4-10 Dieva  valodas stils

Daudziem lasītājiem minētie argumenti liksies pietiekami. Citi pieprasīs vairāk pierādījumu. Un vēl citus ieinteresēs plašākās mūsu diskusijā skartās problēmas. Mēs minējām daudzus piemērus, kuros Bībele runā no cilvēku redzes viedokļa; taču arī no Dieva redzes viedokļa. Šis acīmredzamais paradokss ir spēcīga liecība tam, ka Bībele ir Dieva iedvesta. Tēvs runā ar dēlu no sava redzes viedokļa, taču arī no bērna redzes viedokļa; un šis meistarīgais maisījums ir Bībeles raksta stils. Tas, kā Dieva vārds apvieno dievišķo un cilvēcisko redzes veidu, var likties nesaprotami virspusējam Bībeles lasītājam, taču tajā pat laikā tas brīnumaini atveras patiesi bērnišķīgajam lasītājam.

Dažkārt Dievs norāda uz to, no kā redzes viedokļa tas rakstīts, citreiz Viņš to nedara. Tā, Mt.3:16 skaidri lasām, ka Kristus „redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies” pēc Viņa kristībām. Bet Lūkas 3:21-22 vienkārši teikts „Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās”. Lūka nesaka, ka tas notika tikai no Kristus redzes viedokļa. Tieši redzes viedokļa problēma ir pamatā ļauno garu valodas pārpratumam evaņģēlijos.

  
Kā labs Tēvs un Skolotājs Dievs runā ar bērniem tā, lai veicinātu Viņu prāta izaugsmi, lai mēs paceltos līdz Viņa redzes viedoklim. Tā, dažkārt Dievs šķiet lietojam valodu, nedomājot par to, vai cilvēki, pirmo reizi par to dzirdot, to sapratīs. Dievs runāja uz Ījabu par sniegu (Ījaba 37:6), uz Ābrahāmu par smiltīm jūras malā (1.Moz.22:17), uz Nou par lietu (1.Moz.7:4) – par lietām, ar kurām tie nebija līdz tam saskārušies. Un Jaunās Derības žēlastības un agape mīlestības, pazemības un tml. jēdzieni nebija izsakāmi pirmā gadsimta grieķu valodā; lai šie jēdzieni ienāktu valodā, bija jāveido jauni vārdi (1). Taču Dievs ir spējīgs runāt arī cilvēkiem ierastā valodā, nolaižoties līdz mūsu valodas lietošanas līmenim. Ir būtiski saprast, ka Dievs lieto valodu dažādi dažādās Bībeles daļās – pretējā gadījumā mūsu interpretācija būs nekonsekventa un pretrunīga.

Iedvesmas brīnums ir tajā, ka Dievs piemērojas Savu lasītāju saprašanas līmenim, taču runā arī Sev raksturīgā veidā. Ļauno garu problēma ir tam klasisks piemērs. Mēs varam skaidri parādīt, ka ļaunie gari attiecas uz elkiem un nepastāv. Taču Jaunā Derība apraksta Kristus brīnumus ļauno garu apsēstības valodā. Tikai pavirši Bībeles lasītāji minēs šos pantus par pierādījumu ļauno garu pastāvēšanai. Drīzāk būtu jāanalizē Dieva valodas lietošanas veids un jāsaskaņo šie panti ar Bībeles pamatprincipa izpausmēm par Dieva pārākumu un visu likstu un grēka patieso avotu.

Dievs un valoda
Valoda ir domu izpausme; mūsu vārdi pauž mūsu domas (Mt.12:34). Šajā ziņā Dievs ir Viņa Vārds (Jņ.1:1). Mēs zinām, ka Dieva prāta līmenis nav salīdzināms ar mūsējo (Jes.55:9). Tādēļ arī Viņa izteiksmes veids atšķirsies no mūsējā. Ja mēs to stingri paturam prātā, tad mēs nebrīnīsimies, sastopoties ar šķietamiem paradoksiem Bībeles teksta izpētē.

Tādēļ Bībele nav rakstītā tā, kā mēs rakstītu grāmatu, kuras mērķis būtu atklāt cilvēkiem Dievu. Tādēļ tā nav nepārprotams ticības mācības pamatu izklāsts ar skaidri izteiktām pavēlēm, kurām ir jāpakļaujas. Lai saprastu šo mācību, mums ir jāstudē Raksti no sākuma līdz galam, mācoties uztvert Dieva domu un izteiksmes veidu. Tātad, lai saprastu patiesības sistēmu, kas ir evaņģēlija pamatā, ir nepieciešams noteikts domu un intelekta darbs. Ticība Dievam nāk no Dieva vārda dzirdēšanas vai lasīšanas (Rom.10:17).

Ir skaidri redzams, ka Dievam nav vienaldzīga šī neticīgā pasaule; Viņš pastāvīgi izgāž uz to savas dusmas un aktīvi cenšas samulsināt visus tos, kuriem nav patiesi pazemīgas attieksmes pret Viņa vārdu (Mt.13:10-12; 2.Tes.2:11; Jes.66:4; Ecēh.20:25). Tādēļ Viņa vārds ir rakstīts tā, ka tas mulsina vienus, taču skaidri māca citus, lai cik intelektuāli aprobežoti tie būtu. Ļoti bieži tiek izteikti iebildumi, ka, ja ļauno garu patiesībā nemaz nav, tad Jaunās Derības ļauno garu valoda mulsina ļaudis. Bet tā kā Dievs patiesi mulsina ļaudis, tad tas patiesībā nemaz nav iebildums. Dievs attur daudzus no Savas patiesības atziņas; piemēram, daži mirst agrā bērnībā, vai dzīvo laikā vai vietā, kur neviens nekā nezina par Bībeli. Un citus Viņš var atturēt no patiesās vēsts atziņas ar Savu izteiksmes veidu Bībelē. Tas ir Dieva ziņā aicināt vai neaicināt cilvēkus atzīt patieso evaņģēliju, un nav mūsu ziņā iebilst pret veidu, kādā Viņš to izvēlas darīt.

Sekojošie ir tie piemēri, kas liecina par Bībeles mulsināt spēju:

1. Ja mēs lasām Atklāsmes 12:7-9 atsevišķi, ārpus konteksta, tad paviršam lasītājam radīsies iespaids, ka velns ir pūķis, kuram ir savi dumpīgi eņģeļi debesīs.   
2. Mateja 25:41 runā par mūžīgo uguni, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Tikai rūpīgs vārdu „mūžīgā uguns” un „eņģeļi” lasījums vedīs pie šī panta pareizās sapratnes.  
3. Līdzība Lūkas 16:19-28 paviršajam Bībeles lasītājam liksies atbalstam pagānu idejas par ‘nemirstīgām dvēselēm’ un nonākšanu debesīs pēc nāves; neviena no tām nerod atbalstu Bībelē.
4. Ir ļoti rūpīgi jāapdomā pieraksta par ļaundari krustā jēgu, lai nerastos maldīgs iespaids, ka pēc nāves ticīgais nokļūst debesīs.
5. Par Kristu Rakstos runāts tā, ka var rasties maldīgs uzskats, ka Viņš ir pasaules radītājs; tikai tad, kad mēs izprotam jaunās radības un Dieva izpausmes jēdzienus, mēs esam uz pareizā ceļa.
6. Jāņa labi zināmie vārdi no Jņ.14:1-3 paviršam lasītājam var likties mācām kaut ko par došanos uz Debesīm; līdz kamēr lasītājs nonāk pie atziņas, kas ir domāts ar Dieva Namu un tad izanalizē katru pantu atsevišķi (2).

Tas viss norāda uz nepieciešamību stipri piedomāt pie katra vārda, ko mēs lasām, lai nonāktu pie pareizas Bībeles izpratnes. Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, ka lielāko daļu no Kristus teiktā viņa klausītāji saprata pavisam ačgārni. Nikodēms domā, ka viņam jāatgriežas mātes miesās, lai piedzimtu no jauna (Jņ.3:4); kad Jēzus teica „ Kurp Es eimu, jūs nevarat līdzi nākt”, cilvēki domāja, ka viņš grib izdarīt pašnāvību (Jņ.8:21-22); kad Viņš runāja par Savu miesu, „kas dota par pasaules dzīvību”, viņi patiesi domāja, ka runa ir par kaut kādu kanibālismu. Un Viņa mācekļi nebija labāki. Viņi itin neko nesaprata, kad Viņš runāja par Savu nāvi un augšāmcelšanos; kad Viņš tos brīdināja sargāties no farizeju rauga, viņi domāja, ka tie nedrīkst pirkt raugu no farizejiem (Mk.8:14-21 salīdz. ar Mt.16:5); kad Viņš saka mācekļiem, ka Lācars ir aizmidzis nāves miegā, viņi domā, ka tas ir iesnaudies (Jņ.11:12); kad Viņš saka, ka Viņam ir ēdiens, ko tie nepazīst, viņi domā, ka kāds Viņam atnesis ko ēst (Jņ.4:33). Mācekļi atšķīrās no pārējiem Viņa klausītājiem ar to, ka tie pārdomāja Viņa vārdus, atcerējās tos vēlāk, palika pie Viņa pēc prātu mulsinošo līdzību noklausīšanās un jautāja, ko Viņš ar to ir domājis, kamēr citi klausītāji, netikuši skaidrībā, aizgāja (Mt.13:10-12), kaut gan viņi, bez šaubām, domāja, ka ir itin visu sapratuši. Tādēļ nav arī jābrīnās par to, ka šodien cilvēki pārprot Bībeles valodu, it īpaši jau, kas attiecas uz Kungu Jēzu un ļaunajiem gariem.

Par Dieva mācību tiek runāts kā par noslēpumu, sakramentu; atbilstošais vārds ebreju valodā nozīmē ‘slepens plāns, ko atklāj tuvākiem draugiem’; taču to atklāj patiesi ticīgajiem (Am.3:7-8; Jer.23:18,22; Ps.25:14; Ef.3:3-6). Tādēļ patiesi ticīgo draudzi sauc par „svēto pulku” (Ps.89:8). Šai pasaulē ir neskaitāms daudzums Bībeles grāmatu, taču Dieva mācība savā ziņā paliek apslēpta un daudzu no tiem, kas to lasa, nesaprasta. No tā izriet, ka Bībele ir sarakstīta tā, lai vairākumam lasītāju Patiesība paliktu apslēpta.        

Tipoloģija
Liela daļa būtiskas mācības Bībelē tiek sniegta tipoloģiski, dodot vispārinātus modeļus nevis skaidri izteiktus apgalvojumus. Tipoloģija ir Dieva iecienīts atklāsmes veids; tieši ar to Raksti arī atšķiras. Tādēļ tipoloģija ir Bībeles mācības līdzeklis, kas ir jāuztver kā bauslība. Dievs izmanto tipoloģijas paņēmienu, lai parādītu mums, ka Viņš neuztver Savu kalpu dzīves tikai pēc to virspusējās vērtības; viņu dzīves Viņš izstrādā kā modeļus (iespējams vairākos līmeņos) tiem atbilstošajās dzīves situācijās. Plašais tipoloģijas pielietojums norāda uz to, ka Dievs vēlas, lai cilvēki mīlētu Viņa vārdu un pētītu to, pārdomātu to; un tādiem cilvēkiem Viņš atklās Savu Patiesību tās lieliskajā vienkāršībā.

Tipoloģija mums māca dažus būtiskus principus:

1. Sievietes vieta baznīcā un laulības dzīvē (Ef.5).
2. Mūžīgā uguns kā iznīcības vieta (nevis ortodoksālā elles uguns).
3. Daudzi Izraēla valstības apraksti runā par situācijām tipiskām nākotnes Valstībai (piem., restaurācijas laiks, Salamana valstība vai Hiskijas valdīšanas pēdējais posms).
4. Pat Jēzus no Nācaretes  kā Mesijas misiju būtu grūti pierādīt, neizmantojot Vecās Derības tipoloģiju. Pat Jesaja 53 aprakstītas Hiskijas ciešanas, kas ir Jēzus pirmtēls. Tā, Stefana Jēzus Mesijas misijas aizstāvība galvenokārt pamatojas tipoloģijā – piem., tajā, ka Jāzepu / Jēzu no sākuma noliedza viņa brāļi (Ap.d.7:13).

Dievs, protams, veido Bībeles pierakstus, lai celtu gaismā noteiktus faktus. Tā, 1.Mozus grāmatā izteikti trūkst informācijas par Melhisedeka tēvu un māti. Gars Vēstulē ebrejiem raksta, ka viņš bija „bez tēva, bez mātes… viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala” (Ebr.7:3). Burtiski tas tā nav. Dievs dod 1.Moz. grāmatas interpretāciju, uzsverot, ka Melhisedeks līdzināms Kristum. Un kaut gan mēs nevaram uztvert Ebr.7:3 burtiski, skaidras norādes uz to nav. Tādēļ iebildums, ka Jaunā Derība nebrīdina, ka „ļauno garu izdzīšana” nav lasāma burtiski, nav pamatots. Ebr.7:3 ir viens no daudzajiem piemēriem, kas parāda, cik būtiski ir pareizi saprast Dieva izteiksmes veidu, kaut arī Ebr.7:3 nesatur nekāda tieša  brīdinājuma par to!     

Metonīmija
Ja mēs drīkstētu izteikties cilvēkiem raksturīgā veidā, tad Dieva prāta ātrums un spēks neprasa vārdus, lai spriestu un nonāktu pie secinājumiem, kā tas ir nepieciešams mums. To sāc apjaust, ievērojot, cik bieži (daudz biežāk nekā daudziem varētu likties) Bībelē sastopama metonīmija, proti priekšmetu vai parādību ciešas saistības izraisīts nozīmes pārnesums. Dieva prāta asais analītiskums izpaužas šī valodnieciskā izteiksmes līdzekļa daudzkārtējā lietošanā. Dieva metonīmiskais izteiksmes veids bieži vien ir pamatā grēku izpirkšanas mācības pārpratumiem. Citastarp varētu minēt arī Jēkaba 3:6, kur „mēle” nozīmē vārdus, kurus cilvēka mute izrunā; arī 1.Jņ.5:15, kur Dievs „klausa” nozīmē, ka Viņš atbild uz mūsu lūgšanu (skat kontekstu). Ja mēs neuztveram metonīmiju, mēs nonākam pie secinājuma, ka Dieva apgalvojumi nav korekti; piemēram, ka mēle pati par sevi apgāna visu miesu (Jēkaba 3:6).

Dieva valoda: šokējoši atšķirīga
Viss augstāk teiktais liecina par to, ka Dieva valoda nav tieša un burtiski uztverama. Tie, kas visu mūžu ir lasījuši Bībeli, var neapjaust, cik liela mērā tas tā ir. Taču dažkārt Dieva valodas lietojums krasi atšķiras no mūsējā. Lai to novestu līdz apziņai, jāmin daži „šokējoši” piemēri.

 Dievs dažkārt lieto valodu, kas mums var likties mulsinoša vai nepiedienīga. Tā mini līdzībā par vietu, kur salasīsies ticīgo draudze Kunga otrajā atnākšanas reizē, Jēzus pielīdzina sevi maitai, kas instinktīvi pievelk ērgļus, kam pielīdzināti ticīgie (Lk.17:37). Cilvēkiem liekas nepiedienīgi pielīdzināt Kungu Jēzu pūstošai gaļai. Tāpat nepiedienīgi mums liekas pielīdzināt Dieva atbildi mūsu lūgšanām netaisna tiesneša negribīgai atbildei atraitnes lūgumam (Lk.18:1-7) vai arī atkārtotai Jēzus pielīdzināšanai zaglim (Mt.24:43; Lk.12:39,33; 1.Tes.5:2-4; Atkl.3:3; 16:15). Šķiet nevietā pielīdzināt ticīgos, kuru mērķis ir Valstība, pielīdzināt vardarbīgiem iebrucējiem (Mt.11:12). Galilejā nedzīvojošie zemes īpašnieki bija visu nicināmi, bet Kungs pielīdzina Sevi vienam no tiem (Lk.20:9). Vissatriecošākais ir Ps.78:36,65,66: „viņi (Izraēls) liekulīgi krāpa Viņu (Dievu) ar savu mēli…Tad pamodās Tas Kungs kā gulētājs…kas pieceļas no vīna noreibuma, un sita Savus ienaidniekus no mugurpuses”. Vai tas ir tas, ko varētu sagaidīt?! Lasīt kā muļķi liekulīgi krāpj Dievu, pielīdzināt Viņu piedzērušam karavīram, kas plosās, sperdams citiem no mugurpuses (tā ir atsauce uz 1.Sam.5:9). Un Kungs pielīdzina Savu pēdējo aicinājumu izraēliešiem to apmēslošanai (Lk.13:8). Arī Gal.5:12 vārdu spēle mums liekas tik nepiedienīga, ka daudzi Bībeles tulkotāji to ir izjutuši kā problēmu. Pāvila izteiktais vēlējums ir lai apgraizīšanas sludinātāji ietu līdz galam un veiktu sevis pilnīgu kastrāciju. Ja Bībele nebūtu Dieva iedvesta, cilvēki paši tā nebūtu rakstījuši.

Bībeles viltotāji nepierakstītu Dievam arī sarkasmu, taču var minēt dažus piemērus, kur Dieva valoda ir sarkastiska (Ps.2:4; 37:13; Jes.44:14-20). Mūsu valodas lietošanas praksē sarkasms ir „ļauns, dzēlīgs izsmiekls”, bet  Dievs tā nedomā. Viņa absolūtā visvarenība ļauj Viņam lietot valodu savādāk neka mēs to darām. Pat vispaviršākais Bībeles un neiedvestas reliģiskas grāmatas salīdzinājums norādīs uz to, ka pats valodas lietošanas veids jau norāda uz Dievu kā Bībeles autoru. Un viens no skaidrākiem piemēriem ir nemākslotais Viņa Paša Dēla nāves un augšāmcelšanās apraksts. Kā Marija satiek augšāmcēlušos Kungu un notur to par dārznieku ir nepārspējams Dieva valodas vienkāršības un brīnumainības piemērs.

Jāņa pirmā vēstule sākas ar sarežģītu prologu. Reimonds Brauns raksta: „Daudzi komentētāji atzīmē, ka Prologs ir neparasts vēstules ievads, tā kā tas pārkāpj visas pieņemtās vēstuļu rakstīšanas normas”. Šis ‘pārkāpums’ ir tipisks, jo Raksti tik bieži šķiet ‘pārkāpjam’ vispārpieņemtās valodas lietošanas normas. [Raymond Brown, The Epistles of John (Garden City: Doubleday, 1982), p.176].

Un vēl tikai viens piemērs. Mums gribētos drīzāk pārlaist acis šīm rindām nevis analizēt tās: „Lai tev ir vieta ārpus nometnes, kas būtu noejamā vieta, un lai tev kopā ar pārējiem ieročiem būtu arī lāpsta; un ja notiks, ka tu būsi bijis sevis pēc, tad ar to izroc bedri un apraus un apber to, ko tu esi uz lauka atstājis”. Taču nevar būt nekādu šaubu, ka tieši šie vārdi ir iespaidojuši pantu 13:13 Vēstulē ebrejiem: „Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami!” Kad izraēliešu karavīram bija jākārto savas dabiskās vajadzības, viņš izgāja „ārpus nometnes”, ar saprotamu kautrību nesdams rokās savu ieroci – lāpstu. Visiem bija skaidrs, kas viņam bija darāms. Šo ikdienišķo notikumu Gars izmanto, lai saistītu to ar ebreju kristiešiem, kas iziet ārpus Izraēla nometnes, nesdami Kristus krusta negodu. Un atkal mums jāatzīmē, ka tas nav tas veids, kā mēs izteiktos.

Kāpēc Dieva valoda ir tik atšķirīga?           
Mēs atkal atgriežamies pie jautājuma, kāpēc Dieva valoda atšķiras no mūsu valodas:

1. Jo Dievam nav laika ierobežojuma, Viņš runā par lietām, kuru vēl nav, tā it kā tās jau būtu, jo Viņš zina, ka tās būs (Rom.4:17). Tas izskaidro arī to, kāpēc Bībele runā par Ābrahāmu tā it kā viņš būtu dzīvs, kaut gan viņš ir miris; it kā ticīgie jau ir glābti un Dieva Valstībā, kaut gan „kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts” (Mt.10:22); it kā Izraēls turētu Tā Kunga derību (Ps.132:14 salīdz. ar 2.Moz.19:5-6), kaut gan tam vēl jānotiek; it kā Kristus pastāvētu vēl pirms Savas dzimšanas, kaut gan fiziski Viņš varēja pastāvēt, kad Marija bija Viņu laidusi pasaulē. Vairums tā saukto ‘kristiešu’ baznīcu kļūdās šajā ziņā, nesaprotot to, ka Bībele ir rakstīta no Dieva, nevis cilvēka redzes viedokļa. Jo skaidrāk mēs izprotam atšķirību Dieva valodas lietojumā, jo mazāk grūtības mums sagādā Dieva vārda izpratne.
2. Kad Dievs vēlas kaut ko izcelt, Viņš runā tā it kā nekas cits nebūtu ņemams vērā. Tādēļ par pestīšanu nereti tiek runāts, nepieminot to, ka tā ir atkarīga no konkrētām lietām. Kritiķis varētu uzreiz iebilst: ‘Tātad Bībele nesaka patiesību!’ Savā ziņā tā varētu teikt, ja jums ir tāda vēlme. Atcerieties piemērus par saules ‘lēktu’, dzīvo Ābrahāmu, kas sen jau miris, un tml. Var atrast pretrunas jebkura izteikumos, ja jūs neņemat vērā to, kā viņš lieto valodu.
3. Dievs ir iedvesis Savu vārdu ar nolūku izskaidrot mums noteiktus faktus. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka mums nav vienmēr stingri jāpieturas pie burtiska lasījuma (piemēram par burtisku saules lēktu). Tā, Mateja pierakstā ļaudis sauca „Ozianna”, kad Kristus iejāja Jeruzalemē (Mt.21:9). Tā kā pirmā gadsimta izraēlieši runāja aramiešu valodā, tas nepārprotami arī bija tas vārds, kas nāca pār viņu lūpām. Bet Lūkas evaņģēlijā tie paši ļaudis sauca „Slavēts” (Lk.19:38). Lūkas evaņģēlijs bija domāts grieķu valodā runājošiem, tādēļ viņš lieto ‘Oziannai’ atbilstošo grieķu vārdu. Arī tas, kā Jaunā Derība citē Veco Derību ar dažām izmaiņām, nenorādot uz tām, ir vēl viens piemērs tam, ka Dieva vārds neatdala interpretāciju no tiešas faktu konstatācijas (piem., Ps.32:1-2 salīdz. ar Rom.4:6-7). Tas ir būtiski arī ļauno garu problēmas sakarā. Mēs redzējām, ka pieraksti par ļauno garu izdzīšanu ir veidoti tā, lai parādītu Dieva spēka pārākumu pār nepamatotajiem pirmā gadsimta pasaules uzskatiem.   
4. Vēl viens iemesls, kāpēc Dievs lieto valodu savādāk, nekā mēs to darām, ir Viņa spējā redzēt darbības motivāciju. Tā, Galatiešiem 5:3 teikts: „Es apliecinu katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts, ka viņam jāizpilda visa bauslība”. Pāvils un daudzi citi ebreji kristieši bija apgraizīti, bet Pāvils vēstulē galatiešiem pamato, ka patiesam ebreju ticīgajam nav jāpilda visa bauslība: „Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana (Gal.5:6). Tādēļ „katrs cilvēks, kas tiek apgraizīts” Gal.5:3 attiecas uz tiem, kas grib to veikt ticībā, ka apgraizīšanai ir nozīme. Daži jaunākie tulkojumi to atbalsta, taču tas, ko Dievs saka ir „katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts…jāizpilda visa bauslība”. Šie vārdi nav patiesi, ja tie netiek skatīti kontekstā; ir jāatceras, ka Dievs runā, saredzot cilvēku motivāciju.

Dieva uzmanības centrā ir ticīgie
Ir jāatcerās arī tas, ka Dievam Viņa tauta nozīmē tik daudz, ka Viņš lieto valodu, kas lielā mērā ir vērsta uz dievticīgajiem, pat relatīvi nerēķinoties ar visiem pārējiem. Nereti Jaunās Derības vārdkopas „visi cilvēki” faktiski attiecas uz „visiem dievbijīgajiem” vai tiem, kas ir kļuvuši atbildīgi Dieva priekšā. Ebrejiem 2:14 teikts, ka Kristus krustā iznīcināja velnu (grēka varu); bet tas attiecas tikai uz tiem, kas ir Kristū. Tie, kam nav nekādas atziņas par Dieva Taisnības pestīšanas spēku, paliek grēka varā – Bībeles velna varā. Atklāsmes 20:5 runā par „mirušiem” kā par tiem, kas tiks augšāmcelti, taču daudzi citi Bībeles panti teic, ka visi mirušie netiks augšāmcelti. Tikai tie, kas ir dzirdējuši Evaņģēliju, celsies tiesas dienā. Tātad „mirušie” Dieva valodas lietojumā neattiecas uz visiem, kas jelkad ir miruši. 1.Kor.15:21-22 „miroņu” augšāmcelšanās attiecas uz tiem, kas ir Kristū. Mateja 25:32 „visas tautas” tiks sapulcētas Kristus priekšā tiesas dienā. Tas norāda uz to, ka Dieva acīs „visa pasaule” ir tā, kas ir Viņam atbildīga; burtiski „visas tautas” nestāsies Kristus priekšā, bet gan tikai visi, kas ir Viņam atbildīgi.            

Tas viss jau ir saskatāms Vecajā Derībā pēc tā, kā Dievs redzēja pasauli tikai kā Izraēlu, kā tos, kas Viņam ir atbildīgi. Tas atspoguļojas Viņa valodā: tā ebreju vārda eretz nozīme ir visa zeme kā Izraēla zeme. Dieva acīs visa planēta bija Viņa tauta – Izraēls. Ebreju valodā dienvidi ir negev, tā sauc Izraēlas dienvidu daļu. ‘Dienvidi’ pirmām kārtām attiecas uz Izraēlas dienvidiem. Tāpat arī vārds ‘rietumi’ ir tas pats, kuru mēs tulkotu kā ‘jūra”, domājot par Vidusjūru, kas bija Izraēla rietumu robeža. Tātad Bībele ir rakstīta no ebreju redzes viedokļa; neebreju lasītājam jāsaprot, ka Ben –Hinomas ieleja un „mūžīgā uguns” jēdzieni ir ebreju idiomas ar nozīmi totāla iznīcināšana (Jer,17:27; Jūdas 7). Un atkal ir jāsaka, ka ‘kristiešu’ aprindās liela daļa pārpratumu elles jēdziena sakarā ir izcēlušies tādēļ, ka tie nav aptvēruši, ka Dievs raksta ebreju valodas lietojuma gaismā. Jaunā  Derība ir burtiski pilna ar valodas izteicieniem, kuri nav saprotami, ja tos nesaista ar Veco Derību (piem., kāpēc Kristus sauc Sevi par „dzīvības maizi”). Taču nekur Jaunajā Derībā nav minēts, ka Jaunās Derības valoda ir saprotama, kad mēs to sasaistām ar Veco Derību. Tas viss ir jāpatur prātā arī tad, kad mēs lasām par ļaunajiem gariem.

Vēl viens piemērs, kas liecina par to, ka Bībele rakstīta no ebreju redzes viedokļa, ir Daniēla pravietojums par vairākām valstīm, kas „valdīs pār visu zemi”. Bābele, Persija un Roma to darīja no Izraēlas zemes viedokļa. Ja mēs to nesaprotam, tad pravietojums ir vienkārši nepareizs. Kad Izraēls ienāca Kānaānā, Dievs iedvesa „bailes un izbīšanos visām tautām…kas zem debesīm” (5.Moz.2:25). Pats par sevi saprotams, ka Austrālijas aborigēni nepamirkšķināja ne ar aci par to; un, kas attiecas uz dienvidamerikas tautām, ‘Izraēls’ tiem varēja būt kāda kumeļa iesauka. Taču pasaule, kas bija visapkārt Izraēlam, bija pasaule, „kas zem debesīm” no Dieva redzes viedokļa; tā bija tā zeme, uz kuru Viņš raudzījās no debesīm.

Daži ir minējuši diezgan pārliecinošus argumentus, kas liek domāt, ka plūdi nebija vispasaules plūdi [3]; taču 1.Moz. pierakstos tie ir minēti kā tādi. Tam tā bija jāšķiet no Izraēlas zemes viedokļa. Zīmīgi ir Roberta Robertsa komentāri Dieva valodas sakarā, runājot par šo notikumu: „Stāstījuma valoda visu attēlo tā, kā to uztvēra Noasa šķirstā paglābušies. Viss Bībeles stāstījums tika rakstīts zemes iedzīvotājiem, tādēļ tas arī viscaur pieņem viņu redzes viedokli…aprakstot kaut ko bērniem, jūs instinktīvi piemērojat savu stāstījuma veidu viņu uztveres spējām…cilvēki ir bērni: viņi var saprast notiekošo tikai no sava, mirstīga cilvēka redzes viedokļa un tādēļ dievišķais attēlojums stāstījumā saistāms ar redzes viedokļiem, nevis ar faktiski notiekošo. Un to nevar saukt par kļūdu patiesības izklāstā…” (4).

Tieši tāpat kā Bībeles valoda sliecas vērsties tikai pie tiem, kas ir Dievam atbildīgi, šai valodai ir citkārt raksturīga tieksme nostādīt stāstījuma centrā kādu noteiktu personu vai perspektīvu, ignorējot visu pārējo, lai izceltu vienu noteiktu aspektu vai arī vienu konkrētu indivīdu. Piemēram, Dan.5 aprakstīts kā Dievs brīdina Bābeles ķēniņu Belsacaru un, sodot viņu, nodod valsts varu persiešu rokās. Pieraksti uzsver viņa lepnību un to, kā Dievs viņu soda par to. „Ķēniņš Belsacars…tava valsts ir…atdota mēdiešiem un persiešiem…tanī pašā naktī kaldeju ķēniņš Belsacars tika nogalināts” (Dan.5:1,28,30). Šeit šķiet ar nolūku netiek minēts, ka Belsacars tajā laikā bija pavaldonis, otrais pēc Nabonida; pierakstos viņš ir saukts par ķēniņu it kā viņš būtu vienīgais pie varas. Roberts Robertss saka: „Tā nav patiesības piedēvēšana kļūdai”; tā ir viena patiesības aspekta izcelšana, varbūt daudz lielākā mērā nekā to būtu darījis cilvēku kārtas vēsturnieks, lai atainotu Dieva viedokli par tā laika Bābeles pārvaldīšanu.

Nosacīta valoda
Izejot no visa tā, mēs nonākam pie slēdziena, ka dažkārt Dieva valodas lietojumu nosaka vēlēšanās stipri izcelt kaut ko. Piemēram, mēs lasām, ka daudzi tiks glābti (1.Moz.22:17), bet no otras puses – maz ir izredzēto (Mt.7:14; 20:16; Lk.13:23). Attiecībā uz pestīšanas brīnumu, daudzi tiks glābti; taču skaitliskajā izteiksmē, to būs maz, skatoties no pasaules redzes viedokļa. Ceļš uz Valstību ir viegls, ja ņem vērā to, kas sagaida uzticīgos (Mt.11:30; 2.Kor.4:17); taču no cilvēciskā redzes viedokļa tas ir patiešām grūts, kas ved caur lielām bēdām (Ap.d.14:22; Atkl.7:14). Mūsu grūtības ir acumirklīgas salīdzinājumā ar Valstības mūžīgo godību (Ps.37:10; 2.Kor.4:17), un tomēr Bībeles valoda parāda arī Dieva atziņu, ka no mūsu redzes viedokļa mūsu pārbaudes laiks ir „ilgs” (Mt.25:19). „Daudzus” – nosacīti – Jānis Kristītājs atgriezīs pie Tā Kunga (Lk.1:16), kaut arī skaitliskajā ziņā vairums to, kas dzirdēja Jāņa vēsti beigu beigās aizgriezās no tās, kas arī noveda pie Mesijas krustā sišanas.            

Apdomājiet to, kas teikts Hozejas 1:6-7: „Es turpmāk vairs neiežēlošos par Israēla namu…Bet par Jūdas namu Es gribu apžēloties”. Taču mēs lasām, ka Jūda patiesībā grēkojis vēl vairāk nekā Izraēls (Ecēh.23:4-11; Jer.3:11); un tikai dažus pantus tālāk mēs uzzinām, ka Dievs galu galā tomēr apžēlosies par Izraēlu: „Tomēr Izraēla bērnu skaits reiz būs kā smiltis jūrmalā…Un notiks, ka tai vietā, kur viņiem reiz sacīja: jūs neesat Mana tauta, - viņiem atkal no jauna sacīs: jūs tā dzīvā Dieva bērni…un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā…un teikšu tam, kas nebija Manas tautas…: tu esi Mana tauta! – un viņš teiks Man: Tu esi mans Dievs!” (Hoz.1:10; 2:25) [5]. Tas pierāda, ka, sacīdams Izraēlam, ka viņš nav Dieva tauta, Dievs runāja nosacīti. Dievs dusmās noraida Izraēlu kā Savu tautu uz visiem laikiem un daži maldīgi secina, ka Dievs nekad arī vairs neapžēlosies par Izraēlu. Arī šajā gadījumā viņi vienkārši nespēj saprast, kā Dievs lieto valodu.

Ortodoksālie ebreji un dažas ‘kristiešu’ sektas dzīvo tai pārliecībā, ka ir jāievēro Sabats, jo Sabats ir aprakstīts kā mūžīga zīme starp Dievu un Viņa tautu (2.Moz.31:17). Taču Jaunajā Derībā mēs lasām, ka Vecā Derība ir atcelta; un Vecajā Derībā bija desmit baušļi (5.Moz.4:13), viens no kuriem attiecās uz Sabatu. Šī iemesla dēļ Jaunā Derība skaidro, ka Dieva tautai tagad nav jāievēro Sabats (Kol.2:14-17; Rom.14:1-3). Patiesi visa Mozus bauslība aprakstīta kā derība uz mūžīgiem laikiem (Jes.24:5; 5.Moz.29:29), bet tagad tā ir atcelta (Ebr.8:13). Pashā svētki un Salīdzināšanas diena tika pasludināti kā „mūžīgs likums” (3.Moz.16:34; 2.Moz.12:14); bet tagad Mozus bauslības svētki ir atcelti Kristū (Kol.2:14-17y; 1.Kor.5:7). Levītiem tika piešķirts priesteru amats „uz audžu audzēm” (2.Moz.40:15; 4.Moz.25:13), bet „priestera amatam mainoties (Kristus darba rezultātā), jāmainās arī bauslībai” (Ebr.7:12). Ik Sabata dienā Tā Kunga priekšā bija kārtojami 12 plāceņi Tā Kunga priekšā no Izraēla bērniem „par mūžīgu derību” (3.Moz.24:8). Šī „mūžīgā derība” acīmredzot beidzās līdz ar Mozus bauslības beigām. Taču tie paši vārdi „mūžīga derība” lietoti 2.Samuēla 23:5 attiecībā uz Kristus mūžīgo valdīšanu Dāvida tronī Valstībā.     

Kādā nozīmē tad Dievs lieto vārdu olahm, kuru Vecajā Derībā tulko kā „mūžīgs”, „pastāvīgs”, „nebeidzams”? Džeimsa Stronga definīcijā olahm burtiski nozīmē „beigu punkts; laiks, kuru nav iespējams atcerēties; praktiski mūžība”. Dieva mērķis bija lai Mozus bauslība un attiecīgi arī Sabats turpinātos gadsimtiem ilgi. Agrīnajam izraēlietim tas nozīmēja beigu punktu tik tālā nākotnē, kas nebija aptverama; tādēļ viņam teica, ka Bauslība turpināsies mūžīgi, proti „praktiski mūžīgi”. Nevienam no mums nepiemīt spēja aptvert galīgo mūžību. Mēs varam veikli runāt par Dieva mūžību un pārlaicīgumu, par mūžīgās dzīves brīnumu. Bet kad mēs apstājamies, lai patiesi to visu aptvertu, mums pietrūkst intelektuālo līdzekļu un valodas paradigmu, kas palīdzētu mums tikt ar to galā. Tādēļ Bībeles pierakstos nav ebreju vai grieķu vārdu, kas atbilstu absolūtai mūžībai. Mēs zinām, ka nāves vara ir iznīcināta tiem, kas ir Kristū, tādēļ mēs ceram uz mūžīgu dzīvi Valstībā. Bet Dieva valoda tver mūžību no cilvēka redzes punkta.

Kā Dievs vēlas, lai mēs uztvertu lietas
Rakstos bieži lasām, ka Dievs maina Savu nodomu atkarībā no apstākļiem, kurus, kā Raksti liek mums domāt, Viņš nebija paredzējis. Tā Jaunās Derības apustuļu iedvestie vārdi liek domāt, ka viņi gaidīja otro atnākšanu savas dzīves laikā. Bet Dievs no iesākuma pasludina gala iznākumu (Jes.46:10). Viņš nepieņem lēmumus tā, kā mēs to darām mūsu neparedzamās dzīves līkloču gaitā. Viņa mērķis bija stingri nosprausts kopš pasaules sākuma. Vienīgais secinājums, kas mums no tā ir jāizdara, ka Dievs vēlas, lai mēs Viņu tieši tā uztvertu, lasot Viņa pašatklāsmi. Viņš gribēja, lai pirmā gadsimta apustuļi uztvertu otro atnākšanu kā teju teju notiekošu. Viņš vēlas, lai mēs Viņu uztvertu kā mīlošu Tēvu, kā mītošu tepat padebešos (5.Moz.4:39; 5:8 un 4:36 salīdz. ar 5:22; un arī Kristus uzņemšanu pie Tēva Ap.d.1:9-11). Burtiskā nozīmē Viņš nav mūsu tēvs un Viņš nedzīvo tepat debesīs, virs mākoņiem; Viņš ir „augstāk par visām debesīm” (Ef.4:10) kā burtiski, tā arī simboliski. Dāvids bieži runā par Dievu „debesu augstumos” (Ps.8:1; 50:4;57:5; 108:5; 113:4). Mēs tikai varam teikt, ka Dievs vēlas, lai mirstīgie virs zemes uztvertu Viņu kā mītošu tepat netālu padebešos virs mākoņiem. Tādēļ ir acīmredzami, ka Dievs var lietot ‘neprecīzu’ valodu arī par gariem Jaunajā Derībā, nebūt nebūdams nekonsekvents ar to, kā Viņš lietoja valodu arī pagātnē.       

Dieva vārdā mēs lasām, ka Viņš pieņem lēmumus, vadoties pēc apstākļiem, kādos Viņš ‘nonāk’. Tā līdzībā par kāzu mielastu Dievs attēlots kā ķēniņš, kas ielūdz viesus uz mielastu. Līdzībā attēlots, ka Dievs izbrīnā par to, ka Izraēls nepieņēma Viņa aicinājumu, steigšus lika vest pagānus uz kāzu mielastu (Lk.14:21-24).

Līdzībā par ļaunajiem dārzniekiem vīnadārza īpašnieks (kas pārstāv Dievu) šķiet izmisumā sakām: „Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies” (Lk.20:13; Mt.21:37). Izrādījās, ka viņš kļūdījās; tie viņu nokāva. Skaidrs, ka Dievs to zināja jau kopš pasaules radīšanas (Atkl.13:8); bet Viņš vēlas, lai mēs uztvertu Kristus sūtīšanu uz Izraēlu tieši tādā veidā.

Tiesas dienu attēlo tā it kā burtiski katras mūsu dienas darbu saraksts būtu fiksēts grāmatā, kuru Dievs atvērs pēdējā dienā, lai lemtu, vai mēs esam cienīgi saņemt Valstības atalgojumu. Ja mēs skatām Dieva atklāsmi kopumā, ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav jāuztver burtiski. Tiesas diena būs un tās iznākums būs atkarīgs no tā, kā mēs esam dzīvojuši mūsu ikdienas dzīvi. Taču Dievam (caur Kungu Jēzu) nebūs nekādas vajadzības izsvērt kaut kādas liecības. Šīs grāmatas tika sarakstītas pirms pasaules radīšanas tai nozīmē, ka Dievs jau tad zināja, kas būs Valstībā. Ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka tiks atritināti burtiski vīstokļi. Domas par vīstokļiem lietojums skaidrojams ar to, ka tā būtu saprotama tiem, kam šie Dieva vārdi tika pierakstiem iedvesti. Tā Dievs atklāj mums tiesas dienas norisi, cilvēkiem saprotamā veidā. Mums tieši nesaka, ka nekādu burtisku vīstokļu nebūs, ka Dievam nav nekādas nepieciešamības izsvērt liecības, lai lemtu par mūsu atbilstību Valstībai. Mozus (2.Moz.32:32) un Nehemija (Neh.13:14) iespējams redzēja tiesas dienu tik burtiski notiekam, bet tas nebūt nenozīmē, ka patiesi tiks atvērta kāda grāmata, atritināti kādi vīstokļi.

Tātad ir jātiek skaidrībā par to, ka Dievs parasti runā par lietām tā, lai mēs tās vieglāk varētu uztvert, kaut arī, strikti runājot, tas pilnībā neatbilst patiesībai. Tieši tādēļ arī Kristus brīnumi tika pierakstīti tā, kā Dievs gribēja, lai cilvēki tos uztvertu: kā pierādījumu tam, ka nekādu ļauno garu nav. Dievs būtu varējis izvēlēties (ja mēs runājam cilvēkiem ierastā valodā) medicīniski izskaidrot, ka psihiskas slimības nav ļauno garu vaina vai arī tieši nosodīt muļķīgo ticību pagānu aizspriedumiem. Jāšaubās vai tas veicinātu Kristus brīnumiem rādīt Dieva godību. Jo tieši tas bija brīnumu mērķis (Lk.17:18; Jņ.11:4; 2:11 salīdz. ar 17:22). Jebkurā gadījumā, visuma Valdniekam nav vajadzības pierādīt cilvēkiem Savu visvarenību. Tas, ka brīnumi attēloti ļauno garu valodā ir daudz lielāks pierādījums tam, ka Dievs ir tik varens, ka ļaunajiem gariem šeit vienkārši neatliek vietas.

Slēdzieni

1. Dievs ir visas varas avots; nekāda negatīva pieredze nav iespējama bez Viņa ziņas.
2. Ļaunie gari, kuriem daudzi tic, nevar pastāvēt, tāpēc ka Dievs ir visuvarens un Viņš ir tas, kas rada nelaimes.
3. Ļaunie gari ir tas pats kas elki.
4. Ticība ļaunajiem gariem noliedz Jahves pārākumu.
5. Bībeles valoda ir pilna ar atsaucēm uz tā laika reliģiskajiem ticējumiem, tieši nenorādot uz to neatbilstību patiesībai.
6. Tas tiek darīts, lai parādītu Jahves pārākumu un ļauno garu pastāvēšanas fikciju. Daudzi Vecās Derības brīnumi bija tieši domāti kā atsauce uz apkārtējiem ticējumiem un demonstrēja to maldīgumu.
7. Bībele pieraksta notikumus un ticējumus tā, kā tos uztver cilvēki, nelabojot cilvēku uztveres maldīgumu. Tas dažreiz apgrūtina Bībeles sapratni, it īpaši, neiedziļinoties tajā. Tā Ījaba draugu runas izvirza maldīgus apgalvojumus par Ījabu, kuri netiek laboti. Salamans grāmatā „Salamans mācītājs” izsaka maldīgus apgalvojumus par dzīves baudīšanu drīzāk nekā par cerību uz nākamo Valstību, taču šie apgalvojumi netiek laboti. Tādēļ nav jābrīnās arī par to, ka ļauno garu jēdziens arī netiek tieši labots.
8. Tāpēc ka pirmā gadsimta Izraēls uzskatīja psihiskās slimības par ļauno garu apsēstību un to dziedināšanu par ļauno garu izdzīšanu, tieši tā Kristus brīnumi arī tika pierakstīti.
9. Brīdinājumu trūkums par to, ka pierakstos lietotā valoda ir to laiku cilvēkiem saprotamā valoda, pilnīgi saskan arī ar valodas lietojumu Vecajā Derībā.
10. Tāpat kā daudzi citi lielie brīnumi, Kristus brīnumi uzskatāmi parādīja, ka tādu ļauno garu nemaz nav un runa par tiem ir tikai nodeva tā laika terminoloģijai.
11. Tie paši principi, kas jāpielieto, lai nepārprastu ļauno garu valodu Jaunajā Derībā, ir jāpielieto arī citās pamata mācības sfērās. Tā iemesla dēļ, ka ‘kristieši’ nespēj saprast Dieva valodas principus Viņa vārdā, viņi ir nonākuši pie maldīgiem secinājumiem attiecībā uz daudzām citām mācības jomām, piem., nāves daba, Svētais Gars, Dieva un Kunga Jēzus daba un tml. Mēs esam norādījuši uz tām mūsu pētījumā. Mēs uzskatām, ka tie Dieva vārda uztveres principi, kurus mēs īsumā izklāstījām šajā darbā, ir visas patiesas Evaņģēlija mācības sistēmas izpratnes pamatā.

Piezīmes

1. See „Newness of life”, Gospel News Vol.7 No.5, May 1994.
2. Visi šie šķietami ‘problemātiskie’ panti tiek analizēti saistībā ar pārējo Bībeles mācību Rona Abela grāmatā Wrested Scriptures (South Croydon: C.A.T., 2005).
3. See Robert Roberts, The Visible Hand of God pp.41-50 (London: The Dawn Book Supply, 1969 ed.); Alan Hayward, God’s Truth pp.206-208 (London: Marshall, Morgan and Scott, 1973).
4. Robert Roberts, ibid p.48. Līdzīga pieeja ir arī P.J. Wiseman, Creation Revealed in Six Days (London: Marshall, Morgan and Scott, 1948).
5. Tas notiks, kad Izraēls pieņems Jauno Derību; tā kā neebreji to jau ir pieņēmuši šodien, šie vārdi attiecas arī uz viņiem (Rom.9:25).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |