvila rakstiem nepārprotami jāsecina, ka viņa uzskatos dvēsele un miesa nav atdalāmi. Tāpat Kol.1:16 viņš lieto izteicienu „gan troņi, gan kundzības, gan varas” – jūdu rabīnu ieviestu vārdkopu, kas izsaka „eņģeļu garu dažādās gradācijas” (6), taču jāšaubās, vai viņš pats tam ticēja.
5. Ap.d. 16:16-18 lasām Lūkam iedvestos vārdus: „Mūs sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas (Pitona) gars”. Pitons bija pirmajā gadsimtā pieņemtais viltus dievs, iespējams tāds kā Apolons. Saskaņā ar šiem ticējumiem Pitona ‘gars’ iemājoja cilvēka ‘nemirstīgajā dvēselē’. Tā kā Bībele iestājas pret domu par nemirstīgas dvēseles pastāvēšanu, tad arī Pitona gars nevar nevienā iemiesoties. Tātad Pitona nemaz nebija, taču Lūka neapstrīd zīlētājas gara klātbūtni verdzenē, nesaka, ka tas ir viltus dievs… . Tāpat arī evaņģēlijos Jēzus izdzen ļaunos garus, nepiebilstot, ka tādi faktiski nemaz nepastāv, ka tie ir iztēlē radīti un saglabājušies no pagānu ticējumu laikiem tikai valodas izteicienos, lai apzīmētu slimību. No Leģiona izdzītie gari lūdza, lai Jēzus tiem neliek „nobraukt bezdibenī” (Lk.8:31); pagānu uzskati par bezdibeni ir muļķības, taču ja mēs ticam, ka Leģiona dziedināšana māca, ka ļaunie gari pastāv, tad mums ir jātic arī ‘bezdibenim’.
6. Lūkas 5:32 Jēzus saka ļaunajiem ebrejiem: „Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos…”, ar to domājot, ka Viņš nav nācis aicināt uz atgriešanos tos, kas sevi uzskata par taisniem. Taču Jēzus uzrunāja tos atbilstoši viņu izpratnei, kaut arī formāli šie vārdi neatbilda patiesībai. Lūkas 9:20-23 lasām, ka Jēzus līdzībā lieto vienas minas kalpa izteiktos patiesībai neatbilstošus vārdus, lai diskutētu ar to, bet Viņš nelabo šos vārdus.
7. Kristus laika ebreji uzskatīja sevi par taisniem, jo viņi bija Ābrahāma pēcteči. Tādēļ arī Jēzus tos sauc par „taisniem” (Mt.9:12-13) un saka „Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums” (Jņ.8:37). Taču Viņš nedomāja, ka viņi ir taisni, kā Viņš to ne reizi vien ir darījis zināmu; un diskusijā ar tiem Jņ.8:39-44 Viņš skaidri pasaka , ka tie nav Ābrahāma dzimums. Tātad Jēzus uztvēra cilvēku vārdus tā, kā viņi tos izteica, momentā neiebilstot, bet tā vietā parādot, kā tas patiesībā ir. Mēs jau parādījām, ka tāda bija Dieva attieksme pret Vecās Derības laikā izplatītajiem pagānu ticējumiem. Kristus attieksme pret ļaunajiem gariem Jaunās Derības laikā bija tāda pati; Viņa Dieva dotie brīnumi atklāja patiesību, ka slimības nenāk no kādas citas varas, bet tikai no Dieva, jo Dieva varā bija arī tās dziedināt.
8. Pāvils citēja grieķu dzejniekus, kas bija slaveni ar to, ka viņi sacerēja milzum daudz muļķību, kas nekādi nesaskanēja ar Bībeles patiesību, lai apmulsinātu tos, kas ticēja dzejnieku mācītajam (Tit.1:12; Ap.d.17:28). Mūsu teikto Pāvils īsumā ilustrē savā reakcijā uz Atēnās uzcelto altāri ar uzrakstu: „Nepazīstamam Dievam”, proti jebkuram pagānu dievam, kurš varētu pastāvēt, kuru atēnieši vēl nav atklājuši. Tā vietā lai nosodītu tos par viņu muļķību, Pāvils izmantoja šo viņu neprātu, lai sludinātu tiem vienīgo patieso Dievu, kuru tie vēl nepazina (Ap.d.17:22-23).   
9. Vēstulē efeziešiem 2:2 runāts par „pasaules varas nesēju, gaisa valsts valdnieku”. Tā ir nepārprotama atsauce uz mitoloģisko jēdzienu par Zoroastru, kuram Pāvila lasītāji kādreiz bija ticējuši. Pāvils saka, ka tie agrāk ir dzīvojuši „gaisa valsts valdnieka” varā. Tai pašā pantā viņš to nosauc par „garu (prāta attieksmi), kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos”. Agrāk viņi ticēja pagānu jēdzienam par gaisa valsts valdnieka garu; tagad Pāvils uzsver, ka tā vara, kurai viņi formāli bija pakļauti, bija viņu pašu miesas kārības. Tādējādi, Pāvils atsaucas uz šo pagānu jēdzienu un runā par to, īpaši nenosodot to, bet norādot uz patieso grēku izcelsmi.
10. Ap.d.28:3-6 lasām kā odze aptinas ap Pāvila roku. Iezemieši apmainās domām, ka Pāvils ir slepkava, kam „atriebējs liktenis neļauj dzīvot”. Viņu secinājumi ir pilnīgi aplami, taču Pāvils neielaižas vārdiskos paskaidrojumos; tā vietā viņš vienkārši nokrata rāpuli ugunī, „necietis nekāda ļaunuma”.
11. 2.Pēt.2:4 stāsta par ļauno nomešanu „pazemes tumšajās bedrēs” (ko vairumā variantu tulko kā „elli”). Elle ir mītiska vieta pazemē; taču Pēteris nelabo šo jēdzienu, bet lieto to kā pilnīgas iznīcināšanas simbolu, kas nāk pār grēciniekiem. Kristus līdzīgi lieto jēdzienu par elles neizdzēšamo uguni.

N.T. Raits raksta: „Jaunās Derības variantā grieķu valodā nav vārda, kas nozīmētu ‘brīnumu’; kad notika lietas, kas pārsteidza ar savu neatbilstību sagaidāmajam, evaņģēlija rakstītāji lietoja vārdus ‘zīmes’ un ‘lielie darbi’…” (7). Un es ietu vēl tālāk un teiktu, ka tas arī ir par iemeslu tam, ka viņi lieto ‘tā laika valodu’, lai apzīmētu ‘brīnumus’ – proti, „ļauno garu izdzīšanu’. Ļoti labi to izsaka Džoakims Džeremaija:  „Visa veida slimībās vainoja ļaunos garus, it īpaši tas attiecas uz dažāda veida psihiskām slimībām… mums būs labāk saprotamas šīs bailes no ļaunajiem gariem, ja mēs ņemsim vērā to, ka slēgtu ārstniecības iestāžu toreiz nebija un šāda veida slimības daudz biežāk nonāca cilvēku acu priekšā nekā tas ir mūsdienās… Tādēļ nav brīnums, ka arī evaņģēliji apraksta psihiskās slimības kā apsēstību ar ļaunajiem gariem. Tie runā sava laika jēdzienos un valodā” (8).

Kāpēc Dievs lieto tā laika valodu?
Dievs atbild nejēgam pēc viņa nezināšanas (Sal.pam.26:5). Tā Dievs atdzīvināja Samuēlu, kad Sauls lūdza burvi to darīt (1.Sam.28). Burves nav spējīgas sazināties ar mirušajiem, taču Dievs apstiprināja Saulu tā nejēdzībā. Ja cilvēki izvēlas sekot tukšajām miesas filosofijām, Dievs apstiprina viņu maldus (2.Tes.2:11). Attiecīgi, Dievs soda cilvēkus ar to mēru, kas atbilst to padarītajam grēkam (salīdz. ar pravietojumu par iegūtā imūndeficīta sindromu Rom.1:27). Mēs jau runājām, ka Dievs nepārprotami aicināja Izraēlu pārstāt ticēt neesošajiem ļaunajiem gariem, jo Dievs ir viens vienīgs patiess Dievs (5.Moz.32:15-24). Diemžēl, Izraēls turpināja ticēt ļaunajiem gariem. Tādēļ Dievs izteica tiem savu nosodījumu, atsaucoties uz ļaunajiem gariem.

Bībelē ļoti bieži sastopamas atsauces uz maldīgajiem apkārtējās pagānu pasaules ticējumiem, lai tādā veidā parādītu patiesā Dieva varenību un izplatītu Viņa mācību. Viens no agrākajiem piemēriem atrodams 1.Moz.4:7: „Ja tu dari ļaunu, tad grēks ir (‘pieplacis pie zemes’ – ebreju izteicienā) tavu durvju priekšā”. Tas šķiet sakām, ka, ja Kains vēlētos nožēlot grēku, piemērots grēka upuris nav tālu jāmeklē, viņš to varētu nokaut un veltīt to Dievam kā pienākas. Taču ebreju valodas izteiksmē šeit ir skaidri saskatāma atsauce uz mezopotāmiešu ticējumu par ļauno (‘pie zemes pieplakušo’) garu Rabisu, kas slepeni uzglūn ienaidniekiem. Šis ticējums bija raksturīgs tam laikam, kad pār Mozu nāca radīšanas pieraksta iedvesma. Ar šo atsauci uz mītisko Rabisu Dievs it kā saka: ‘Neraizējies par Rabisu, tāda nemaz nav; tev ir jābīstas Mani, nevis viņu. Tev ir jāpienes grēka nožēlošanas upuris, lai salīdzinātos ar Dievu, vienīgo patieso Dievu, nevis jādomā par pagānu mītu tēliem, tādiem kā Rabisu’. Ievērojiet, ka Dievam nav raksturīgi gari un plaši Sava diženuma apraksti, pretnostatot sevi neesošajiem viltus dieviem.

Tos izraēliešus, kas pielūdza ļaunos garus tuksnesī, „sērga pusdienā nomaitāja” (Ps.91:6). Jādomā, ka tas attiecas uz tiem, kuri mira no saules dūriena, un uz ticējumu, ka pusdienas laika nelabumu izraisa ļauno garu klātbūtne. It kā Dievs ar to gribētu sacīt: ‘Ļauno garu nav. Bet ja jūs tik ļoti gribat tiem ticēt, lai tad tie jūs arī iznīcina’. Līdzīgi arī Kristus nosodīs nekrietno „no tavas mutes” tiesas dienā (Lk.19:22), proti, tā, kā viņš to izprot. Jēzus nav cietsirdīgs – taču līdzībā Viņš nesaka, ka cilvēkam nav taisnība, bet spriež tiesu tā, kā cilvēks spriež par Viņu, pat ja šis spriedums neatbilst patiesībai…

„Nakts briesmas” (Ps.91:5) arī ir tās, kas iznīcina Izraēlu, un tā arī varētu būt atsauce uz mītiskajiem gariem, kas nogalina cilvēkus naktī. Neskatoties uz šīm atsaucēm, ir skaidrs, ka Dievs bija Tas, kas sodīja un iznīcināja Izraēlu ar Savu eņģeļu pulka palīdzību (Ps.78:48-49) nevis kaut kādi grēcīgi, patstāvīgi gari, kuriem ticēja apkārtējās tautas. Senajā ļauno garu mācībā bija ticējums, ka ir septiņi galvenie dēmoni, jeb ļaunie gari, kas uzsūta sērgas un postu. Kristus atsaucas uz šo ticējumu, neiebilstot pret to, Savā līdzībā par septiņiem gariem, kas atkal atgriežas izārstētajā cilvēkā (Mt.12:45). Iespējams, ka 5.Moz.28:22 arī ir atsauce uz tiem, kad tiek aprakstītas septiņu veidu likstas, kas piemeklēs tos, kas neklausīs Sava Kunga balsij.

Piezīmes

1. Tāpat to interpretē arī G.B. Caird, The Language and Imagery of the Bible (London: Duckworth, 1980), pp.238,239. Šajā grāmatā ir daudz materiāla, kas attiecas uz jautājumu par to, kā Dievs lieto valodu, kad runa ir par ļaunajiem gariem. Saistību starp ļaunajiem gariem, elkiem un tā laika valodu izklāsta arī John Allfree, Demon Possession (Mansfield: Bible Study Publications, 1986). F.G. Jannaway citē pārskatu no Yates’ History of Egypt, kur autors atstāsta, kā 19.gadsimtā Tuvajos Austrumos viņu lūdza ’izdzīt velnu’, ko viņš sapratis kā lūgumu izārstēt cilvēka slimību.  Skat F.G.  Jannaway, Satan’s Biography (London: Maranatha, 1900), p.54.
2. See Robert Roberts, Christendom Astray (Birmingham: CMPA), chapter 7.
3.  See Flavius Josephus, Wars of the Jews 7.156.
4. See R.C. Thompson, The Devils and Evil Spirits of Babylonia (London: Kuzac & Co., 1904) and R.K. Harrison, The Interpreter’s Dictionary of the Bible (Grand Rapids: Eerdmans, 1969), vol.1, pp.853,854.
5. R.K. Harrison, „Demonology” in Merrill Tenney (ed.), The Zondervan Encyclopedia of the Bible, vol.2, p.97 (Grand Rapids: Zondervan, 1982).
6. See John Simpson, The Meaning of Satan (Grammata: Brentwood Bay, B.C., 1999 ed.), p.76.
7. N.T. Wright, Who Was Jesus? (Grand Rapids: Eerdmans, 1993), p.80.
8. Joachim Jeremias, New Testament Theology (London: SCM, 1972), p.93.     

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |