2-5 Elle

Tautā izplatītie priekšstati par elli ir kā par soda vietu ļaunām „nemirstīgām dvēselēm’uzreiz pēc nāves vai ciešanu vieta tiem, kas top noraidīti tiesas dienā. Mēs esam pārliecināti, ka Bībeles mācība ir, ka elle ir kaps, kur cilvēki nonāk pēc nāves.

Ja analizējām ebreju vārda ‘sheol’, kuru tulko kā ‘elle’, nozīmi, tad tā ir vienkārši ‘apklāta vieta’. Bibliski šī ‘apklātā vieta’ vai elle ir ‘kaps’ un nekas vairāk. Patiesi, daži modernāki Bībeles tulkojumi reti lieto vārdu ‘elle’, dodot priekšroku precīzākajam tulkojumam, proti, ‘kaps’. Daži piemēri, kur ‘sheol’ tulkots kā ‘kaps’ (latviešu tulkojumā – ‘pazeme’= ‘apklāta vieta’) sagrauj plaši izplatīto pieņēmumu par elli kā uguns pekli ļauno mocīšanai:

1. „Lai kaunā paliek bezdievīgie, lai viņi apklust un aiziet pazemē” (sheol [Ps.31:18]) – tie nebrēks agonijā.
2. „Taču manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas” (sheol [Ps.49:16]) – proti, Dāvida dvēsele tiks augšām celta no kapa vai ‘elles’.

Tas nav samierināms ar ticību, ka elle ir soda vieta ļaunajiem, no kuras tiem nav glābiņa; taisnais var noiet ellē (kapā) un atkal iziet no tā. To apstiprina Hoz.13:14: „Es gribu atsvabināt viņus (Dieva tautu) no pazemes (sheol) valsts varas un izglābt no nāves”. Tas citēts 1.Kor.15:55 un attiecināts uz augšāmcelšanos Kristus atgriešanās laikā. Tāpat arī otrās augšāmcelšanās vīzijā: „Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos” (Atkl.20:13). Pievērsiet uzmanību paralēlei starp nāvi, proti, kapu un Aīdu (skat arī Ps. 6:6). Annas vārdi 1.Sam.2:6 ir skaidrāki par skaidru: „Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu (caur augšāmcelšanos), Viņš nogrūž lejā ellē (sheol) un atkal uzved augšā”.

Tā kā „elle” ir kaps, tad taisnie no tā tiks paglābti caur augšāmcelšanos mūžīgai dzīvei. Tātad ir iespējams noiet „ellē” vai kapā un vēlāk iziet no tā caur augšāmcelšanos. Visaugstākais tam piemērs ir Jēzus, kurš „nepalika pazemē, un Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu” (Ap.d.2:31), jo Viņš tika augšāmcelts. „Viņš nepalika pazemē” nozīmē, ka Viņš tur bija kādu laiku, proti, tās trīs dienas, kad Viņa ķermenis bija kapā. Tas, ka Kristus nogāja ‘ellē’ ir pietiekams pierādījums tam, ka tā nav vieta, kur ļaunie noiet.

Kā labi, tā arī ļauni cilvēki noiet ‘ellē’, proti, kapā. Tā, „kapu viņam (Jēzum) ierādīja ar bezdievjiem” (Jes.53:9). Ir arī citi piemēri tam, ka taisnie noiet ellē, proti, kapā. Jēkabs sacīja: „Sērodams es sekošu savam dēlam (Jāzepam) uz pazemi!” (1.Moz.37:35).

Tas ir viens no Dieva principiem, ka grēka alga ir nāve (Rom.6:23; 8:13; Jēkaba 1:15). Mēs jau iepriekš parādījām, ka nāve ir pilnīgas nemaņas stāvoklis. Nāve ir iznīcināšana nevis mūžīgas mokas (Mt.21:41; 22:7; Mk.12:9; Jēkaba 4:12) – tā tas notika plūdu laikā (Lk.17:27,29), tā Izraēla kurnētāji tika „maitātāja nomaitāti” tuksnesī (1.Kor.10:10). Abos augstāk minētajos gadījumos grēcinieki nomira nevis bija lemti mūžīgām mokām un ciešanām. Tātad, Dieva sods nav mūžīgas apzinātas mokas un ciešanas.

Mēs arī redzējām, ka Dievs nepielīdzina grēku – nepieskaita to – ja mēs nezinām Viņa vārdu, ja nav bauslības (Rom.5:13). Tie, kas ir tādā stāvoklī, paliks miruši. Tie, kas zināja Dieva vārdu, tiks augšāmcelti un tiesāti, kad Kristus atgriezīsies. Ļaunie mirs, jo grēka alga ir nāve. Tātad pēc nonākšanas Kristus tiesas priekšā tie tiks sodīti un atkal nomirs uz mūžīgiem laikiem. Tā būs „otrā nāve”, par ko lasām Atkl.2:11; 20:6. Tie cilvēki būs vienreiz miruši, bijuši pilnīgas nemaņas stāvoklī. Tie tiks augšāmcelti un tiesāti Kristus atgriešanās laikā un tad notiesāti otrai nāvei, kas tāpat kā pirmā būs pilnīga nemaņa, un tā būs mūžīga.
Sods par grēku būs mūžīgs tieši tajā ziņā, ka viņu nāvei nebūs gala. Būt mirušiem uz mūžu arī ir mūžīgais sods. Līdzīgs piemērs Bībelē atrodams 5.Moz.11:4. Šis pants apraksta Ēģiptes karaspēka iznīcināšanu Sarkanajā jūrā kā iznīcināsanu uz mūžu, lai šis karaspēks nekad vairs neapdraudētu Izraēlu: „Viņš lika ūdeņiem Niedru jūrā pāri tiem gāzties… Tas Kungs tos izdeldējis līdz šai dienai”.

Viena no līdzībām par Kristus atgriešanos un tiesu runā par ienaidnieku „nokaušanu” Viņa priekšā (Lk.19:27). Tas nesaskan ar domu, ka ļaunie tiks pastāvīgi mocīti, būdami pie samaņas. Jebkurā gadījumā šāds sods būtu diezgan nesamērīgs – mūžīgas mocības par 70 gados nodarīto. Dievam nesagādā prieku ļauno cilvēku mocīšana; tādēļ nav jādomā, ka Viņš tiem sagādās mūžīgas ciešanas (Ecēh.18:23,32; 33:11 salīdz. ar 2.Pēt.3:9).

Maldu ceļus ejošās kristietības uzskatos „elle” bieži asociējas ar uguni un elles mokām. Tas krasi atšķiras no Bībeles mācības par elli (kapu). „Nāve tos gana kā avis…viņu augums sairst. Pazeme (kaps) kļūst viņiem par mājokli” (Ps.49:14). Šīs rindas zīmē kapu kā mierīgas aizmirstības vietu. Neskatoties uz to, ka Kristus dvēsele vai miesa bija pazemē (ellē) trīs dienas, Viņa miesa neredzēja satrūdēšanu (Ap.d.2:31). Tas nebūtu iespējams, ja elle būtu ugunīga pekle. Ecēh.32:26-30 zīmē apkārtējo nāciju varoņu kapus, kas krituši kaujā un „nogrimuši pazemē ar visām savām bruņām, kam viņu zobeni likti zem galvas un viņu vairogi uz viņu kauliem”. Tas attiecas uz rituālu, kad kritušos kareivjus apbedīja kopā ar to ieročiem. Bet tas is „elles” - kapa apraksts. Šie varoņi, kas guļ „nogrimuši bedrē” (kapā), nekādā ziņā neuzvedina uz domu par ugunīgu pekli.

Arī Jonas grāmatā aprakstītā pieredze ir pretrunā ar šo domu. Kad liela zivs viņu dzīvu bija norijusi, „Jona no zivs vēdera raidīja pie Tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības un sacīja: ‘Es piesaucu To Kungu… es kliedzu no pazemes (sheol) dziļumiem’” (Jonas 2:2,3). Pazemes dziļumi šeit ir zivs vēdera dziļumi. Zivs vēders patiesi bija ‘apklāta vieta’, un tā arī ir vārda ‘sheol’ pamata nozīme. Tā nebija ugunīga pekle un Jona izkļuva no „pazemes dziļumiem”, kad zivs izspļāva viņu malā. Tas bija tēlains pravietojums par Kristus augšāmcelšanos no ‘elles’ (kapa) – skat Mt.12:40.

Tēlainā uguns
Taču Bībelē nereti lietots mūžīgās uguns tēls, kas pārstāv Dieva dusmas par grēku, kura rezultāts būs totāla grēcinieka iznīcināšana kapā. Sodoma bija nolikta „par atbaidošu piemēru mūžīga uguns soda izciešanai” (Jūdas 7.p.), proti, tā bija totāli iznīcināta tās iedzīvotāju netiklības dēļ. Šodien šī pilsēta ir drupās Nāves jūras ūdeņos iegremdēta; tagad tā nav uguns liesmās, kā tam būtu jābūt, ja „mūžīgā uguns” būtu jāsaprot burtiski. Līdzīgi, arī Jeruzalemei draudēja Dieva dusmības mūžīgā uguns Izraēla grēku dēļ: „Tad Es iededzināšu uguni pilsētas vārtos, tā aprīs Jeruzālemes skaistos namus un neizdzisīs!” (Jer.17:27). Tā kā saskaņā ar pravietojumu, Jeruzaleme būs nākamās Valstības galvaspilsēta, Dievs to nedomāja burtiski. Jeruzalemes valdnieku nami ar liesmām tika pārvērsti pelnos (2.Ķēn.25:9), bet šī uguns nedega mūžīgi. Uguns pārstāv Dieva dusmas / sodu par grēku, bet Viņa dusmas nav mūžīgas (Jer.3:12). Uguns pārvērš visu, kas deg, pīšļos; un mēs zinām, ka grēka alga ir nāve, pārvēršanās atkal pīšļos. Iespējams tādēļ uguns tēls tiek lietots grēka nosodīšanai.      

Līdzīgi Dievs ar uguni sodīja Edomas zemi: „ne dienu , ne nakti tā neizdzisīs, mūžīgi kūpēs tās dūmi, tā paliks tukša uz radu radiem… tur mājos pūces un kraukļi…tās pilīs augs ērkšķi” (Jes.34:9-15). Tā kā dzīvnieki un augi paliek izpostītajā Edomas zemē, mūžīgā uguns attiecas uz Dieva dusmām un šīs vietas pilnīgu iznīcināšanu no Viņa puses, bet tā nav jāuztver burtiski.  

Ebreju un grieķu izteicieni, kurus tulko „uz mūžīgiem laikiem”, precīzāk attiecas uz „šo laika posmu”. Dažreiz tas attiecas burtiski uz mūžību, piemēram valstības laiku, bet ne vienmēr. Jes. 32:14,15, piemēram, teikts: „pils pakalni un izlūktorņi kļuvuši par… mitekli meža ēzeļiem [angļu autorizētajā variantā – „uz mūžīgiem laikiem”]… līdz kamēr pār mums taps izliets Gars no augšienes”. Tas ir vēl viens šī izteiciena izpratnes veids. Dieva dusmas par Izraēla grēkiem atkal un atkal tiek pielīdzinātas ugunij: „Manas dusmas un Mana bardzība izgāzīsies pār šo vietu (Jeruzalemi)… tā degs un neizdzisīs!” (Jer.7:20; skat arī Raudu 4:11 un 2.Ķēn.22:17).

Uguns asociējas arī ar Dieva sodu par grēku, it īpaši Kristus atgriešanās laikā: „Jo redzi, nāks diena, kas kvēlos kā karsti nokurināta krāsns; tad visi pārgalvīgie nievātāji un ļaundari būs kā rugāji, un šī nākamā diena tiem pielaidīs uguni… un neatstās no viņiem pāri ne saknes, ne stiebrus!” (Mal.4:1). Kad rugāji, vai pat cilvēka ķermenis sadeg, tas pārvēršas pīšļos. Neviena viela, ķermeni ieskaitot, nevar burtiski degt mūžīgi. Tādēļ „mūžīgā uguns” nevar burtiski attiekties uz mūžīgām mocībām. Uguns nevar degt mūžīgi, ja nav vairs kam degt. Jāatzīmē, ka arī „nāves valstību iemeta uguns jūrā” (Atkl.20:14). Tas nozīmē, ka „nāves valstība” nav tas pats, kas „uguns jūra”; tās nozīme ir pilnīga iznīcināšana. Atklāsmes grāmatas tēlainajā valodā mums pasaka, ka kaps būs pilnīgi iznīcināts, jo Tūkstošgades beigās beigs pastāvēt arī nāve.

Gehenna
Jaunajā Derībā ir divi vārdi, kurus tulko kā ‘elle’. Hades ir tas pats, kas ebreju sheol, par ko mēs jau runājām agrāk. Gehenna ir atkritumu izgāztuves nosaukums Ben-Hinomas ielejā Jeruzalemes pievārtē, kur sadedzināja atkritumus. Tādas atkritumu izgāztuves atrodamas daudzās šodien augošās pilsētās (piem. ‘Dūmojošais kalns’ Manilas pievārtē Filipīnās). Kā īpašvārdu – vietas nosaukumu – to vajadzētu atstāt netulkotu, to nevajadzētu tulkot kā ‘elle’. Gehenna ir aramiešu valodā tas pats, kas ebreju valodā Ge-ben Hinnon (Ben-Hinomas ieleja, latviskajā Vecās Derības tulkojumā). Tā bija vieta netālu no Jeruzalemes (Jozuas 15:8) un Kristus laikā tā bija pilsētas atkritumu izgāztuve. Noziedznieku līķus meta tur vienmēr degošajās liesmās un tādēļ šī vieta kļuva par pilnīgas iznīcināšanas un noraidīšanas simbolu.

Un atkal ir jāatzīmē, ka viss, ko iemeta liesmās, nepalika tur mūžīgi – līķi pārvērtās pīšļos. „Mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina” (Ebr.12:29) tiesas dienā; Viņa dusmu uguns pilnībā iznīcinās grēciniekus, tie nepaliks tur svilt mūžīgās ciešanās. Agrākajos laikos, kad Dievs sūtīja babiloniešus sodīt Savu tautu Izraēlu, Ben-Hinomas ieleja bija no Dieva tautas nākušu grēcinieku līķu pilna (Jer.7:32,33).

Kungs Jēzus apvienoja visas šīs Vecās Derības idejas, lietojot vārdu Gehenna (‘neizdzēšamā uguns’, latviešu Bībeles tulkojumā). Viņš bieži atkārtoja, ka tie, kuri tiks noraidīti tiesas dienā Viņa atgriešanās laikā, noies ellē, „neizdzēšamā ugunī, kur viņu tārps nemirst” (Mk.9:43,44). Gehennai ebreju iztēlē būtu jāuzbur noraidīšanas un ķermeņu iznīcināšanas doma un mēs redzējām, ka neizdzēšamā uguns ir pret grēku vērstās Dieva dusmas un grēcinieku mūžīga iznīcināšana nāvē.

Vārdi „kur viņu tārps nemirst”, droši vien ir tā paša totālās iznīcināšanas idiomātiskā teiciena sastāvdaļa – nav iedomājami burtiski tārpi, kas nekad nemirtu. Tas, ka Gehenna bija agrākā ļauno Dieva tautas cilvēku nosodījuma vieta, arī parāda, cik atbilstīgi Kristus lieto šo vārdu. Šeit, tāpat kā daudzos gadījumos, atkal vērojama pagānu ideju ietekme. Ēģiptiešu ticējumos pazeme bija uguns pekle – un tas to kristiešu apziņā, kas ietekmējās no pagāniem, lika pārprast Kristus tēlaino Gehennas liesmu kā pilnīgas iznīcības simbolu. Ēģiptes koptu ticējumos pazemes dievi mocīja mirušos, lietojot trijzari. Arī šī ideja ieceļoja kristietībā un sātanu „ellē” sāka iztēlot ar trijzari rokā. Trijzaris nekur Bībelē netiek minēts, nav arī ne miņas no ļauno mocīšanas uzreiz pēc nāves – drīzāk ir atkārtoti runāts par soda atlikšanu līdz pēdējai tiesas dienai.      

Džoakims Jeremias skaidro, kā burtisko Gehennas ieleju sāka lietot kā ugunīgās ‘elles’ simbolu: „[Gehenna]…kopš senseniem laikiem tā sauca ieleju uz rietumiem un dienvidiem no Jeruzalemes… pēc praviešu izteiktajiem lāstiem (Jer.7:32 = 19:6; salīdz. ar Jes.31:9; 66:24), jo tur tika upurēti bērni Moloham (2.Ķēn.16:3; 21:6) un otrajā gadsimtā pirms Kristus Ben-Hinomas ieleju sāka dēvēt par nedziestošās uguns elli (Eth. Enoch 26; 90.26) …tā nav tas pats, kas sheol” (2).

Piezīmes

(1) „Indoeiropiešu vārda *kel nozīme ir „apvalks” vai „paslēptuve”, kas sakrīt ar angļu vārdiem „hole” (caurums), „helmet” (aizsargcepure) un vācu hohl (tukšs), Hohle (ala), Halle (zāle, mājoklis) un Holle (elle)” – J.B. Russell, The Devil (Ithaca: Cornell University Press, 1977), p.62. Alva Huffer grāmatas Systematic Theology (Oregon, IL: The Restitution Herald, 1960) 160.lappusē raksta: „Rakstu valodā runājot, elle ir kaps. Hell (elle) ir angļu vārds, kas atvasināts no angļu-sakšu vārda helan, kura nozīme ir ‘apklāt’ vai ‘apslēpt skatam’”. Pastāv arī cits uzskats, kurš nebūt nav pretrunā ar šo, ka „’Hell’ ir ģermāņu cilmes vārds, cēlies no pazemes dievietes vārda („Hel”)” – skat T.J. Wray and Gregory Mobley, The Birth of Satan (New York: Palgrave Macmillan, 2005), p.151. Šai gadījumā mums būs piemērs, kur vārda lietošana nenozīmē, ka mēs solidarizējamies arī ar tā sākotnējo mitoloģisko fonu. Ar to es domāju, piemēram, ka es neticu, ka tāda dieviete Hel pastāvējusi, manā izpratnē hell ir vienkārši kaps. Bet es tomēr lietoju vārdu hell, jo tas ir iegājis angļu valodas apritē. Līdzīgi, mēs vairākkārt parādām 4. un 5.nodaļās, ka kļūdainās un mītiskās idejas ir lietotas Rakstos, kas nenozīmē, ka Bībele un tās rakstītāji ticēja šo vārdu sākotnējai mitoloģiskai nozīmei.

(2) Joachim Jeremias, New Testament Theology (London: SCM, 1972), p.129.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |