1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē”

Džona Miltona „Zaudētajai paradīzei” ar tās spilgto no debesīm nomestā dumpīgā Sātana tēlojumu bija liela loma Sātana kā atsevišķas būtnes popularizēšanai. Miltona episkās poēmas radītie vizuālie tēli dzīvo cilvēku prātos līdz mūsdienām, pat ja viņi paši nav šo poēmu  lasījuši. Tās ietekme pēdējo pāris gadsimtu laikā ir bijusi tik liela, ka daudziem ir radies iespaids, ka Miltona tēlojums arī ir Bībeles mācības atspoguļojums. Ir jāatzīst, ka cilvēku reliģiskie uzskati veidojas daudz biežāk apkārtējās kultūras vides, redzēto mākslas darbu vai pat uz ielas dzirdētā iespaidā… nevis pēc teologu vai Bībeles pētnieku darbu lasīšanas. Nav šaubu, ka mākslas loma Sātana tēla nostiprināšanā cilvēku prātos ir ārkārtīgi nozīmīga – un „Zaudētā paradīze” bija viens no visiespaidīgākajiem darbiem šajā ziņā (1). Pats Miltons atzina, ka viņš uzrakstījis šo poēmu citastarp arī, lai „attaisnotu Dieva ceļus cilvēku priekšā” (1.26). Un visa  Sātana idejas rašanās vēsture ir faktiski pakārtota šai tēmai. Tas ir tā it kā cilvēki justu nepieciešamību atvainoties Dieva vietā, kā arī izvairīties no nepieciešamības atzīt grūti pieņemamo Bībeles mācību, ka Dievs viens pats ir Tas, kas pieļauj ļaunumu cilvēku dzīvē.

Bet uz Miltonu var paraudzīties arī no citas puses. Jāatceras, ka Miltons noliedza ļoti daudzas vispārpieņemtās ‘kristiešu’ doktrīnas – piemēram, trīsvienību, mazuļu kristīšanu, dvēseles nemirstību – un nicināja algoto garīdzniecību (2). Kā mēs atzīmējam nodaļā 1-5, arī Īzaks Ņūtons nonāca pie šiem secinājumiem – un šo galvenā  kristietības virziena dogmu noliegšana noveda viņu arī pie populārās idejas par Sātanu noraidīšanas, kā arī pie atklāsmes, ka bibliskais sātana definējums ir vienkārši ‘pretinieks’, kas saistāms ar cilvēka pakļaušanos kārdinājumiem un grēkam pretēji Dieva gribai. Tādēļ mēs varētu domāt, ka arī Miltons nonāca pie līdzīgiem secinājumiem. Džons Ramričs detalizēti attīsta šo iespēju, nonākot pie pieņēmuma, ka visa Miltona poēma ir satīra par atsevišķas sātana būtnes pastāvēšanu, novedot šo domu līdz tās loģiskajiem secinājumiem. Tādējādi, Ramričs pieprasa radikāli mainīt „Zaudētās paradīzes” interpretāciju un izprast tās īsteno sūtību (3). Miltona teoloģiskais traktāts De Doctrina Christiana citē Jes.45:6,7 („Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību…”) kā liecību pret trīsvienību un atsevišķu Sātana būtni. Un Miltona secinājums ir: „Šie vārdi izslēdz ne tikai kāda cita dieva, bet arī kādas citas būtnes, kas līdzinātos viņam spēkā, iespējamību… ir neciešami un neticami, ka kāda ļauna vara būtu stiprāka par labo un izrādītos pārāka” (4). Šajā traktātā Miltons arī uzteic Džordža Herberta apgalvojumu, ka „sātani ir mūsu grēki patiesā gaismā” un viss viņa sistematizetās teoloģijas izklāsts nesatur ne vārda par to, ka viņš būtu vienisprātis ar populāro uzskatu par Sātanu. Mēs jau citviet parādījām, ka vispārpieņemtais kristiešu uzskats par Sātanu radies no pārprasta ebreju uzskata par Sātanu, kura rašanos savukārt iespaidoja apkārtējo tautu kultūras, saskarsmē ar kurām tie nonāca. Atliek tikai minēt, vai tieši tas bija Miltona prātā, kad viņš nosauc Sātana korpusu to dievu vārdos, kuriem ticēja ar Izraēlu saskarsmē nonākušās tautas – Molohs, Kemošs, Baals, Aštarots, Thamuzs, Dagons, Rimons, Oziriss, Horuss un citi. Būdams rūpīgs Bībeles pētnieks, Miltons noteikti zināja, ka Bībelē šie vārdi ir minēti, nesaucot tos par dieviem, noliedzot pat to pastāvēšanu.

Visi šie punkti zaudē nozīmi tā vienkāršā fakta priekšā, ka savā traktātā „Kristiešu doktrīna”, ko komentē arī zemāk 2. piezīmes punktā minētie pētnieki, Miltons noliedz nemirstīgu dvēseļu pastāvēšanu un elli saprot kā kapu, kā arī mēs to traktējam nodaļā 2-5. Taču pirmās divas „Zaudētās paradīzes” grāmatas attēlo populāro uzskatu par elli kā par moku kambari. Miltons mūs it kā izved cauri deviņiem iedomātiem elles apļiem. Kā tad lai saskaņo šīs atšķirības starp viņa dzeju un personīgajiem teoloģiskajiem uzskatiem? Neizbēgami jāsecina, ka viņš sarkastiski zīmē vispārpieņemto elles ainu, it kā sakot: ‘Ja tāda vieta patiesi pastāv, vai tādai tai būtu jāizskatās?’ Tādā veidā viņš ņirdzīgi apspēlē vispārpieņemto jēdzienu, novedot to līdz loģiskajam noslēgumam – un tas pats, droši vien attiecas arī uz ar to saistīto Sātana problēmu.

Jāsaprot, ka atkāpšanās no vispārpieņemtās baznīca mācības tajā laikā bija riskanta lieta – tas bija jādara ļoti piesardzīgi, it īpaši cilvēkiem ar stāvokli sabiedrībā, kā tas bija Miltona un Ņūtona gadījumos. Man vismaz liekas, ka Miltons pārspīlēja, attīstot ekscentrisko iespēju Dievam it kā cīnoties ar vienu no eņģeļiem, lai atklātu domājošam lasītājam, cik absurda ir tāda ideja pati par sevi. Stenlijs Fišs argumentē, ka Miltona garā bija rakstīt stipri maldinošā manierē, izmantojot savas autora dotības, lai parādītu, kā tā nozīme, kuru viņš piedēvē dažām frāzēm, ir faktiski tieši pretēja (5). Kā piemēru tam varētu minēt, kā Miltons izvirza vienu no ‘grūtajiem jautājumiem’ sātana mīta sakarā: Ja Ādams grēkoja, bet varēja nožēlot grēku, kāpēc Sātans un šķietamie kritušie eņģeļi arī nevarētu nožēlot grēkus? Un Miltons rezumē: „Cilvēks tādēļ gūs žēlastību / Otrs [proti, Sātans] – nē” (3.131). Tā ir viena no daudzajām pretrunām, kuras es esmu minējis nodaļā 3-5 kā piemērus tām loģiskajām un bibliskajām problēmām, kuras rada atsevišķas sātaniskas būtnes jēdziens. Brīžiem Miltons dod vaļu sarkasmam attiecība uz Sātana eksistenci Leviatāna tēlā, jūras briesmonī no Ījaba grāmatas – pirmajā grāmatā 192-212 šis zvērs reprezentē mītisku būtni jūrnieku ticējumos, kuri brīžiem uzduras viņam, domājot, ka tā ir sala un iemet enkuru viņa „zvīņainajā ādā”, kura ķermeņa apjomi ir mītiski lieli (1.196,197). Bet tas varbūt nemaz nav sarkasms – Miltons šeit postulē, ka Sātans ir „tik liels”, cik lielu viņu tēlo mīti. Iespējams, Miltona vārdu nozīme ir: „Vai tā ir tā būtne, kurā jums liek ticēt mīti? Derētu padomāt par daudzu literatūrzinātnieku ievēroto un analizēto saistību starp Miltonu un Danti. Nevar nepamanīt līdzību starp Miltona „Zaudēto paradīzi” un Dantes „Dievišķo komēdiju”. Derētu papētīt, vai arī Dantes Sātana tēlojumā nav vērojami sarkasma elementi – galu galā viņa darba virsraksts ir „Dievišķā komēdija”, kā liekot saprast, ka viņa tēli nav jāuztver burtiski.

Ne tik senos laikos padomju rakstnieki, kas vēlējās kritizēt pastāvošo iekārtu, vai tie, kas dzīvoja represīvo režīmu laikā, vienmēr rakstīja tā, lai liktos, ka viņi atbalsta partijas līniju – tikai domājošie varēja uztvert, ka patiesībā darba zemteksts to  it spēcīgi noraida. Pilnīgi iespējams, ka tieši to darīja arī Miltons. Taču, tā nu tas ir, ka vairums cilvēku uztver mākslu tikai virspusēji; viņi vienkārši ‘nesaprot’, ko mākslinieks patiesi cenšas novest līdz skatītājam. Un tā Miltona spilgtais episkās poēmas Sātana tēls, kas tiek nomests no debesu augstumiem, nogulsnējas un dzīvo tautas atmiņā. Kā secina Nīls Forsits: „Sātana tēls ‘Zaudētajā paradīzē’ ir tik neatvairāms, ka daudzas angļu valodā runājošo paaudzes, kas Miltonu pārzina labāk nekā Bībeli, ir pārliecinātas, ka kristietība māca par kritušajiem eņģeļiem pēc kara debesīs un ir izbrīnīti, neatrodot neviena vārda par Sātanu 1.Mozus grāmatā” (6). Arī G.B. Kairds līdzīgi rezumē: „Bībele neko nezina par Sātana krišanu, kas ir tik pazīstama tēma „Zaudētās paradīzes” lasītājiem” (7). Vai šo autoritāšu domas sakrīt vai nē, nav tik svarīgi, es atsaucos uz tiem, lai parādītu, ka šai grāmatā attīstītā tēma nav oriģināla, ka daudzi pazīstami autori un domātāji ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem.

Miltons, Gēte un Mērija Šellija
Es redzu līdzību Miltona un J.V. Gētes pieejā viņa „Faustā”. Gētes Sātans, Mefistofelis, ir atstājis dziļu iespaidu to cilvēku prātos, kas tic Sātana personībai. Bet Gēte ir „vienmēr dedzīgi noliedzis kristiešu Sātana burtisku pastāvēšanu” (8). Viņš izceļ to spriedzi, kas rodas no domas, ka viss vienmēr notiks pēc Dieva gribas un šķietamas Sātana pastāvēšanas – „viņš aicina lasītāju tieši ielūkoties realitātes daudzveidībā” (9). Bet, tāpat kā Miltona gadījumā, es uzskatu, ka Gētes Sātana personības atveidojums ir ārkārtīgi pārliecinošs virspusējam lasītājam, kā arī tiem, kas nekad nav šo grāmatu lasījuši, bet ir iespaidojušies no tēliem, kas ar to saistīti.  

Tas pats attiecas arī uz Mērijas Šellijas „Frankenšteinu”. Viņas vīrs Persijs Šellijs atklāti izsmēja domu par pārcilvēciska Sātana pastāvēšanu, kā mēs norādījām nodaļās 3-2 un 1-4. Un arī Mērijas Šellijas romāns ir ironiski tendēts – tas rāda, ka ļaunuma avots rodams cilvēkos, kas arī radījuši Frankenšteina monstru, nevis pašā briesmonī. Zīmīgi, ka viņas Frankenšteins mācās lasīt „Zaudēto paradīzi” – it kā atzīstot, cik stipri Miltona episkā poēma ir iespaidojusi Sātana kā groteska monstra uztveri cilvēku prātos; „Zaudētā paradīze” Mērijas Šellijas uzskatos ir iespaidojusi paša Sātana priekšstatu par sevi.

Miltons, T.S. Eliots un kristadelfieši
Kristadelfieši, līdz ar tiem piederošajām Carelinks iestādēm, ir vienīgā lielāka izmēra konfesija, kas atklāti noliedz pārcilvēciska Sātana kā ticības objekta pastāvēšanu. Viņu ticības pamatnostādnes ir apkopotas brošūrā „Ticības deklarācija”. Sekojošais Teda Rasela, kādreizējā angļu valodas docētāja Austrālijas Rietum-Sidnejas universitātē, interesantais stāsts apstiprina mūsu iepriekšteikto: „ Interesanta ir Džona Miltona saistība ar kristadelfiešiem. Kad mēs 1956.gadā bijām Birmingemā, mēs uzdevām jautājumu Džonam Karteram [kādreizējam žurnāla Kristadelfieši redaktoram]: „Kāpēc uz kamīna dzegas Džona Miltona kotedžā [Bakingemas grāfistē, kuru mēs apmeklējām] ir piemiņas plāksne ar vārdiem ‘Džons Miltons… sava veida kristadelfietis’, kurus piedēvē T.S. Eliotam? Kad viņš rakstīja, kristadelfiešu vēl nebija”. „Jā, protams,” atteica Džons Karters, „Mēs apzināmies, ka Džonam Miltonam bija tādas pašas domas kā mums par Sātanu un daudzām citām lietām. Miltons bija sava veida kristadelfietis, jo viņa ticība bija tāda pati kā mūsējā un faktiski tas ir minēts arī uz mūsu „Ticības Deklarācijas” iekšējā apvākojumā. Būtība nav tajā, vai mēs atzīstam Miltonu, vai nē, bet gan tajā, ka T.S. Eliots saskatīja saistību starp Miltonu un kristadelfiešiem… tādēļ T.S. Eliots, studēdams un izprazdams Miltona dzejisko darbu kā figurālu, nevis burtisku, nāca pie slēdziena par Miltona patiesajiem reliģiskajiem uzskatiem un to, ka viņš bija „sava veida kristadelfietis”, kaut gan dzīvoja divus gadsimtus pirms kristadelfiešu kustības rašanās” (10).

Piezīmes

1. Skat Luther Link, The Devil: The Archfiend in Art  (London: Reaktion Books, 1995).
2. Kā parādīts grāmatā: Stephen Dobranski and John Rumrich, Milton and Heresy (Cambridge: C.U.P., 1998). Par Miltona kā trīsvienības pretinieka uzskatiem lasi: Michael Bauman, Milton’s Arianism (Bern: Lang, 1987) un W.B. Hunter, C.A. Patrides and J.H. Adamson, Bright Essence: Studies in Milton’s Theology (Salt Lake City: University of Utah Press, 1971).
3. John Rumrich, Milton Unbound: Controversy and Reinterpretation (Cambridge: C.U.P., 1996).
4. No The Complete Prose Works of John Milton Maurice Kelley redakcijā (New Haven and London: Yale University Press, 1982) Vol.6, pp.300, 131.
5. Stanley Fish, Surprised by Sin (London: Macmillan, 1997), p.215.
6. Neil Forsyth, The Satanic Epic (Princeton: Princeton University Press, 2003), p.66.
7. G.B. Caird, The Revelation (London: A. & C. Black, 1984), p.153.
8. J.B. Russell, The Devil (Ithaca: Cornell University Press 1977), p.158.
9. Skat J.K. Brown, Goethe’s Faust: The German Tragedy (Ithaca: Cornell University Press, 1986).
10. Email received from Ted Russell, 1/1/2007.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |