TREŠĀ NODAĻA
DAŽI PRAKTISKI SECINĀJUMI

3-1 Daži praktiski secinājumi

Cīņa par prātiem, neuzveļot vainu citiem
Mēs tagad uz laiku atslēgsimies no teoloģijas, lai palūkotos, kurp tas viss mūs ved dzīvē. Mēs runājām par vēsturi, idejām, teoloģiju, Bībeles interpretācijām. Taču ja mēs to visu atstājam vienīgi ideju līmenī, kaut kur smadzeņu ķīmijas dziļumos, mēs esam palaiduši garām būtiskāko. Šīm ‘idejām’ ir jāatstāj iespaids uz mūsu personībām. Ar to es gribu teikt, ka Bībeles lasīšanai, vai kādu grāmatu par Bībeles tēmām lasīšanai, braucot uz darbu vai pirms gulētiešanas ir jānogulsnējas mūsu dvēselē, sirdī. Tai ir  jāveido mūsu pasaules uzskati, liekot mums atslēgties no mūsu sīkajām ikdienas rūpēm un aizdomāties par visbūtiskākajiem cilvēces pastāvēšanas jautājumiem uz šīs vienreizēji skaistās planētas. Ja mēs pareizi izpratīsim visus šos jautājumus, tad mūsu pārdomu rezultāts gala beigās būs mīlestība un pazemīga kalpošana Dievam. Un tagad mums būtu jāapdomā, kāda ir šo ideju tīri praktiska nozīme mūsu dzīvē. Es lūdzu jūs ļoti nopietni uztvert šīs pārdomas, jo es esmu pārliecināts, ka tīri akadēmiska Dieva vārda studēšana, kas neatstāj iespaidu uz praktisko dzīvi, ir pat bīstama. Neskatoties uz to, ka viņš ir Romas katoļu baznīcas mācītājs, Raimundo Panikkars ir to ļoti trāpīgi formulējis: „Ja prāta darbība atdalās no dzīves, tā kļūst ne tikai neauglīga un atsvešinoša, bet arī kaitīga un pat noziedzīga [jo]… Es esmu pārliecināts, ka mēs dzīvojam kritiskā laika posmā, kas nepieļauj mums izklaidēties izklaidēšanās dēļ” (1).  

Parasti uzskata, ka ‘Sātans’ cenšas atturēt cilvēkus no taisnprātīgas rīcības un izmanto ikkatru iespēju, lai kārdinātu cilvēkus, bet viņš ir apturams ar garīgumu un Rakstu vārdiem. Ja Sātans būtu dzīva būtne, tad tieši kāpēc un kā šī būtne būtu apturama ar garīgumu? Tieši kāpēc šī šķietami varenā būtne  būtu aizbaidāma ar garīgumu un iedrošināma ar garīguma un tikumības trūkumu? Man nav apmierinošas atbildes uz šiem jautājumiem. Ja mēs vienkārši teiktu: ‘Tāds nu viņš ir’, tas tikai liktu mums uzdot nākamo jautājumu – kāpēc viņš tāds ir? Kā viņš tāds kļuvis? Ef.4:27 teikts, ka dusmas un nespēja piedot dod vietu velnam; 1.Tim.5:14 brīdina, ja jaunākās atraitnes neapprecas, tās paver ceļu Sātana rīcībai. Kad mums saka: „Stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēkaba 4:7), diez vai mēs iztēlojamies cīņu ar burtisku zvēru, kurš bēg no mums, kad mēs stājamies tam pretim. Kad sākam izprast šo vārdu nozīmi, kas ar tiem domāts mūsu ikdienas dzīvē, tad kļūst skaidrs, ka Jēkabs runā par nepieciešamību pretoties grēkam mūsu apziņā un šis pretošanās process liks kārdinājumam atkāpties.

Šie panti kļūst daudz skaidrāki, kad mēs beidzot nonākam pie secinājuma, ka mūsu patiesais pretinieks / Sātans ir mūsu pašu vājās apziņas radītie kārdinājumi.  Mēs apzināmies, ka dusmas un cietsirdība noved pie grēka. Nav grūti iedomāties, kā pirmā gadsimta neprecētās jaunās atraitnes varētu padoties dažādiem kārdinājumiem. Taču tie visi būtu radušies viņu iekšējā apziņas stāvokļa rezultātā [kā piem., seksuālā neapmierinātība, neapmierinātība ar sociālo stāvokli sabiedrībā, ekonomiskās grūtības, bērnu trūkums un tml.]. Neprecētas jaunas atraitnes stāvoklis viņas apziņā varēja izsaukt visdažādākos kārdinājumus.

Tas, ka Kungs Jēzus patiesi uzvarēja Velnu, nozīmē, ka arī mēs gala beigās, cīnoties ar grēku, to noteikti uzvarēsim. Ja mēs to aptveram, mēs ikdienā cīnīsimies, lai valdītu pār mūsu prātu, centīsimies to pildīt ar Dieva vārdu, ar neuzticību uztversim mūsu motīvus, pārbaudot sevi, paturot prātā cilvēces dabīgo noslieci uz grēku. Mēs neuztversim citu cilvēku vājības kā vērstas personīgi pret mums; mēs redzēsim tajās viņu iekšējo ‘sātanu’. Ticība Velnam ir tik izplatīta tāpēc, ka tā noņem no mums atbildību par cīņu ar mūsu iekšējām dabiskajām tieksmēm un domām. Taču, ja mēs arī neticam Velna kā atsevišķas būtnes pastāvēšanai, mēs varam domās radīt kaut ko līdzīgu ārējam Velnam, piemēram, TV vai katolicisma veidolā, un visus savus garīgos pūliņus pievērst šo lietu apkarošanai, tā vietā lai cīnītos ar savu iekšējo pretinieku. Nepienācīgs pašu grēcīguma un nepieciešamības pēc šķīstīšanās un pašattīstības, ar no tā izrietošo pazemību, novērtējums ļoti viegli noved pie koncentrēšanās uz kādu ārēju pretinieku (2). Tikai tad kad mēs līdz galam izprotam ‘Velna’ būtību, mēs varam konkrēti vērsties pret to. Albera Kamī romāna „Dumpinieks” tēma ir, ka „cilvēks nekad nav tik varens kā saceļoties pret kaut ko, kad viņš pilnībā nododas cīņai pret netaisnu varu un ir gatavs ziedot savu paša dzīvību, lai atbrīvotu apspiestos”. Reiz mēs esam skaidri noteikuši, kas ir mūsu ienaidnieks, mēs varam pacelties līdz tādiem pat ziedošanās augstumiem. Cilvēks patiesi nekad nav tik varens kā brīdī, kad viņš ir gatavs sacelties pret savu ienaidnieku un ziedot savu dzīvi šim gala mērķim.

Mums nevajadzētu vainot mūsu dabu par mūsu vājībām tā, kā to dara ortodoksālie kristieši, vainojot ārēju Velnu. Mums ir pazemībā jānoliec galva par katru pastrādāto grēku un nepadarīto taisno darbu. Tikai tā mēs spēsim novērtēt mums parādīto žēlastību un rast stimulu pazemīgai kalpošanai, kā arī patiesai un sirsnīgai Dieva slavēšanas vēlmei dziļā un izjustā pazemībā. Doroteja Sejersa pareizi atzīmē: „Cilvēka psiholoģiskā uzbūve valda pār viņu, bet tikai tādā pašā veidā kā mākslinieka materiāls valda pār mākslinieku”. Mēs patiesi esam spējīgi valdīt pār sevi; nevar būt, ka Dievs dusmotos uz mums tikai tāpēc, ka mēs esam cilvēki. Nevar būt, ka mūsu daba liktu mums grēkot un mēs tam nevarētu pretoties. Ja tas tā būtu, tad Dieva dusmas vērstos pret Viņa nevainojamo Dēlu, kuram bija tieši tāda pati daba kā mums. Kungam bija mūsu daba, bet Viņš negrēkoja un šajā ziņā Viņš ir mūsu piemērs, mūsu ceļa zvaigzne. Mums vajadzētu  uzdot sev jautājumu, ko Jēzus darītu vienā vai otrā situācijā, atceroties, ka Jēzus, kas kārdināts tāpat kā mēs, spēja uzveikt Sevī velnu krustā, neskatoties uz to, ka Viņam bija mūsu daba. Ļaudis nereti mēdz atkārtot „Es esmu grēcinieks”, „nonākt debesīs”, „Sātans” un tml., neaizdomājoties par šo vārdu patieso nozīmi. Un mēs nereti darām tieši tāpat, mēs runājam par ‘grēku’, būtībā neapzinoties, kā tas ir jāsaprot un kā pret to jāizturas.      

Šveiciešu psihiatrs Pols Terners ir uzrakstījis spīdošu pēc savas iedziļināšanās cilvēka psihē darbu ar nosaukumu „Vardarbības impērija” (3). Viņa bagātīgā psihiatra darba pieredze, pētot dažādu neirožu rašanās iemeslus, ļāva viņam saskatīt to milzīgo cīņu, kas norisinās katrā cilvēkā starp pareizo un nepareizo, labu un ļaunu, kārdinājumu un pretošanos kārdinājumam. Šī cīņa norisinās ik brīdi, visniecīgākās izvēles dēļ – piemēram, vai izrādīt acumirklīgu nepatiku pret kādu cilvēku, vai saniknoties līdz agresijas izrādīšanai, tāpēc ka jūtam kādu smejamies par mums restorānā un tml. Vairums cilvēku virs zemes nepiekritīs tiem reliģiskiem / teoloģiskiem secinājumiem, pie kuriem mēs esam nonākuši – ka Velns nav ne ‘kritušais eņģelis’, nedz arī kāda pārcilvēciska būtne, bet gan mūsu pašu iekšējie kārdinājumi, kas cīnās mūsos, Pētera vārdiem sakot, kā rēcošs lauva. Taču dzīvē cilvēka psihes analīze atklāj, ka ‘vardarbība mūsos’, vai mēs to vēlamies saskatīt vai ne, ir ne tikai reāla, bet pat būtiska mūsu ikbrīža garīgās pieredzes sastāvdaļa. Pie tiem pašiem secinājumiem kā Terners, nonācis arī franču sociologs Klods Levī-Strauss savā klasiskajā darbā „Mežonīgais prāts” , kura virsraksts jau runā pats par sevi (4). Ar to es gribu teikt, ka mūsu Bībelē balstītos secinājumus apstiprina psihoterapija un cilvēku psihes pētījumi. Tos apstiprina pati dzīve, pat ja cilvēki negrib pieņemt mūsu Bībelē balstītos secinājumus, nevēloties atteikties no tradicionālajiem ticējumiem, ka problēma nav vis mūsos, bet gan ārpus mums esoša pārcilvēciska ‘Velna’ šķietami pastrādātajā vardarbībā. Un šeit mācība pieņem tīri praktisku nozīmi – jo ja mēs patiesi saprotam un ticam, ka Jēzū ‘Velns’ un viņa vara ir iznīcināti; ja mēs bijībā uzlūkojam brīnumaino krustu, kurā Velna varai bija darīts gals Kunga Jēzus cēlajā prātā, kad Viņš karājās krustā, un saprotam ka šī uzvara ir arī mūsu uzvara, to uzvara, kas ir Viņā… tad atklājas, ka galvenajam daudzo neirožu un disfunkciju cēlonim nav vairs varas pār mums. Jo mēs, kas esam padevušies un padodamies kārdinājumam, kas pārāk bieži pakļaujamies vardarbībai, kas ir mūsos, kas brīžiem zaudējam šai cīņā, esam paglābti no sakāves žēlastībā un piedošanā, jo žēlastības Dievs piedēvē mums Kristus taisnību. Kungs Jēzus bija tas, kurš ik brīdi pārvarēja sevī esošo ‘vardarbību’, kas it īpaši uzsvērti izpaužas cīņā ar iekšējo ‘vardarbību’ tuksneša pārbaudījuma laikā un krustā. Un Dievs Savā žēlastībā pieņem mūs Viņā. Nav brīnums, ka lai to sasniegtu, Viņam bija jābūt cilvēka dabai, lai Viņā būtu šī iekšējā ‘vardarbība’, kas bija jāpārvar. Tā, pēc manām domām, viena Bībeles aspekta pareiza izpratne ved pie otra aspekta pareizas izpratnes, kļūstot par pamatu praktiskai dzīves pārveidošanai. Tā izpaužas Dieva darba nesalīdzināmais, nepārspējamais skaistums Viņa cilvēces glābšanas lietā.

Saruna ar sevi
Pareiza sātana izpratne liek mums vairāk ieklausīties sevī, uzmanīgāk tvert mūsu pašu domu gājumu, saprotot, cik liela nozīme ir mūsu pašu personībai un raksturam. Tā vietā lai baiļotos no kāda ārēja velna uzbrukuma, mēs visu uzmanību pievēršam paškontrolei un mūsu garīguma pilnveidošanai. Jo mums ir jābūt dzīvā personīgā saskarsmē ar Tēvu un Dēlu, atsaucoties tiem abiem pilnīgi unikālā veidā. Jo ir tik daudz atsaukšanās veidu Jēzum, cik ir cilvēku pirkstu nospiedumu. Un tieši šī dziļi personiskā atsaukšanās izpaliek, ja mēs esam tikai vērotāji no malas kādai kosmiskai cīņai debesīs.

Jāsaka, ka bibliskais velns attiecas uz mūsu sarunu ar sevi, kas ir tiešā pretrunā ar domu par ārējas Velna būtnes pastāvēšanu. Jēzus līdzībā par bagātnieku, kurš sprieda pie sevis un teica savai dvēselei, ka viņam ir tik daudz bagātības, ka jāceļ lielāki šķūņi, uzsver, cik liela nozīme ir sarunai ar sevi (Lk.12:17-19). Ja mēs saprotam, ka mūsu saruna ar sevi ir potenciāli mūsu lielākais pretinieks [‘Sātans’], tad mēs radīsim sevī spēku meklēt patiesu garīgumu, pakļaujot visas savas domas Kristus gribai. Pāvilaprāt, ne visas domas ir paklausīgas Dieva gribai, un tā arī ir bibliskā ‘velna’ būtība.     

5.Moz.15:9 Mozus brīdina Izraēlu: „Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības un ka tu nespriestu: septītais gads – atlaides gads ir tuvu.” Nespried pie sevis, ka nedosi brālim aizdevumu, zinādams, ka atlaides gadā tev tas būs jāatlaiž. Šeit mēs redzam Vecajā Derībā Jaunās Derības ‘Velna’ līdzinieku. Mēs spējam valdīt pār saviem spriedumiem, mums tikai jāapzinās, ka tāda saruna manī notiek. Būtībā Mozus brīdina, ka mums jāieklausās mūsu sirds viltībās, kas saka priekšā par atlaides gada tuvošanos, kam var sekot necienīga rīcība.

Pareizi izprotot ‘Velna’ būtību, mēs pilnībā apzināsimies mūsu iekšējās sarunas ar sevi realitāti un varu pār mums. Ps.36:1 brīdina: „Grēks čukst bezdievīgajam viņa sirdī”. Kaina ceļš ir zaimot visu, ko viņš nesaprata (Jūdas 10,11). Viņš nesaprata un negribēja saprast upurēšanas principu būtību un, zaimojot savu brāli un Dieva pavēles, viņš kļuva par bibliskā Velna bērnu – jo viņš nesaprata.

Mūsu saruna pašiem ar sevi, mūsu spriestspēja faktiski nosaka mūsu savstarpējās attiecības. Ja mūsu sarunās pašam ar sevi ir izveidojies ne visai labvēlīgs priekšstats par kādu cilvēku, taču mēs runājam un izturamies labi pret viņu, agri vai vēlu mūsu patiesās domas liks sevi manīt. Es atceros, cik lielu iespaidu uz mani atstāja viena Sorena Kierkegarda frāze, kas bija tik skaudri patiesa un īsi un skaidri izteikta: „Neapzinātas attiecības ir daudz spēcīgākas par apzinātām”. Tas visu izsaka. Ko tu pats sev saki par savu sievu, kā tu savā prātā analizē bērna rīcību… tam visam ir daudz lielāks svars par vārdos izteikto un ārējo attieksmi, kuru tu demonstrē. Diemžēl šai pasaulē par svarīgu uzskata to, kā  tu izsakies; tā ir bēgšana no savas patiesās esības svarīguma izpratnes. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc saruna pašam ar sevi ir tik izšķiroša mūsu dzīvē un mūsu garīgajā attīstībā. Un tas viss izriet no pareizas sātana kā mūsu iekšējā pretinieka izpratnes. Sātans ir mūsu grēcīgās domas un nevis kāds čalis, kas izkritis no 99.stāva loga Ēdenes dārzā.  

Raksti atzīst mūsu iekšējo cīņu psiholoģisko spraigumu. Tā, 2.Moz.23:5 teikts: „Ja tu redzi sava ienaidnieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to, bet palīdzi tam to pacelt”. Šis dievišķais likums paredzēja, ka šāds gadījums izraisīs iekšēju kārdinājumu ‘atstāt’ to guļam, taču, nē – „palīdzi tam to pacelt”. Pat ebreju bibliskās valodas uzbūve dod norādījumu uz to, kā Dievs vēlas, lai tiktu uztvertas lietas. Bibliskajā ebreju valodā nav atsevišķa vārda ar nozīmi ‘domāt’, tā vietā ir ‘spriest savā sirdī’. Un dažreiz šo vārdu nepareizi tulko kā ‘teikt’ (piem., 1.Sam 16:6 – latv. Bībele dod pareizo tulkojumu: ‘domāt’). Tas palīdz izprast bieži atkārtoto mācību par to, ka Dievs uzskata cilvēku domas kā izteiktu vārdu vai rīcību. Bet ar to es gribu uzsvērt, ka ebreju Bībele pastāvīgi pievērš uzmanību mūsu iekšējiem spriešanas, domāšanas procesiem – jo tajos ir īstenais ‘Sātans’, īstenais patiesa garīguma ienaidnieks.

Grēka lomas mazināšana
Cilvēka rakstura vispāratzīta iezīme ir nereti ‘projicēt’ noteiktas attieksmes un rīcības, kas tos nomāc, uz citiem. Man šķiet, ka sātana jēdzienu var minēt kā šādas attieksmes klasisku piemēru. Mēs apkopojam visus Dieva personības aspektus, kuri mums nav saprotami – no kuriem tas, ka Viņš ienes ļaunumu mūsu dzīvēs, nav mazākais; un mēs ņemam arī mūsu pašu personības iezīmes, kuras mūs neapmierina, mūsu grēkus, mūsu neglītumus… un projicējam tos uz būtni vārdā Sātans. Tas viss ne tikai mazina mūsu pašu grēku; tas ir mēģinājums radīt ‘Dievu’ pēc mūsu līdzības; tādu, kādam tam būtu jābūt pēc mūsu domām. Tā ir Dieva zaimošana, tas Viņu pazemo un atspoguļo mūsu nespēju pieņemt to, ka mēs neesam dievi, ka mēs esam grēcinieki, ka mums ir jāstrādā pie sevis pilnveidošanas nevis jānovirza mūsu vājības kaut kur tālāk, projicējot tās uz kādu citu.      

Attiecībās ar pilnīgo Dievu mūs, grēcīgās cilvēku būtnes, pārņem nepārvarama tieksme attaisnot, loģiski pamatot un mazināt mūsu grēkus. Tieši tā jau arī ir bibliskā ‘Sātana’ būtība, sātana kā Dieva apmelotāja, Viņa ‘zaimotāja’ mūsu apziņas dzelmēs, mūsu pašuztverē. Brīža karstumā mēs it bieži attaisnojam grēku, tikai daudz vēlāk nonākot pie atziņas, cik viegli mēs esam ļāvusies pašapmānam. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Dievu par meli (1.Jņ.1:10). Ja mēs Viņam neticam, mēs tāpat „darām Viņu par meli”, mēs zaimojam vai nepatiesi apsūdzam Viņu (1.Jņ.5:10). Šie vārdi var likt mums nepatikā novērsties. Bet tā tas patiesi ir – noliegt mūsu grēcīgumu, neticēt tam, ko Dievs par to saka, nozīmē zaimot Dievu. Mēs to darām ne tikai savā prātā, savā uztverē un atziņā. Daudz formālāk un racionālāk mēs to darām, cenšoties sagrozīt Bībeles mācību, lai kaut kādā veidā mazinātu grēka nozīmi. Un tieši tas ir noticis, nemitīgi attīstoties cilvēku domai par grēku un Sātanu. Es negribu teikt, ka Dievs vēlas, lai mēs justos kā nožēlojami grēcinieki, kas pastāvīgi izraisa Dieva dusmību; pozitīvā nozīmē mūsu grēcīguma apzināšanās izsauc prieku un apbrīnu par Dieva lielo žēlastību, kā arī spēka pieplūdumu Dieva kalpošanas darbā ar mīlestību priekos un bēdās, kuru daudzi kristieši privātās sarunās atzīstas nejūtam.     

Ādama un Ievas grēka mazināšana
Ņemsim Bībeles pierakstus par Ādama un Ievas grēku. Ebreju apokrifiskai Ēnoha grāmatai ir bijusi liela loma nepareizā uzskata par Sātana kā par atsevišķu būtni nostiprināšanā. Šī grāmata noveļ cilvēces vainu uz sātanisku būtni vārdā Azazels: „Visu zemi samaitāja Azazela darbu mācība: viņam jāpiedēvē visi grēkii” (1. Ēnoha  9:6; 10:8). Atšķirība starp šo un Bībeles pierakstu nešķiet pārāk liela, taču tā ir ļoti nozīmīga. 1.Moz.6:11 teikts, ka zeme bija samaitāta Dieva priekšā cilvēku varas darbu dēļ. Bībeles pieraksti necenšas novelt vainu uz kādu citu būtni – cilvēce tika sodīta savu grēku dēļ. Jebkurā gadījumā no Dieva puses nebūtu ētiski sodīt cilvēkus kāda Azazela grēku dēļ.  

Kristiešu dogma laika gaitā pamazām sāka dot citu skaidrojumu pierakstiem par Ādamu un Ievu, sākotnēji ebreju uzskatu iespaidā, ka patiesais ļaundaris ir Velns, kas domājams izlietoja čūsku, vai pārvērtās par čūsku, lai piemānītu Ievu; un to var vērst par labu, ar gavilēm sveicot Kristus cīņu Debesīs ar šo briesmoni ‘Velnu’. Taču, kā mēs jau vairākkārt esam uzsvēruši, Bībele runā par čūsku kā par čūsku, vienu no „lauku zvēriem”, ko Dievs Tas Kungs bija radījis (1.Moz.3:1). Radīšanas grāmatas pierakstos nav sastopamas domas par Sātanu, Luciferu, kritušiem eņģeļiem vai sacelšanos Debesīs. Problēma ir tajā, ka viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un tādējādi nāves lāsts ir nācis pār mums visiem, jo mēs visi esam līdzīgi grēkojuši (Rom.5:12). Nils Forsits parāda, kā Miltons „Zaudētajā paradīzē” mazina Ievas grēku. Sātana pārspēka klātbūtne it kā mazinot viņas grēkā krišanu. Un Miltona tēlojumā Ievu iekārdināja Velna izteiktā doma, ka viņa varētu kļūt par dievieti: „9.grāmatā Velns apelē pie Ievas vēlmes līdzināties dievietei, pacelties augstāk par viņai nosprausto likteni un [Miltons] ignorē kristiešu epikā doto viņas nodarītā būtību kā vienkāršu nepaklausību” (5). Būtībā, Ādama un Ievas vietā mēs būtu izdarījuši to pašu nepareizo izvēli, kā mēs arī rīkojamies ikdienā. Tādēļ Raksti vienmēr atsaucas uz Ādama grēku kā tās pieredzes pirmtēlu, kuru mēs atkārtojam, kad vien mēs grēkojam. Ādams ir jebkurš no mums, katrā no mums no jauna atkārtojas viņa grēkā krišana un pestīšana no žēlastības; tas atspoguļojas arī ebreju valodā, kur ‘cilvēks’ un ‘cilvēce’ ir adam. Kādā privātā sarunā mans analītiskais draugs Alans Faulers reiz teica, ka Ādams Rakstos ir mūsu (cilvēku) pārstāvis un Kungs Jēzus ir Dieva pārstāvis mūsu priekšā.

To, ka Ādams ir jebkurš no mums pauž katra Rakstu lappuse. Tā Izebele mudina Ahabu grēkā krišanai tiem pašiem vārdiem kā Ādama un Ievas kārdināšana aprakstīta Bībelē; Izraēla „kā Ādams ir pārkāpuši derību” (Hoz.6:7). Jānis runā par „miesas kārību, acu kārību un dzīves lepnību” kā mūsu kārdinājumiem (1.Jņ.2:16), atsaucoties uz tām pašām lietām, kas bija par kārdinājumu Ādamam un Ievai Ēdenē. Pāvils nojauta, ka tāpat kā čūska piekrāpa Ievu ar savu viltību, tā arī Korintas kristiešu prātus sajauca maldīgi uzskati (2.Kor.11:3 = 1.Moz.3:13). Grēcinieks izvēlas vai pieņem „viltnieku valodu” (Ījaba 15:5 – tas pats vārds lietots 1.Moz.3:1). Bieži atkārtotais bauslis: „Tev nebūs iekārot” (2.Moz.20:17 un citur) satur to pašu vārdu, kas tulkots kā ‘kārība’, un 1.Moz.3:6  runā par augli, kas Ievai likās „iekārojams”, un Izraēlam tik „mīļi” nepareizie augļi (Jes.1:29). Šie piemēri [un līdzīgi tiem ir atrodami gandrīz katrā Bībeles nodaļā] parāda, ka cilvēku grēks būtībā ir Ādama un Ievas grēka atkārtojums. Un uzsvars tiek likts uz to, ka mums ir jāceļas augstāk pār tiem, ka mums nav jālīdzinās viņiem. Taču šo aicinājumu personīgi cīnīties pašam ar sevi, lai pārvarētu grēku, klusina un nepareizā gultnē novirza uzsvars uz šķietamo Velnu, kas Ievu kārdina, noveļot vainu uz to un līdz ar to mazinot mūsu lomu grēka pārvarēšanā mūsos. Un tā mēs redzam, ka šie skaļie Velna pulgotāji pilnīgi ‘nesaprot’ to, cik svarīga ir paškontroles nepieciešamība un garīgums ikdienas dzīvē un katra cilvēka raksturā.  

Es nebūt neesmu pirmais no tiem, kas pievērsuši uzmanību tam, ka ticība Sātana pastāvēšanai mazina grēka nozīmi. C.F. Evansa vienā no vispazīstamākajiem komentāriem par Tēvreizi 20.gadsimtā kategoriski apgalvoja: „Tieši pseido-ticība kāda gara būtnei, kas daudzus gadus ir bijusi nekas vairāk kā komiska būtne, ticība, kas var mazināt grēka nozīmi… tieši kristiešu Evaņģēlijs… norāda garīgā ļaunuma kalngalu cilvēkā… radība, kas būtu caurcaurēm ļauna nav nekam līdzīga, jo kā tāda tā ir nelabojama un Dievam nebūtu nekāda iemesla ļaut tai pastāvēt, nu vienīgi ja Viņš nebūtu spējīgs tikt ar to galā” (6).

Jo mēs noliedzam
Lai palīdzētu saprast mūsu grēcīguma apjomu, atļaujiet man uzdot jautājumu tiem, kas tic Velna eksistencei: vai mēs grēkotu, vai arī vai mēs varētu grēkot, ja Velna nebūtu? Ja nē, tad mēs noteikti ciešam un tiekam netaisni sodīti par mūsu grēkiem? Un ja jā, tad cik lielā mērā Velns ir atbildīgs par mūsu grēkiem, kā tiek visnotaļ apgalvots, ja jau mēs tik un tā grēkotu? Saskaņā ar Bībeli, loģiku un dzīves īstenību, problēma ir un paliek mūsos un mēs vienkārši nevaram to uztiept kādam atsevišķi pastāvošam Velnam. Arī Jēzus uzvara un sasniegums bija Viņa dabīgās grēcīgās dabas apvaldīšanā, nekad negrēkojot, nekad neatsakoties no taisna darba darīšanas – un tādējādi paverot ceļu mūsu galējai uzvarai pār grēku ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet tādi cilvēki kā Origens iztēloja visu Kristus kalpošanu kā cīņu ar velnišķu būtni. Viņš atkārtoti identificēja nāvi ar Velnu, ignorējot atkārtoti paustu Bībeles mācību, ka mēs mirstam mūsu grēku dēļ, nevis kāda Velna dēļ. (Rom.5:12,21; 6:16,23; 7:13; 8:2; 1.Kor.15:56; Jēkaba 1:15). Tertulians mācīja, ka kristībās mums ir jānoliedz Sātans un [šķietami] grēcīgie eņģeļi: „Tie ir eņģeļi, kurus mēs kristībās noliedzam”. Bībelē nav neviena panta, kur kaut kas tāds būtu pieminēts – kristībās ir drīzāk jāatsakās un jānožēlo mūsu personīgie grēki.

Reliģiska rakstura viduslaiku lugās Sātans un nešķīstie gari tika iztēloti skatītājiem kā radības, par kurām skatītāji varēja smieties, apsmiet un priecāties par to krišanu no Kristus rokas. Taču tāda pieeja nenoveda līdz skatītājam apziņu, ka patiesā cīņa nav vis uz skatuves, vai kaut kur visumā – bet gan cilvēka sirdī. Un tad paceļas jautājums: Kāpēc psiholoģiskajā līmenī Dante un citi tīksminājās attēlojot Sātanu tik ārkārtīgi groteskā veidā? Es teiktu, ka viņi tā darīja, jo viņi apzinājās šausmīga un radikāla ļaunuma / grēka pastāvēšanu un dedzīgi novēla to no mums pašiem uz kādu citu, kas būtu ārpus mums. Ļaudis labprāt aplūkoja gleznas, skatījās lugas… jo tās kaut kā iedrošināja tos, ka grēks un ļaunums ir kaut kas ārēji pastāvošs. Nopietna un godīga pašpārbaude vispārliecinošāk atklāj, ka mēs vadāmies no vēlēšanās noliegt mūsu grēku nopietnību.      

Es ļoti ilgi nevarēju samierināties ar domu, ka grēks sakņojas vienīgi katra atsevišķa cilvēka sirdī. Es biju gatavs piebiedroties Džefrija Rasela paustajam uzskatam: „Tas ir pareizi, ka katrā no mums ir ļaunums, taču pat saliekot kopā lielus daudzumus individuālā ļaunuma, neviens nav spējīgs izskaidrot to, kas notika Osvencimā” (7). Tāpat kā jūs es redzēju pasaules ļaunumu un iesakņojušos grēku, un es intuitīvi jutu, ka ir jābūt vēl kaut kam, kas to izraisa. Kāpēc [līdz ar daudziem citiem] man radās tāds iespaids un kāpēc tas bija tik spēcīgs un tik intuitīvs? Tas bija tāpēc, ka es vienkārši nespēju uzlūkot to, ko Pāvils sauc par „grēka ārkārtīgo grēcīgumu” (Rom.7:13, angļu autorizētās Bībeles tulkojumā). Šajā nodaļā Pāvils runā par to, kā pat viņa dzīvē Dievam bija jāatklāj viņam grēka pārmērīgais grēcīgums. Šis process norisinās katrā no mums. Tā vietā lai domātu, ka grēks ir laiku pa laikam notiekošs kļūdains atgadījums, mēs sākam to patiesi saprast kā radikālu problēmu, kā to attēlo Bībele. Un tad mēs vairs nedarbojamies tai iespaidā, ka noteikti ir jābūt kādam grēka / ļaunuma avotam, kas inficē pasauli, taču nesakņojas cilvēcē. Augstāk minētais Osvencimas piemērs man ir īpaši nozīmīgs. Sešpadsmit gadus dzīvodams Austrumeiropā, es esmu četras reizes apmeklējis Osvencimu. Tikai ceturtā apmeklējuma laikā es sapratu, ka vairs nevaru piebiedroties Dž.Rasela uzskatam. Gluži vienkārši – mēs visi esam grēka pārņemti un šī iemesla pēc visā nopietnībā bīstami nepietiekami novērtējam grēka varu pār mums un to milzīgo ietekmi, kādu mūsu grēcīgā rīcība, domas un lēmumi var atstāt uz citiem. Mana intuitīvā vēlme atrast kādu lielāku ļaunuma avotu Holokausta izskaidrošanai ir tipiski cilvēcisks mēģinājums mazināt mūsu pašu grēkus, kā arī cilvēces un citu cilvēku grēkus. Tieši tāpēc iedziļināšanās grēka un lielā ļaunuma problēmās, kas ir šīs grāmatas mērķis, vienkārši nav populāra. Šķiet, ka pastāv uzskats, reiz šīs problēmas nav zinātniski risināmas, tad vispār nav vērts tās risināt. Taču pēc manām domām, tā ir tā pati psiholoģiski izskaidrojamā vēlēšanās novirzīt uzmanību no mums pašiem un no cilvēku grēcīguma apzināšanās svarīguma.’Velns’ paliek lielā kristietības daļā, kā arī vairumā sabiedrības un citu reliģiju, kā neizpētīts pieņēmums. Neizpētītu pieņēmumu klātbūtne mūsu dzīvē un sirdīs, kā arī sabiedrībā būtu jāuztver kā briesmu signāls. Kādēļ šai šķietami bezbailīgo skaidrojumu meklēšanas gadsimtā, vispārpieņemto paradigmu gāšanas gadsimtā, visa pārvērtēšanas, rūpīgu pētījumu, tradīciju atmešanas laikā… uzskats par Velnu tā arī paliek pieņēmuma statusā? Es domāju, ka šīs tradīcijas [jo tā ir tikai un vienīgi tradīcija] atmešana, lai dzīvotu pēc Bībeles noteiktajiem standartiem par Velnu, prasa pārāk daudz. Ir grūti pieņemt visas dzīves negācijas kā žēlastības Dieva pieļautas un pat uzsūtītas; ir tik pazemojoši apjaust, ka mēs esam vien mazi bērni, kuru laba un ļauna uzskati nesaskan pilnībā ar mūsu Tēva uzskatiem. Un ir nepieciešama visa mūsu dzīve, lai beidzot saprastu, ka mūsu dabiskās tieksmes un vēlmes patiesībā ir mūsu lielais Sātans / pretinieks. Ir viegli pierādāms, ka mūsu uzskati par to, kas ir ‘labs’ un ‘pareizs’ ir bieži maldīgi – padomājiet par visām tām reizēm, kad ticīgais lūdz Dievu par kaut ko, bet Dievs neuzklausa, un vēlāk viņš saprot, ka ir lūdzis to, ko nevajadzēja lūgt, un ir pateicīgs Dievam, ka Dievs nav viņu tobrīd uzklausījis. Ījaba lūgums Dievam pārgriezt viņa dzīvības pavedienu varētu kalpot kā piemērs no Bībeles (Ījaba 6:9).

Vispārpieņemtais uzskats par Velnu mazina arī Jēzus uzvaru pār grēku krustā. Tā nebija varonīga cilvēka cīņa ar pūķi Georgija Uzvarētāja garā. Mēs esam pestīti, jo Kungs Jēzus Savā prātā nonāvēja katru grēcīgu tieksmi un beidzot atdeva Savu dzīvi par mums, lai atsvabinātu mūs no grēka un nāves. Ebr.2:14 uzsvērts, ka tikai tāpēc, ka Jēzum bija tāpat kā mums asinis un miesa, Viņš varēja iznīcināt Velnu. Un tā bija Viņa nāve, kas iznīcināja Velnu. Šie Bībeles fakti neko neizsaka teoloģijai, kas apgalvo, ka Jēzus un Velns ir iesaistīti visuma konfliktā, līdz Jēzus uzvarēs un nonāvēs Velnu. Taču Ebr.2:14, kā arī visā Jaunajā Derībā teikts, ka grēku / Velnu iznīcināja Jēzus nāve krustā. Nebija nekādas cīņas uz dzīvību vai nāvi ar Velnu kā dzīvu būtni, līdz tas tika iznīcināts. Jēzus nāve bija tā, kas nogalināja Velnu. Tas nekādi nesaskan ar domu par kosmisku konfliktu starp Jēzu un Velnu. Tieši tāpēc, ka Jēzum bija mūsu daba, Velns tika iznīcināts – un tam, ka Viņam bija cilvēka daba nebūtu nekādas nozīmes, ja Jēzus būtu cīnījies ar burtiski dzīvu būtni.

Personību vērtība
Grēka nozīmes mazināšana, noveļot vainu par to uz dzīva Sātana personību, rezultātā mazina arī cilvēku pestīšanas brīnuma nozīmi. Dieva labvēlība ikkatram no mums neko daudz neizsaka, ja mūsu pestīšana patiesībā ir bijusi abstrakts darījums, kas noslēgts starp Dievu un Sātanu kaut kur visumā. Bībeles zīmētā aina ir daudz skaudrāka katram no mums – pestīšana bija viena cilvēka, Dieva Dēla Jēzus sasniegums, šeit uz zemes, krustā Jeruzalemes tuvumā. Viņš mira mīlestībā pret mums, lai mūsu grēki taptu piedoti, nevis lai samaksātu kādai visuma būtnei vārdā Sātans. Būtiskākie notikumi nerisinās kaut kur visumā, bet gan mūsu sirdīs, kurās trūkst atsaucības Dieva mīlestībai un labvēlībai.

Tāpat kā vispārpieņemtais uzskats par Sātanu mazina grēka nozīmi, tā tas mazina arī indivīda personības nozīmi. Mūsdienu pasaulē arvien lielākas cilvēku masas kļūst par radikāla ļaunuma upuriem – masveidīgas cilvēku iznīcināšanas, terorisma akti, kari un tml. Bet katras personas nāve izraisa daudzu dvēseļu nāvi to cīņā ar šī radikālā ļaunuma pieredzi. Solžeņicins raksta par to NKVD upuru bērnu nāvi, kuru sirdis neizturēja un arī par tiem, kas ieslēgušies sevī, knapi vilka dzīvību, ļaunuma pieredzes nomākti: „Kad mēs minam miljonus, kas gāja bojā nometnēs, mēs aizmirstam, ka to skaits ir daudzkārt jādubulto”.

Tas attiecas uz mums visiem. Mums visiem ir mīļi cilvēki, kas cieš no ļaunuma un to ciešanas daudzkārtīgi atbalsojas mūsu sirdīs. Mums trūkst vārdu, lai aprakstītu katra pieredzēto ļaunuma daudzumu. Man šķiet, ka mūsu mēģinājumi tikt ar to kaut kādā galā ir noveduši mūs pie mēģinājuma to visu abstrahēt, izsakot to metafiziski kā kosmisku konfliktu starp Dievu un Sātanu, atsakoties no domas par individuālu grēka un ļaunuma pieredzi. Tas viss mazina indivīda ciešanas un vērtību. Piemēram, mēs runājam par Holokaustā iznīcinātajiem 6 miljoniem ebreju. Taču šis skaitlis slēpj ļaunuma realitāti. Mēs varam iejusties viena ebreja ciešanās, bet ne miljonu ciešanās. Ortodoksālā Sātana ideja cenšas novest ļaunumu un grēku līdz abstraktam jēdzienam, kaut kur visumā, kaut kur prātā… un līdz ar to zūd Bībeles liktais uzsvars uz indivīdu. Mēs vairs pilnībā nenododamies bēdām līdz ar mūsu ciešanām pakļauto brāli, droši nenostājamies pret grēku mūsu pašu un citu dzīvēs… no mums prasītā piepūle ir par lielu un mēs nogrūžam to uz šo ērto pārcilvēciskā Sātana ideju.

Grēks – tas ir nopietni
Bibliskais sātana jēdziens liek mums saprast, ka mūsos ir pamatā tās pašas grēcīgās tieksmes, kas ir vissamaitātākajā izvarotājā vai sadistā. Dievbijība nenozīmē tikai atdalīšanos no grēcīgiem cilvēkiem; tā ir atteikšanās no grēcīgām kaislēm mūsu pašu sirdīs.  Solžeņicins vairāk par citiem ir pieredzējis un domājis par ļaunumu; un viņa slēdziens ir tieši tāds pats: „Ja tas būtu bijis tik viegli! Ja tikai… būtu nepieciešams atdalīt [ļaunos cilvēkus] no pārējiem un iznīcināt tos! Taču robežšķirtne starp labu un ļaunu iet caur katra cilvēka sirdi. Un kas ir gatavs iznīcināt kādu paša sirds daļu?” (8). Lai izprastu cilvēka postīšanas tendences avotus, Ēriks Froms ņēma talkā loģiku, socioloģiju, psiholoģiju un filosofiju; un viņš nonāca pie tiem pašiem slēdzieniem, pie kuriem mēs nonācām, studējot Bībeli un Solžeņicins no personīgās pieredzes. Arī viņš nonāca pie slēdziena, ka pārcilvēciskā Sātana uzskatam nav nekāda pamatojuma, ka ļaunums nāk no visas cilvēces dziļumiem, nevis no dažiem no mums: „Ļaunums ir dzīve, kas vēršas pati pret sevi… mūsu iekšējais pievilkšanās spēks tam, kas ir miris” (9). Froma slēdziens ir, ka tieši mūsu valdzinājumi un dzīves veids ir cilvēka ļaunuma avoti – un tas ir saskaņā ar biblisko atklāsmi. Pārcilvēciskajam Sātanam nav nekādas lomas nedz Bībeles skaidrojumos, nedz zinātniskajā pieejā, nedz dzīves pieredzes vērojumos. Tas viss liek mums saprast, ka risinājums nav tajā, lai mēs atdalītu labos no ļaunajiem cilvēkiem, vai iznīcinātu ļaunos karā  vai nāves spriedumos; risinājums ir sapratnē, ka pamatā tās pašas tendences, kas ir visļaunākajos cilvēkos, ir arī katrā no mums. Mums ir jāielūkojas sevī, lai saredzētu, ka katrā no mums mīt ir Hitlers, ir Staļins un tml. Der tikai ieskatīties Roberta Saimona grāmatā „Ļaunie dara to, par ko sapņo labie” – un nopietni un godprātīgi ielūkoties savā sirdī – un mēs redzēsim, ka mēs visi esam pakļauti tiem kārdinājumiem, kuriem padodas tie briesmīgie noziedznieki (10). Es zinu, ka dažiem no lasītājiem būs iebildumi pret to… bet es varu tikai lūgt jūs būt godīgiem pašiem pret sevi attiecībā uz tām domām un vēlmēm, kas dažbrīd ienāk mums prātā.       

Atbildība par rīcību
Sapratne, ka grēks nāk no mums, liek mums uzņemties daudz augstāku atbildību par mūsu pašu rīcību – kā arī māca mums prasīt lielāku atbildību no citiem par viņu rīcību. Mūsdienu pasaulē atbildība diemžēl ir arvien retāk sastopama īpašība. Mēs attaisnojam kā savu, tā arī citu cilvēku rīcību tik lielā mērā, ka patiesa nožēla, pazemība, prieka sajūta, piedzīvojot piedošanu, reāli un veiksmīgi pašpilnīgošanās centieni šķiet maz pazīstamas jūtas ļoti daudzu cilvēku dzīvēs šodien. Iekšēja grēka apziņa liks mums prasīt atbildību arī no citiem, nevis nostāties post moderniskā bezjūtīgā plecu paraustīšanas pozā, redzot citu cilvēku nepiedienīgu rīcību, un pasīvi attaisnojot to. Andrejs Grīlijs raksta: „Kāpēc dusmoties uz cilvēku par ļaunprātīgu rīcību, ja tu nedomā, ka viņš ir par to atbildīgs?” (11). Rolo Mejs bija vēl viens kristiešu psihologs, kas nonāca pie tiem pašiem slēdzieniem, pie kuriem mūs noveda Bībeles mācība: „Parastais personificētais [ļaunuma] vēsturiski lietotais nosaukums, proti, velns, nav pieņemams, jo tas izmet ļaunuma varu ārā no paša… Turklāt, man ir vienmēr licies, ka tā ir sabojāta un izvairīga ļaunuma izpratnes forma” (12). Tā tas patiesi arī ir – vispārpieņemtais velna jēdziens ir izvairīšanās no atbildības par mūsu grēkiem, lūkošanās kaut kur ārpusē tā vietā, lai ieskatītos sevī.     

Citu nomelnošana
Mūsu nodarbību laikā es esmu atzīmējis, ka cilvēkiem liekas pievilcīga doma par to, ka mēs, šeit uz zemes, kaut kādā veidā esam Dieva un Jēzus pusē, kas savukārt ir iesaistīti visuma mēroga konfliktā ar Velnu Debesīs. Un tas mums ļauj uzskatīt ikkatru uz zemes, kas ir pret mums, kā ,no Velna nākošu’ un tādēļ mēs esam tiesīgi tos apkarot un nomelnot, saucot tos par Sātana dzimumu. Viduslaiku raganu medību trakums aiznesa simtiem tūkstošiem nevainīgu cilvēku – tā bija sava veida psiholoģiska epidēmija, kas izplatījās sabiedrībā. Jebkurā nelaimē un slimībā cilvēki vainoja Sātanu un tādēļ jebkuru, kam kaut kas ir bijis pret cietēju, uzskatīja par ‘Sātana’ sūtītu. Šķielējošas vecenes, jebkurš, kas kaut kādā veidā atšķīrās no apkārtējā pūļa, kļuva par uzbrukuma upuri. „Šī ticība pieņēma arvien lielākus apmērus, izplatīdamās līdzīgi epidēmijai tajā apvidū, kurā šādi incidenti notika” (13). Nozīmīgi man šķiet tas, ka cilvēki ar lielu gatavību uztvēra ticību par atsevišķas Sātana būtnes pastāvēšanu. Šī ticība ļauj mums dot vaļu savām dusmām, savai neapmierinātībai un nepatikai pret kādu – Dieva vārdā, it kā piedaloties cīņā pret Sātanu, kurā mēs cēli nostājamies Jēzus pusē. Šeit arī slēpjas šīs ticības bīstamība. Patiesa, bibliska sātana sapratne ir tik atšķirīga, tā pieprasa no mums paškontroli, sevis pārbaudīšanu, mūsu vājību un Kristus spēka apzināšanos – un tas, savukārt, iespaido mūsu attieksmi pret citiem. Tā vietā lai rīkotu raganu medības un nomelnotu citus, mēs sākam saprast cilvēku vājības un cilvēku dabu un cenšamies, cik vien tas ir mūsu spēkos, stāties pretim sātanam mūsos, lai sasniegtu Kristus  izcīnīto uzvaru pār velnu.

Mums labpatīk uzskatīt, ka Dievs nostājas kāda pusē visās uz zemes notiekošajās ķildās un mēs, bez šaubām, domājam, ka Viņš ir mūsu pusē, tātad mūsu pretinieki ir Dieva pretinieki un pret tiem ir jāvērš mūsu ienaida spēks. Šekspīra Makdafs atspoguļo mūsu domas šai ziņā: „Vai lai Debesis vienaldzīgi nolūkotos, neiesaistoties šai lietā?”. Šī mūsu iedomība, ka Dievs ir mūsu pusē lielās un mazās lietās, no ķildas ar kaimiņu līdz pasaules kariem, noved pie ienaidnieka nomelnošanas, saistot to ar Sātanu. Un tad ebreju un pagānu mīti par melno ļaunuma dievu, kas ir pretstatā patiesajam Dievam, kļūst tik pievilcīgi cilvēka domāšanai. Mums gribas tiem ticēt, jo mums tā gribas nomelnot pretīgo kaimiņu vai kaimiņu valsti, pierakstot tiem ļaunuma kalngalus, saistību ar visuma ļaunajiem spēkiem, ar kuriem mēs varonīgi cīnāmies. Tādēļ nav jābrīnās, ka pārcilvēciskā Sātana ideja ir tik pievilcīga un tiek likta lietā visās konflikta pusēs. Manā datorā ir datne ar karikatūrām un afišām, kas attēlo cilvēkus Velna veidolā. Abos pasaules karos abas karojošās puses pretiniekus nomelnoja kā sātana dzimumu. K.S. Lūiss savos darbos atsaucās uz Sātanu uz Otrā pasaules kara fona, kad britu prese par Sātana dzimumu sauca nacistus un vēlāk arī komunistus. Kopš 1945.gada padomju masu informācijas līdzekļi piedēvēja ienaidniekiem ‘Sātana’ veidolu, kaut gan oficiāli viņi neticēja ne Dievam, ne velnam; rietumu varas vīri līdzīgā veidā nomelnoja Padomju valstis. Ne tik senā pagātnē rietumu presē parādījās Islama valstu līderu un teroristu karikatūras; un arī islamistu karikatūristi nepalika rietumiem parādā šajā ziņā, attēlojot rietumu un Izraēlas līderus kā ‘lielo Sātanu’. Bosnijas musulmaņi un Serbijas kristieši rīkojās līdzīgi karos, kas noveda pie Dienvidslāvijas valstu apvienības sabrukuma… šo attēlu nomaiņa uz datora ekrāna rada nomācošu iespaidu. Katrs cenšas nomelnot otru, un piezīmēt otram ragus un asti, kas ir tik viegli un amizanti. Un kaut arī lielākā daļa no mums nav karikatūristi, patiesībā mēs lielos un mazākos konfliktos rīkojamies tieši tādā pat veidā.

Piezīmes

1. Raimundo Panikkar, Worship and Secular Man (London: Darton, Longman & Todd, 1973, vi.
2. David Levin, Legalism and Faith (Ann Arbor: Tidings Publishing, 2002), ch.21.
3. Paul Tournier, The Violence Within, translated by Edwin Hudson (San Francisco: Harper & Row, 1978).
4. Claude Levi-Strauss, The Savage Mind (Chicago: University of Chicago Press, 1961).
5. Neil Forsyth, The Satanic Epic (Princeton: Princeton University Press, 2003), p.7.
6. C.F. Evans, The Lord’s Prayer (London: S.C.M., 1997), p.70.
7. J.B. Russell, The Prince of Darkness: Radical Evil and the Power of Good in History (Ithaca: Cornell University Press, 1992), p.275.
8. Alexander Solzhenitsyn, The Gulag Archipelago (New York: Monad Press, 1974), pp.431,168.
9. Erich Fromm, The Anatomy of Human Destructiveness (New York: Rinehart & Winston, 1973), pp.9,10.
10. Robert Simon, Bad Men Do what Good Men Dream of  (Washington: American Psychiatric Press, 1999). Saimons bija tiesu medicīnas psihologs, kura darbi atspoguļo viņa dzīves pieredzi pētot slepkavu un citu lielo noziedznieku psiholoģiju.
11. Andrew Greeley, Unsecular Man (New York: Schoken Books, 1972), p.212.
12. Rollo May, „Reflections and Commentary,” in Clement Reeves, The Psychology of Rollo May: A Study in Existential Theory and Psychotherapy (San Francisco: Jossey Bass, 1977), p.304.
13. F.G. Jannaway, Satan’s Biography (London: Maranatha, 1900), p.12.        

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |