4-2 Ļaunie gari un elki

Ļaunie gari attiecas uz elkiem
Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils skaidro, kāpēc kristiešiem nav jāpielūdz elki un nav jātic tādām lietām. Bībeles laikos cilvēki uzskatīja ļaunos garus par maziem dieviem, kurus var pielūgt, lai tie neļautu nelaimēm ienākt cilvēka dzīvē. Tādēļ tie veidoja ļauno garu tēlus, kas bija tie paši elki, un pielūdza tos. Tas izskaidro to, kāpēc Pāvila vēstulē „ļaunie gari” un „elki” lietoti kā savstarpēji aizstājami vārdi.

„Bet, ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem… ja kas jums saka: tā ir upuru gaļa, - tad neēdiet, viņa dēļ, kas jums to teicis…” (1.Kor.10:20,28). Tādējādi ļaunie gari un elki ir viens un tas pats. Ievērojiet, ka Pāvils teica, ka tie upurē „ļauniem gariem (elkiem) un ne Dievam” – ļaunie gari nav dievi un tā kā „nav cita Dieva kā viens vienīgs”, tas nozīmē, ka ļaunajiem gariem nav nekādas reālas varas, tie nav dievi. Tas skaidri teikts 1.Kor.8:4.

„Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka (ļaunā gara) pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs”. Elku vai ļauno garu vienkārši nav. Ir tikai viens patiess Dievs, vai viena vara pasaulē. Un Pāvils turpina (5.un 6.pp.): „Lai gan ir tā saucamie dievi vai debesīs vai zemes virsū – jo dievu un kungu ir daudz, [tāpat kā cilvēki tic, ka ir dažādi gari – viens, kas liek tev zaudēt darbu, otrs, kas liek tavai sievai tevi atstāt un tml.] bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas (kā sliktas, tā labas, kā mēs jau agrāk uz to atsaucāmies)”. Gal.4:8,9 teikts tieši tas pats, ja to pareizi pārtulko. Pāvils izaicina galatiešus: „toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi… Kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un  tiem atkal no jauna gribat kalpot?” (Gal.4:8,9). Šeit gari tiek pielīdzināti tiem, kas „pēc būtības nav dievi”. Ievērojiet, kā Pāvils saka [Dieva iedvesmā] – „lai gan ir tā saucamie dievi…bet mums ir tik viens Dievs”, kuru mēs bijājam un kuru pielūdzam. Līdzīga ir arī psalmu rakstītāju attieksme. Laiku pa laikam pagānu tautu dievi tiek uzrunāti it kā tie pastāvētu, bet tiem jāzemojas Tā Kunga, Izraēla Dieva priekšā (Ps.95:3; 97:7; 29:1,2,10). Viņu pastāvēšana vai nepastāvēšana nav no svara tādēļ, ka viena patiesā Dieva priekšā tie ir bezspēcīgi un mums ir jāizjūt bijība Viņa priekšā, kurš vienīgais valda pār mūsu dzīvēm mūsu pašu labā.

Vēl viens pierādījums tam, ka Jaunās Derības laikos ļaudis ticēja, ka gari ir elki vai ‘dievi’ ir Apustuļu darbos 17:16-18; kas apraksta Pāvila sludināšanas darbu Atēnās, pilsētā, kas „pilna elku”, kur tauta pielūdza dažnedažādos dievus. Kad tie dzirdēja Pāvilu sludinām evaņģēliju, tie teica: „ ‘šis šķiet esam svešu (proti, jaunu) dievu (garu) sludinātājs.’ Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos”. Un atēnieši domāja, ka Jēzus un augšāmcelšanās ir jauni gari vai elki, par kuriem tiem tiek stāstīts. Ja mēs lasām šo nodaļu tālāk, mēs redzam, kā Pāvils māca viņiem patiesību un 22.pantā saka: „Jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi (burtiski: nododaties elku pielūgsmei), un viņš skaidro, ka Dieva nav viņu garos vai elkos. Atceraties, ka Dievs ir vienīgais varas avots. Ja Viņa nav garos, tad gariem nav nekādas varas, jo šai visumā nav citas varas avota, proti, tie vienkārši nepastāv.

Vecās Derības ļaunie gari bija elki
Atgriežoties pie Vecās Derības rakstiem, mēs atrodam citus pierādījumus tam, ka ‘ļaunie gari’ ir tie paši elki. 5.Moz.28:14-28, 59-61 pareģo, ka vājprātība būs viena no slimībām, kas nāks pār tiem, kas pielūgs citus dievus / garus. „Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam…” (5.Moz.32:17, salīdz. ar Ps.106:37). Tas izskaidro ļauno garu saistību ar psihiskajām slimībām Jaunajā Derībā. Taču jāatzīmē, ka garu valoda asociējas ar slimību, nevis ar grēku. Mēs nelasām, ka Kristus izdzītu skaudības vai slepkavības vai tml. garus. Jāatzīmē arī, ka Bībelē rakstīts, ka cilvēkiem ir garu slimība, nevis ka ļaunie gari to izraisījuši. Zīmīgi, ka grieķu Vecās Derības tulkojumā (Septuagintā) elks ir daimonion; un Jaunajā Derībā šo vārdu tulko kā ‘ļaunais gars’. Ps.106:36-39 apraksta Izraēla apgrēcības un pielīdzina kānaāniešu elkus ļaunajiem gariem. „Elki” no Ps.96:5 Septuagintā ir „ļaunie gari”; un Septuagintā tas pats vārds lietots, aprakstot Gadu, sīriešu laimes dievu / elku Jes.65:11: „Viņi (Izraēls) kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu. Savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem un izlēja nenoziedzīgas asinis – savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaānas elkiem: tā tapa zeme negodā likta ar asins grēkiem. Tā viņi kļuva nešķīsti ar saviem darbiem”.

 Tātad ļaunie gari un elki ir viens un tas pats. Par Izraēla ļauno garu pielūgsmi Dievs saka, ka tie „pielūguši savu roku darinājumus”, jo viņu ticība ļaunajiem gariem bija viņu iztēles rezultāts; tie elki, kurus viņi pielūdza bija viņu „roku darinājums”. Tātad tie, kas šodien tic ļaunajiem gariem, tic tam, ko paši cilvēki ir izdomājuši, nevis tam, ko Dievs mums ir mācījis. Vārda ‘elks’ burtiskā nozīme ir ‘nekas’, proti runa ir par kaut ko, kā nemaz nav reālajā pasaulē, tas pastāv tikai to cilvēku iztēlē, kas tiem tic.

5.Moz.32:15-24 apraksta, cik dusmīgu Dievu dara Viņa tautas aizgriešanās no Viņa un pievēršanās ticībai ļaunajiem gariem: Izraēls „atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti. Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina… ko jūsu tēvi nav bijušies… un Viņš (Dievs) teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem… jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības. Tie mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem… Es krāšu ļaunumu pār viņiem…”. Jes.65:2 tikpat skaidri lasām par „stūrgalvīgu tautu, kas seko pati savām domām pa nelabu ceļu”. Par citu tautu dievībām 1.Sam.12:21 teikts: „Neatkāpieties no Tā Kunga… sekodami blēņu dievībām, kas nedz palīdz, nedz arī izglābj, jo tie ir nieki”.

Tātad Dievs apraksta ļaunos garus kā blēņu dievības, „pašizdomātus savas sirds maldus” (Jer.14:4), kuriem ir muļķīgi ticēt, jo to vienkārši nav. Ticība ļaunajiem gariem pierāda neticību Dievam. Nav viegli ticēt tam, ka no Dieva nāk viss šai dzīvē, kā labais, tā arī sliktais. Vieglāk ir ticēt tam, ka sliktās lietas nāk no kāda cita, jo, ja mēs sakām, ka tās nāk no Dieva, tad mums ir jātic, ka galu galā tās nāks mums par labu, vai Dievs tās novērsīs no mums.

Teoloģiskāk par to izsakās Pāvils Mārtiņsons, komentējot 1.Kor.10:19-21: „Es uzskatu, ka ‘ļaunie gari’ ir funkcionāls, nevis substantīvs [proti, attiecināms uz reālām būtnēm] termins. Galu galā Pāvils jau noliedza elkus kā nepastāvošus („Jeb ka elks ir kas?”)” (1). Vienkāršak izsakoties: ja ļaunie gari ir tas pats, kas elki un elki nav nekas, tie reāli nepastāv, tie ir tikai koka vai metāla darinājumi – tad nepastāv arī ļaunie gari.

Piezīmes

1. Paul Martinson, „People other than Christians pray”, in Paul Sponheim, ed., A Primer on Prayer (Philadelphia: Fortress, 1988).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |