CETURTĀ NODAĻA: NEŠĶĪSTIE GARI

4-1 Velns, Sātans un nešķīstie gari

Iepriekšējās nodaļās mēs noskaidrojām, ka Velns vai Sātans nav kāda atsevišķa būtne vai nezvērs, bet gan tās iekšējās grēcīgās noslieces, kas piemīt cilvēka dabai. Ja mēs pieļaujam, ka nav tādas būtnes, tad no tā izriet, ka nav arī nešķīsto garu, kurus pieņemts uzskatīt par Velna kalpiem. Daudzi cilvēki domā, ka Dievs dod mums visas labās lietas dzīvē un Velns ar saviem gariem nes mums visas sliktās lietas un atņem to labo, ko Dievs mums dod. Bet pirms mēs ķeramies pie nešķīsto garu tēmas, atkārtosim dažus no Bībeles pamatprincipiem, kurus mēs jau apskatījām agrāk.

Bībele nepārprotami māca, ka Dievs ir visa spēka un varas avots, ka Viņš ir atbildīgs kā par labām, tā arī par sliktām lietām mūsu dzīvēs:
„Es kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu, Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes.45:7);
„Briesmas nāca no Tā Kunga un ir aizsniegušās līdz Jeruzālemes vārtiem” (Mihas 1:12);
„Ja pilsētā pūš tauri, vai ļaudis tad lai nesabītos? Vai var gadīties pilsētā kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt?” (Am.3:6).

Tādēļ, kad mūs piemeklē nelaimes, mums tās jāuztver kā Dieva sūtīts pārbaudījums, nevis jāvaino Velnu un viņa garus. Ījabs bija cilvēks, kas zaudēja daudzas lietas, ar kurām Dievs bija viņu svētījis, taču viņš neteica: ‘Šie nešķīsteņi ir atņēmuši man visu, ko Dievs bija devis’. Bet lūk, ko viņš teica:
„Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” (Ījaba 1:21);
„Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” (Ījaba 2:10).

Kad mēs beidzot nonākam līdz atziņai, ka visas lietas nāk no Dieva, tad, kad mūs piemeklē nelaime, mēs varam griezties pie Dieva ar lūgšanu pēc palīdzības; un, ja Viņš mūs neuzklausa, mēs varam būt droši, ka Dievs to devis mūsu garīgajai pilnveidošanai, kas galu galā nāks mums par labu:
„Mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš (nevis nešķīstie gari) pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. – Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni” (Ebr.12:5-8).

Dievs: visas varas avots
Dievs ir visas varas avots: „Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav (ebreju vārda ‘dievs’ nozīme būtībā ir ‘vara’)” (Jes.45:5);
„Vai ir bez Manis vēl cits Dievs? Nē, nav nevienas citas klints, Es nezinu nevienas!”, Dievs saka (Jes.44:8);
„Tas Kungs ir Dievs, cita nav, vienīgi Viņš” (5.Moz.4:35).
Tādi panti Bībelē sastopami atkal un atkal. Jo Dievs ir visas varas avots un vienīgais Dievs. Tādēļ Viņš ir dusmīgs Dievs, ko Viņš mēdz mums atgādināt (piem., 2.Moz.20:5; 5.Moz.4:24).

Dievs kļūst dusmīgs, kad Viņa tauta sāk ticēt citiem dieviem, kad viņi saka Viņam, ‘Tu esi varens Dievs, liels Dievs, bet es ticu, ka ir arī citi dievi bez Tevis, pat ja viņi nav tik vareni kā Tu’. Tādēļ mēs nevaram ticēt ļauno garu vai Velna pastāvēšanai līdz ar mūsu patieso Dievu. Tā ir vienkārši Izraēla pielaistā kļūda. Liela daļa Vecās Derības pantu parāda, kā Izraēls sadusmoja Dievu ar ticību citiem dieviem līdz ar Viņu. No Bībeles mēs varam izdarīt secinājumu, ka „ļaunie gari”, kuriem ļaudis tic šodien, ir tie paši viltus dievi, kuriem ticēja Izraēls.
Uz Bībeli balstītā kristietība atšķiras no pārējām reliģijām ar to, ka tā nepiedāvā kādu ļauno garu mācību. Daudzi neiedvestie reliģiskie raksti sīki apraksta, kādi ir viņu reliģijas uzskati par ļaunajiem gariem un eņģeļiem, ka pastāv labo un slikto garu hierarhija un tml. Bībele par to zīmīgi klusē. Ja šie tradicionālie uzskati nāktu no Bībeles, kāpēc tad tur tāda mācība nav atrodama? Kāpēc Bībelē nav neviena panta, kas pateiktu, kas tie gari tādi ir? Bībelē nav arī neviena acu liecinieka, kas būtu saticis ļaunos garus. Uz to ir norādījuši neskaitāmi autori (1). Bībele atsaucas uz gariem tāpat kā tā atsaucas uz tajā laikā izplatītajiem uzskatiem par, piemēram, Baalu; bet tāda atsauce pati par sevi nepierāda, ka Bībele atbalstītu šos tajā laikā pastāvošos uzskatus. Kā tajā laikā, tā arī šodien ir liels daudzums ļauno garu teoloģiju, tāpat kā ir bagātīgs klāsts kultūru un reliģiju: atliek tikai izvēlēties, kuru mēs uzskatām par pareizo.     

Pastāv uzskats, ka ļauno garu jēdziena izcelsme saistāma ar to, ka Tuvo austrumu tautas laikā ap pirmo gadsimtu nespēja pieļaut domu, ka dievi varētu nepastarpināti iespaidot cilvēku dzīves – tos uztvēra kā pārāk augstus esam, lai tie nodarbotos ar cilvēku ikdienas lietām. Šis uzskats caurstrāvoja Plutarha darbus par ļaunajiem gariem (2). Tiek atzīmēts arī, ka „doma, ka ļaunie gari ir vainojami visās morāla un fiziska rakstura ļaunestībās, dziļi iespiedās jūdu reliģiskajā domāšanā laikā, kas sekoja Bābeles gūstam, kas liecina par irāņu domāšanas veida iespaidu uz jūdaismu 5.un 4.gadsimtos pirms Kristus” (3). Visa šī premise ir krasā pretrunā ar vienu patieso Dievu, kā Viņš mums atklājas Bībelē – kas redz ne tikai tuvumā, bet arī tālumā (Jer.23:23), ir allaž aktīvs visos cilvēku ikdienas dzīves sīkumos. Plutarha uzskati par ļaunajiem gariem acīmredzot pamatojās Platona maldīgajos uzskatos par ‘nemirstīgajām dvēselēm’ – par gariem tika uzskatīta kāda šo nemirstīgo dvēseļu forma. Šeit redzam garu problēmas nopietnību – jo būtiska ir Bībeles mācība par cilvēces mirstīgumu un it īpaši par „dvēseles” mirstīgumu. Bībeles cerība ir vērsta uz ķermeņa augšāmcelšanos Mesijas galīgajā atnākšanā godībā, lai nodibinātu Dieva Valstību virs zemes. Viena  maldīga ideja tik viegli noved pie otras. Pirms Bībeles liecību izskatīšanas mūsu secinājumu īss kopsavilkums: Kungs Jēzus izšķīra šo jautājumu taktiski un izveicīgi, tāpat kā Vecās Derības pravieši rīkojās ar maldīgajiem uzskatiem par drakoniem un monstriem kas it kā esot pazemē, jūrā, gaisā un tml. Kunga nostāja bija rādīt, ka vienīgā reālā vara virs zemes ir Dievs un nav neviena un nekā cita. Un pat ja tauta gribēja turēties pie savas kultūras māņticībām par gariem, tai bija jāatzīst, ka Dieva vara ir nesalīdzināmi lielāka… ka cilvēku dzīvē šiem māņu tēliem nav praktiskas varas un nozīmes. Mūsu dzīves līdz pēdējam sīkumam ir Dieva, „uzticīgā Radītāja” (1.Pēt.4:19), un neviena cita, rokās.

Piezīmes

(1) Andrew Perry, Demons, Magic and Medicine  (Sutton, UK: Willow, 1999); H.C. Kee, Medicine, Miracle and Magic (Cambridge: C.U.P., 1986).

(2) See the Introduction to Plutarch: Selected Essays and Dialogues ed. D. Russell (Oxford: O.U.P., 1993); and J. Black and A. Green, eds., Gods, Demons and Symbols of Ancient Mesopotamia (London: The British Museum Press, 1992).

(3) Geza Vermes, Jesus the Jew (London: S.C.M., 1993), p.61.          

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |