4-11 Kristus mācīšanas stils

Lēnprātīga vadība
Kungs Jēzus vārdu uz cilvēkiem „runāja tā, kā tie to varēja klausīties”, nevis kā Viņš to varēja izklāstīt. Viņš necentās atklāt cilvēkiem maksimālo sapratnes līmeni, kas bija Viņā. Dažiem Bībeles komentētājiem ir tendence katru domstarpību Bībeles interpretācijā traktēt kā pareizu un nepareizu, patiesu un maldīgu. Tāda attieksme attaisnojama, kad runa ir par pamata mācību. Taču katra Bībeles panta interpretācijas pārvēršana konflikta zonā ir katastrofa eklēsijas dzīvē. Tādas debates bieži izvēršas personālā sadursmē, kad viens brālis ir pārliecināts savā taisnībā un par katru cenu grib parādīt, ka otrs ir uz nepareiza ceļa. Tas neizbēgami noved pie lepnības un iespējas, ka otrs ir pazemots un jūtas apvainots. Mums ir vienkārši jāpieņem, ka liela daļa Rakstu pieļauj dažādu līmeņu interpretāciju, kas salīdzinājumā varētu likties pretrunīgas. Padomājiet, piemēram, par to, cik dažādi JD pielāgo Psalmus 2 un 110.

Iespējams, ka tieši tāpēc Kungs šķiet atstājam dažas problēmas bez komentāriem – viņa ļauno garu valoda ir tam spilgtākais piemērs. Viņš zaudēja vienu cīņu, lai gūtu uzvaru karā  - parādot cilvēkiem, ka Dieva spēka diženums neatstāj vietas ticībai ļaunajiem gariem. Taču ceļā uz šo mērķi Viņš pavēlēja ‘ļaunajiem gariem’ atstāt cilvēkus, kas lika klātesošiem pārsteigumā iesaukties: ‘Pat nešķīstie gari Viņam paklausa!’ Viņš tieši nenosodīja maldīgo uzskatu, uz īsu brīdi pat ļaudams šim uzskatam dzīvot. Taču Viņa kalpošanas laika ritumā, un visā JD, atsauces uz ļaunajiem gariem kļūst aizvien retākas un Viņa Patiesības sludināšana ar piemēriem un brīnumiem uzskatāmi pierādīja, ka patiesībā to nemaz nav. Tāpat arī Ēģiptes dievu pastāvēšana netika nekur tieši noliegta, taču iziešanas no Ēģiptes brīnumu rezultātā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Jahvem nav līdzīgu visu šo ‘dievu’ starpā, par kuru eksistenci nez vai vispār ir vērts runāt (2.Moz.15:11; 18:11). Kad Viņu apvainoja sadarbībā ar ‘Sātanu’, Kungs nesāka tiem lasīt morāli par zaimošanu. Tā vietā Viņš runāja līdzībās, sakot, ka zaglis nevar aplaupīt stipru vīru, iepriekš to nesaistījis, tāpat kā Viņš nevar saistīt ‘Sātanu’, ja Viņš nav stiprāks par Sātanu (Mk.3:23-27). Viņš neizvēlas runāt par to, ka ‘Sātana’ / Belcebula / ļauno garu vienkārši nav; tā vietā Viņš parāda, ka Viņš ir neapšaubāmi stiprāks par jebkuru tādu būtni vai spēku, tā ka ticība tādiem ir absolūti bez pamata. Ir jātic vienīgi Viņam.

Mums ir jārunā Dieva vārds tā, lai citi būtu spējīgi to uztvert, izsakot Kristus Patiesību valodā un terminos, kas nonāks līdz viņu apziņai. Evaņģēliju līdzību pierakstos ir dažas atšķirības. Dažādi evaņģēlisti, rakstot iedvesmā, varēja dažādi atstāstīt grieķu mēlē Kunga aramiešu valodā teikto. Jāņem vērā arī to, kam šis evaņģēlijs bija domāts. Marks runā par četriem nakts sardzes laikiem, kā ierasts romiešiem (Mk.13:35 salīdz. ar 6:48), bet Lūka runā par ebreju nakts sardzes sadali trijās daļās (salīdz. ar Soģu 7:19). Taču Lūka šķiet tulkojam palestīniešu stilu terminos, kas saprotami arī romiešiem. Tā Lk.6:47; 11:33 runāts par mājām ar pagrabiem, kas nebija raksturīgi  Palestīnai; un Lk.8:16; 11:33 par mājām ar ieeju, no kuras spīd gaisma. …. Palestīnā sinepju audzēšana sakņu dārzos bija aizliegta, taču Lk.13:19 runāts par dārzā iedēstītu sinepju graudiņu, kas būtu raksturīgi tikai romiešiem. Šajos gadījumos iedvesma lika Lūkam pārnest Kunga vārdus terminos, kas būtu saprotami romiešiem. Pat Mt.5:25 mēs lasām par mešanu cietumā par parādu nemaksāšanu, kas nebija raksturīgi ebreju tiesas praksei. Būtība ir tajā, ka jārēķinās ar to cilvēku loku, kam domāta sludināšana, valoda ir jāpiemēro auditorijas izpratnei.        

Lēnprātīga mācīšana
Sludināšanas darbā vai sarunā ar brāļiem nav prātīgi vērsties uzreiz pret visām novirzēm no Dieva Patiesības. Pret tām ir jāvēršas, bet es runāju par to, kā to darīt. Tu nekur tālu netiksi piecdesmitnieka pievēršanas darbā, ja tu vienā laidā tam izteiksi, ka trīsvienības jēdziens, pēc tavām domām, ir zaimojošs; ka viņu apgalvojumi par tiem dotajām Gara dāvanām ir smieklīgi, ka velna nav un ka mēs nenonākam debesīs…daudz prātīgāk ir koncentrēti pievērsties vienai jomai, ignorējot (pagaidām) visu, ko viņš teiktu attiecībā uz citām jomām.  Ar to es nesaku, ka jāignorē arī Kristus vārda necienīga uzvedība vai viltus mācība. Mums ir jāpārmet un jānorāj ar iedvestā vārda palīdzību, atceroties to, ka arī mums piemīt cilvēku trūkumi, un jāturas tālāk no skaidri redzamiem maldu ceļu mācītājiem. Bet šobrīd runa nav par tiem. Vēstulē filipiešiem Pāvils izklāsta savu kristieša pārliecību ar ieteikumu: „Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās; tikai, ko esam sasnieguši, pie tā turēsimies” (3:15,16). Proti, es esmu pārliecināts, ka mans uzskats ir pilnīgs patiesa kristieša uzskats un es esmu pārliecināts, ka laika gaitā jūs arī pie tā nonāksiet. Bet galvenais ir turēties pie tā, ko jūs jau esat sasnieguši (1). Šī gudrība, es vēlētos uzsvērt, neattiecas uz pamatmācības jēdzieniem, bet to var labi piemērot daudzos mūsu mazāko nesaskaņu gadījumos.

Iecietība un lēnība ir tās rakstura īpašības, kas jāizkopj attiecībās ar citiem (Ef.4:2; Fil.4:5). Pāvils apzinājās, ka dažās lietās brāļiem var būt dažādi uzskati (Rom.14:5,6). Taču ir starpība starp iecietību un vienaldzību. Iecietība, kas ir gara auglis, ir grūti kultivējama un to var izraisīt tikai mīlestība. Nav tā, ka mēs domātu, ka tas nav tik svarīgi…drīzāk, izjūtot simpātiju pret cilvēku, mēs cenšamies izprast, kāpēc viņš domā un dara tā vai citādi. Ir sava taisnība parunā: zināt visu nozīmē piedot visu. Un ja mums ir jānoliedz maldus mācība, tad taisnība ir jāizteic mīlestībā (Ef.4:15). Pretinieki ir jāpamāca „ar lēnprātību” (2.Tim.2:23-25; 1.Pēt.3:15). Ir pārāk viegli, zinot patiesību, pierādīt savu taisnību, bet līdz ar to zaudēt cilvēku. Un es pārāk bieži esmu pielaidis šo kļūdu.

Iecietība    
Mēs lasām, ka ļaudis pulkiem ticēja Filipa evaņģēlija sludināšanai un vienprātīgi likās kristīties (Ap.d.8:6). Acīmredzot tas bija pūļa instinkts – katrs atsevišķs cilvēks pūlī jutās tieši tāpat, klausoties Filipa sludināšanā. Man liekas, ka mēs tādu acumirklīgu  masu atsaucību uztvertu kā pārejošu jūtu uzplūdu. Taču Dievs ir daudz pozitīvāks – Viņa iedvestie pieraksti to uzskata par īstu ticību; tāpat arī pūlim, kas sekoja Kungam, tiek piedēvēta ticība, kaut gan drīz pēc tam tie sāka šaubīties par Viņu. Tajā es redzu ne tikai Dieva cerību uz ļaužu atsaucību Viņa žēlastībai, bet arī karstu vēlēšanos pieņemt ļaudis. Vai padomājiet arī par Caharijas dziesmu Lūkas 1. Viņa domās Mesija bija pestītājs, kas nāks un atbrīvos ebrejus no romiešu okupācijas varas. Viņš bija pārpratis, tāpat kā daudzi ebreji arī šodien, Vecās Derības pravietojumus un pirmtēlus, kas paredzēja divas Mesijas atnākšanas un to, ka Viņam vispirms ir jāmirst atraidītā nāvē. Bet neskatoties uz to, nav nekāda mājiena uz viņa nosodījumu, drīzāk uzslava šim dievbijīgajam cilvēkam.   

1.Kor.1:2 var lasīt dažādi: „Jēzū Kristū svētītiem, aicinātiem svētajiem un visiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem, kā pie mums”. Pāvils varētu būt teicis, ka Jēzus Kristus ir mūsu Kungs, kā arī visu ticīgo draudžu Kungs. Bet viņš varētu būt domājis arī (un grieķiskais variants sliecas uz to), ka tas pats Jēzus, kuru dažādi ticīgie „visās vietās” izprot un interpretē dažādi, faktiski ir visu mūsu Kungs. Tāpēc ka tava Kunga Jēzus interpretācija un manējā neizbēgami atšķirsies kādos punktos. Taču šeit ir jāatrod līdzsvars ar Jāņa skaidro mācību, ka tie, kas noliedz Kristus atnākšanu miesā, ir patiesībā antikristi.

Tas, ka lielais vairums agrīno kristiešu bija lasītnepratēji, noteikti nozīmē, ka viņu Kristus izpratne bija lielā mērā atkarīga no viņu pašu pārdomām, atceroties iedvesto sludinātāju vēstījumu par Jēzus vārdiem. Taču mutvārdu kultūrā ir milzum daudz pārpratumu iespēju, it īpaši jau mazāk svarīgos jautājumos. Maz ticams, ka neizglītotiem cilvēkiem būtu bijis kāds priekšstats par detalizētiem ticības priekšrakstiem, kas ir spēkā šodien – taču viņi bija sadraudzībā ar Tēvu un Dēlu, kopā ar mums būdami cerībā uz Dieva godību. Tādēļ jāprasa: kā mēs varam atļauties teikt, ka tie, kuru domas kaut kādās detaļās nesakrīt ar mūsējām, nav sadraudzībā ar Dievu?    

Ef.4:12,13 runā par Kristus miesas veidošanu, „līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”. Es to saprotu aprakstām visu ticīgo pakāpenisku izglītošanās, attīstības procesu līdz pilnīgai vienotībai Kristū, kad mēs zināsim Viņu pilnībā un „sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā”. Un tā ir arī netieša norāde uz to, ka nav sasniedzama pilnīga vienprātība mūsu starpā ikkatrā ticības punktā līdz pat Kunga atgriešanās brīdim.

Jēzus iecietība
Jņ.8:31 tiek atzīts, ka daži jūdi sākuši ticēt Jēzum – un Kungs uz tiem saka: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi”, taču turpmākie panti parāda, ka viņi nepaliek „Viņa vārdos” un īstenībā nav Viņa mācekļi, kā arī īstenībā nav Ābrahāma dzimums. Taču šķiet, ka Dievs ir tik gribošs atzīt jebkuru ticības pakāpi Dēlā, ka arī viņi tiek atzīti par ‘ticīgajiem’, kaut arī tiem ir vēl tāls ceļš ejams. Kungu kritizēja par to, ka Viņš pieņem grēciniekus un ēd ar tiem (Lk.15:2). Parasti šeit sagaidāmā grieķu vārda dechomai vietā lietots grieķu vārds prosdechomai – Viņš uzņēma tos sadraudzībā, ko simbolizēja ēšana kopā ar tiem. Pirmā gadsimta Palestīnā ēšanai kopā pie viena galda bija reliģiska nokrāsa. Ievērojiet, ka Pāvils lieto prosdechomai, uzņemot brāli vai māsu garīgajā sadraudzībā (Rom.16:2; Fil.2:29). Kungs biedrojās ar cilvēkiem ticībā, ka tas vedīs tos pie grēku nožēlošanas, sekojot Sava Tēva žēlastības izrādīšanas piemēram, lai vestu ļaudis uz atgriešanos (Rom.2:4). Viņš negaidīja, kamēr cilvēki darīs visu pareizi un nožēlos grēkus par zīmi tam, ka viņi ir sasnieguši atzinības līmeni, pirms biedrošanās ar tiem.

Kungs kritizēja ļaudis par atteikšanos ticēt, neredzot zīmes un brīnumus (Jņ.4:48). Tāpat Kungs kritizē arī Nikodēmu par to, ka viņš tic zīmju dēļ, un saka, ka cilvēkam ir jāpiedzimst no jauna, ja viņš grib redzēt Dieva Valstību (Jņ.3:2,3). Bet vēlāk Viņš saka, ka mācekļiem tika dotas brīnumu zīmes pat lielākas par dziedināšanu, lai tie ticētu (Jņ.11:15). Viņš lūdz cilvēkus ticēt viņam vismaz Viņa darbu dēļ, ja viņš pats neatstāj uz tiem nekādu iespaidu (Jņ.5:20;10:37; 14:11). Skaidrs ir tas, ka Kungs izmisīgi vēlējās, lai ļaudis Viņam ticētu, lai nonāktu līdz kaut mazākajai ticībai – pat ja šīs ticības pamatā arī nebija tas, ko Viņš būtu vēlējies saskatīt. Un iespējams, ka laika gaitā Viņa sākotnējās augstās prasības nedaudz atslāba, jo sākotnējā prasība, ka ticībai nav jāsakņojas zīmēs un brīnumos, ir lasāma Jņ.3 un 4, bet Jāņa evaņģēlija vēlākajās nodaļās jau lasāmi aicinājumi ticēt Viņa darītajiem brīnumiem.

Jēzus mācīšanas stils
Kungs un evaņģēlisti šķiet atzina, ka cilvēks var ticēt Kristum un viņu var nosaukt par ‘ticīgo’, kaut arī viņš pilnībā nav nācis pie „patiesības” atziņas: „Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību” (Jņ.8:31,32). Skaidrs, ka Kungs saskatīja posmus un līmeņus patiesības atziņas gaitā arī mācekļu vidū. Visa Jēzus dzīve bija veltīta žēlastības sniegšanai un cilvēku pestīšanas misijai tāpat kā viņa pirmtēla Jāzepa dzīve bija veltīta brāļu labklājībai. Pat tad, kad viņš maldījās (ebreju tekstā „murgoja drudzī” 1.Moz.37:15), viņš teica svešiniekam, ka viņš meklē brāļus (kas viņu ienīda); viņa karstākā vēlēšanās bija tos atrast. Un tā tas bija arī Kunga dzīvē. Tāpat kā Viņa Tēvs, Viņš bija ārkārtīgi pacietīgs savā vēlmē iekarot cilvēku prātus. Atcerieties kā Vecās Derības laikos Dievs dāvāja piedošanu par asins izliešanu. Viņš atļāva priesterim šķīstīt cilvēkus no viņu grēkiem. Taču Vēstule ebrejiem skaidri pasaka, ka vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus. Taču Dievs it kā piedēvēja ticību un sapratni upuru pienesējiem, kuru tiem patiesībā nebija. Padomājiet par dažiem piemēriem no Viņa Dēla dzīves:

Ļauno garu problēma
Virsnieks šķiet arī ticēja ļauno garu apsēstībai. Viņš teica, ka viņa kalps cieš lielas mokas šo garu dēļ. Viņš ticēja, ka Kungs var to dziedināt tieši tāpat kā viņš var pavēlēt saviem karavīriem: - ‘Ej! Un tas iet’ (Mt.8:6-10). Ar to viņš it kā domāja, ka Jēzus varētu teikt ļaunajiem gariem: ‘Ejat!’, un tie aizies; tieši tāpat kā ‘nešķīstie gari’ no garu apsēstā geraziešu zemē. Kungs neapstājās, lai lasītu viņam lekciju par to, ka tādu ļauno garu nemaz nav (kaut gan to tiešām nav un to ir svarīgi saprast). Viņš saprata, ka šim cilvēkam bija ticība, ka Viņam kā Dieva Dēlam ir vara pār šiem ‘gariem’ un tādēļ „Viņš brīnījās un sacīja…’Patiesi…ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis’”.  Viņš koncentrējās uz to ticību un sapratni, kas šim cilvēkam bija. Ar visu Savu augsto garīgumu un ar to, ka Viņam bija visi iemesli vilties cilvēkos, Kungs brīnījās par šī cilvēka ticību. Tas ir piemērs tam, kā Viņš pieķērās patiesai ticībai, kuru Viņš saskatīja, un centās to stiprināt, pat ja tajā bija kāda daļa maldīgu uzskatu.

Mk.9:23 slimā bērna tēvam jautā, vai viņš spēj ticēt [proti, ka Jēzus var izdzīt ļauno garu]. Cilvēks iesaucās, ka var, kaut gan viņa ticība nebija tik stipra. Jēzus pirmām kārtām visos gadījumos uzsvēra ticības nepieciešamību, uz to tika koncentrēta visa Viņa uzmanība. 

Leģions ticēja, ka viņu ir apsēduši nešķīstie gari. Bet Kungs pirms dziedināšanas nesāka viņu mācīt, ka viņš maldās; patiesībā ir jāpieņem, ka iespējams šim cilvēkam tomēr bija ticība, ka brīnums ir iespējams (Mt.13:58). Lk.8:29 saka, ka „Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku”. Cilvēkam vēlāk noteikti bija jādomā par notikušo un jāsaprot, ka viņa agrākā ticība gariem neko nenozīmēja salīdzinājumā ar Kunga Gara diženumu. Taču Kungs it kā ‘piekrita’ viņa lūgumam par garu, kuri bija viņu apsēduši, izdzīšanu, kas sakrita ar apkārtējiem uzskatiem, ka ļaunie gari un grēcinieki tiks iemesti bezdibenī. Tādi tolaik bija dziedināšanas paņēmieni cilvēku uzskatos – piemēram, Josifa Flavija darbā lasām, kā Ēleāzars izdzina nešķīstos garus no cilvēkiem, to tuvumā vispirms novietojot ūdens krūzi, kuru gari pēc to izdzīšanas apgāza [Antiquities of the Jews 8.46-48]. Man šķiet, ka Kungs arī redzēja tāda apstiprinājuma nepieciešamību slimajam un tādēļ lika cūku baram nogāzties no kalna ezerā par zīmi tam, ka slimība ir viņu atstājusi.

Kunga vārdi: „Caur ko tad jūsu bērni tos [nešķīstos garus] izdzen?” (Lk.11:19) parāda, ka Kungs uz brīdi pieņem, ka nešķīstie gari pastāv un ebreji tos varēja izdzīt. Viņš nelasa tiem lekciju par to, ka garu nav, ka tie ir maldīgi uzskati; par viņu pārspīlētajām atskaitēm par dziedināšanas gadījumiem. Viņš runā ar tiem viņiem saprotamā valodā un cenšas vest tos pie patiesības atziņas.

Tamlīdzīgu piemēru Jaunajā Derībā, droši vien, ir daudz vairāk nekā mēs varam lasīt bībelēs, kas ir tulkotas no oriģinālās valodas. Brīdinājums, ka ļaunie cilvēki tiks iemesti „mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mt.25:41), ir atsauce uz apokrifos pareģoto šķietamo „ļauno eņģeļu” likteni, kā lasāms 1.Ēnoha 54. 2.Pētera un Jūdas vēstulēs lasāmie vārdi par „pazemes tumšajām bedrēm” un grēcīgajiem eņģeļiem arī ir atsauces uz maldīgajiem ticējumiem, kas aprakstīti ebreju apokrifiskajos darbos. Šīs maldīgās idejas (un tās ir maldīgas!) netiek tiešā veidā labotas, taču tās tiek dotas kā morāles mācība, kas no tiem ir jāuztver. Tāds ir to pieminēšanas iemesls, taču mītu tiešs noliegums netiek dots. Kunga līdzības par bagāto vīru  un Lācaru (Lk.16) atveidojums ir pierādījums tam, ka Viņš Pats arī atsaucās uz maldīgajām idejām, nelabojot tās, bet izlietojot tās, lai sniegtu morāli ētisku mācību to maldīgo uzskatu ietvaros, kas bija labi zināmi un saprotami Viņa klausītājiem. Patiesībā Bībelē ir ļoti daudz gadījumu, kad formāli ‘kļūdainas’ idejas tiek izmantotas, nelabojot tās, lai sniegtu mācību par kādu augstāku principu. Tā piemēram, ērglis nenes savus mazuļus uz spārniem; tas planē gaisā virs tiem. Bet ,raugoties no zemes, izskatās it kā viņš nestu tos uz spārniem. Dievs piemērojas mūsu, zemes iedzīvotāju, redzes lokam, lai mācītu mūs debešķīgajām lietām. Viņš necenšas katru reizi atspēkot ikkatru maldīgo ideju, jo tad Viņš nesasniegs Savu mērķi.

Citi Jēzus mācības piemēri

1. Farizeji aizrādīja Jēzum, ka Viņa mācekļi sabatā „kuļ”, jo viņi plūca vārpas un berzēja tās rokās (Mk.2:23-28). Kungs būtu varējis atbildēt, ka tā nav strādāšana sabatā pēc Bībeles kanoniem. Bet nē. Tā vietā Viņš argumentēja: ‘Labi, pieņemsim, ka jums ir taisnība, bet Dāvids un viņa vīri pārkāpa likumu, jo viņi darbojās Dieva uzdevumā, un tas deva viņiem tiesības neievērot formālas paklausības prasības.’ Kungs Jēzus nenodarbojās ar stāstīšanu par uzskatu maldīgumu. Viņš darbojās pēc daudz augstākiem principiem, lai novestu līdz apziņai daudz būtiskākas, praktiskas, noderīgas atziņas.
2. Kunga kvēlā vēlēšanās iedvest ticību saskatāma tajā, ka Viņš paredz iespējamo domu gājumu cilvēkā. „Nesāciet pie sevis sacīt…” (Lk.3:8), Viņš saka odžu paaudzei; un Viņš dedzīgi stiprināja virsnieka ticību, kad citi viņam teica, ka ticībai nav pamata, ka meita jau ir mirusi. Un mēs jūtam Viņa vēlmi rast atbalsi, kad Viņš saka sievai: „Tici Man, sieva…” (Jņ.4:21). Neskatoties uz viņas skaidri saskatāmo antagonismu un rūgtumu pret ebrejiem, un, iespējams, [kā uzskata daži komentētāji] sieviešu tiesību aizstāvību…Kungs centās iedvest viņai ticību, necenšoties labot viņas uzskatus šais jomās. Arī Dievs tiecās pēc ticības un dažas no „pēkšņām” uzvarām, kuras Viņš piešķīra Vecajā Derībā, tika dotas cilvēkiem, kas bija tāli no garīguma, taču izmisumā kaujas laukā bija piesaukuši Viņu. Viņš ļāvās pielūgties, tik ļoti Viņš cienīja ticību (piem., 1.Laiku 5:10-20).
3. Kad ebreji Viņu izsmēja par vārdiem, ka Viņš redzējis Ābrahāmu, Kungs neatteica, ka Viņš, protams, to nebija tā domājis; tā vietā Viņš pagrieza sarunas tēmu, sakot „pirms Ābrahāms tapa, esmu Es”.
4. Mācekļu ticība nebija tik liela, lai izārstētu slimo zēnu. Jēzus tiem saka: tas ir „jūsu mazticības dēļ…ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies…” (Mt.17:20). Padomājiet par to, kas šeit notiek. Viņu ticība nebija pat tik liela kā sinepju graudiņš; viņiem nepietika ticības, lai izārstētu zēnu. Taču Jēzus tos sauc par „mazticīgiem”. Viņš atzina viņos pat to kripatiņu ticības, kas viņiem bija. Viņa vēlme saskatīt ticību cilvēkos bija tik liela, ka Viņu priecēja pat tās mazākie iedīgļi. Mums arī jābūt spējīgiem ar prieku saskatīt ticību tajos, kuriem mēs sludinām un kurus tiecamies garīgi izglītot. Līdzīgā veidā Dievs bija vīlies Savā tautā, ka tā nebija Viņam paklausīga, ka tā bija nepaklausīga arī saviem iekarotājiem (Ecēh.5:7). Paklausībai ir liela nozīme Dieva acīs un Viņš vēlējās redzēt, vai viņi to izrādīs jel kādam, pat tad, kad tie bija nolieguši Viņu.
5. Kungs runāja par to, ka nevajaga likt ortodoksālajiem jūdiem apgrēkoties, nemaksājot nodokli; taču Viņš turpina, sakot, ka jāsargās apgrēcināt vienu no vismazākajiem, kas tic (Mt.17:27; 18:6). Varbūt Viņš jau ortodoksālajos ebrejos saredzēja ticības iedīgļus… ticības, kura vēlāk novestu pie lielas priesteru daļas paklausības ticībā Viņam? Nevienam no mums nebūtu šāda jutīguma, tik lielas cerības, tāda centības gara. Mums jātiecas sekot šim piemēram.
6. Kad mācekļi savā neprātā tiecās pēc labākajām vietām pie Kunga labās un kreisās rokas, Kungs būtu varējis atbildēt: ‘Ak jūs nejēgas! Tie, kas būs pie manas kreisās rokas, tiks nolādēti!’. Taču Viņš Savā žēlastībā nenorādīja uz šo kliedzošo kļūdu. Viņš norādīja uz to, ka nav jācenšas sevi paaugstināt, jo  Dieva ziņā ir izlemt par katra vietu Valstībā. (Mt.20:23). Diemžēl mūsu sludināšanas darbā mēs galvenokārt norādām uz citu kļūdām, necenšoties saskatīt to ticību un sapratni, kas viņiem ir, lai cik maza tā būtu, un censties stiprināt to.
7. Kad ļaudis jautāja: „Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam?” (Jņ.6:30), Kungs būtu varējis tiem atbildēt apmēram tā, kā mēs lasām Ebr.11:1 – Viņš varētu teikt, ka ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Jo redzēt un ticēt patiesībā nav tas pats, kas patiesi ticēt. Taču Kungs tā nesaka. Viņš atbild, ka Viņš ir Dieva maize no debesīm dota. Un viņu attieksme brīnumaini mainās, tie sauc: „Kungs, dod mums vienmēr šo maizi” (:34). No tā mums būs mācīties – necensties obligāti norādīt uz visām kļūdām, kad mēs tās redzam, bet pieķerties kaut kam no otra cilvēka teiktā un attīstot to, pievest cilvēku pie patiesības.
8. Kāda sieviete domāja, ka pieskaroties Viņa drēbēm, Viņa izveseļosies. Arī šodien daudzi pareizticīgie un katoļi pieturas pie šiem maldīgajiem uzskatiem, ka kāda materiāla lieta var dziedināt. Kungs uzsver, ka viņai ir palīdzējusi viņas ticība, nevis pieskaršanās drēbēm (Mt.9:21,22). Atkal mēs redzam, ka Kungs uzsver to pozitīvo, kas viņā bija, nevis negatīvo. Mēs zinām, ka parasti pirms cilvēka dziedināšanas Kungs gribēja saskatīt viņā ticību. Taču pēc šī notikuma tiek minēti piemēri, kad tie, kas pieskārās Viņa drēbēm, tika dziedināti (Mk.6:56; Lk.6:19). Iespējams, ka tie vienkārši cerēja, ka viņu pieredze būs līdzīga tās sievietes pieredzei. Kāds varētu bilst, ka tie vienkārši cerēja, ka arī viņiem paveiksies, tāpat arī tie radinieki, kas centās slimnieku pievirzīt tuvāk Jēzus drēbēm. Un pilnīgi iespējams, ka tā arī bija. Taču Kungs tajā visā saskatīja to kripatiņu ticības un atsaucās uz to. Iespējams, ka tā nav nejaušība, ka Marks atzīmē saistību starp ticību un Jēzus lēmumu dziedināt vienā un tai pašā nodaļā (Mk.6:5). Kad mūsos rodas šaubas, ka mūsu sludināšanā klausās tikai kādu materiālu guvumu dēļ, mums ir jāatcerās Jēzus piemērs. Kad mēs saskatām nepareizo motivāciju, mums nav jāaizgriežas; mums jāskatās dziļāk un jācer stiprāk.
9. Vēl viena sieviete bija acīmredzama grēciniece un Kungs lika viņai noprast, ka Viņam ir viss zināms par viņas pieciem vīriem. Bet Viņš tam neveltīja daudz uzmanības; Viņš saprata, ka pamatā viņa ir izslāpusi un Viņam ir ūdens, ko piedāvāt tai. Viņš saredzēja, kas viņai bija nepieciešams daudz vairāk par runām par viņas morālo problēmu; un Viņam bija atbilde uz to. Kad viņa teica, ka viņai nav vīra, Viņš būtu varējis atbildēt: ‘Tu melo! Pus patiesība ir tas pats, kas meli!’. Bet nē. Viņš teica liegi un taktiski: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, - jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību” (Jņ.4:16-18). Viņš būtu varējis pazemot viņu. Bet viņš to nedara. Un mums, kas „esam patiesībā”, būs mācīties no tā. Viņu iedvesmoja saruna ar šo sievu, kaut arī viņas vārdi „Vai tikai Tas nav Kristus?” (Jņ.4:29) liecina par to, ka viņa vēl nav droša par to. Reimonds Brauns komentē: „Grieķu valodā jautājums ar meti norāda uz neticamību” (The Gospel According to John, Vol.1, p.173). Un jāsaka, ka samariete neteica patiesību, sakot, ka viņai nav vīra (Jņ.4:17). Kungs būtu varējis atbildēt: ‘Nemelo. Tu dzīvo ar vīrieti un tev ir bijuši pieci vīri’. Tā vietā Kungs uztver viņas atbildi pozitīvi, piekrītot tam, ka viņas tagadējās attiecības ar vīrieti nav tādas, kādas labpatiktu Dievam. Viņa labvēlīgā attieksme ir vienkārši izcila.                          
10. Kungs zināja, ka Pēterim Ģetzemanes darzā bija līdz drēbēs apslēpts zobens. Bet Viņš neko neteica; Viņš nekritizēja Pētera vājumu. Viņš zināja, ka daudz labāk ir atstāt visu, kā ir un tad Malhusa dziedināšanas brīnumam bija vairāk kā jāpārliecina Pēteri, ka Kunga vīriem nav jālieto zobens. Jo viņu Kungs dziedēja nevis slepkavoja vienu no tiem, kas bija sūtīti, lai Viņu sagūstītu.
11. „Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību [proti, ka Jēzus apgalvojumi ir patiesi]. Tomēr Es nepieņemu liecību no cilvēka [proti, Jāņa], bet to pieminu, lai jūs tiktu izglābti…Bet Man ir lielāka liecība nekā Jāņa: tie darbi, ko Tēvs Man ir devis…liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis”. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz Kunga vārdiem: „Bet to pieminu, lai jūs tiktu glābti”. Kungs gribēja, lai cilvēki pieņemtu Viņa Tēva liecību; bet Viņš bija gatavs arī ļaut viņiem pieņemt Jāņa liecību, kaut arī tas ir daudz zemāks uztveres līmenis, kad cilvēka liecībai tic vairāk nekā Dieva liecībai, taču Kungs to pieļāva cilvēku glābšanas labad.
12. Pieraksti neliecina par to, ka Kungs būtu labojis mācekļu pārpratumu, kad tie domāja, ka Jēzus taisās izdarīt pašnāvību, sakot „iesim pie viņa”, paziņojis par Lācara nāvi (Jņ.11:16). Viņš ļāva notikumiem attīstīties, lai mācekļi domātu par notikušo un mācītos pareizi izprast Viņa vārdus.
13. Skatoties uz augšāmcēlušos Kristu, mācekļi domāja, ka tas ir Viņa gars, spoks. Viņi bija atgriezušies pie vecās māņticības. Taču Viņš nesāka tiem stāstīt par nāves stāvokli vai par to, ka viss pastāvošais ir materiāls, ko Viņš būtu varējis darīt. Taču uz šo brīdi Viņš pieņēma viņu uzskatu un argumentēja saskaņā ar to, sakot: „Garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam” (Lk.24:39). Viņa galvenā rūpe bija par to, ka viņi nevar noticēt tam, ka Viņš ir augšāmcēlies, nevis par māņticību noturīgumu.
14. Pieraksti uzsver cik neatbilstošs un nepiedienīgs ir cilvēku paštaisnums: „Tas atbildēja: ‘To visu es esmu turējis no mazotnes”. Viņš bija jauns cilvēks un viņš teica, ka turējis visus baušļus no mazotnes. Kungs nelasa viņam lekciju par paštaisnumu, Viņš arī nenorāda, ka jaunais cilvēks pārāk augstu vērtē savu garīgumu un paklausību. Tā vietā Skolotājs koncentrējas uz pozitīvo – it kā sakot ‘Tu pretendē uz pilnību? Lieliski! „Pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem.” Vai tu to vari izdarīt?!’
15. Farizeji bija pielīdzinājuši vārpu plūkšanu sabatā, pa labību ejot, labības novākšanas darbiem. Kad Kungam uzdeva šo jautājumu, Viņš neatbildēja tā, kā vairums no mums būtu darījuši: uzbrūkot šim smieklīgajam apgalvojumam par ‘darbu sabatā’. Viņa mācība bija galvenā principa paušanā, ka Viņš, līdz ar Viņa sekotājiem, ir kungs arī pār sabatu un var darīt, ko  vien vēlas.
16. Kungs skaidroja, ka tas, „kas atmet kādu no vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā (Mt.5:19); Taču „mazākais Debesu valstībā” ir frāze, kuru Viņš citviet lieto par tiem, kas faktiski būs Valstībā (Mt.11:11). Šeit skaidri redzama Viņa vēlēšanās glābt cilvēkus un Viņa žēlsirdība, kas ignorē nespēju saprast, pārpratumus un dogmatismu (‘un tā māca ļaudis’).
17. Kā Dieva Dēlam, kas svabadi staigā Sava Tēva namā, Jēzum nevajadzēja maksāt tempļa nodokli (Mt.17:26,27). Viņš būtu varējis pastāvēt uz to, ka Viņam tas nav jādara, tas būtu tikai taisnīgi. Bet tas bieži izskatās savtīgi, kā sevis aizstāvēšana nevis tiekšanās pēc  Tēva godības. Un Viņš teica Pēterim, ka nodoklis ir jāmaksā, „lai mēs tiem nedotu apgrēcību”. Viņš tā cerēja uz viņu pestīšanu, ka bažījās, lai neapvainotu šos nožēlojamos cilvēkus, kas nebija cienīgi elpot to pašu gaisu ar Viņu. Mēs būtu atmetuši tiem ar roku, bet Viņš baidījās aizskart to kripatiņu ticības, kas tiem varēja būt.
18. Farizeji negribēja maksāt nodevas romiešiem tāpēc, ka uz monētām bija attēlots Tiberijs, kurš pretendēja saukties par Dievu. Kungs, rādīdams uz ķeizara attēlu uz monētas, atteica, ka ķeizaram jādod, kas viņam pieder; taču cilvēks, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, pilnībā nododams Dievam. Viņš neteica ‘Nepieskarieties  monētām, tās nes nepatiesu mācību, nodevu maksāšana varētu nozīmēt, ka jūs piekrītat šīm patieso Dievu zaimojošajām pretenzijām’. Daži varētu teikt, ka mums ir jāvairās aiztikt jebko, kas izskatās nepatiess vai kas var novest pie nepatiesiem secinājumiem [mūsu bezgalīgie strīdi par Bībeles pantu un psalmu interpretāciju ir tam pierādījums – kaut gan mani uzskati šai ziņā ir drīzāk ļoti konservatīvi]. Kungs tāds nebija. Viņš dzīvoja dzīvi tādu, kāda tā bija, un centās vērst cilvēku uzmanību uz to, kas ir būtisks, nepievēršot uzmanību sīkumiem. Mūsu ķermenis ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības un tieši tajā izpaužas visizteiksmīgākā pavēle nodot šo ķermeni Dievam. Taču Dieva tauta izvēlējās to ignorēt un spriest par to, pie kā varētu novest nodokļu maksāšana ķeizaram, kura monēta nesa viltus dieva attēlu. Kā no morālā, tā arī no dialektiskā viedokļa Kungs bija uzvarējis jautātājus; taču tie tomēr nespēja saredzēt lielāko un būtiskāko pasaules ainu, kuru Viņš tiem piedāvāja.
19. Neskatoties uz savu žēlsirdīgo attieksmi pret cilvēkiem, Kungs nebija naivs. Viņš atklāti teica mācekļiem, ka viņi ir „mazticīgi” un nevar darīt brīnumus, kurus Viņš sagaidīja no tiem, jo tie nelūdza un negavēja (Mt.17:19-21). Taču kad farizeji Viņam jautāja, kādēļ Viņa mācekļi negavē, Viņš atteica, ka tie bija laimīgi būt ar Viņu, ar līgavaini (Mt.9:15). Šajā gadījumā Viņš saredz mācekļos to labāko. Viņi atnāca pie Viņa - samulsuši, apjukuši ļaudis, kas cerēja uz Valstību šeit un tagad un bija neapmierināti ar to, ka Kungs nesteidzas to nodibināt. Taču Viņš redzēja, ka tie atzina Viņā līgavaini, Mesiju un Viņš bija sajūsmā par to; un viņu atteikšanos gavēt viņš attaisnoja ar to dziļi iekšējo prieku, kuru Viņš izjuta viņos strāvojam šī iemesla dēļ.   
20. Tāpat arī Viņa līdzība par sējēju noslēdzās ar dziļa sarūgtinājuma vārdiem par to, ka lielāka daļa Viņa klausītāju- ebreju nesaprot Viņa līdzības un Viņš runā līdzības, zinot, ka tie tās nesapratīs. Un Viņš uzsvēra, ka labā zeme ir tā, kur Viņa vārdu saprot. Šajā ziņā Kungs uzteic mācekļus, jo tie redz un dzird, proti saprot (Mt.13:13,15,16,23). Bet acīmredzami viņi nesaprata. Taču Kungs bija sajūsmā jau par to, ka viņi saprata kaut mazu daļu no teiktā un Viņš dēvēja tos par labu zemi, kas saprot.
21. Kāzu mielasts Kānā turpinājās, līdz vīri bija dzēruši tik daudz, ka vairs nespēja noteikt vīna kvalitāti. Kungs neteica, kā es to būtu darījis, ‘Nu jau būs gana dzert, puiši’. Viņš saprata, ka kaut gan vīna bija bijis pietiekami, tas nu ir beidzies. Un Viņš radīja vēl vīnu. Viņš nāca pretī cilvēciskajām vēlmēm, lai dotu mācību tiem, kas vēroja, kas patiesībā notiek (Jņ.2:10).
22. Kungs acīmredzot zināja, ka Jūda ņēma naudu no kopējā katla. Dieva Dēls būdams, Viņš bija apveltīts ar nepārspējami asu prātu un uztveres jūtīgumu, kādu mums ir grūti stādīties priekšā. Viņš to ievēroja, bet neteica neko. Viņš gribēja glābt Jūdu un Viņš saprata, ka uzklupt viņam par acīmredzamu vājību nebūtu tas labākais risisnājums. Kaut mūsu brāļi būtu tik labi cilvēku pazinēji.
23. Kad Jānis Kristītājs izjuta ticības krīzi un sūtīja savus mācekļus jautāt Jēzum, vai Viņš patiesi ir Mesija, Kungs uzteica Jāni ļaudīm kā pravieti, ne niedri, ko vējš šurpu turpu šauba. Un tomēr Viņš neapslēpa Jāņa šaubas un neaizmirsa par tām, izliekoties, ka neko nav manījis. Atbilde, kuru Viņs sūtīja Jānim, mudināja pēdējo pārlasīt Jesajas pravietojumus par Mesiju un it īpaši atcerēties, ka vājie un šaubu pārņemtie tiks stipri darīti. Acīmredzot Kungs vēlējās stiprināt Jāņa ticību, atsaucoties uz šiem pantiem.
24. Iespaidīga ir Kunga attieksme pret Jāņa mācekļiem. Viņš uzskatīja, ka tie, kas „neturas pie mums…ir ar mums”, ka tiem viņu alga nezudīs, jo tie ir no tiem mazajiem, kas Viņam tic, jo „gudrību attaisnojuši visi viņas bērni”; kā Viņa paša, tā arī Jāņa mācekļi (Mk.9:38-41; Lk.7:35). Jāņa mācekļiem bija nepareiza attieksme pret sadraudzību – viņiem būtu vajadzējis „turēties pie” Jēzus mācekļiem; un šķiet, ka viņiem nebija sapratnes un viņi neko nezināja par Svēto Garu (Ap.d.19:1-5). Un tomēr viņus sauc par „mācekļiem”, kas Lūkas pierakstos ir sinonīms visiem ticīgajiem. Un arī Kungs tieši tāpat runāja par viņiem. Nav brīnums, ka Viņa mācekļiem bija grūti aptvert šo Kunga vēlmi ieskaitīt pēc iespējas vairāk cilvēku sadraudzībā un glābt tos.  
25. Šis uzsvars uz pozitīvo parādās arī tajā, kā Kungs citē Ījaba 22:7 līdzībā par avīm un āžiem. „Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam”. Šie vārdi ir Ēlifasa pret Ījabu vērstie nepatiesie apgalvojumi – jo Ījabs bija taisns un nebija vainojams šādos grēkos. Taču Kungs atrod šajos vārdos patiesības graudu tā vietā lai nonicinātu tos. Līdzīgi Ījaba 22:25 runāts par Dievu, kas jātur kā „visdārgākais zelts”. Tas noteikti bija Kunga prātā, kad Viņš teica: „krājiet sev mantas debesīs”, proti pie Dieva (jo Viņš nereti, runājot par ‘debesīm’ domā par ‘Dievu’). Un Jēkabs tāpat, sekojot Kunga pēdās, pozitīvā gaismā citē Ījaba 22:29 par to, ka pazemīgajiem Dievs palīdz tikt uz kājām (Jēkaba 4:6).

Ar šo piemēru palīdzību es nebūt nesaku, ka mācība nav svarīga. Es gribu teikt, ka mums ir jāsaredz citos labais un tāpat kā Kunga attieksmē pret nešķīstajiem gariem, jāsadzīvo ar tiem un jāatpazīst ticība, kur vien tā parādās. Dievs izmantoja Lābana māņticību par lāsainajiem lopiem, kā arī Raheles un Leas māņticību par bērniem… lai celtu Izraēla namu. Viņš nesarāva attiecības ar cilvēkiem, saskatot pirmās nepareizas sapratnes vai vājākas ticības pazīmes, vai arī divējādas intereses. Kad Mozus lūdza Dievu neiznīcināt Izraēlu, lai citas tautas nesmietos par Jahvi, viņš acīmredzot turējās pie primitīvas pārliecības, ka dievs ceļas vai grimst savā godībā atkarībā no savu pielūdzēju labklājības. Dievs būtu varējis atbildēt, ka tas ir primitīvs un aprobežots uzskats. Bet nē, Viņš uzklausa Mozu un rīkojas pēc viņa lūguma.

Jānis Kristītājs arī parāda to pašu piekāpšanos cilvēku vājību priekšā savā sludināšanā. Muitniekiem viņš saka: „Neņemiet vairāk, kā jums nolikts” (Lk.3:13). Viņš klusībā pieņēma, ka šie cilvēki ir pakļauti tādam kārdinājumam, taču atklāti viņš tos nenosodīja. Līdzīgi, arī kareivjiem viņš ieteica būt mierā ar savu algu – nevis aiziet no darba. Atcerieties arī kā mācekļi reaģēja uz Augstā priestera rājienu par sludināšanu Jēzus vārdā ar nodomu, lai Jēzus asinis nāktu pār tiem (Ap.d.5:28). Loģiski no viņu puses būtu atteikt: ‘Bet jūs jau arī bijāt tie, kas sauca tikai pirms pāris nedēļām: ‘Lai Viņa asinis nāk pār mums!!’ Pēteris to nesaka. Viņš pat neatsaucas uz šo acīmredzamo pretrunu. Tā vietā viņš norāda uz patiesās piedošanas iespēju tieši tāpēc, ka Jēzus tagad ir augšāmcēlies. Un no tā mums būs mācīties, ka patiesajam lieciniekam nav jānorāda uz otra pretrunām, uz tā loģikas trūkumu… jo runa nav par uzvaru debatēs, bet gan par cilvēku nākšanu pie grēku nožēlas un patiesas pārveidošanās.                             

Vēl viens piemērs, kad Bībeles pieraksti iet roku rokā ar ticīgo nepareizajiem uzskatiem, ir atrodams tajā, ka apustuļi dod Jāzepam iesauku ‘Barnaba’, domādami, ka tas nozīmē ‘iepriecināšanas dēls’ (Ap.d.4:36). Taču etimoloģiski tam nav nekāda pamatojuma un tagad šī vārda nozīme ir… Naba dēls (2). Taču pieraksti to skaidro tā, kā tas šķita apustuļiem. Turklāt, cilvēkiem dāsni tiek piedēvēta taisnprātība, kas atspoguļojas Rakstos. Dievs pārbaudīja viņus, viņu sirdis un bija gatavs nepievērst uzmanību viņu aklai nezināšanai un pārpratumiem. Atcerieties, kā labo ķēniņu Josiju apraksta kā taisnīgu esam, kas vienmēr staigāja Dāvida ceļus un nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi – kaut gan tikai 18. viņa valdīšanas gadā tika atrasta agrāk nozaudētā bauslības grāmata, par kuru līdz tam brīdim viņam nebija ne jausmas (2.Ķēn.22:2,11).

Piezīmes

1. Iespējams, ka kaut kādā mērā Tēvs attaisno morālos un nezināšanas dēļ izdarītos Savu bērnu pārkāpumus, neskatoties uz to, ka nezināšanas grēki tomēr prasa nožēlošanu un tiek uzskatīti par grēkiem. Tas varētu izskaidrot to, ka hronoloģiskajā ziņā Ieva bija pirmā, kas grēkoja, taču viņa to darīja tāpēc, ka čūska bija viņu ‘piemānījusi’; taču Ādams to pašu grēku veica apzināti un tādēļ tiek uzskatīts par pirmo grēcinieku, par to cilvēku, kura dēļ grēks ir ienācis pasaulē.
2. Margaret Williams, „Palestinian Personal Names in Acts” in Richard Bauckham, ed. The Book of Acts, Vol.4., p.101 (Carlisle: Paternoster, 1995).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |