4-3 Ļaunie gari un slimība
Taču Jaunajā Derībā mēs lasām par ļauno garu izdzīšanu, par to, ka ļaunie gari izraisa slimību – Jaunā Derība it kā atzīst par pareizu vispārpieņemto domu par ļaunajiem gariem. Šis paradokss ir atrisināms, ja mēs saprotam, kā Dievs lieto valodu Bībeles izklāstā. Džordžs Lamza raksta Bībeles komentāros, ka aramiešu valodā „izdzīt” nozīmē atgriezt pie saprašanas (1). Augstāk dotie piemēri pārliecinoši pierāda, ka ļauno garu nav. Ja Jaunajā Derībā ir runa par ļauno garu pastāvēšanu, un Bībele pati sev pretī nerunā, tātad atbildei ir jābūt tajā, kā Dievs Sevi izklāsta caur Savu vārdu.

Vienam ir jābūt pilnīgi skaidram; Bībele nevar runāt pati sev pretī, tā ir Visuvarenā Dieva Vārds. Ja mums ir nepārprotami izklāstīts, ka Dievs ir mūsu problēmu radītājs un ka Viņš ir visas varas avots, tad Bībele nevar mums stāstīt, ka ļaunie gari – mazie dievi, kas izaicina Visuvareno – būtu tie, kas rada mums problēmas. Šķiet zīmīgi, ka „ļaunie gari” Vecajā Derībā ir sastopami tikai četras reizes un vienmēr sakarā ar elkdievību, taču tie ir daudzkārt minēti evaņģēliju pierakstos. Pēc mūsu domām, tas ir izskaidrojams ar to, ka evaņģēliju pieraksta laikā jebkuru slimību, kurai nebija atrasts izskaidrojums, uztvēra kā ļauno garu izraisītu. Ja ļaunie gari izraisītu mūsu slimības un problēmas, tad mēs par tiem būtu daudz vairāk lasījuši Vecajā Derībā. Taču tādā kontekstā Vecajā Derībā par tiem nav ne vārda.

Ļaunie gari un psihiskas slimības
Izdzīt ļaunos garus nozīmēja izārstēt no psihiskas slimības vai no slimības, kura tolaik nebija izskaidrojama. Pirmā gadsimta ļaudīm bija tendence vainot visā, kas tiem nebija saprotams, iedomātas būtnes, kuras tie sauca par ‘ļaunajiem gariem’. Tā laika medicīnas zinātne nebija pietiekami attīstīta, lai varētu izskaidrot cilvēku psihiskās slimības un par tiem mēdza runāt kā par ļauno garu apsēstiem. Vecās Derības laikos ļauni vai nešķīsti gari attiecās uz ļaunprātību (Soģu 9:23; 1.Sam.16:14; 18:10); un ikvienā Vecās Derības atsaucē uz ļaunajiem gariem, tie bija Dieva nevis tradicionālā ‘velna’ sūtīti. Jaunās Derības laikos apsēstība ar ļaunajiem gariem bija sākusi nozīmēt psihisku slimību. Saistība starp ļaunajiem gariem un slimību ir redzama sekojošajā: „tie atveda pie Viņa (Jēzus) daudzus velna apsēstus, un Viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdu… ka piepildītos Jesajas (Vecajā Derībā) vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas” (Mt.8:16-17).  Tātad cilvēku vājības un sērgas ir aprakstītas kā apsēstība ar ‘velnu’ un ‘ļaunajiem gariem’.

Kad Ap.d.8:7 mēs lasām, ka nešķīstie gari iziet laukā, stiprā balsī brēkdami, aramiešu tekstā lasāms: „Daudzi vājprātīgie stiprā balsī brēca”. Tas ir tāpēc, ka, kā to skaidro Džordžs Lamza, „’nešķīstie gari’ aramiešu valodā ir vājprātīgie” (2). Jāatzīmē, ka Lamzas dzimtā valoda ir aramiešu valoda un viņš to ļoti labi pārzina. Viņš uzauga attālā Kurdistanas provincē, kurā aramiešu valoda bija saglabājusies gandrīz neskarta kopš Jēzus laikiem. Zīmīgi ir tas, ka Lamzas neskaitāmie darbi pierāda, ka viņš Jēzus un Pāvila mācībā nekur neredzēja kādu atbalstu vispārpieņemtajam jēdzienam par velnu un ļaunajiem gariem – viņš stingri iestājās par to, ka semītu un aramiešu vārdi, kas tos apzīmēja, ir rietumu lasītāju pārprasti, lai atbalstītu savus uzskatus par velnu un nešķīstajiem gariem.

Aleksandrijas Filona un citu rakstnieku liecībās lasām, kā velna apsēstos apsmēja un izsmēja, sevišķi jau bērni, - kas norāda uz to, ka ‘velna apsēstība’ attiecas uz psihiski, nevis fiziski slimajiem. Kad  Leģionu izārstēja no „ļaunajiem gariem”, mēs lasām, ka to ierauga „sēžam apģērbtu un pilnā prātā” (Mk.5:15). Un cilvēks „ar nešķīstu garu” Mk.1:23 sēž sinagogā un pēkšņi sāk brēkt kā vājprātīgie to dara. Cilvēki domāja, ka Jēzus „ir prātu zaudējis”, ka „viņā ir velns” (Jņ.10:20; 7:19,20; 8:52). Tātad viņi ticēja, ka nešķīstie gari izraisa vājprātību.

Slimo dziedināšana
Pēc slimo dziedināšanas šie „nešķīsto garu apsēstie” atgriežas pie pilna prāta (Mk.5:15; Lk.8:35). No tā izriet, ka izteiciens „velna apsēsts” nozīmē psihiski nevesels – proti, nav pie pilna prāta. Mēs lasām arī, ka pie Viņa atnesa „velna apsēstus” un Jēzus tos „dziedināja” (Mt.4:24; 12:22; 17:18), kas arī norāda uz to, ka velna apsēstība ir slimības nosaukuma veids. Lk.10:9 Jēzus izsūtīja citus septiņdesmit apustuļus iet un „dziedināt slimniekus”, ko tie arī darīja. Viņi pārnāca un teica 17.pantā: „pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” – atkal ļaunie gari tiek pielīdzināti slimībai. Dažkārt apustuļi dziedināja ļaudis Jēzus Vārdā un šeit mums ir tas piemērs (skat arī Ap.d.3:6; 9:34). Kristus apsauca ne tikai nešķīstos garus, bet arī vēju un viļņus (Mt.8:26) un drudzi (Lk.4:39) – kas nav dzīvas būtnes. Kad Jēzus ieraudzīja sievu, kuru, pēc ļaužu ieskatiem, „sātans turējis saistītu astoņpadsmit gadus”, Viņš vienkārši teica: „Sieva, topi svabada no savas slimības” (Lk.13:16). Jēzus neielaižas nekādā kosmiskā konfliktā ar ‘Sātanu’, lai atbrīvotu šo sievu. Viņš neapgāž vispārpieņemtos uzskatus par ļaudīm nesaprotamām parādībām ar skaidrojumu palīdzību, Viņš uzskatāmi parāda, ka Viņš un Viņa vara ir tik spēcīga, ka visas tamlīdzīgas lietas vienkārši nav ņemamas vērā Viņa tautas dzīvēs. 

 Ir vairākas paralēles valodas lietošanā par ļauno garu ‘izdzīšanu’ un ‘dziedināšanu’. Jēzus ar vārdiem ‘apdraudēja’ nešķīsto garu Mk.9:25 un Viņš ‘apsauca’ drudzi (Lk.4:39) un vēju (Mt8:26). Par ļaunajiem gariem runā, ka tie ‘izgāja’ no viņa (Mt.17:18), un mēs lasām arī ka spitālība ‘nogāja’ no tā (Mk.1:42) un slimība tos ‘atstāj’ (Ap.d.19:12). Es uzdrošinos apgalvot, ka katrs, par ko toreiz runāja kā par ļauno garu apsēstu, bija vienkārši kādas no šodien zināmo slimību upuriem, piemēram, epilepsijas vai šizofrēnijas.

Katram, kurš tic ļauno garu pastāvēšanai, ir jāuzdod sev jautājums: „Kad es saslimstu, vai tas ir ļauno garu darbs?” Ja jūs domājat, ka Jaunās Derības atsauces uz ļaunajiem gariem attiecas uz maziem ļauniem dieviem, kas klīst apkārt, darīdami savus ļaunos darbus, tad jums ir jāatbild apstiprinoši. Tādā gadījumā kā jūs paskaidrosiet to, ka daudzas slimības, vainu par kurām kādreiz uzvēla ļaunajiem gariem, tagad ir ārstējamas ar zāļu palīdzību? Malārija ir tam klasisks piemērs. Daudzi afrikāņi līdz nesenam laikam uzskatīja, ka malāriju izsauc nešķīstie gari, bet tagad mēs zinām, ka to ārstē ar hinīnu un citām zālēm. Vai tad lai mēs ticam, ka ļaunie gari, redzot mūs norijam dzeltenās tabletes, izbīstas un aizlido? Dažas no Jēzus izdziedinātajām slimībām ir identificētas kā tetāns vai epilepsija – tās abas padodas ārstēšanai ar zālēm.

Viens no maniem draugiem nāk no ciemata, kas atrodas netālu no Kampalas Ugandā. Viņš man reiz pastāstīja, kā ciemata ļaudis, kas ticēja, ka malārija ir ļauno garu darbs, redzot zāļu iedarbību uz slimību, pārstāja tajā vainot garus. Taču kad kādam gadījās saslimt ar cerebrālo malāriju (kas izraisa nopietnu psihisku slimību), tie tomēr tajā vainoja nešķīstos garus. Ārsts no tuvējās pilsētas piedāvāja tiem spēcīgu pret-malārijas medikamentu, taču tie atteicās to pieņemt, sakot, ka tiem ir vajadzīgs līdzeklis cīņai pret ļaunajiem gariem, ne pret malāriju. Nākamreiz ieradies, ārsts teica: „Man ir zāles, kas aizdzīs ļaunos garus”; slimais uzreiz pieņēma zāles un viņam kļuva labāk. Tās bija tās pašas zāles, kuras ārsts bija piedāvājis pirmo reiz. Ārsts neticēja ļaunajiem gariem, taču viņš runāja ar slimnieku viņam ierastajā valodā, lai to pārliecinātu – tieši tāpat kā to darīja „Lielais Dziednieks”, Kungs Jēzus pirms divām tūkstošgadēm.
Un es nebūt neesmu vienīgais šādā šīs problēmas izpratnē. Reimonds Brauns apkopo to, ko mēs tikko izklāstījām: „Daži no pacientiem, kas aprakstīti sinoptiskajos evaņģēlijos kā ļauno garu apsēsti, šķiet dabisku slimību atsevišķi piemēri. Marka 9:17,18 aprakstītie simptomi atgādina epilepsijas simptomus, un Marka 5:4 liek domāt par bīstamu vājprāta gadījumu. Gribot negribot rodas iespaids, ka attiecībā uz ļauno garu apsēstību kā evaņģēlisti, tā arī Jēzus atspoguļo tam laikam raksturīgo neprecīzo medicīniski-reliģiozo izpratni” (3).

Piezīmes

1. George Lamsa, Gospel Light (Philadelphia: A.J. Holman, 1939), p.64.
2. George Lamsa, New Testament Commentary (Philadelphia: A.J. Holman, 1945), pp.57,58.
3. Raymond Brown, An Introduction to New Testament Christology (London: Geoffrey Chapman, 1994), p.41.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |