1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām

Reformācija noveda pie kristietības šķelšanās protestantos un katoļos. Šķelšanās bija skarba un abas puses apvainoja viena otru, saucot savus pretiniekus par Sātana sabiedrotajiem pilnā pārliecībā par to, ka Dievs ir viņu pusē, tātad pretinieki ir no Sātana. Tas attaisnoja visāda veida karus, vajāšanas un ļaunuma piedēvēšanu citiem. Protestanti neatlaidīgi apgalvoja, ka pāvests ir antikrists, un katoļi, savukārt, runāja par protestantisma ļauno garu izdzīšanu. Mārtiņš Luters, reformācijas līderis, bija Sātana tēmas apsēsts, mezdams tam ar tintnīcu, nolaizdams gāzes, lai to aizbaidītu, un vienmēr gatavs ļaut vaļu savai apsēstībai ar Sātanu, apsūdzot katoļus sadarbībā ar to (1). Zīmīgi, ka pat Luters atzina, ka Atkl.12 fragments par „karu debesīs” neattiecas uz notikušo Ēdenē, bet drīzāk apraksta kristiešu vajāšanu no pretinieku puses. Luters ticēja vispārpieņemtajam uzskatam, ka Sātans tika nomests no debesīm Ēdenē, taču neatzina, ka Atkl.12 varētu atbalstīt šo domu (2). Sīkāks Atkl.12 apskats ir nodaļā 5-32. Katoļu reakcija bija ne mazākas apsēstības pilna. Atbildot uz Lutera 1529.gada katķismu, katoļu katķisms Sātanu piemin daudz biežāk nekā Jēzu (67 reizes pret 63 reizēm) (3). Trentas koncils protestantismā vainoja Sātanu.

Kalvins un vēlāko laiku protestanti neatpalika no Lutera savā apsēstībā ar Sātanu. Tāpat kā ebreju apokrifi, kurus mēs pieminējām nodaļā 1-1-2, Kalvins sniedza jaunu skaidrojumu Bībeles fragmentiem, kas it kā attiecoties uz sātanu, kad pats Bībeles teksts neko par Sātanu nemin. Tā, 2.Moz.10:27; Rom.9:17 un tml. skaidri saka, ka Dievs nocietināja faraona sirdi; taču Kalvins apgalvoja, ka „Sātans sējis stūrgalvību viņa [faraona] sirdī” (Institutes of the Christian Religion 2.4.2-5, Commentary on Mathew 6:13). Apsēstības ar ticību Sātanam apmēri bija tik lieli, ka vienlīdz katoļiem un protestantiem tā kļuva par pamata mācību. G.H Viljams apraksta, kā katoļi un protestanti vienotā frontē vajā itāļu anabaptistus Venēcijas apkārtnē, jo tie noliedza kā pārcilvēciskā Sātana, tā arī trīsvienības pastāvēšanu (4).  Zīmīgi, ka abas šīs maldīgās mācības tiecas turēties kopā – vēlāk mēs redzēsim, ka Īzaks Ņūtons beigu beigās atteicās no abām. 6.nodaļa ir veltīta loģisko saistību, kas pastāv starp šīm mācībām, apspriešanai. Itāļu anabaptisti bija pirmie, kas uzstājās pret tradicionālo Sātana mācību, mēs to apspriedīsim nodaļā 1-5.

Nacionālo valstu veidošanās procesi noveda pie garīgiem konfliktiem un kariem, bieži starp nācijām, kas sauca sevi par kristiešu nācijām. To laiku māksla un ikonogrāfija atspoguļo, cik izplatīta bija Sātana tēma pretinieku puses nomelnošanai. Laika garā izraisītajās raganu medībās 16.un 17.gadsimtā gāja bojā 100 000 cilvēku. Jebkurš, kas kaut kādā veidā atšķīrās no masas, tika nomelnots un pieskaitīts ļaunuma varai. Tā laika cilvēku  apsēstība ar Sātana tēmu atspoguļojas daudzās tolaik sarakstītajās lugās un romānos par Sātanu, nerunājot jau par populārajām leģendām un stāstiem par Faustu un Mefistofeli.

Beigu beigās uzausa apgaismības laikmets, līdz ar kuru nāca atskārsme, ka „raganu medību” asins izliešanai ir jādara gals. Katoļi sāka sludināt, ka cilvēks no dabas ir labs un pilnveidojams – atkal mazinot grēku un katra atsevišķa cilvēka cīņu ar ļaunumu. Vācu protestantus, tādus kā Šlīrmahers piemēram, pārņēma vēlēšanās dot visam racionālu izskaidrojumu tā laika zinātniskās revolūcijas procesu iespaidā. Viņš secināja, ka cilvēces vainas novelšana uz Sātanu neko neizskaidro, uzsvērdams, cik neloģiski ir ticēt tam, ka kāds sātans varētu izjaukt Dieva nodomus; tādējādi, viņš nonāca pie pārcilvēciskā Sātana jēdziena noraidīšanas (The Christian Faith 1.1.1.2). Viņam sekoja Sorens Kierkegards, argumentējot ar to, ka pārcilvēciskā Sātana jēdziens noniecina cilvēka lomu attieksmē pret grēku un ļaunumu. Arī Šellijs līdzīgā veidā nonāca pie patiesības, uzdodot jautājumu: „Kāda mums ir vajadzība pēc Sātana, ja mums ir cilvēce?”

Krievu klasiķus, Dostojevski it īpaši, dziļi nodarbināja grēka un ļaunuma problēma. Dostojevska romāna „Velni” tēma ir Nikolaja Stavrogina iekšējā cīņa starp vēlmi darīt ļaunu un uzņemties atbildību par to, tajā pat laikā cīnoties ar pašapmānu. Tā Dostojevskis izprata Sātana būtību. Uz jautājumu, vai tāds Sātans patiesi pastāv, Stavrogins atbild: Es viņu redzu tikpat skaidri, kā es redzu tevi… un dažkārt es nezinu, kas reāli pastāv, viņš vai es” (6). To pašu tēmu risina Dostojevska šedevrs „Brāļi Karamazovi”. Piektajā grāmatā Ivans skaidro Aļošam, ka cilvēks ir radījis Sātanu, „viņš to ir radījis pēc sava ģīmja un līdzības” (7). Ivans nonāk pie secinājuma, ka viņš pats ir Sātans, „bet tikai viena daļa no manis”. Citiem vārdiem sakot, patiesais nelabais ir vienkārši Ivana zemapziņa.

Pēc visa teiktā, lai cik patīkami arī nebūtu apzināties, ka tu neesi vienīgais, kas nonācis pie tāda slēdziena, ir skaidri redzams, ka ticība reāla Sātana pastāvēšanai neatslābst; un dzīves gaitā sabiedrība atsakās uzņemties atbildību par savu rīcību un grēcīgumu. Divi 20.gadsimta pasaules kari un cilvēces virzība uz globālo pašnāvību nepārprotami norāda uz to, ka bibliskais sātana, jeb grēka un ļaunuma jēdziens nav saprasts un nav pieņemts, pat ja daži prāti patiesi noraida pagānu mītus par pārcilvēciska sātana eksistenci. Labais un ļaunais tiek norakstīti uz cilvēka psihes parādībām, „grēks” patiesībā ir ne vairāk kā vēsturisks jēdziens. Rietumu intelektuālās aprindas raksturo tieksme būt pārņemtiem no vienas vai otras intelektuālās vai teoloģiskās idejas; un pārcilvēciskā sātana mīta noraidīšana, lai cik pareiza un apsveicama tā nebūtu, ir tikai pārejoša aizraušanās. Nepietiek tikai ar nepareiza jēdziena iznīcināšanu; ir jānonāk pie patiesās jēdziena izpratnes un jādzīvo saskaņā ar to.

Piezīmes

1. J.M. Todd, Luther: A Life  (New York: Crossroad, 1982).
2. References in S.P. Revard, The War in Heaven (Ithaca: Cornell University Press, 1980), p.109.
3. J. Delumeau, Catholics between Luther and Voltaire (London: Burns & Oates, 1977), p.173.
4. G.H. Williams, The Radical Reformation  (Philadelphia: Fortress, 1962), pp.202,562.
5. Shelley, Defence of Poetry (Indianapolis: Bobbs-Merrill, 1965), p.60.
6. F. Dostoevsky, The Possessed (London: Random House / Vintage, 2005), p.697.
7. F. Dostoevsky, The Brothers Karamazov (New York: Farrar, Straus, and Giroux, 1990), p.283.     

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |