1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā

Augustīna loģiskais un analītiskais prāts droši vien spēlēja vislielāko lomu kristiešu idejas par Sātanu sistematizēšanā un šīs tradīcijas nostiprināšanā nākamajās paaudzēs. Viņš izprata kristiešu tautā pieņemtās pozīcijas par Sātanu vājumu un daudz rūpīgāk par citiem studēja Bībeli, meklēdams tajā atbalstu šai idejai. Vislielāko uzmanību viņš pievērsa Atklāsmes 12.nodaļas pravietojumam par to, ka neilgi pirms Kristus otrās atnākšanas Miķelis ar saviem eņģeļiem / sekotājiem sāks karot ar simbolisko „pūķa” sistēmu. Šī fragmenta īsteno nozīmi mēs apskatīsim vēlāk nodaļā 5-32. Tas, ko Augustīns noteikti apzināti neņēma vērā, ir būtiskais Atklāsmes 12 konteksts – tas ir pravietojums par nākotni, nevis pagātnes, Bībeles vēstures sākuma, notikumu apraksts. Acīmredzamā iebilde, protams, ir tajā, ka Dieva tautai radīšanas rakstos (1.Moz.) nav dota nekāda informācija par kādu cīņu Debesīs, Sātana personību, kritušajiem eņģeļiem un tā joprojām. Kādēļ gan viņiem būtu bijis jāgaida līdz Bībeles atklāsmes pašām beigām, lai uzzinātu, kas notika? Un tādā gadījumā, kā varēja šo šķietamo notikumu zināšanas kļūt tik būtiskas kristietībai, ja tik ilgu laiku Dieva tauta dzīvoja pilnīgā neziņā par tiem? Neskatoties uz to, Augustīns uzstājīgi, apzināti vai neapzināti reklamēja savu viedokli. Viņš to darīja tik sparīgi, ka gandrīz vai radās iespaids, ka Sātanu pieveicis Eņģelis Miķelis, nevis pats Kristus – tā mazinot Bībeles nepārprotamo akcentu uz to, ka cilvēka dēls Kristus pieveica Sātanu, grēku, nāvi un tml., kas izklāstīts Vēstules ebrejiem pirmajās divās nodaļās. Augustīna darbības rezultātā vēlāk pat uzradās Miķeļa dievināšanas kults, atstājot tīšā nevērībā Pāvila brīdinājumu par pazemīgu kalpošanu eņģeļiem (Kol.2:18). Pāvils runā par eņģeļu dievināšanu kā nākošu no tādiem, kas „bez pamata kļūst iedomīgi savā miesas prātā” un neturas pie pārliecības, ka Kristus ir visu lietu „galva”. Iespējams, ka tieši tāpēc ka Augustīns un pārējie viņa domu biedri, lasot Bībeli, nesaredzēja Bībeles doto ļaunā definīciju kā „miesas prātu”, viņi arī nonāca pie maldīgiem secinājumiem. Pāvils pat šķiet dodam mājienu, ka viņš redz šo jautājumu kā pestīšanas problēmu – jo viņš runā par pazemīgu kalpošanu eņģeļiem, kas draud „atņemt jums jūsu balvu” (Kol.2:18). Taču Augustīna darbu [„Dieva pilsēta” un citu] rezultātā kristiešu baznīcā izplatījās Miķeļa un viņa eņģeļu dievināšanas kults, par ko liecina Francijā uzceltais Sv. Miķeļa klosteris un daudzie ar viņa vārdu saistītie kristiešu mākslas, kultūras un arhitektūras pieminekļi.

Augustīna duālisma versijā cilvēce pieder Sātanam un mēs esam marionetes Sātana un dēmonu rokās: „Cilvēku rase ir Sātana augļu koks, viņa privātīpašums, kura augļus viņš var ievākt. Tā ir dēmonu rotaļlieta” (1). Bībeles pozīcija ir krasi atšķirīga. „Visas dvēseles pieder man”, saka Dievs (Ecēh.18:4). Atkārtoti tiek uzsvērts, ka Dievs ir cilvēces radītājs, un tādēļ mēs piederam Viņam – ne Sātanam: „Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis – un ne mēs paši – par Savu tautu un par Savas ganības avīm” (Ps.100:3). „Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa tauta, avis, ko Viņa roka gana” (Ps.95:7). Cilvēce pieder Dievam, tāpat kā viss, ko Viņš radījis – tas bija vēstījums Ījabam viņa grāmatas pēdējās nodaļās, tā ir arī neskaitāmu psalmu tēma. R.A. Markus norāda, ka uz Augustīna cilvēces, kosmosa un pasaules uztveri lielu iespaidu bija atstājis Romas impērijas sabrukums m.ē. 410.gadā (2). Pasaule Augustīnam bija kļuvusi tumša un draudīga, ļaunums bija uzvarējis – un viņa teoloģija atspoguļoja viņa personīgās jūtas un pieredzi tā vietā, lai pieņemtu Bībelē pausto patiesību, lai cik grūti arī to būtu saskaņot ar dzīves pieredzi dotajā brīdī.

Augustīns apzinājās ‘grūtos jautājumus’, kas skāra ļaunuma sākotnējo izcelsmi un grēka jēdzienu. Bet līdz ar citiem grūtiem jautājumiem viņš tos novirzīja posmu atpakaļ. Grēkā viņš vainoja to, ka cilvēcei ir dota izvēles iespēja un noslēdza ar vārdiem, ka „pirmais ļaunums nav izskaidrojams”, tādējādi visa šī problēma ir neizskaidrojams noslēpums, un visai radībai ir neizbēgami jāgrēko (City of God 12.15). Neskatoties uz to, ka grēka kā jēdziena sākotnējā izcelsme ir patiešām grūti formulējama, Augustīna ideja par ‘neizbēgamu grēku’ pazemoja cilvēci un caur kalvinismu noveda pie domas, ka mēs visi esam tikai nožēlojami grēcinieki, kuriem jākaunas pašiem no sevis – tādējādi nostādot sevi par garīgas un psiholoģiskas zākāšanas mērķi no  galvenā virziena baznīcas draudzes puses līdz pat šai dienai. Un doma par to, ka katrai radībai ir neizbēgami jāgrēko rada loģisku problēmu tiem, kas tic, ka visus eņģeļus radījis Dievs, bet tikai daži grēkojuši. Kāpēc viņi visi negrēkoja, ja visām radībām ir neizbēgami jāgrēko? Un ne Rakstos, ne arī kur citur nav nekādas liecības par to, ka visām radībām jāgrēko. Kā tad ir ar dzīvniekiem – vai arī tie neizbēgami grēko?       

 Augustīna darbu komentētāji ātri saskatīja dziļas pretrunas viņa argumentācijā par Sātanu – kas raksturo arī vispārpieņemtos kristiešu uzskatus šajā jomā. Pat „Dieva pilsētas” 11.nodaļā lasām, ka Sātans jau sākotnēji bija grēcinieks, bet tomēr arī, ka sākotnēji viņš bija labs – „sākotnēji viņš bija patiesībā, bet viņš nebija neatlaidīgs savā nostājā” (City of God 11.13 salīdz. ar 11.15). Neskatoties uz apgalvojumu, ka eņģeļi un visas radītās būtnes neizbēgami pakļauti grēkam, Augustīns mūs nomierina, ka „no labajiem eņģeļiem nekad vairs necelsies neviens sātans” (11.13). Dž.B. Rasels atbilstoši komentē: „Daži no viņa (Augustīna) argumentiem ir nepārliecinoši, pat nesakarīgi. Tādējādi rodas ārkārtīgi svarīgs jautājums, cik tad pamatots ir pats Sātana jēdziena rašanās process. Ja Augustīns, būdams nesakarīgs dotajā jautājumā, uz šī pamata iedibinājis tradīciju, cik pamatota tad šī tradīcija var būt? Neviens jēdziens nevar pastāvēt uz nestabila pamata” (3) – un nevar arī.

Augustīns sapinās šajos (un arī citos) intelektuālajos jucekļos tās pārliecības vadīts, ka „Dievs dara tikai labu”. Savā argumentācijā viņš pat nonāca līdz apgalvojumam, ka ļaunuma patiesībā nemaz nav – ir vienkārši „nebūšanas” stāvoklis, laba trūkums, jo visas lietas jau nāk no Dieva, bet Dievs nevar radīt ļaunumu. „Ļaunums nav nekas, jo Dievs rada visu, kas pastāv, un Dievs neradīja ļaunumu” (4). Augustīns vienkārši nevarēja samierināties ar skaidri izteiktajiem Bībeles apgalvojumiem, ka Dievs galu galā ir arī posta / „ļaunuma” autors šai pasaulē. Vēl jo vairāk, kas ir cilvēks, lai teiktu Dievam, ko Viņš var un ko nevar darīt? Turklāt, mūsu sapratne par „labo” ir tik ļoti aprobežota. Mēs neesam nekas vairāk kā bērni, kas nevar samierināties ar to, ka viņu un viņu tēva uzskati nesakrīt. Domāju, ka mums ir grūti pieņemt to, ka Dievs var radīt un rada ļaunumu vai postu, tāpēc ka mēs spriežam par Viņu kā mēs spriestu par cilvēku. Nav nekādu šaubu par to, ka pasaulē mīt ļaunums, kas ir visuvarenā Dieva pieļauts, kura varā ir to nepieļaut. Arī Bībele māca, ja pilsētā ir kāda nelaime, tad Dievs ir licis tai notikt (Am.3:6). Ļaunumu, vajāšanas, slepkavības, grautiņus… Viņš varētu momentā izbeigt. Bet Viņš to nedara. Viņš apzināti atstāj mūs cīnoties ar apjausmu, ka šis Dievs ir mīlestības un žēlastības Dievs. Ja mums būtu jātiesā cilvēks, kurš ar nodomu pieļauj izvarošanu, slepkavību, grautiņus, etnisko tīrīšanu savā zemē, ko viņš būtu spējīgs apstādināt, mēs justos vairāk kā tiesīgi viņu nosodīt. Atkal un atkal kara noziedznieku tiesas prāvas ir viegli un vienbalsīgi nonākušas pie šī secinājuma. Un tā, mēs cenšamies tiesāt Dievu kā mēs tiesātu cilvēku, pieņemot, ka mūsu ļaunuma un ļaunuma mērķa izpratne ir līdzvērtīga Dieva izpratnei. Bet Dievs ir Dievs, un šajā izpratnē, Viņš nav cilvēks. Ticības pārbaude ir tajā cīņā, kas notiek mūsu apziņā, cenšoties izprast to, kā Viņš mums sevi pasniedz; cenšoties rast sevī pazemību pieņemt mūsu izpratnes spēju aprobežotību, ticēt Viņam un šo cīniņu rezultātā apjaust, iemīlēt un uzticēties Viņam vēl jo vairāk, ar nepacietību gaidot Viņa Valstības galīgo atnākšanu virs zemes.

Pārāk bieži vispārpieņemtais Sātana tēls tika radīts un attīstīts ar nolūku aizsargāt Dievu, lai nevainotu Viņu ļaunuma un nelaimju izcelsmē mūsu dzīvēs. Kāpēc rodas vēlme to darīt? Tāpēc ka šis ir, iespējams, lielākais mūsu ticības Dievam pārbaudījums. Ja mēs to pieņemam, mums ir jānogremdē mūsu vēlēšanās redzēt Dievu tādu, kādu mēs vēlamies Viņu redzēt; kas rīkojas tā, kā mēs domājam, ka Viņam būtu jārīkojas; un pieņemt Viņu un Viņa vārdu pāri mūsu izpratnei. Dieva paziņojums Jes.55, ka Viņa domas nav mūsu domas un mūsu ceļi nav Viņa ceļi, ir jāpieņem pilnībā – Viņa laba un ļauna jēdzieni vienkārši ir atšķirīgi un daudz pārāki par mūsējiem, vai pat par mūsu spējām tos saprast. Ījabs nomocījās, cenzdamies izprast visu šo jautājumu, un Dieva atbilde (Ījaba 38) bija vienkārši: „Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas?...Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts!” Es uzskatu, ka visi augstāk apskatītie „baznīctēvu” nesakarīgie prātojumi patiesi ir Dieva nodomu aptumšošana ar „vārdiem, kuriem nav jēgas”. No Augustīna un citu seno „tēvu” kļūdām, es esmu izdarījis secinājumu, ka mums nav jācenšas izvairīties no grēka un ļaunuma problēmas tieša risinājuma, jo katrs mēģinājums apiet šo problēmu, novirzīt to un izvairīties no tās noved tikai pie lielākiem sarežģījumiem, kas apdraud patieso ticību. Manā skatījumā neviena reliģija, mācība vai teoloģija, sauciet to kā vien jūs vēlaties, nav neko vērta, ja tā tieši nepievēršas grēka un ļaunuma problēmām. Vispārpieņemtais populārās kristietības uzskats, kas balstās uz Augustīna traktējumu, to vienkārši nedara.

Piezīmes

1. Peter Brown, Augustine of Hippo  (London: Faber, 2000), p.245.
2. R.A. Markus, Saeculum: History and Society in the Theology of Augustine (Cambridge: C.U.P., 1970).
3. J.B. Russell, Satan: The Early Christian Tradition (Ithaca: Cornell University Press, 1994 ed.), p.218.
4. Citēts no G.R. Evans, Augustine on Evil (Cambridge: C.U.P., 1982), p.91.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |