2-2 Ļaunuma un grēka izcelsme

Daudzi kristieši, līdz ar daudzām citām reliģijām, tic, ka ir tāds monstrs, kuru sauc par Velnu vai Sātanu, kas radījis visas problēmas pasaulē un mūsu dzīvēs, kurš ir atbildīgs arī par mūsu pastrādātajiem grēkiem. Bībele nepārprotami māca, ka Dievs ir visuvarens. Mēs redzējām nodarbībā 2-1, ka eņģeļi negrēko. Ja mēs patiesi ticam šīm lietām, tad nevaram ticēt tam, ka ir kāda pārcilvēciska, Visuvarenajam Dievam pretstatīta būtne šai visumā. Ja mēs tomēr ticam, ka tāda būtne eksistē, tad mēs līdz ar to apšaubam Visuvarenā Dieva pārākumu. Šis jautājums ir tik svarīgs, ka pareiza Velna un Sātana būtības izpratne ir jāuzskata par būtiski nozīmīgu mācību. Ebr.2:14 teikts, ka Jēzus ar Savu nāvi iznīcinājis velnu; tādēļ, ja mums nav pareizas izpratnes par velnu, mēs droši vien neizprotam arī Jēzus darbu un dabu.

Pasaulē vispār, un it īpaši kristiešu pasaulē, ir izplatīta doma, ka labās lietas dzīvē nāk no Dieva un sliktās no Velna vai Sātana. Šī nav jauna doma; senie babilonieši, piemēram, ticēja, ka ir divi dievi, visa labā un gaismas dievs (Ahura Mazda), un visa sliktā un tumsas dievs (Ahrimans), un šie divi ir saslēgti nāvējošā cīņā (1). Tam ticēja Kīrs, varenais persiešu ķēniņš, tādēļ Dievs viņam teica: „Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav… Es… radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes.45:5-7,22). Dievs rada mieru un Viņš rada ļaunumu vai postu. Šajā ziņā pastāv starpība starp ļaunumu un grēku, kas nāk no cilvēka; grēks ienāca pasaulē ne Dieva, bet cilvēka vainas dēļ (Rom.5:12).

Dievs teica Kīram un babiloniešu tautai: „Bez Manis neviena (cita) Dieva nav”. Ebreju vārds ‘el’, ko tulko kā ‘Dievs’ pamatā nozīmē ‘spēks, enerģijas avots’. Dievs teica, ka nav itin nekāda cita spēka avota kā vien Viņš Pats. Šī iemesla pēc patiesi dievticīgajam nav pieņemama doma par Velna vai nešķīsto garu pastāvēšanu.      

Dievs: nelaimes radītājs
Bībele dod neskaitāmi daudz piemēru, kas rāda, ka Dievs nes nelaimi cilvēku dzīvēs un šai pasaulē. Am.3:6 teikts, ka pilsētā nevar gadīties kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt. Ja, piemēram, pilsētā notiek zemestrīce, visizplatītākais uzskats ir, ka tas ir Sātana roku darbs, kas atnesis nelaimi pilsētai. Bet patiesi ticīgajam jāsaprot, ka Dievs ir par to atbildīgs. Tā, pravieša Mihas grāmatā 1:12 teikts: „uzbrukušās briesmas nāca no Tā Kunga un ir aizsniegušās līdz Jeruzālemes vārtiem”, un tās nāca, izpildot Dieva pareģojumu: „Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu” (Jer.6:19). Arī slimība nāk no Dieva, nevis no Sātana. „Tas Kungs negaidīti sūtīs pār tevi un taviem pēcnācējiem sērgas… un slimības (5.Moz.28:59); „un viņam (Saulam) uzbruka ļauns gars, kas bija Tā Kunga sūtīts (1.Sam.16:14). „Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?” (2.Moz.4:11). Ījaba grāmatā mēs lasām, kā Ījabs, taisns cilvēks, zaudēja visu, kas viņam dzīvē bija. Šī grāmata māca, ka „ļaunuma” pieredze cilvēka dzīvē nav tieši proporcionāla cilvēku paklausībai vai nepaklausībai Dievam. Ījabs atzina: „Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis” (Ījaba 1:21). Viņš nesaka: ‘Tas Kungs bija devis, Sātans ir ņēmis’. Sievai viņš sacīja: „Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” (Ījaba 2:10). Grāmatas beigās Ījaba draugi izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja „visās tais nelaimēs, kādām Tas Kungs bija licis nākt pār viņu” (Ījaba 42:11 salīdz. ar 19:21; 8:4).

Tādējādi, Dievs, kura varā viss atrodas, izmanto ļaunus cilvēkus, lai sodītu Savu tautu. „Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca… Pacietiet pārmācību… katra pārmācība… tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli” (Ebr.12:6-11). Tas mums rāda, ka bēdas, kuras Dievs mums sūta, beigu beigās palīdz mūsu garīgajai izaugsmei. Tādēļ tas ir pretēji Dieva vārdam apgalvot, ka Sātans ir tas, kurš liek mums grēkot un būt netaisniem, kamēr tajā pat laikā viņš šķietami ienes mūsu dzīvē problēmas, kas beigās „dod taisnības miera augli”. Pie tik nopietnām problēmām noved tradicionālā Sātana izpratne. Īpaši zīmīgi šai sakarā ir panti, kas runā par cilvēka nodošanu sātanam, „lai gars tiktu glābts” vai „lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu” (1.Kor.5:5; 1.Tim.1:20). Ja jau Sātans ir tā būtne, kas liek cilvēkiem grēkot un negatīvi ietekmē cilvēku garīgumu, kāpēc tad šie panti runā par ‘Sātanu’ pozitīvā gaismā? Atbilde ir vienkārši tajā, ka pretinieks, „Sātans” vai dzīves grūtības var ļoti bieži izraisīt pozitīvu garīgo izaugsmi ticīgā dzīvē.

Ja mēs pieņemam, ka ļaunums nāk no Dieva, tad mēs varam lūgt Dievu darīt kaut ko šo problēmu sakarā, piemēram, atrisināt tās. Ja Viņš to nedara, tad mēs zinām, ka Dievs tās sūta mūsu garīgās izaugsmes labad. Taču, ja mēs ticam, ka ir kāda ļauna vara, Velns vai Sātans, kas šīs problēmas rada, tad tām nav risinājuma. Invaliditāte, slimība, pēkšņa nāve vai katastrofa ir jāpieņem vienkārši kā neveiksme. Ja Sātans ir kāds varens grēcīgs eņģelis, tad viņš ir daudz spēcīgāks par mums, un mums nekas cits neatliek kā ciest viņa pārestības. Turpretī Dieva varā esošiem, „tiem, kas mīl Dievu, visas lietas (dzīvē) nāk par labu” (Rom.8:28). Tādēļ ticīgā dzīvē nevar būt ne runas par vienkāršu ‘veiksmi’.

Ja mēs stingri un nelokāmi tiecamies izdibināt šīs pasaules ļaunuma saknes un pieņemam Bībeli kā galīgo patiesības smelšanās avotu un Dieva atklāsmi mums, tad mums jāpaliek pie nepārprotamā secinājuma, ka viss nāk no Dieva. Daudziem to ir tik grūti pieņemt un pirmajā nodaļā mēs redzējām, kā pagāni, tā arī tradicionālie kristieši ir centušies kaut kā izlocīties no tā. Vasīlijs (tā sauktais Lielais) pat uzrakstījis grāmatu ar virsrakstu „Tas Dievs nav Ļaunuma Avots (2). Tik stūrgalvīga ir atteikšanās pieņemt Bībeles liecību pat starp tā saucamajiem visplašākās kristiešu baznīcas tēviem.

Grēka avots
Ir jāuzsver, ka grēks nāk no mums pašiem. Mēs esam vainīgi pie grēka. Protams, ka būtu patīkamāk ticēt, ka mēs neesam vainīgi pie tā, ka grēkojam. Mēs varētu mierīgi grēkot un attaisnot sevi, uzveļot šo grēku Sātanam, pierakstot vainu viņam. Nemaz nav neparasti, ka ārkārtīgi ļaunas uzvedības gadījumā vaininieks lūdz viņu apžēlot, aizbildinādamies ar to, ka viņš tai brīdī neesot valdījis pār sevi, atrazdamies Sātana varā. Taču tāda aizbildināšanās (pilnīgi taisnīgi) netiek ņemta par pilnu un vainīgajam ir jāatbild par savu nodarījumu.

Mums ir jāatceras, ka „grēka alga ir nāve” (Rom.6:23), grēks ved pie nāves. Ja mēs neesam vainīgi pie mūsu grēka, bet gan Sātans, tad taisnīgajam Dievam būtu jāsoda Sātans, nevis mūs. Bet tas, ka mūs soda par mūsu grēkiem, parāda arī, ka mēs paši esam par tiem atbildīgi. Doma par Sātanu kā atsevišķu no mums personu, nevis grēcīgumu mūsos, ir mēģinājums novirzīt atbildību par grēkiem uz kādu citu. Un tas ir vēl viens piemērs tam, ka cilvēce atsakās samierināties ar Bībeles mācību par mūsu pašu dabu.

„Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku… Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku” (Mk.7:15-23).

Doma, ka grēcīgums pastāv ārpus mums, ka tas ienāk mūsos un liek mums grēkot, nav savienojama ar šeit doto nepārprotamo Jēzus mācību. No mums pašiem, no cilvēka sirds nāk visas šīs ļaunās lietas. Tādēļ jau uzreiz pēc plūdiem mēs lasām Dieva vārdus 1.Moz.8:21: „Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām”.  Jēkaba 1:14 lasām: „Katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama”. Mūs kārdina mūsu ļaunās tieksmes, nevis kaut kas ārpus mums. „No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā?” vaicā Jēkabs, „Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos?” (Jēkaba 4:1). Katram no mums ir savas īpašas, personīgas kārības. Būdamas personīgas, tās nāk no mūsu pašu ļaunajām iegribām. Patiesi, mēs paši esam visļaunākie sevis ienaidnieki. Ps.4:5 saka, ka grēka pārvarēšanas atslēga ir cilvēka sirdī: „Dusmojiet, bet negrēkojiet! Pārdomājiet klusībā savās sirdīs”. Jēkabs savā vēstulē izmanto ģimenes tēla līdzību – cilvēks savā kārībā „dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi” (1:13-15). Vai tad nav dīvaini, ka Jēkabs nepiemin kādu Sātanu vai nešķīsteni, kam būtu kāda loma šai procesā?

 Vēstule romiešiem galvenokārt veltīta grēka, tā izcelsmes un pārvarēšanas tēmai. Zīmīgi, ka Vēstulē ne reizi nav pieminēts kāds velns vai sātans; runājot par grēka izcelsmi Pāvils nemin ne velnu, nedz sātanu. Otrā atkāpe paskaidro, ka Vēstulē romiešiem Pāvils faktiski sagrauj populārās Sātana koncepcijas. Sātans, kā jēdziens, parādās tikai Jaunajā Derībā. Ja būtu kāda būtne ārpus mums, kas liktu mums grēkot, tā noteikti būtu pieminēta Vecajā Derībā. Bet Vecā Derība absolūti un daiļrunīgi klusē. Soģu laikā un tuksneša ceļojuma laikā Raksti stāsta par Izraēla grēka darbiem, kuru netrūka. Taču Dievs tos nebrīdina par kādas varenas pārcilvēciskas būtnes pastāvēšanu, kas varētu tajos iemiesoties un likt tiem grēkot. Tā vietā Viņš tos mudināja pievērsties Viņa vārdam, pildīt Viņa pavēles un bauslību, lai neatkristu atkal pašu miesas kārību varā (piem., 5.Moz.27:9,10; Jozuas 22:5). Salamana mācītāja grāmata runā par dzīves netaisnību un katra cilvēka, kā bagāta, tā arī nabaga, ciešanām, bet arī tajā nav ne vārda par Sātanu, Velnu, kritušajiem eņģeļiem, Luciferu un tml., neviena vārda!

Pāvils žēlojas: „Manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne… Bet, ja es daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks” (Rom.7:18-21). Viņš nenoveļ vainu uz kādu ārēju būtni, vārdā Sātans. Patieso grēka avotu viņš saredz savā grēcīgajā dabā: darītājs ir manī mītošais grēks, „tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais”. Tādējādi, viņš saka, ka pretošanās garīgajam nāk no kaut kā, ko viņš sauc par „manī mītošo grēku”. Arī Jes.57:17 lasām par Dieva dusmām, kad tauta „gāja savu pašizraudzīto atkritējas ceļu”. Katrs garīgi domājošs cilvēks nonāks pie līdzīgas pašatklāsmes. Jāatzīmē, ka pat tik pārāks kristietis kā Pāvils neizjuta nekādas fiziskas pārmaiņas sevī pēc pievēršanās, tā pati cilvēka daba palika viņā arī pēc kristībām. Daži piecdesmitnieku kustības locekļi apgalvo, ka viņu stāvoklis pēc kristībām mainoties un tie nevarot grēkot un negrēko, un šo Pāvila izteikumu dēļ Rom.7:15-21 viņi ierindo Pāvilu „neglābjamo” skaitā. Šie panti nekādā ziņā nesaskan ar viņu apgalvojumiem.   

Bībele neatstāj nekādas ilūzijas, izsakoties par cilvēces būtībā ļauno dabu. Ja mēs to izprotam, tad nav nekādas vajadzības izgudrot kādu iedomātu, ārpus cilvēka pastāvošu būtni, kas būtu atbildīga par mūsu grēkiem. Jer.17:9 saka, ka sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir tik viltīga, ka mēs pat nevaram aptvert tās grēcīguma apjomu. Vai to var vēl skaidrāk pateikt, nekā teikts Sal.māc.9:3: „Cilvēku bērnu sirdis ir pilnas ļaunuma”. Efez.4:18 skaidro, ka cilvēks atsvešinās no Dieva „savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ”. Tieši mūsu garīgi aklās un neizglītotās sirdis, mūsu domāšanas veids, kas ir mūsos, attālina mūs no Dieva. Saskaņā ar to Gal.5:19 nosauc mūsu grēkus par „miesas darbiem”; tā ir mūsu pašu miesa (negarīgā daba), kas vilina mūs uz grēku. Neviens no šiem pantiem neizskaidro grēka izcelsmi nākam no Sātana; grēcīgas dziņas dzīvo mūsos kopš dzimšanas; tās ir cilvēka būtības neatņemama sastāvdaļa.

Taču neskatoties uz to, ka sirds patiešām ir ļaunuma avots, mums ir jācenšas to savaldīt. Mēs nedrīkstam mūsu morālajos pārkāpumos vainot mūsu dabu. „Sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī” ir tas, ko Dievs neieredz cilvēkā (Sal.pam.6:18). Dievu noliegušais Izraēls atbild Dievam: „Velti nepūlies! Mēs sekosim paši savām domām un saviem ieskatiem un rīkosimies ikviens pēc savas ļaunās un stūrgalvīgās sirds!” (Jer.18:12). Konteksts mums atkal atgādina, ka sirds ir ļaunprātīga (Jer.17:9). Grēks ir pieņēmumā, ka tādēļ mums arī nav nepieciešamības censties valdīt pār sevi, ka mūsu sirds vājība attaisnos mūsu pastrādātos grēkus. Mums ir jāatzīst un pat jāanalizē mūsu dabas vājības [kā mēs to cenšamies darīt šajā nodaļā] un uz šo zināšanu pamata censties tās kaut kā ierobežot. „Pāri visam, kas jāsargā, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Sal.pam.4:23). Ananija varēja arī neļaut „sātanam” piepildīt viņa sirdi, un viņš tika sodīts par to, ka to nedarīja (Ap.d.5:3). Ja mēs uzskatām, ka kāda būtne, vārdā Sātans, neatvairāmi iespaido mūs grēka darbiem, piepildot mūs ar vēlēšanos grēkot pretēji mūsu gribai, tad mēs pieļaujam to pašu kļūdu, kuru pieļāva Izraēls un Ananija.

Piezīmes

(1) Plaši dokumentēts Edwin M.Yamachi grāmatā, Persia and the Bible (Grand Rapids: Baker, 1990), p.438 ff.

(2) No J. Martin Evans „Paradise Lost” and the Genesis Tradition (Oxford: Clarendon, 1968), p.88.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |