Viena no visgrūtāk atrisināmajām problēmām tiem, kas tic Sātana personības pastāvēšanai, attiecas uz to, kas patiesībā notika pēc Kristus nāves. Ebr.2:14 skaidri teikts, ka ar Kristus nāvi tiek iznīcināts tas ”kam nāves vara, tas ir, velns”. Kā es paskaidrošu vēlāk, es uzskatu, ka vienīgā iespējamā un Bībelē balstītā pieeja ir izpratnē, ka velns šeit ir lietots kā ļaunuma personifikācija – jo grēka alga ir nāve (Rom.6:23). Visu grēka radīto likstu autors, kā tas aprakstīts 1.Mozus grāmatā, ir Dievs un nevis kāds Sātans. Grēks un nāve Bībelē ļoti bieži ir cieši saistīti (Rom.5:12,21; 6:16,23; 7:13; 8:2; 1.Kor.15:56; Jēkaba 1:15). Nevienā no šiem pantiem nav ne mazākā mājiena uz kādu sātanisku būtni, kas nestu nāvi; nāves iemesls ir cilvēku grēcīgums. Un tomēr Origens uzstāj, ka „Velnam ir vara pār ļaunumu un nāvi” (Against Celsus 4.92,93). Pirmajiem „baznīcas tēviem”, kas bija pievērsušies Sātana pastāvēšanas ticībai, bija jāuzklausa zobgalīgie gnostiķu un citu kritiķu jautājumi šajā sakarībā – kā tad Kristus iznīcināja velnu, ja grēks un ļaunums turpina pastāvēt un pat pieaug pasaulē dienu no dienas? Bībelē balstītai nostājai nebūtu grūti atrast atbildi uz šo jautājumu – Kristus iznīcināja grēka varu tai nozīmē, ka mēs tagad varam saņemt piedošanu un tērpties „Kristū”, pateicoties kristībām. Būdams mūsu pārstāvis, Viņš ir darījis iespējamu to, ka viss, kas attiecas uz Viņu, attiecas arī uz mums; un tādēļ no Viņa žēlastības mums ir dāvāta augšāmcelšanās un mūžīgā dzīve.

Bet ne tāda bija „baznīcas tēvu” nostāja. Kā viņi, tā arī tie, kas nāca pēc viņiem, ir nemitīgi centušies izskaidrot, kā Kristus krustā varēja „iznīcināt” būtni, ko sauc par Sātanu, neskatoties uz to, ka tas vēl joprojām ir acīm redzami dzīvs un nemitīgi darbojas visu šo pēdējo 2000 gadu laikā. Jau pati par sevi šo skaidrojumu daudzveidība liek domāt par to, cik sarežģīta ir šī problēma kristīgajai pasaulei. Tertuliāns un Klements bija pirmie, kas centās kaut kā izlocīties no tās. Tertuliāns apraksta, kā Jēzus salauza elles aizbīdņus un izdemolēja šo vietu. Klements gāja vēl tālāk un apgalvoja, ka pēc nāves Kungs Jēzus nolaidās „ellē” un atbrīvoja to taisno dvēseles, kuras Velns bija turējis ieslodzījumā. Ipolīts mācīja, ka Kristus nolaišanās ellē bija tikpat svarīga daļa no Viņa glābšanas darba kā Viņa nāve krustā (1). Un tas viss balstījās uz ievazātajām no pagānisma idejām par elli kā soda vietu un nemirstīgajām dvēselēm – kā viens tā otrs aizņemts no pagānisma un platonisma. Pats vārds „elle” faktiski radies no teitoņu pazemes dievietes vārda. Bibliskajā, sākotnējā kristiešu nostājā ar elli ir domāts vienkārši kaps, tieši tā parasti arī tulko attiecīgo ebreju valodas vārdu  sheol; un dvēsele attiecas uz personu vai ķermeni, kas beidz apzinātu eksistenci pēc nāves. Es sīkāk runāju par elli nodaļā 2-5. Jaunpieņemtā pozīcija itin nemaz nesaskanēja ar Jaunās Derības vēsti, ka Kristus nāve un augšāmcelšanās ir jāsaprot kā Dieva plāna pēdējā, vainagotā virsotne, kas pati par sevi iznīcina Sātanu un nes cilvēkiem pestīšanu (Rom.5:5-8; 6:3-9; 1.Pēt.3:18). Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār visiem (Rom.14:9) – nekur nav ne vārda par to, ka Viņš ‘elli uzplēsis’ to triju dienu laikā, kad Viņš bija miris. Un Viņš ne vārda nav bildis par to saviem mācekļiem, kad Viņš tiem parādījās pēc augšāmcelšanās. Un evaņģēlija kopsavilkums Pāvila 1.vēstulē korintiešiem 15:3,4 ir: „Kristus ir miris… aprakts…un augšāmcēlies”. Līdzīgi, arī Pēteris salīdzina Dāvidu, kas ir nomiris un apglabāts kapā, ar Kristu, kas nomiris un apglabāts, bet Viņš nepalika pazemē, Dievs to ir uzmodinājis (Ap.d.2:29-32). Vienīgais fragments, kuram Klements pieķērās,  bija 1.Pēt.3 par Kristus vēršanos pie gariem cietumā – un mēs to apskatām Pielikumā 4.

Nonākuši strupceļā „tēvi” vairs nerada sevī drosmi atgriezties. Turpinājās debates par to, ko tad tieši Kungs Jēzus tur ‘ellē’ darīja. Bet neskatoties uz visu to, Ipolīts apgalvoja, ka ticība ‘elles uzplēšanā’ ir evaņģēlija neatņemama sastāvdaļa bez kuras nav pestīšanas (skat viņa darbu par antikristu). Tad pacēlās jautājums: ja labos cilvēkus var izglābt no elles kā ciešanu un soda vietas, tad ir jābūt atšķirībai starp šo un galīgo nosodījuma vietu, no kuras nav atgriešanās. Tā radās šķīstītavas ideja (2). Protestanti var stenēdami teikt, ka tai tic tikai katoļi, taču arī viņu ticība galu galā izriet no tiem pašiem „tēviem”, kuri bija spiesti nākt klajā ar šādu domu. Bet vai tad Sātanu nenometa tai pašā „ellē” saskaņā ar agrāko „tēvu” uzskatiem? Tā bija. Un tad Origens sacerēja stāstu par krustā sišanu un Kristus šķietamo
nolaišanos „ellē”, kur Sātans tika sasaistīts un ieslodzīts ellē… un atkal izcēlās debates par to, vai Sātanam ir izredzes uz galīgo pestīšanu un kurā „elles” daļā viņš ir ieslodzīts. Jo ja viņš ir tur, kur ir labi ļaudis un kur ir glābšanās iespēja, tad kāpēc viņš nav ieslodzīts „zemākajā elles daļā”? Un tā skaidrojumiem nebija gala un Sātana tradīcija tika izpušķota ar jauniem papildinājumiem.

Un atkal kristietības kritiķi nekavējoši uzrādīja no jauna radušās loģiskās, intelektuālās un ētiskās problēmas. Celsus dedzīgi norādīja uz tām Origenam, sakot ka Origena mācība parāda Sātanu kā absurdi spēcīgu būtni, ja viņš varēja faktiski nogalināt Paša Dieva dēlu; un Celsus nekavējās uzrādīt, ka Origens un kristietības kustība tagad ir nonākuši pretrunā ar Bībeli. Tas lika Origenam izmisīgi meklēt Bībelē atbalsta punktus. Origens bija pirmais, kas citēja Jesajas 14.nodaļu par Bābeles ķēniņu lai atbalstītu kristietības Sātana mācību. Šis fragments, kuru mēs sīkāk apskatīsim nodaļā 5-5, ir par Bābeles ķēniņu kā spožāko no zvaigznēm (latīņu valodā Lucifer), kurš simboliski „kritis no debesīm”. Zīmīgi, ka „ausekļa zvaigzne” bija Kristus nosaukums un pirmajā gadu simtenī šajā vārdā sauca tos, kas pievērsās kristietībai. Taču tagad Origens centās vārdam Lucifers piedēvēt negatīvu nozīmi. Origens piesauca arī vēl vienu līdzīgu Bībeles fragmentu par Tīras ķēniņa krišanu Ecēhiēla 28, kuru apskatīsim nodaļā 5-6. Viņš atsaucās arī uz Ījaba grāmatā pieminēto leviatānu (Ījaba 40:25). Nevienā no šiem fragmentiem nav minēti ne ‘Sātans’ ne ‘Velns’- bet Origens uzspieda to lietošanu uz virspusējas līdzības pamata ar to Sātana tēlu, kādu viņš centās aizstāvēt. Visas šīs diskusijas laikā Origens beidzot atteicās no domas, ka 1.Moz.6 panti par Dieva dēliem, kas apņēma cilvēku sievas, attiecas uz kritušajiem eņģeļiem – jo tas nesaskanēja ar viņa domu, ka sātana eņģeļi visi iemesti ellē pēc grēkā krišanas (3). Tādējādi „tēviem” bija jāmaina savi uzskati šajā ziņā, kā tas kristiešu līderiem bija jādara ne reizi vien, kad tiem bija jāatbild uz viņu nostājas izraisītajiem grūtajiem jautājumiem. Es apkopoju šos jautājumus nodaļā 3-2. Cīņas karstumā, izmisuma dzīti, viņi neizbēgami pielaida kļūdas. Celsus provocēja Origenu ar jautājumu, vai cilvēce grēkotu, ja Sātana nebūtu, un Origens atzina, ka cilvēce tomēr arī tad grēkotu. Tā Celsus pierādīja acīm redzamo, ka kristiešu „tēviem” nebija nekādas vajadzības pēc Sātana, pēc šīs pagānu ticības būtnes ieviešanas kristietībā. Arī šodien Celsus jautājums ir spēkā. Oficiālā atbilde šķiet esam, ka Sātana dēļ mēs grēkojam vairāk – kas atkal izraisa virkni jautājumu par tiesu un Dieva taisnīgumu, tiesājot mūs grēku dēļ. Ir vairāki viduslaiku mākslinieku veidoti tiesas dienas attēlojumi, kur svaru kausos sver taisnos un Sātans cenšas pavilkt kausus uz zemi, pie sevis. Un tajos, kas tic ka kāda sātaniska būtne ir atbildīga par viņu grēkiem, šis attēls nevar izsaukt ne smaidu, ne plecu paraustīšanu, jo tieši šo dīvaino pozīciju viņi ir pieņēmuši kā faktu.

Jaroslavs Pelikāns sīki dokumentē loģiskos strupceļus, kuros tika iedzīts Origens (4). Origens centās pierādīt, ka Dieva taisnīgums apstiprinās vienmēr – tā kā mācības par Sātana personību kritiķi to apšaubīja. Origenu tirdīja ar jautājumiem, vai visi kritušie eņģeļi ir ellē un, pateicoties Kristus upurim, tagad sasaistīti – un ja tas tā ir, kāpēc tad tie šķiet aktīvi esam? Par atbildi viņš izvirzīja teoriju par dēmonu spēju atstāt elli uz laiku, lai kārdinātu cilvēkus uz zemes un tad atkal atgriezties atpakaļ, un ka daži kritušie eņģeļi vēl arvien lidinās atmosfērā un tml. Tam visam nav itin nekāda pamatojuma Bībelē. Tālāk Origens izvirzīja domu, ka Dievs par mūsu pestīšanu samaksājis Sātanam izpirkuma maksu, un šī izpirkuma maksa bija Viņa Dēla Jēzus asinis. Bet tā kā Kristus bija Dievs [pēc Origena domām, ko es uzskatu par vēl vienu izpratnes kļūdu], Kristus cēlās no mirušiem – un tādējādi Sātans tika piemuļķots un viltus ceļā zaudēja savu varu. Šis mēģinājums saglabāt Dieva taisnīgumu, pēc manām domām, sasniedz tieši pretējo rezultātu. Tas viss ir ne tikai apzināta Jaunās Derības mācības par pestīšanu ignorēšana, bet arī pati doma par to, ka Dievam bija jāķeras pie blēdībām un viltībām, ir klajā pretrunā ar Bībeles atklāsmēm par Dievu. Man liekas, ka doma par Sātana varu Origena prātā bija sasniegusi tik milzīgus apmērus, ka viņš iedomājās, ka pat Visuaugstajam Dievam bija problēmas ar Sātanu un Viņš bija spiests pielietot ārkārtējus līdzekļus. Jaunās Derības atklāsme ir, ka Kristus bija it kā „kopš pasaules radīšanas nokautais Jērs” (Atkl.13:8) – proti, Dieva plāns caur Kristu tika iedibināts no paša sākuma, nevis uzradies pēkšņi Sātana augstās varas iespaidā.

Vissvarīgākā atziņa, man šķiet, ir tā, ka Bībele neatbalsta Origena idejas un visu kristietības mācību par Sātanu [kā viņš tai ticēja un izplatīja to] uzturēja un uztur vienīgi tradicionālie cilvēku uzskati. Šīs atziņas rezultātā mums ir jānoliedz viņa mācība, kā arī doma par viņu kā patiesās kristietības ‘dibinātāju tēvu’: „Raksti neskaidro Sātana un viņa eņģeļu dabu, nedz kādas naidīgas varas. Taču baznīcā vispārpieņemtais uzskats ir, ka Sātans ir kritušais eņģelis…” (De Principiis, priekšvārds).

Piezīmes

(1) Tas viss dokumentēts J.A. McCulloch, The Harrowing of Hell: A Comparative Study of an Early Christian Doctrine (Edinburgh: T. & T. Clark, 1930).

(2) Sīkāku informāciju skat Jaques Le Goff, The Birth of Purgatory (Chicago: University of Chicago Press, 1984).

(3) Atsauces uz Origena rakstiem šajā jautājumā atrodamas J.N.D. Kelly, Early Christian Doctrines (San Francisco: Harper, 1980), pp.180-1; J. Danielou, The Gospel Message and Hellenistic Culture (Philadelphia: Westminster Press, 1973), pp.418-9.

(4) Jaroslav Pelikan, The Christian Tradition (Chicago: University of Chicago Press, 1971), Vol.1, pp.148-151.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |