4-13 Ļaunie gari: kopsavilkums
Ļaunie gari – elki
Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils skaidro, kāpēc kristiešiem nedrīkst būt nekā kopīga ar elku pielūgsmi vai ticību tādām lietām. Bībeles laikos ļaudis ticēja, ka ļaunie gari ir mazi dievi, kurus pielūdzot var izvairīties no dzīves nepatikšanām. Tādēļ viņi izgatavoja ļauno garu tēlus, kas bija tie paši elki, un pielūdza tos. Šī iemesla dēļ Pāvila vēstulē ‘ļaunie gari’ ir tas pats, kas ‘elki’.

“Bet, ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem…ja kas jums saka: tā ir upuru gaļa, - tad neēdiet, viņa dēļ…” (1.Kor.10:20 &28). Tātad elki un ļaunie gari ir viens un tas pats. Ievērojiet, ka Pāvils saka, tie upurē “ļauniem gariem (elkiem) un ne Dievam” – ļaunie gari nav dievi un tā kā ir tikai viens Dievs, no tā izriet, ka ļaunajiem gariem nav nekādas varas, tie nav dievi. Skaidri un gaiši tas ir pateikts 1.Kor.8:4:
“Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka (ļaunā gara) pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs. Elku vai ļauno garu vispār nemaz nav pasaulē. Ir tikai viens patiess Dievs, vai viena vara pasaulē. Un Pāvils turpina (5-6.panti):
“Lai gan ir tā saucamie dievi… jo dievu un kungu ir daudz [cilvēki šodien tic visādiem ļauniem gariem – viens ir vainīgs pie jūsu darba zaudēšanas, cits pie sievas aiziešanas pie cita un tml.], bet mums ir tikai viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas (kā labas, tā sliktas, kā mēs redzējām no augstāk minētām atsaucēm)”.

Korintiešu elkdievība
Vēl viens pierādījums tam, ka Jaunās Derības laikā cilvēki ticēja, ka ļaunie gari ir elki vai ‘dievi’ ir atrodams Ap.d.17:16-18; kur aprakstīts Pāvila sludināšanas darbs Atēnās, pilsētā, kas pilna visdažādāko elku tēlu. Noklausījušies Pāvila evaņģēlija vēsti, cilvēki teica: “šis šķiet esam svešu (proti, jaunu) dievu sludinātājs” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos”. Un cilvēki domāja, ka “Jēzus” un “augšāmcelšanās” ir jauni ļauni gari vai elki, kurus tiem sludina. Lasot šo nodaļu tālāk, redzēsim, kā Pāvils turpina iegalvot patiesību šiem ļaudīm un 22.pantā saka, “Jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi (nodevušies elkdievībai) un skaidro, ka viņu garos vai elkos dieva nav. Atcerieties, ka Dievs ir vienīgais varas avots. Ja Viņa nav ļaunajos garos, tad gariem nav nekādas varas, jo šai pasaulē nav cita varas avota; proti, to vispār nav.  

Vecās Derības ļaunie gari bija elki
Atgriežoties pie Vecās Derības, mēs atradīsim vēl vairāk piemēru tam, ka “ļaunie gari” ir tie paši elki. Psalms 106:36-39 apraksta Izraēla maldu ceļus un nosauc ļaunos garus par elkiem:

“Viņi (Izraēls)…kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu. Savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem un izlēja nenoziedzīgas asinis – savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaānas elkiem…Tā viņi kļuva nešķīsti ar saviem darbiem un atkrita no Tā Kunga ar savu dzīves veidu”.  

Pilnīgi skaidrs, ka ļaunie gari ir vienkārši vēl viens elku nosaukums. Dieva aprakstā ļauno garu pielūgsme ir viņu pašu iztēles darbs, viņu izgudrojums. Tātad tie, kas šodien tic ļaunajiem gariem, tic cilvēku izgudrotām lietām, nevis tam, ko māca mums Dievs.

5.Moz.32:15-24 apraksta, cik ļoti Izraēls sadusmoja Dievu, pielūdzot ļaunos garus: Izraēls “nicināja savas pestīšanas klinti. Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina…ko jūsu tēvi nav bijušies…un Viņš teica: Es paslēpšu Savu Vaigu no viņiem…jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības. Tie Mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem…Es krāšu ļaunumu pret viņiem”.

Tādējādi, Dievs apraksta ļaunos garus kā elkus, nedievus un nīcīgos dievus – kuriem ir muļķīgi ticēt, tāpēc ka to nemaz nav. Ticēt ļaunajiem gariem nozīmē neticēt Dievam. Nav viegli ticēt tam, ka Dievs ir kā labo, tā arī ļauno lietu avots mūsu dzīvē. Vieglāk ir ticēt, ka sliktās lietas nāk no kāda cita avota, jo, ja mēs ticam, ka tās nāk no Dieva, tad mums ir jātic, ka Dievs tās atvairīs no mums vai arī, ka galu galā tās mums nāks par labu.    

Jaunās Derības ļaunie gari
Bet jūs varat atteikt: „Kā tad visi tie panti Jaunajā Derībā, kas runā par ļaunajiem gariem?”

Ir jātiek skaidrībā par vienu lietu: Bībele nevar runāt pati sev pretī, tā ir Visuvarenā Dieva Vārds. Ja mums ir skaidri pateikts, ka visas mūsu problēmas nāk no Dieva un, ka Viņš ir vienīgais varas avots, tad Bībele nevar mums arī teikt, ka ļaunie gari – mazi dievi pretstatā Dievam – nes mums visādas nelaimes. Šķiet zīmīgi, ka „ļaunie gari” Vecajā Derībā ir pieminēti tikai četras reizes un vienmēr aprakstot elku pielūgsmi, bet tie ir vairākkārt minēti Jaunajā Derībā. Mēs uzskatām, ka tas ir tāpēc, ka evaņģēliju rakstīšanas laikā uzskati par ļaunajiem gariem, kas izraisa jebkuru neizskaidrojamu slimību, bija iegājuši valodā (1). Ja ļaunie gari pastāvētu un būtu vainojami mūsu slimībās un likstās, tad mēs par tiem būtu lasījuši Vecajā Derībā. Bet šādā kontekstā Vecā Derība par tiem nesaka ne vārda.

Interesanti ir tas, ka mēs neesam vienīgie, kas nākuši pie tāda slēdziena ļauno garu sakarā. Pazīstams teologs Joakims Džeremija saka: „Visāda veida slimības tika piedēvētas ļauno garu darbībai, it īpaši tas attiecās uz garīgajām slimībām…mums būs labāk izprotamas šīs lielās bailes no ļaunajiem gariem, ja mēs aptversim, ka tajā laikā vēl nebija aizvērta tipa psihisko slimnīcu, līdz ar ko šīs slimības daudz biežāk bija visu cilvēku acu priekšā nekā tas ir mūsu laikos…tādēļ nav jābrīnās, ka arī evaņģēliji saista psihiskās slimības ar apsēstību ar ļaunajiem gariem. Evaņģēliji runā sava laika valodā un jēdzienos” (2).

Interesanti šķiet Bulindžera komentāri par sievu, kurai bija „nespēka gars” (Lk.13:11) un kura tādēļ nevarēja pilnīgi taisni atliekties. „Negācija bija subjektīvas dabas. Viņa jutās tā it kā viņa nevarētu to darīt…tādēļ šķiet, ka pie vainas bija garīga slimība, kas saistāma ar viņas garu, dvēseli jeb prātu (3). Taču to apraksta kā Sātana saistītu. Sātans, jebšu tās pretinieks, kas neļāva viņai atliekties, bija viņas pašas prāta ievirze. Un tieši no šī „nespēka gara”  Kungs viņu atbrīvoja. Šeit ir skaidri redzama saikne starp’garu’ un garīgu, jeb psihisku slimību, jo ‘gars’ Rakstos nereti attiecas uz cilvēka prāta stāvokli.

Beidzot atzīmēsim, ka Bībele nekur neapraksta ļaunos garus, kas censtos kārdināt vai pavest ļaudis; ļaunie gari, kad runa ir par ļauno garu apsēstajiem, nereti pauž ticību Kristum. Tas ir krasā pretrunā ar pieņēmumu, ka ļaunie gari ir kritušie eņģeļi, kas cenšas pievērst cilvēkus grēkam – piecdesmitnieku draudzēs runā par iepirkšanās garu, smēķēšanas garu, ātruma pārsniegšanas garu un tml. Jaunajā Derībā nav runas par kaut ko tamlīdzīgu. Bībele runā par elkiem, kas izgatavoti, lai attēlotu ļaunos garus; un tiek uzsvērts, ka šie elki attēlo reāli neeksistējošas būtnes. Un tādēļ „Nebīstaities no viņiem, jo tie nevar kaitēt”, tie nevar vispār neko, jo to nav (Jer.10:3-6; Ps.115:2-9).

Secinājumi:

1. Dieva visaugstākās varas nozīme ir, ka plaši izplatītais ļauno garu jēdziens vienkārši nevar atbilst patiesībai.    
2. Kā Vecā Derība, tā arī Jaunā Derība norāda uz to, ka „nešķīstie gari” bija elki, kuri reāli nepastāv un kuriem nav nekādas varas, kā vien tā, kas pastāv cilvēku iztēlē.

Piezīmes

1. Nesteidzaties noraidīt šo ‘tā laika valodas’ argumentu. Pat tad, kad zināšanu apjoms mainās, vecais runāšanas veids par lietām vēl paliek. Kaut vai vēl viens piemērs no Bībeles teksta. Skaidrs, ka Bībeles rakstītājiem bija pazīstams ūdens riņķojums virs zemes. Bet pirms Bībeles laikiem pastāvēja uzskats, ka debesis ir blīvas un satur ūdeni virs tām, kas brīžiem caur „debesu logiem” nolīst kā lietus. Bībelē skaidri teikts, ka lietus nāk no mākoņiem, kas rodas miglai paceļoties no zemes (Ījaba 36:27; Ps.135:7; Jer.10:13). Bet Bībele lieto arī valodu, kas saistīta ar iepriekšējiem uzskatiem, ka lietus nolīst caur atvērtajiem debesu logiem (1.Moz.7:11; 2.Ķēn.7:2,19; Jes.24:18).
2. Joachim Jeremias, New Testament Theology (London: S.C.M., 1972), p.93.
3. E.W. Bullinger, Word Studies on the Holy Spirit (Grand Rapids: Kregel, 1985 ed.), p.63 [formerly published as The Giver and his Gifts].

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |