2-3 Sātans un velns

Dažreiz Bībeles oriģinālā lietotie teksta vārdi netiek tulkoti. ‘Satan’ ir ebreju vārds, kura tulkojums ir ‘pretinieks’ un latviešu valodas ‘velns’ ir grieķu vārda ‘diabolos’ tulkojums, kura nozīme savukārt ir melis, ienaidnieks vai apmelotājs. Sātans ir pārnests no ebreju valodas bez tulkojuma tieši tāpat kā ‘Cebaots’ (Jēkaba 5:4), ‘Harmagedons’ (Atkl.16:16) un ‘Alelujā!’ (Atkl.19:1-6). Ja mums jātic, ka Sātans un Velns ir kāda būtne, kas nav mūsos, kas liek mums grēkot, tad, redzot šos vārdus Bībelē, mums tie būtu jāattiecina uz šo ļauno būtni. Taču Bībeles lietojumā šie vārdi ir vienkārši lietvārdi, kas apraksta parastus cilvēkus. Tātad mēs nevaram teikt, ka Bībeles lietojumā šie vārdi paši par sevi attiektos uz kādu atsevišķi pastāvošu varenu ļaunu būtni.

Voltona (J.H.Walton) komentārs par vārdu „Sātans”: „Mums būtu jāsecina…, ka sākotnēji šis vārds neasociējās ar ļaunuma iedabu”. Vārda negatīvās asociācijas parādījās vēlāk kā ‘palīglīdzeklis’, ‘termina veida lietojums’. Tās parādījās drīzāk cilvēku interpretācijās, nekā pašā Bībeles tekstā. Viņš turpina: „pamatojoties uz „Sātana” lietojumu Vecajā Derībā, mums būtu jāsecina, ka Vecās Derības laikā Izraēlam nebija ne jausmas par kādu būtni vārdā Sātans, vai Velnu kā nešķīsto garu pavēlnieku” (1). Tas, protams, izgaismo to faktu, ka Velna idejas popularitāte ar laiku pieauga un radās nepieciešamība to ‘ielasīt’ Vecās Derības tekstos. Vecās Derības tekstos vienkārši nav atrodama nekāda mācība par Sātanu kā atsevišķu būtni. Kā tas var būt, ka tie tiktu atstāti neziņā par to, ja tāda būtne eksistētu un jādomā, ka Dievs gribētu mūs informēt par to un izglābt mūs no tās. Kā gan Dievs ir centies izglābt Savu tautu no Sātana, ja Vecās Derības tekstos Viņš nekad par to nav pat ieminējies?

Džordžs Lamsa uzaudzis attālā Kurdistanas provincē, kuras valoda ir līdzīga Jēzus laika aramiešu valodai, kas tā arī saglabājusies praktiski nemainīga. Viņš pārcēlās uz dzīvi Amerikā un kļuva par akadēmiķi, kurš uzrakstījis pāri par 20 grāmatām, pētot Bībeli un lingvistiku. Zīmīgi, ka viņš ir nonācis pie secinājuma, ka Bībeles rakstītājiem nebija pazīstama doma par atsevišķu Sātana būtni, ka rietumu kristieši ir radījuši šo jēdzienu nopietni sagrozot Bībeles fragmentus, neizprotot vārda „sātans” sākotnējo nozīmi un ar to saistītos idiomātiskos izteicienus. Aplūkojiet dažus no viņa secinājumiem šai sakarā: vārds „sātans” aramiešu un arābu valodās ir ļoti plaši lietots vārds. Brīžiem tēvs var nosaukt savu dēlu par sātanu bez kāda ļaunprātīga nodoma. Vēl jo vairāk, atjautīgu cilvēku arī sauc par „sātanu” (arābu val. – shitan) (2). ”Austrumniekus nereti var dzirdēt sakām: ‘Viņš man bija par sātanu’, kas nozīmē, ka viņš ir licis man kļūdīties, vai maldinājis mani” (3). 

Vārds ‘Sātans’ Bībelē
1.Ķēn.11:14 teikts: „Tas Kungs lika celties pret Salamanu edomietim Hadadam” (tas pats ebreju vārds citviet tulkots kā „Sātans”). „Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam…Viņš bija Izraēla ienaidnieks (vēl viens Sātans) (1.Ķēn.11:23,25). Tas nenozīmē, ka Dievs nostatīja pret Salamanu kādu pārcilvēcisku būtni vai eņģeli kā viņa pretinieku; runa ir par parastiem cilvēkiem. Mt.16:22,23 sniedz vēl vienu piemēru. Pēteris centās atrunāt Jēzu no došanās uz Jeruzalemi, lai mirtu krustā. Jēzus, pagriezies pret Pēteri saka: „Atkāpies no Manis, Sātan… jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk”. Tā Pēteris tika nosaukts par Sātanu. Šeit nu ir skaidrāks par skaidru, ka šie vārdi nebija vērsti nedz uz Eņģeli, nedz uz kādu monstru; Viņš tos teica Pēterim, paskaidrodams arī, kāpēc Viņš tā saka.

Jo vārds ‘Sātans’ vienkārši nozīmē pretinieku; labu cilvēku, pat Dievu Pašu var nosaukt par ‘Sātanu’. Šis vārds nav obligāti saistāms ar grēku. Šī vārda saistība ar grēku izriet daļēji no tā, ka mūsu pašu grēcīgā daba ir mūsu lielākais ‘sātans’ vai pretinieks, kā arī no šī vārda pasaulē pieņemtā lietojuma, kas to saista ar grēku. Dievs arī var būt mūsu pretinieks (sātans), kad Viņš ienes mūsu dzīvēs pārbaudījumus, vai arī kad Viņš pretojas mūsu uzņemtajam nepareizajam rīcības plānam. Bet tas, ka Viņu varētu nosaukt par sātanu, nenozīmē, ka Viņš būtu Pats grēcīgs. Negodīgā Bileāma priekšā nostājās Tā Kunga eņģelis kā pretinieks, kā sātans, tā, ka viņa ēzelis nevarēja paiet tam garām (4.Moz.22:22). Tas parāda, ka laba būtne var kādam būt par sātanu = pretinieku. Interesanti, ka Septuaginta tulkojumā šeit lietots vārds endiaballein – ‘novietot kaut ko cita ceļā’; un tas, kas to dara, ir diabolos. Tā pati doma atkārtojas Jaunajā Derībā, kur Jēzus nosauc Pēteri par klupšanas akmeni Viņa ceļā, tātad par ‘sātanu’ (Mt.16:23).

Samuēla grāmatas un Laiku grāmatas ir to pašu notikumu atstāsti tāpat kā četri evaņģēliji ir to pašu notikumu pieraksti no cita redzes viedokļa un citiem vārdiem. 2.Sam.24:1 teikts: „Tā Kunga dusmas iedegās pret Izraēlu, un Viņš skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams”, lai tas saskaita Izraēlu un Jūdu. Par tā paša laika notikumiem 1.Laiku 21:1 teikts: „Un cēlās sātans pret Izraēlu un pavedināja Dāvidu saskaitīt Izraēlu”. Pirmajā pierakstā Dievs ir ‘skubinātājs’ un otrajā tas ir sātans. Vienīgais secinājums ir, ka Dievs rīkojās kā Dāvida pretinieks, vai sātans. Tāpat Viņš rīkojās, arī ienesot pārbaudījumus Ījaba dzīvē, tā ka Ījabs teica par Dievu: „Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku (sātanu), kas nepazīst žēlastības. Tu mani apkaro ar Savas rokas spēku” (Ījaba 30:21). ‘Tu pret mani darbojies kā sātans’, tāda bija Ījaba vārdu būtība. Vai arī, atkal runājot par Dievu: „man nāktos no Viņa [mana apsūdzētāja] izlūgties…žēlastību” (Ījaba 9:15). Grieķu Septuaginta Vecās Derības tulkojums lieto grieķu vārdu diabolos, tulkojot ebreju vārdu ‘sātans’. Tādējādi, Velns un Sātans ir vārdi ar to pašu nozīmi. Tā, Septuaginta 1.Sam.29:4 tulkojumā mēs lasām, ka Dāvids ir pretinieks [ebreju satan, grieķu diabolos]; Cerujas dēli (2.Sam.19:23), Hadads, Rešons un citi ir Salamana pretinieki (1.Ķēn.5:4; 11:14,23,25). Mēs esam nostādīti izvēles priekšā – ja mēs ticam, ka ikreiz, kad ir pieminēts Velns vai Sātans, runa ir par ļaunu kosmisku būtni, tad mums ir jāpieņem, ka augstāk minētie nemaz nav cilvēki un, ka pat labi cilvēki, kā Dāvids, piemēram, ir ļauni. Daudz pamatotāks šo rindu lasījums ir, ka ‘Sātans’ ir vienkārši pretinieks (kā tulkots latviešu Bībeles variantā) un šo vārdu var attiecināt uz cilvēkiem [kā labiem, tā sliktiem], un pat uz Dievu pašu – kā vārdam tam nepiemīt nievājoša vai ļauna nozīme. To dažreiz lieto, lai apzīmētu mūsu lielāko pretinieku, proti, mūsu pašu grēku, un brīžiem veselas sistēmas vai impērijas, kas ir Dieva tautas pretinieki un personificē grēcīgumu un ļaunumu. Bet patiesi dīvaini būtu apgalvot, ka, lasot šos vārdus Bībelē, mums būtu uzreiz jādomā par kādām pārcilvēciskām būtnēm.

Pārskatot atsauces uz ha-satan („pretinieks”) Vecajā Derībā, zīmīgi, ka to ir ļoti daudz Dāvida dzīves aprakstā. Incidentā ar filistiešiem, kad Dāvids rīkojās nodevīgi ar tiem, pie kuriem bija kādu laiku dzīvojis, viņš ir aprakstīts kā „sātans”, jeb pretinieks. (1.Sam.29:4). Tas ir vēl viens piemērs, kur vārds ‘sātans’ nav lietots ļaunuma nozīmē – labs cilvēks var būt kādam pretinieks, tāpat kā Pēteris  (Mt.16:21-23) un arī Pats Dievs (2.Sam.22:4). Bet Dāvidam un viņa dinastijai kopš tā laika bija ne mazums sātanu un pretinieku. Šo vārdu lieto, runājot par cilvēkiem, kas cēlās pret tiem 2.Sam.19:23;1. Ķēn.5:4; 11:14-22,25; Ps.109:6 („Iecel viņam bezdievi par tiesnesi, un sātans lai stāv viņam pie viņa labās rokas”). Ievērojiet, ka ir teikts, ka Dievs mudināja šos cilvēkus būt ‘sātaniem’ pret Dāvidu un Salamanu – tātad, lai kādam uzskatam par ‘sātanu’ mēs pievienotos, skaidrs ir tas, ka viņš ir Dieva varā un pakļautībā.

Vārds ‘Velns’ Bībelē
Vārds ‘velns’ arī nav īpašvārds. Taču atšķirībā no ‘sātana’ to parasti lieto sliktā nozīmē. Jēzus teica: „’Vai Es neesmu izredzējis jūs divpadsmit? Bet viens no jums ir velns.’ Un Viņš domāja Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu” (Jņ.6:70), kas bija parasts mirstīgais. Viņš nerunāja par būtni ar ragiem vai tā saucamo ‘gara parādību’. Vārds ‘velns’ šeit vienkārši lietots, runājot par sliktu cilvēku. Vēl viens piemērs ir 1.Tim.3:11. Diakonu sievām nav jābūt ‘mēlnesēm’; attiecīgais vārds grieķu oriģinālā ir diabolos, kuru citviet tulko kā ‘velns’. Līdzīgi viņš rakstīja arī Titam, ka vecākām sievām „nav jānododas ļaunām valodām” (Titam 2:3). Un arī Timotejam viņš rakstīja, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, kad cilvēki uzvedīsies nepiedienīgi kā „apmelotāji” (velni). Tas nenozīmē, ka cilvēki pārvērtīsies par pārcilvēciskām būtnēm, bet ka pieaugs to ļaunums. Tas viss pietiekami skaidri parāda, ka vārdi ‘velns’ un ‘sātans’ neattiecas uz kritušiem eņģeļiem vai pārdabiskām būtnēm, kas vedina mūs grēkot.

Grēks, sātans un velns
Vārdus ‘sātans’ un ‘velns’ lieto pārnestā nozīmē, lai tēlaini aprakstītu mūsu dabiskās grēcīgās tieksmes, kā mēs par to jau runājām iepriekšējā nodaļā. Tās ir mūsu galvenais ‘sātans’ vai pretinieks. Mūsu kārības ir viltīgas (Ef.4:22), tādēļ velns vai viltnieks ir piemērots veids, kā tās aprakstīt. Tās tiek personificētas un kā tādas tās var nosaukt par ‘Velnu’ – mūsu ienaidnieku, patiesības apmelotāju. Tāds ir mūsu dabīgais ‘cilvēks’ – ‘pats Velns’. Velna saistība ar mūsu ļaunajām tieksmēm – grēku mūsos – ir skaidri parādīta vairākās vietās: „Bet tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu” (Ebr.2:14). Šeit velns ir aprakstīts kā tas, kas nes nāvi. Bet „grēka alga ir nāve” (Rom.6:23). Tādēļ grēks un velns ir viens un tas pats. Līdzīgi, Jēkaba 1:14 teikts, ka „katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un  valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi”; bet Ebr.2:14 teikts, ka Velns ir tas, kam nāves vara. Tas pats pants saka, ka Jēzum bija mūsu daba, lai iznīcinātu Velnu. Un Rom.8:3 lasām: „Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi”. Tātad, velns un cilvēka dabā mītošās grēcīgās tieksmes ir praktiski viens un tas pats. Ir būtiski svarīgi izprast, ka Jēzus tika kārdināts tāpat kā mēs. Ja mēs nepareizi saprotam mācību par Velnu, mēs nevaram attiecīgi novērtēt arī Jēzus dabu un darbu. Tikai tāpēc, ka Jēzum bija mūsu, cilvēka daba – Velns viņā – mēs varam cerēt uz pestīšanu (Ebr.2:14-18; 4:15). Tikai pārvarot savas dabiskās tieksmes, Jēzus spēja iznīcināt Velnu krustā (Ebr.2:14). Ebr.9:26 teikts, ka Kristus „ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot”; un Ebr.2:14 tāpat, ka Viņš iznīcina Velnu sevī. Ar Jēzus Kristus nāvi krustā tika „iznīcināta grēkam pakļautā miesa…lai mēs vairs nekalpotu grēkam” (Rom.6:6).

„Kas dara grēku, ir no velna” (1.Jņ.3:8), jo grēks ir pakļaušanās mūsu dabiskajām, ļaunajām tieksmēm (Jēkaba 1:14,15), kuras Bībele sauc par ‘velnu’. „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus” (1.Jņ.3:8). Ja mēs nekļūdāmies, nosaucot par velnu mūsu ļaunās tieksmes, tad mūsu ļauno tieksmju pastrādātie darbi, to rezultāti ir mūsu grēki. To apstiprina 1.Jņ.3:5: „Viņš ir atklājies, lai grēkus atņemtu”. Tas apstiprina, ka „mūsu grēki” un „velna darbi” ir viens un tas pats. Ap.d.5:3 ir vēl viens apstiprinājums saistībai starp velnu un mūsu grēkiem. Pēteris saka Ananijam: „Kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi?” Tad 4.pantā Pēteris saka: „Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī?” Ieņemt kaut ko savā sirdī ir tas pats, kas „sātans piepildījis tavu sirdi”. Ja mēs paši ieņemam kaut ko sirdī, kādu grēcīgu domu, tad tā sākas mūsos. Jes.59:13 teikts, ka mēs paužam melus no „visas savas sirds”. Ja sieviete ieņem bērnu, tas ir viņā. Jēkaba 1:14,15 tēlaini apraksta, kā „kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi”. Ps.109:6 identificē grēcīgu cilvēku ar Sātanu: „Iecel viņam bezdievi par tiesnesi, un sātans lai stāv viņam pie viņa labās rokas!”, proti, tas lai valda pār viņu (salīdz. ar Ps.110:1).

Visas Vecās Derības pamatā ir viens un tas pats vēstījums – tieši cilvēka sirdī rodas nepaklausība Dievam. Salamana pamācības it īpaši uzsver nepieciešamību pievērst nopietnu uzmanību cilvēka sirds stāvoklim. Cilvēka prāts ir garīgo konfliktu cīņas lauks. Dāvida psalmā (36:1) „grēks čukst bezdievīgajam viņa sirdī: nav jākautrējas Dieva vaiga priekšā”. Jaunā Derība attīsta šo domu, nosaucot bezdievīgo elementu cilvēka sirdī par mūsu ienaidnieku / pretinieku / oponentu. Angļu populārais dziedātājs Klifs Ričards attēlo šo saistību starp velnu un cilvēka prātu vienā no savām dziesmām: „Viņa ir velna sieviete ar ļaunumu sirdī”. Es aprakstītu ‘velnu’ kā ‘atbalsi’, kas atskan man prātā, un es esmu pārliecināts, ka arī jums ir bijusi tāda pieredze. „Es ticu Dievam”, mēs domājam, un tad ieskanas tāda kā atbalss: ‘Jā, bet vai Viņš patiešām ir tur augšā? Vai tik tās nav gadiem ieaudzinātās iedomas…?’ Vai arī, „Labi, man jābūt devīgam un jāziedo šīs lietas labā.” Un tad nāk atbalss: ‘Jā, bet ja nu viņi nav godprātīgi? Vai tu to vari atļauties? Ar naudu jārīkojas apdomīgi…”. Šī ‘atbalss’ tad arī ir šis bibliskais ‘velns’.

Personifikācija                   
Taču jūs varat pamatoti iebilst: bet tas jau izklausās it kā velns būtu kāda būtne!  Pilnīgi pareizi; Ebr.2:14 runā par „to, kam nāves vara, tas ir, velnu”. Pat nedaudz palasot Bībeli, mēs pārliecināmies, ka Bībelē ļoti bieži sastopama personifikācija – proti, cilvēka īpašību piešķiršana kādai abstraktai idejai. Tā, Sal.pam.9:1 runa ir par sievieti vārdā ‘Gudrība’, kas cēla sev namu; Sal.pam.20:1 vīnu nosauc par zobgali un Rom.6:23 pielīdzina grēku nāves algas maksātājam. Mūsu velns, diabolos ir mūsu ļaunās tieksmes. Taču nav tādas abstraktas velnišķības; cilvēka sirds ļaunās tieksmes nevar pastāvēt neatkarīgi no cilvēka, tādēļ ‘velns’ tiek personificēts. Grēku bieži personificē kā valdnieku (piem., Rom.5:21; 6:6,17; 7:13-14).  Tādēļ ir saprotama arī Sātana personifikācija, jo arī ‘Sātans’ attiecināms uz grēku. Tāpat arī Pāvils runā par it kā diviem cilvēkiem mūsu miesā (Rom.7:15-21): miesas cilvēks, ‘velns’, cīnās ar iekšējo garīgo cilvēku. Taču, skaidrs, ka mūsos nav divu cilvēku. Šī mūsu dabas grēcīgā tieksme ir personificēta kā „manī mītošais grēks” (6:17) – bibliskais Velns. Tas pats grieķu valodas izteiciens, kas šeit tulkots kā grēks, 1.Kor.5:13 tulkots kā „ļaunais”, parādot, ka, nododamies grēkam, cilvēks pats kļūst par „ļauno” vai „velnu”.

Pat Vecajā Derībā grēku personifikācija bija Belials (1.Sam.2:12, latv.1998.g. izdotajā Bībelē – bezgodīgi vīri = angļu val.: Beliala dēli). Ir patiešām jāpieņem, ka ‘velns’ un ‘sātans’ ir grēka personifikācija, jo, ja mēs tos uztveram kā burtiskas būtnes, mēs nonākam nopietnās pretrunās. Tā, velns ir kā lauva (1.Pēt.5:8), gūstītājs - mednieks (2.Tim.2:26) un čūska (Atkl.12:9); to personificē visdažādākā veidā. Kā secina Dž. B. Rasels: „Velns ir ļaunuma principa personifikācija” (4). Ļaunums un grēks nekad nav abstrakti. Tie ir jāsaprot cilvēku rīcības un ciešanu izpratnē – tādēļ arī ir dabīgi, ka grēku personificē. Kā Ivans saka Aļošam romānā „Brāļi Karamazovi”: „Es domāju, ja velna nav, bet cilvēks to ir radījis, tad viņš to ir radījis pēc sava ģīmja un līdzības” (5).

Vecā Derība un arī Jaunā Derība personificē ļaunumu un grēku. Taču Edersheims ieskicē pamatu ticībai, ka rabīniskajam jūdaismam attīstoties trimdas gados Bābelē šī ļaunuma personifikācija ebreju rakstos izplatījās tik lielā mērā, ka ļaunumu un grēku sāka uztvert kā patstāvīgas būtnes. Un mēs varam saprast, kāpēc tas tā notika – lai mazinātu atšķirību starp jūdaismu un apkārtējo babiloniešu ticību šādu būtņu pastāvēšanai. Edersheims parāda, kā bibliskā izpratne par yetzer ha’ra , cilvēces grēcīgajām tieksmēm pamazām pārvērtās izpratnē par atsevišķu ļaunu būtni, kurai tika dots ‘kārdinātāja’ nosaukums (6). Nodaļā 1-1-1 mēs jau parādījām, kā ebreji nokļuva pagānu ideju ietekmē Bābeles gūsta laikā.

Vēl viens grēka un ļaunuma personifikācijas iemesls ir tajā, ka ļaunuma kopsumma virs zemes pārsniedz visu tā sastāvdaļu lielumu. Tieši tāpat kā kāda kompānija, institūcija, valdība kā ‘personība’ ir lielāka par visām tajā ietilpstošajām personībām, tā tas ir arī ar cilvēces grēku un ļaunumu. Raugoties uz nacisma holokausta šausmām, mums ir grūti izprast, kā atsevišķu cilvēku grēks var būt par to atbildīgs… jo kopējais nodarītā ļaunuma apjoms tajā šķiet daudzkārtīgi pārsniedzam ļaunuma daudzumu visos Eiropas trīsdesmito un četrdesmito gadu iedzīvotājos kopumā. Šī novērojuma būtība nav kāda ārēja velna pastāvēšanas, kas to visu orķestrē, atzīšanā. Tieši pretēji, jebkuras cilvēku grupas, dzīvības un pastāvēšanas gars kopsummā krietni pārsniedz individuālo sastāvdaļu kopumu. N. T. Raits (Wright) arī atzīmē: ļaunums ir reāls un varens. Tas nav kaut kur ‘ārpus’ mums, citos cilvēkos, tas pastāv un ir aktīvs katrā no mums. Turklāt, ‘ļaunums’ ir kas vairāk, kā tikai visu ļauno impulsu  un rīcību kopsumma. Kad cilvēki pielūdz to, kas nav Dievs, tie dod varu iznīcības un ļaunprātības spēkiem; un, kopā ņemot, šie spēki gūst tādu varu, kas kristiešu pieredzes gadsimtu gaitā ir licis gudriem cilvēkiem to personificēt, nosaukt to sātana, jeb pretinieka vārdā” (7).

‘Velns’ un ‘sātans’ politiskajā kontekstā
Šos vārdus ‘velns’ un ‘sātans’ lieto arī, lai aprakstītu ļauno un grēcīgo pasaules iekārtu, kurā mēs dzīvojam. Cilvēces sociālās, politiskās un pseidoreliģiskās hierarhijas arī var būt saistāmas ar ‘velna’ vārdu. Jaunās Derības velns un sātans bieži attiecas uz ebreju un romiešu politiskajām un sociālajām sistēmām. Tā, mēs lasām, ka velns metīs ticīgos cietumā (Atkl.2:10), kas attiecas uz romiešu valstsvīriem, kas vajā ticīgos. Tajā pat kontekstā mēs lasām par Pergamas draudzi, kas dzīvo tur, kur sātana tronis, proti, kur dzīvo šīs romiešu kolonijas gubernators.

1.Jņ.3:4 grēks definēts kā netaisnība, proti, Dieva bauslības pārkāpums. Taču kolektīvs grēks kā politisks un sociāls pret Dieva gribu vērsts spēks ir daudz stiprāks par indivīda spēku; tieši šo kolektīvo spēku bieži personificē, saucot to par Sātanu. Šajā nozīmē Irāna un citas islāma valstis ir nosaukušas ASV par ‘lielo Sātanu’ – proti, viņu lielo politisko un reliģisko pretinieku. Tieši tādā nozīmē vārdi ‘velns’ un ‘sātans’ tiek bieži lietoti Bībelē. Tiem, kuriem mūsu secinājumu pieņemšana liekas problemātiska, būtu jāuzdod sev sekojoši jautājumi: (1) Vai grēks ir personificēts? Skaidrs, ka ir. (2) Vai vārdu ‘sātans’ var lietot kā vienkāršu lietvārdu? Jā, var. Kur tad ir problēma, lai pieņemtu to, ka grēks tiek personificēts kā mūsu ienaidnieks / sātans?  Jāņa vēstulēs un evaņģēlijos pasaule tiek bieži personificēta; vai jūs varētu piedāvāt labāku vārdu par ‘sātanu’ vai ‘velnu’ šādai personifikācijai?

Daudzi domājošie prāti ir atzinuši, ka pasaules kopējais ļaunums tik tiešām šķiet daudz lielāks par visu indivīdu pastrādāto un katrā indivīdā snaudošo grēku. Šajā kontekstā atkal Toma Raita izteiktās domas: „Visiem korporatīviem uzņēmumiem piemīt sava veida korporatīvā dvēsele, identitāte, kas ir lielāka par to veidojošajām sastāvdaļām… industriālās kompānijas, valdības vai pat (nedod Dievs!) baznīcas  var būt tik lielā mērā ļaunuma pārņemtas, ka „apsēstība” korporatīvā līmenī ir vienīgais šīs parādības izskaidrojuma veids” (8).

Tāpat kā cilvēku kolektīvā identitāte kaut kādā veidā pārsniedz katras atsevišķas personas ieguldījuma  kopējo lielumu, tā arī, es domāju, pasaules kopējais, korporatīvais grēks / ļaunums ir lielāks par katras atsevišķas personas sasummēto ieguldījumu tajā. Bet tāpat kā nepastāv burtisks ‘rēgs mašīnā”, tā arī šī parādība nenozīmē, ka patiesi eksistē pārcilvēciska atsevišķa būtne, vārdā „Sātans”. Taču lai apzīmētu šo globāli aptverošo ‘grēka’ korporāciju, kurai mēs esam liecinieki, būtu pilnīgi taisnīgi lietot vārdu „Sātans”, mūsu pretinieks. Jo mūsu lielais ienaidnieks ir ne tikai mūsu pašu personīgais grēcīgums, bet arī pasaulē pastāvošais korporatīvais grēks. Faktiski, Artura Kestlera darbs „Rēgs mašīnā” analizē vēstures gaitā progresējošo cilvēces pašiznīcināšanās darbu un pievēršas jautājumam par to, cik neizsakāmi milzīgs ir pasaules totālais ļaunums (9). Viņš nesaskata tajā kāda Sātana vainu, bet gan cilvēka ļaunprātības progresējošo attīstību, kuras rezultātā naida, dusmu un tml. dziņas uzveic – progresējoši uzveic – to, ko viņš sauc par „kognitīvo loģiku”, tas ir, mēs apzināti darām to, kas nav prātīgi, kas ir neloģiski un nepareizi.

Noslēgumā jāsaka, ka šajā jautājumā, vairāk nekā jebkurā citā, ir būtiski pamatoties uz visas Bībeles kopēju izvērtējumu, nevis pamatot savu mācību uz dažiem pantiem, kuros sastopami modes vārdi, kas šķietami apstiprina vispārpieņemtos ticējumus par Sātanu. Šeit paustā nostāja ir vienīgais veids kā izprotami visi fragmenti, kas attiecas uz velnu un sātanu. Jums ir dota atslēga, kas atver visas durvis. Daži no visbiežāk pārprastajiem fragmentiem, kurus citē populāro ideju atbalstam, tiek apskatīti 5.nodaļā.

Piezīmes

1. J.H. Walton, ‘Serpent’, in T.D. Alexander and D.W. Baker, eds, Dictionary of the Old Testament and Pentateuch (Leicester: IVP, 2003), p.738.
2. George Lamsa, New Testament Light (San Francisco: Harper & Row, 1968), p.24.
3. George Lamsa, New Testament Commentary (Philadelphia: A.J.Holman, 1945), p.604.
4. J.B. Russell, Satan: The Early Christian Tradition (New York: Cornell University Press, 1987), p.23.
5. Feodyor Dostoevsky, The Brothers Karamazov, translated by Richard Pevear and Larissa Volokhonsky (New York: Farrar, Strauss and Giroux, 1990), p.283.
6. Alfred Edersheim, The Life and Times of Jesus the Messiah (London: Longmans, 1899) Vol.2, Appendices 13 and 16.
7. N.T. Wright, The Lord and His Prayer (Grand Rapids: Eerdmans, 1997), p.71.
8. N.T. Wright, Evil and the Justice of God (Downers Grove: Inter Varsity Press, 2006), p.38.
9. Arthur Koestler, The Ghost in the Machine (Harmondsworth: Penguin, 1990 ed.).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |