4-12 Nešķīstie gari: kāpēc Jēzus nelaboja cilvēku nepareizos uzskatus?

Dievs nav tik paranoisks un primitīvs, lai visu laiku runājot, pievērstu uzmanību tam, lai kāds viņu nepārprastu, bezgalīgi lietotu it kā zemteksta piezīmes, dodot tajās Sava vārda pareizo interpretāciju. Viņš mierīgi runā un raksta tā laika cilvēku valodā. Nāves kā ‘piepulcināšanas savai tautai’ apraksts (piem., 1.Moz. 49:33) ir grūti saskaņojams ar Bībeles pamatmācību par nāvi kā nesamaņu. Šī idioma nepārprotami balstās uz uzskatu, ka mirušais pēc nāves nonāk pie saviem senčiem. Šis uzskats netiek labots, lietojot šo idiomu. Arī Dieva Dēls neielaidās debatēs par katru vārdu, kā to dara Jehovas liecinieki un adventisti. Viņš ar Savu personību un brīnumu zīmēm parādīja, ka Dieva Patiesība ir daudz pārāka par cilvēku tradicionālajiem ticējumiem un aizspriedumiem.

Kad mācekļi domāja, ka Viņa vietā tie redz spoku, uz brīdi atgriezušies savās agrākajās māņticībās, Kungs nesāka lasīt lekciju par nāves stāvokli un to, ka mums nav nemirstīgu dvēseļu. Viņš norāja tos par mazticību un atgādināja, ka visos VD pravietojumos stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties (Lk.24:37-45). Kad tas bija nonācis līdz viņu apziņai, ka augšāmceltais Kristus reāli stāv viņu vidū, tad visa ticība gariem un tml. izzuda kā nebijusi. Ir jāatzīmē, ka Matejs, Marks un Lūka lieto ‘nešķīsto garu’ terminoloģiju, jo šie pieraksti ir viņu sludināšanas mācības pieraksti neticīgajiem. Jāņa evaņģēlijā, kas šķiet vairāk vērsts uz ticīgajiem un radies jūdaistu un gnostiķu mācību atspēkošanai, tie gandrīz nemaz netiek pieminēti. Kungs lieto ļauno garu terminoloģiju, ārstējot Galilejas lauku apvidū, bet ne izglītotāko ļaužu vidū Jeruzalemes apkārtnē, jo māņticības saknes bija daudz dziļākas lauku apvidū, kur tieši izteikts garu noliegums nerastu atsaucību. Garu apsēstība evaņģēliju pierakstos  nav ģeogrāfiski vienota parādība. Specifiski ļauno garu apsēstības gadījumi parasti vērojami ziemeļu pusē, visbiežāk Galilejā, nevis visos Kristus apceļotajos apvidos, kur Viņš ārstēja cilvēkus. Turpretī nevienā no četriem evaņģēliju pierakstiem nav ļauno garu apsēstības aprakstu, kas attiektos uz Jūdeju vai Jeruzalemi. Ļauno garu apsēstības parādība bija parasta un raksturīga tieši Galilejai un ziemeļu rajoniem. Līdzīga veida apraksti, kas attiektos uz Jūdejas apvidu, evaņģēlijos nav sastopami. Un visbeidzot tādas fiziskas patoloģijas kā aklums un kurlmēmums dažreiz tiek piedēvētas ļauno garu apsēstībai ziemeļos, taču nekad netiek tā raksturotas dienvidos, kaut gan šo slimību apraksti ir sastopami arī Jēzus kalpošanā Jūdejā. Tas skaidri norāda uz to, ka Bībeles pieraksti atspoguļo to cilvēku uzskatus, par kuriem tiek rakstīts. Rakstot par galilejiešiem, tie runā par ļauno garu izdzīšanu psihiskas slimības ārstēšanas gaitā; taču šīs idiomas nelieto, kad tas notiek Jeruzalemē.                
Reliģijas un ētikas enciklopēdija skaidro: „Galileja bija Palestīnas demonoloģijas centrs un galilejiešu skolotāji allaž atzina, turpretī Jūdejas skolotāji noliedza ļauno garu esamību” (1).

2.Ķēn. 17:9 teikts, ka „Israēla bērni darīja slepenībā tādas lietas, kas nebija labas”. Pilnīgas slepenības nebija, jo Dievs zināja viņu ceļus un viņu rīcība bija redzama „uz ikviena augstāka pakalna un zem ikviena kupla, zaļojoša koka” (:10). ‘Slepenība’ bija viņu domās, ka kaut kas var būt paslēpts no Dieva. Un pieraksti fiksē šo viņu maldīgo uzskatu bez komentāriem. Mums tas ir jāuztver. Un tas pats attiecas arī uz ļaunajiem gariem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nepareizie uzskati netiek laboti.

Dievam ir tik liela vēlme rast kontaktu ar neticīgajiem un maldīgi ticīgajiem, ka Viņa vārds atsaucas uz viņu ticējumiem, īpaši nekritizējot un nelabojot tos – lai sniegtu tiem pārliecību, ka ir labākas iespējas. Ņemsim Jēzus dzimtas koku, kā tas dots Lūkas evaņģēlijā. Viņš nosauc 77 dzimtas līdz Kristum – un Ēnohu kā septīto pēc Ādama. Taču neiedvestā Ēnoha gramata apgalvo, ka galīgajai tiesai jānāk 70 poaaudzes pēc Ēnoha (1.Ēnoha 10:12-14). Lūkas doma, vai drīzāk Dieva iedvestā doma Lūkam, bija, ka tiem, kam nav svešs Ēnoha vārds, tas atgādinās kaut ko par to, kam bija jānotiek 70 paaudzes vēlāk. Un lasot Lūkas doto ģenealoģiju, tie atradīs šo atbildi – ka galīgo tiesu iemieso Jēzus.

Daudzās līdzībās Kungs „uz tiem vārdu runāja tā, ka tie varēja to klausīties” (Mk.4:33); tāpat kā Pāvils Viņš visiem bija tapis viss, „lai katrā gadījumā kādus izglābtu” (1.Kor.9:22). Kungs Jēzus Savā kalpošanā lietoja labi zināmus ārstnieciskus paņēmienus (Mk.7:33; Jņ.9:6); ne tāpēc, ka tas Viņam būtu nepieciešams, bet lai cilvēkiem būtu vieglāk to uztvert. Un tas pats attiecas arī uz ļauno garu terminoloģijas lietošanu. Viņš sarunājās ar ļaudīm tā, lai viņi to varētu viegli uztvert. Pāvila gadījumā, kad viņš „visiem bija tapis viss”, tas dažkārt nozīmēja, ka viņš upurēja augstāku principu, lai cilvēki varētu viņu labāk saprast; viņš nedeklarēja mācības patiesību, atstājot klausītājus neziņā: pieņemt to vai nepieņemt. Viņš centās pārliecināt cilvēkus. Viņš turēja godā savu sludināšanas darbu pagāniem, viņš uzsvēra pagānu glābšanas iespējas, „cerēdams mudināt uz sacensību savus ciltsbrāļus un dažus viņu starpā glābt” (Rom.11:13,14). No augstāko principu viedokļa tā varbūt nav labākā metode, bet Pāvils to lietoja.  Tāpat Pāvils pierunā korintiešus ziedot naudu nabaga svētajiem Jeruzalemē, jo viņš esot citiem uzteicis to dāsnumu (2.Kor.9:2), un šie vārdi esot likuši arī citiem būt tikpat dāsniem; tā kā tagad viņiem būtu jāattaisno viņa vārdi un jāziedo naudā. Ja kāds būtu solījis ziedot naudu labdarībai un tad nedotu to, mēs neuzstātu. Un mēs nemudinātu kādu eklēsiju ziedot naudu uz tā pamata, ka cita eklēsija devusi dāsnus solījumus, tātad arī viņiem tā būtu jādara. Taču Pāvils nevairījās lietot šos tīri cilvēcīgos paņēmienus. Viņš runāja „cilvēcīgi” viņu „cilvēcīgās vājības dēļ” (Rom.6:19); jo galvenais bija, lai viņš tiktu saprasts. Un kad viņš saka vīriem mīlēt savas sievas, viņš lieto citu cilvēcīgu iemeslu: ‘Sieva un vīrs ir viena miesa un „kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu”. „Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu”, tad nu – mīli savu sievu!’ Ciniķis teiktu, ka tas ir tīrais egoisms (Ef.5:29); un Pāvils šķiet saprotam, ka augstākajā sapratnes līmenī vīram ir jāmīl sava sieva tāpēc, ka viņam ir jāizpauž Kristus mīlestība pret nereti vienaldzīgu un nepateicīgu draudzi (5:32,33). Taču Pāvils nevairās lietot arī zemāka līmeņa argumentāciju.

Dievs Pats nereti rīkojas tāpat: Viņš nolaižas līdz cilvēku terminoloģijai un izteiksmes formai Savā vēlmē glābt cilvēkus. Dievs aicina ebrejus Viņu pārbaudīt: ja viņi atnesīs katrs savu desmito tiesu, Viņš liks svētībai pārpilnībā nolīt pār tiem (Mal.3:10). Taču visa Dieva atklāsmes vēsts ir, ka mums būs pakļauties Viņam mūsu dzīves laikā, ka paklausība nenozīmē automātisku svētību šeit un tagad, ka mēs nedrīkstam savu Dievu kārdināt (5.Moz.6:16 salīdz. ar Mt.4:7), bet mums ir jāpaļaujas uz to, ka Viņš un nākamā Valstība atrisinās visas mūsu problēmas. Taču Maleahijas laikā Jahve šķiet atstājam malā šos augstos principus, lai pārliecinātu tos, ka ir tikai loģiski paklausīt Viņam. Un vēl personiskāk, Jahve Pats ir noteicis Savā likumā, ka šķirties no sievas un tad atkal ņemt to par sievu, pēc tam kad tā ir kļuvusi „nešķīsta”, ir negantība Viņa priekšā un zemes apgānīšana (5.Moz.24:4). Taču, neskatoties uz to, un pat atsaucoties uz to, Jahve lūdz Savu nešķīsto šķirto sievu Izraēlu atgriezties pie Viņa (Jer.4:1), kaut arī zeme tās dēļ tika apgānīta (Jer.3:9; 16:18). Te mēs redzam Jahves, Izraēlas Dieva, pilnīgu pašuzupurēšanos Savas tautas glābšanas labā.

Un Kunga tā laika valodas lietošana ļauno garu sakarā ir vēl viens piemērs Tēva un Dēla dedzīgajai vēlmei sazināties ar cilvēkiem. Arī mums, tāpat kā Pāvils to darīja, ir jāuztur šī vēlme. Mums jāmācās svešvalodu gramatika, pacietīgi jāmāca un jāatbild uz to jautājmiem, kas vēl ir tumsībā, jādara tā, lai mēs kļūtu viss visiem, lai ko tas mums pašiem maksātu, lai kādas barjēras mūsu pašu pasaules uzskatos mums būtu jāpārvar, nekad neupurējot patiesību vai principu, bet allaž cenšoties novest līdz cilvēku apziņai Dieva vēlmi glābt vīrus un sievas, runājot vārdu tā, ka tie spētu to klausīties.

Dievs sazinās ar cilvēkiem, kādi viņi ir; un tā dara arī Dēls. Viņš runā ar cilvēkiem viņu valodā, lietodams jēdzienus, kas tiem ir pazīstami, pat ja tie ir maldīgi. Tieši tāpēc ka ebreji uzskatīja pašu tempļa pastāvēšanu par zīmi Dieva klātbūtnei viņu vidū, „tāpēc tieši jūsu dēļ Ciānu uzars kā tīrumu un Jeruzālemi pārvērtīs par drupu kaudzi” (Mihas 3:13). Un iespējams, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek arī JD dēmonu valodas lietošanā. To uzskatus, kas iedomājas, ka Dievs ir tik nespēcīgs, ka viņam ir jācīnās ar citiem pusdieviem, Viņš arī apstiprina. Viņš pieņem Viņus tādus, kādi tie ir, taču jūtīgākajiem Viņš atklājas kā patiesi Visuvarenais. Fil.2:10 teikts, ka Jēzus vārdā locīsies „visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē”. Romieši uzskatīja, ka pasaule ir sadalīta trīs visuma sfērās. Un šie panti balstās uz Jes.45:23, kur uzsvērts Dieva absolūts pārākums pār visu – un tas tiek piešķirts Viņa Dēlam. Kā es to saprotu, Pāvils argumentē, ka Jēzum Dieva piešķirtais pārākums pār visu, dod pārākumu arī pār jebkurām būtnēm, kas pastāv cilvēku uzskatos, lai tās būtu pazemē vai kur citur, Jēzum arī pār tām ir vara. Tas pats attiecas arī uz nešķīstajiem gariem. Ja tie pastāv, būtība ir tāda, ka tie visi ir Kunga varā un būtībā bezspēcīgi. Pāvils neizsmej domu par pazemes pasauli, viņš uzskata, tāpat kā Jēzus nešķīsto garu sakarā, ka Dieva vara ir tik liela, ka par to pastāvēšanu vai nepastāvēšanu vispār nav jārunā.     

Pirmajā gadsimtā un pirms tam ļaudis ticēja, ka ļaunie gari un Sātans ir kaut kādā veidā saistīti ar ūdeni – tādēļ, pēc viņu domām, ūdens pastāvīgi un neizdibināmi kustas un brīžiem izceļas vētras. Kad mēs lasām, ka Dievs ‘apsauc’ ūdeņus un nomierina tos, likdams tiem darīt Viņa gribu (Ps.18:16; 104:7; 106:9), līdz ar to mums ir pateikts, ka Izraēla Dievs ir tik nesalīdzināmi pārāks par šiem tā saucamajiem dēmoniem un jūras briesmoņiem, ka Dieva tautai tie vienkārši nepastāv. Kungs Jēzus dod to pašu mācību, ‘apsaukdams’ jūru un vēju vētras laikā uz ezera (Mt.8:26). Tas pats grieķu vārds lietots, aprakstot kā Viņš ‘apsauca’ nešķīstos garus (Mt.17:18 un tml.). Es esmu pārliecināts, ka Kungs Jēzus neticēja, ka Galilejās ezerā dzīvotu kāds Lohnesas tipa briesmonis, kurš Viņam būtu jāapsauc, lai glābtu apustuļus no vētras; un līdzīgi Viņš runāja par nešķīsto garu ‘apdraudēšanu’, tādā veidā pamācot tos, ka, lai ko viņi domātu par dēmoniem,Viņš ir daudz pārāks un  ir spējīgs tos ‘apsaukt’. Viņš iedvesa Saviem ļaudīm pārliecību, ka tie var „staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam” (Lk.10:17-20). Apkārtējās kultūrās izplatītais Dieva-uzvarētāja tēls, kas sabradā čūskas un ienaidniekus, bija ienācis arī jūdaismā. Kungs dod mācību šiem bailīgajiem vīriem: ja jūs tā uztverat lietas, lai tā arī būtu, bet atcerieties, ka Manā vārdā darbojoties, jūs uzvarēsiet.

Jāņa evaņģēlija situācija
Plaši izplatīts ir uzskats, ka Jāņa evaņģēlijs bieži attiecas uz tām pašām tēmām, kas pirmajos trijos evaņģēlijos (Sinoptikā), taču atšķirība ir valodā un skatījumā no cita redzes loka. Viens no piemēriem ir stāsts par to, kā nevainīgas jaunavas miesās Vārds tapa miesa. Otrs ir lielās misijas vēstījums citiem vārdiem. Un vēl viens ir par kristībām kā atdzimšanu ūdenī un Garā (Jņ.3:3-5). Ļauno garu izdzīšanas apraksti, kas atrodami sinoptiskajos evaņģēlijos, nav Jāņa evaņģēlijā – tie nav tik sīki aprakstīti. Taču to būtība ir arī Jāņa aprakstā. Bieži tiek pieminēta Jēzus cīņa ar ‘velnu’. Viņu apsūdz sadarbībā ar velnu (Jņ.7:20; 8:48; 10:20); taču Viņš savus kritiķus sauc nākam „no sava tēva – velna” (Jņ.8:44). Un tajā pat pantā Viņš raksturo „velnu” kā gribu piepildīt miesas „kārības”. Jūda ir nosaukts par velnu (Jņ.6:70,71; 13:2,27). Jānis runā par episko cīņu starp dzīvi un nāvi, gaismu un tumsu, patiesību un maldiem, ticību un neticību, Dievu un ļaunumu / grēku. Šajā cīņā ļaunuma spēkiem nav varas pār Kungu Jēzu; Viņš ir daudz pārāks par tiem un pārspēj tos tādā mērā, ka tiem, kas ir Viņā, šie spēki vienkārši nepastāv. Sinoptiskie evaņģēliji runā par pretestību Jēzum no rakstu mācītāju un farizeju puses. Jānis apraksta šo pretestību nākam no ebreju ‘Sātana’ vai Kunga pretinieka. Jāņa atstāstā ebreju pretestība Jēzum simbolizē ļaunumu un grēku pašus par sevi.

Burtiskākie sinoptisko evaņģēliju atstāstījumi faktiski vēsta to pašu – Kungs parāda, ka Dieva vara ir tik liela, ka ļauniem gariem nav vietas kā reālai varai kā Jēzus, tā arī Viņa tautas dzīvēs. Jānis to pašu izsaka episkākā un simboliskā valodā – ļaunuma spēki tika pārvarēti un parādīti bezspēcīgi esam Kunga Jēzus priekšā, ko beigu beigās simbolizēja arī Kunga nāve. Iespējams tāpēc arī Jāņa evaņģēlijs nerunā par ļauno garu izdzīšanu – jo viņa pieraksti skaidri parāda, ka tādu garu nemaz nav (2).

Viss Jāņa evaņģēlijā dotais krustā sišanas pieraksts parāda, ka Kungs atdeva Savu dzīvi Pats; ebrejiem un romiešiem nebija varas pār Viņa dzīvi un visi Kunga pārbaudījumu un krustā sišanas pieraksti parāda, ka Kungs un nevis Viņa pretinieki pilnībā kontrolē situāciju. Neskatoties uz to, ka ‘velns’ Jūdas personā nodod Jēzu (Jņ.13:27,30), top skaidrs, ka „Dievs (Jēzu) pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis” (Ap.d.2:23). Tā nebija Dieva sakāve cīņā par Dēla dzīvi no Sātana puses. Kunga vārdi Pilātam „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes” parāda, ka Kungs Jēzus pilnībā kontrolē situāciju, kas risinās pēc Dieva nodoma. Viņa ‘paaugstināšana’ krustā tiek attēlota kā Kunga un Ķēniņa „paaugstināšana” godībā (3). Var minēt vēl citus piemērus, kur Jānis paceļ šo pašu tēmu, ka Kungs kontrolē situāciju: kā Jēzus sagaida Savus gūstītājus (Jņ.18:4), izjautā Savus pratinātājus (Jņ.18:20,21,23; 19:11), panāk, ka Viņa sekotāji tiek atlaisti (Jņ.18:8) un liek tiem, kas nāca Viņu gūstīt, nokrist pie zemes (Jņ.18:6).

Piezīmes

1. Article “Demons and Spirits (Jewish)” Encyclopedia of Religion and Ethics ed. James Hastings (Edinburgh: T. & T. Clark, 1911) Vol.4, pp.612, 613.
2. To sīkāk apraksta S. Garrett, The Demise of the Devil (Minneapolis: Fortress, 1898).
3.  Skat I.de la Potterie, ‘Jesus King and Judge according to John 19:13’, Scripture, Vol.13 (1961), pp.97-111 and Wayne Meeks, The Prophet-King (Leiden: Brill, 1967), pp.73-76.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |