1-5 Protestētāji: pretošanās vispārpieņemtajam uzskatam par Sātanu

Šī nodaļa ir veltīta slēdzieniem, pie kuriem es esmu nonācis, studējot Bībeli, par vārdu ‘sātans’ [pretinieks] un ‘velns’ [nepatiess apsūdzētājs] nozīmi. Tie ir vienkārši vārdi, kuriem nav obligāti negatīva pieskaņa, taču brīžiem tie attiecas uz mūsu vislielāko ‘pretinieku’, proti, grēku. Turklāt, doma par atsevišķu sātanisku būtni, kritušo eņģeli, Bībeles tekstā vienkārši nav nemaz atrodama. Manu secinājumu pamatā ir tikai un vienīgi Bībeles studēšana un es ceru, ka es par to stāvēšu, ja arī visa pasaule nostāsies pret mani. Daudziem lasītājiem šie slēdzieni liksies sensacionāli un pārdomas rosinoši. Taču jāņem vērā, ka es neesmu vienīgais, kas ir nonācis pie šiem secinājumiem. Plaši pazīstami kristiešu rakstnieki un domātāji ir izdarījuši tos pašus secinājumus.

Patiesību sakot, pretošanās šim populārajam uzskatam ir bijusi no laika gala. Sešpadsmitajā gadsimtā ievērojams šī uzskata pretinieks bija Dāvids Džoris, līdz ar citiem, it īpaši anabaptistu piekritējiem (1). Vesela grupa līdzīgi domājošo bija arī 17.gadsimtā – Jēkabs Bauthamlijs, Lodoviks Magltons, Antonijs van Deils, Tomass Hobbs [Leviatanā, 1651], Baltazārs Bekkers [ Apmātā pasaule, 1693] un citi. Īzaks Ņūtons sākumā pieturējās pie populārā uzskata par Sātanu, taču pienāca laiks, kad viņš to noraidīja [līdz ar trīsvienību, mazuļu kristīšanu un dvēseles nemirstību]. Frenks Manjuels komentē: „Sātans šķiet pārvērties miesas kārību simbolā un tā pastāvēšana kļūst arvien problemātiskāka” (2). Ievērojams Ņūtona darbu pētnieks Stīvens Snobelens ir to apstiprinājis daudzos rakstos, kuru pamatā ir nesen klajā laistie Ņūtona teoloģiskie manuskripti. Viņš arī atklāja, ka Ņūtons sācis izprast dēmonus nevis kā burtiskus radījumus, bet drīzāk kā Jaunās Derības laika valodas lietošanas piemēru – šajā gadījuma, lai aprakstītu psihiskas slimības pārņemtos. Joseph Mede  savā darbā Pēdējo laiku atkrišana arī atbalsta šo secinājumu. Nodaļā 1-4-1 es jau minēju, ka, iespējams, arī Miltons nemaz nepieturējās pie ortodoksālā uzskata un [ja viņu pareizi interpretē] faktiski pat apsmēja šīs idejas aplamību. Līdzīgi protesti vērojami arī 18.gadsimtā – piemēram, no Artura Ešlija Saiksa (Arthur Ashley Sykes) un Ričarda Mīda (Mead) puses. Kā arī 19.gadsimtā, lai minam Džonu Simpsonu [Sātana nozīme, 1804 (3)], Džonu Eppsu [Sātans, 1842], Džonu Tomasu [Izraēla cerība, 1848], Robertu Robertsu [ Nelabais, 1882] un daudzi citi.

Šie un citi neatkarīgi kristiešu domātāji iestājās pret gadsimtiem piekopto tradīciju smago nastu un protestantu un katoļu apvienoto dogmu. Jaunākajos laikos kā akadēmiskie domātāji, tā arī vērīgi domājošie kristieši ir droši sekojuši savai domu gaitai. Diemžēl ir pieņemts domāt, ka reliģiskās pārdomas ir ekspertu, mācītāju, garīdznieku, akadēmisko teologu darba lauks; kamēr vienkārši ieinteresēts Bībeles students – diletants nevar nonākt pie pamatota secinājuma. Taču tādējādi tiek pārprasta pati Bībeles atklāsmes būtība – Bībele ir Dieva vārds visai Viņa tautai un tas ir dots, lai ikkatrs no mums studētu un domātu par izlasīto un nāktu pie secinājumiem, pie kuriem arī godīgi turētos savas dzīves laikā. Tā, Gregorijs no Nisas, viens no populārā uzskata par Sātanu radītāj tēviem, faktiski vaimanā par to, ka parastie darba ļaudis kristiešu draudzē aktīvi interesējas par teoloģiskiem jautājumiem. Viņš rakstīja: „Visa pilsēta ar to pilna, alejas, ielas… kad jūs apjautājieties par maiņas kursu, jūs saņemat lekciju par radīto un neradīto. Jūs jautājiet, cik maksā maizes klaips, un atbildes vietā dzirdat, ka Tēvs ir pārāks un Dēls ir zemāks. Jūs interesējieties par pieklājīgu sabiedrisko pirti, un viņš atbild, ka Dēls tika radīts no nekā” (4). Agrīnie tēvi bija tālu no domas, ka „ikkatrs ir Bībeles students”. Viņi vēlējās [tāpat kā daudzi mācītāji un reliģiski līderi mūsdienās] saglabāt Dieva vārda studiju un mācības formulējumu tiesības tikai savai ierobežotai elitei. Viņi bija pārliecināti, ka tikai viņi ir spējīgi un tiesīgi saprast Dieva vārdu. Un šī iemesla dēļ mums tagad nākas sūri un grūti censties izkulties no viņu savārītās putras, lai pareizi uztvertu Bībeles vēsti. Paldies Dievam, ka Viņš ir saglabājis sākotnējo Bībeles tekstu un mēs varam to tagad lasīt dzimtajā valodā.

Secinājumi
Mūsu Sātana idejas vēsturiskais apskats nav bijis tīri vēsturisks – es esmu devis arī savus komentārus. Taču kopējā šīs idejas vēsturiskā shēma, tās attīstība, izmaiņas tajā un laika gaitā ienākošie papildinājumi ir galvenajos vilcienos skaidri visprasīgākajam un objektīvākajam vēsturniekam. Bībele runā par „ticību”, „Evaņģēliju” kā par mācību kopumu, patiesības krātuvi, kas ir dota ticīgajam (Ef.4:4-6) – ”to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (Jūdas 3). Šai patiesībai nav nekas jāpieliek un no tās nekas nav jāatņem, kā tas skaidri teikts Bībelē – it īpaši Pāvila un Pētera aicinājumos saglabāt vienas ticības tīrību. Tas nozīmē, ka šim patiesības vārdam mēs nevaram ‘pievienot’ nekādu būtiski svarīgu mācību. Jaroslavs Pelikāns pilnīgi pareizi spriež: „Ko nozīmē tas, ka kāda mācība ‘kļūst’ par neatņemamu katoļu ticības daļu, kas jau pēc definīcijas ir universāla kā laikā, tā arī telpā?” (5). Taču ir pilnīgi skaidrs, ka Sātana personība ir kaut kas, kas radīts no nekā, ja runājam par Bībeli, un pēc tam ir pievienots un attīstījies laika gaitā līdz kaut kam tādam, kam nav nekāda sakara ar Bībeles tekstu. Tādēļ ir jāatsakās no domas, ka tā ir kristiešu mācība. Ja tā nebija zināma Ābrahāmam, Jēzum, Pāvilam… tad mums tā nav pieņemama.

Piezīmes         

(1) Dokumentēts Auke Jelsma, Frontiers of the Reformation: Dissidence and Orthodoxy in Sixteenth-Century Europe (Aldershot: Ashgate, 1998), pp.25-39. 4.punkts Venēcijas Anabaptistu ticības apliecinājumā aptuveni 1550.gadā bija: „Nav cita sātana kā tikai cilvēku viltība, jo neviena Dieva radība nav naidīgi noskaņota pret viņu, kā tikai tā”. Šis dokuments pilnībā ir lasāms: Earl Morse Wilbur, A History of Unitarianism (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1952) Vol.2, p.98.

(2) Frank E.Manuel, The Religion of Isaac Newton (Oxford: Clarendon, 1974), p.64. Citviet Manuels parāda, kā Ņūtons noraida domu, ka dēmoni ir burtiskas radības – drīzāk viņš interpretēja atsauces uz tiem kā to laiku garīgas saslimšanas apzīmējumu valodā – skat Frank E. Manuel, Isaac Newton: Historian (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1963), p.149.

(3) Atkārtots Grammata Press (B.C., Canada) izdevums 1999.gadā.

(4) Citēts no G. Bowersock, P. Brown, O. Grabar Late Antiquity: A Guide to the Postclassical World (Cambridge: Harvard University Press, 2000), p.69.

(5) Jaroslav Pelikan, The Development of Christian Doctrine (New Haven: Yale University Press, 1969), p.39.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |