1-2 Sātans Jaunās Derības laikos

Jaunā Derība atklāj to pašu Dievu, kas ir Vecajā Derībā. Arī Jaunajā Derībā Dievs ir Tas, kas mūs pārbauda un nosoda un tajā vēl jo biežāk tiek norādīts uz grēka aizmetņiem cilvēka prātā. Tāpat kā Vecajā Derībā uzsvērta tiek Dieva virsvaldība. Pat zvēram Atkl.17:17 Dievs ir devis „darīt Viņa gribu”. Zvēra vajātie „cieš pēc Dieva gribas” (1.Pēt.4:19). Bet tā vēsture, kuru mēs tagad aplūkosim, atkal un atkal parāda, ka Dieva tauta nemitīgi vēlas kaut ko pielikt pie Dieva vārda pamatmācības un sagrozīt to.

Kristiešu māksla uzskatāmi atspoguļo kristiešu tautas apziņā cirkulējošās domas. Ir atzīmēts, ka „visagrākais zināmais sātana attēls ir sastopams Rabbulas evaņģēlijos, kas attiecināmi uz m.ē. 586.gadu…nav zināms, kāpēc kristiešu mākslā līdz sestajam gadsimtam sātana attēli nav sastopami” (1). Iespējams, ka atbilde ir pavisam vienkārša – šī doma vēl bija tikai attīstības stadijā. Garīgo tēvu darbu apskats parāda, kā sāka attīstīties doma par sātanu kā krituša eņģeļa tēlu. Romas Klements rakstīja korintiešiem 1.gadsimta beigās par sātanu kā būtni, kas it kā mudinot kristiešus grēkot (Klements 51:1). Ap to pašu laiku Ignatijs sāk rakstīt par labiem un grēcīgiem eņģeļiem debesīs un par to, ka grēcīgie eņģeļi ir būtnes, ko sauc par sātanu, sekotāji (Trallians 5:2; Smyrneans 6:1; Ephesians 13:1).

Laikā, kad kristietība sastapās ar pretestību un vajāšanām, par sātana dzimumu sāka saukt jūdus, ķecerus, pagānus un tml., kas it kā atspoguļojot kosmisko cīņu, kas debesīs norisinoties starp Kristu un Sātanu. Šo domu attīsta Polikarpa vēstule filipiešiem ap m.ē.150.gadu – viņš uzskata tos, kas nav vienisprātis ar viņu, nevis par tādiem, kuru uzskati vienkārši nesakrīt ar viņējiem, bet tieši tādēļ par sātana sekotājiem. Viņš, līdz ar daudziem citiem kopš tā laika, sāka ‘spēlēt Dieva lomu’ un izmantot šo domu par kosmiskās cīņas atspoguļojumu virs zemes [kur paši, bez šaubām, bija taisnie varoņi] kā attaisnojumu savu pretinieku nostādīšanai sātana pusē. Šīs idejas lietoja krusta karu attaisnošanai tāpat kā tagad tās lieto, lai attaisnotu kara darbību. Otra puse ir sliktie, kas atspoguļo Sātanu Debesīs; un ‘mūsu’ puse ir labie, taisnie un Dievs ir mūsu pusē. Mēs parādījām, ka saskaņā ar Bībeli, Debesīs nenotiek nekādas kosmiskās cīņas; pat simboliskais „kara debesīs” (Atkl.12) apraksts pravietoja par stāvokli īsi pirms Kristus otrās atnākšanas. Tādējādi, plaši pieņemtā pagānu ideja par kosmisko konfliktu tika ieviesta kristietībā un lietota, lai attaisnotu jebkura kristiešu pretinieka pieskaitīšanu sātana tumšajiem spēkiem. Tas deva iespēju kristiešiem aprakstīt savus pretiniekus visneķītrākajiem vārdiem, pamatojoties uz to, ka šī cīņa atainojot kosmisko cīņu starp Jēzu un Sātanu ‘tur augšā’. Tas viss ne tuvu nelīdzinājās tai lēnprātīgajai un nevarmācīgajai liecībai, kas raksturoja Jēzus saskarsmi ar ļaunumu. Varētu šķist, ka jautājums par to, vai Debesīs notiek šī kosmiskā cīņa vai ne, ir tīri teorētisks; taču tie, kas tai tic, tiecas sevi redzēt cīnāmies Dieva pusē šeit uz zemes un līdz ar to attaisno jebkurus līdzekļus šai cīņā
(1).

Laika gaitā radās risinājumi arī tiem jautājumiem, kurus izsauca doma par kritušā sātana eksistenci. Daži no tiem minēti nodaļā 3-2. Viens no jautājumiem bija vienkārši par viņa atrašanās vietu. Kur ir sātans? Virs zemes, kaut kur gaisā vai pazemē? Nepieciešamība piesaistīt sātanu kādai atrašanās vietai ir par iemeslu tam, ka kristietības doma novirzās no Bībeles izpratnes par ‘elli’ kā kapu un pārvērš to par baismīgo kritušā Sātana apmešanās vietu. Elles būtības sīkāks iztirzājums atrodams nodaļā 2-5. Ebreju-kristiešu darbs „Salamana odas”, kas datējams ar otro vai trešo gadsimtu, ir pirmais, kas nosaka sātana atrašanās vietu pašā zemes dzīļu centrā, viszemākajā pekles daļā (2). Vēlāk Dante grafiski attīsta šo ideju, tā popularizējot to. Taču tā bija grieķu filozofija, it īpaši platonisms un gnosticisms, kas atstāja daudz dziļāku iespaidu uz kristiešu domu gājumu. Platonisma piekritēji ticēja, ka pastāv starpnieki starp cilvēkiem un dieviem, kurus sauc par dēmoniem (daimon). Un daudzu kristiešu prātos tas sasaucās ar Bībelē minētajiem eņģeļiem. Taču nav nekādu šaubu par to, ka Bībeles dēmoniem ar to nav itin nekāda sakara – sīkāk par to skat nodaļu 4-2. Septuagintā, Vecās Derības grieķu tulkojumā, ebreju mal’ak tiek tulkots kā angelos (eņģeļi) nevis daimon (dēmoni). Taču laikā, kas raksturojams ar vispārēju pagānu ideju saplūšanu ar kristiešu mācību, šī asociācija itin viegli uzprasījās – un tā kristietībā pamazām ieviesās doma par dēmoniem, proti kritušiem eņģeļiem. Filons (ebreju 1.gs. filozofs) bija pielīdzinājis grieķu dēmonus eņģeļiem jūdu ticībā; turklāt persiešu doma par labu un ļaunu dēmonu pastāvēšanu viegli noveda pie attiecīgas domas par labiem un ļauniem eņģeļiem. Bet galvenais, kas šai sakarā sakāms, ir, ka tas viss ir Bībeles mācības sajaukums ar dažādiem pagānu ticējumiem un tā laika filozofijām.

Nav šaubu, ka agrīno kristiešu domu gājumu iespaidoja arī gnosticisms – Jāņa vēstules it īpaši ir pārpilnas brīdinājumu par gnosticisma rašanos. Jānis dod savu ‘gaismas’ un ‘tumsas’ traktējumu atšķirībā no maldīgajām idejām, kas vēlāk noveda pie gnosticisma. Gnosticisma piekritēji bija duālisti, proti, viņi visu redzēja pretējos jēdzienos. Viņuprāt, ja Dievs ir labs, tad no Viņa nevar nākt ļaunums, ka jābūt kādam citam pretpolam, neatkarīgam spēkam vai principam. Tā bija agrīnās persiešu ticības par gaismas dievu un tumsas dievu, miera dievu un posta dievu daudz izsmalcinātāka forma. Tieši šo persiešu ticējumu apstrīd Jes.45:5-7, brīdinot persiešu gūstā nonākušos ebrejus, ka Izraēla Dievs ir viens, un nav neviena cita, kas rada gaismu un tumsību, mieru un postu. Gnosticisma piekritēji uzskatīja, ka šī pasaule ir neglābjami ļauna un tādēļ labais Dievs ir tālu no tās. Viņi sludināja, it sevišķi to vadošais aizstāvis Marsions, ka Dievs nevarot būt labs, visuvarens un tomēr radījis un ļāvis pastāvēt šai ļaunajai pasaulei. Pats par sevi saprotams, ka viņi neizprata pašu kristietības būtību – ka šis viens un vienīgi eksistējošais visa labā Dievs patiesi mīl šo ļauno pasauli tik stipri, ka Viņš nodevis Savu Dēlu „grēcīgās miesas veidā” (Rom.8:2), lai Viņš ne tikai varētu ieiet šai ļaunajā pasaulē un to apdzīvojošajā cilvēku vidē, kas še pastāv, bet arī paglābt to. Gnostiķi to noliedza un postulēja, ka šo grēcīgo pasauli ir radījis un uztur cits dievs, Sātans. R.M. Grants norāda, ka gnostiķu
izaicinājums kristietībai ir licis kristiešu vadībai precīzāk definēt sātana būtības izpratni, kuru tie vēlētos sludināt – un tādējādi radās nākošā stadija mācības par sātanu attīstībā (3). Ar laiku Sātanu arvien biežāk lietoja kā biedu – ja tu neatbalsti baznīcu, nedod tai savu artavu, neatbalsti valdošos, tad tevi sagaida šausmīga, ciešanu pilna nākotne Sātana ugunīgajā peklē. Šī doma vienmēr ir likusies dīvaina Kunga ļoti skaidri izteikto vārdu gaismā, ka ļaunie tiks sodīti (simboliskajā) uguns peklē, „kas sataisīta velnam un Viņa eņģeļiem [sekotājiem]” (Mt.25:41). Jēzus un nevis Sātana eņģeļi soda tos, kas dara netaisnību (Mt.13:42-50). Bībeles sagrozīšana, kas iztēlo Sātanu  kā ļauno mocītāju, ir tiešā pretrunā ar šiem skaidri izteiktajiem Kunga Jēzus vārdiem.

Piezīmes

(1) Man liekas, ka vēlēšanās pierakstīt citiem ļaunuma izraisītāja īpašības garīgi pieņemamā veidā ir bijis viens no galvenajiem iemesliem kāpēc ir attīstījusies šī doma par velna / sātana tēlu. Šīs tēmas nopietnai izpētei ir veltīts M. Hilla darbs: M. E. Hills, Human Agents of Cosmic Power (Sheffield: S.U.P., 1990), it īpaši  šī darba 5.nodaļa.

(2) Odes of Solomon 42 in J.H. Charlesworth, The Odes of Solomon (Missoula: Scholar’s Press, 1977).

(3) R.M. Grant, Gnosticism and Early Christianity (New York: Columbia University Press, 1966), pp. 128-131; skat arī Elaine Pagels, The Gnostic Gospels (New York: Random House, 1979).

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |