1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos

„Baznīctēvi”, atsaucoties uz to, sludināja, ka, kaut arī pasaule patiesi esot sātana rokās, kristības atbrīvojot cilvēku no sātana varas. Tā kristību formulējums sāka vēstīt, kā izdzen dēmonus no cilvēka (1). Tas bija krasā pretrunā ar Jaunajā Derībā vairākkārt pausto liecību, ka kristības ir atgriešanās no personīgajiem grēkiem, „tērpšanās Kristū”, ka Viņa upuris ir izpircis mūsu grēkus (Ap.d.2:37,38; Kol.2:12-14). Nevienā no Jaunās Derības pantiem, kas attiecas uz kristībām, proti, kristību izklāstā Rom.6 un kristību rituāla iedibināšanā, nav ne vārda par kristībām kā dēmonu izdzīšanas līdzekli vai atbrīvošanos no kādas būtnes, ko sauc par Sātanu, varas. Mūsu ēras 180.gados sarakstītie apokrifiskie „Pētera darbi” apzināti centās apvienot gnosticismu ar kristietību, apgalvojot, ka pasaules negatīvie aspekti ir Sātana izraisīti, kurš ievilināja lamatās Ādamu un „sasēja viņu… (cilvēka grēcīgās) miesas valgiem”. 1.Mozus grāmatā nav ne vārda – un vai tas nav iespaidīgs klusums? – par kādu ‘Sātanu’, kas būtu kārdinājis Ādamu. Līdzīgi arī Jaunajā Derībā vienkārši teikts, ka grēks ienācis pasaulē Ādama, un nevis kāda cita, dēļ (Rom.5:12).

Justīns Martīrs bija viens no vadošajiem gaismas nesējiem savos centienos aizstāvēt kristietību no gnostiķu kritikas. Rakstīdams 2.gadsimta vidū, viņš atzina, ka zeme patiesi mudž no dēmoniem un Sātana varas izpausmēm. Viņš nāca pie šīs atziņas, saskāries ar nepieciešamību meklēt atbildi uz jautājumu ‘Kur nokrita Sātans ar saviem eņģeļiem?’ Viņa piedāvātajā sistēmā atmosfēra dalās vairākos līmeņos, kurus apdzīvo dažāda veida kritušie eņģeļi. Tie, kuru kritiens bija visspēcīgākais, nonāca pašā zemes centrā, ellē, kamēr citi palika zemes virsū un vēl citi – atmosfērā. Viņš neatteicās arī no maldīgās idejas par ‘nemirstīgo dvēseli’, kas pēc nāves dodas uz debesīm, un tādēļ viņš domāja, ka dēmoni atmosfērā pūlas apturēt dvēseli tās ceļā uz debesīm. Tam nav nekāda pamatojuma Bībelē. Bībele nepārprotami runā par ķermeņa augšāmcelšanos un taisno burtisku apbalvojumu Dieva Valstībā uz zemes Kristus otrās atnākšanas laikā. Un cilvēka dzīve un ticība ir tās, kas nosaka viņa galīgo likteni – to nevar ietekmēt nekādas atmosfērā pakarinātās būtnes.

Justīns Martīrs izmisīgi vēlējās rast pamatojumu saviem uzskatiem Bībelē (2). Visai viņa augstāk aprakstītajai kosmoloģijai nav itin nekāda Bībeles pamatojuma. Labākais, uz ko viņš varēja atsaukties, bija 1.Moz.6, kur minēti Dieva dēli, kas ņēma cilvēku meitas par sievām. Taču šis fragments, lai kā to arī izprot, nekādā ziņā nepamato viņa tik detalizēto kosmoloģijas aprakstu. Nodaļā 6-3 es aplūkoju 1.Moz.6 fragmenta nozīmi; šobrīd es tikai teikšu, ka tas vienkārši neapstiprina to, ko Justīns uz tā pamata ir uzcēlis. Justīna izmisīgā vēlēšanās bibliski pamatot savus uzskatus sevišķi spilgti izpaužas viņa kļūdainajā izteikumā „Dialogā ar Trifonu 103”, kurā viņš apgalvo, ka vārds sātans ir radies no ebreju vārda sata [„atkritējs”] un nas [kas, kā viņš apgalvo, nozīmējot „čūska”]. Kaut gan šī etimoloģija ir acīmredzami nepareiza (4), jo čūska ebreju valodā ir nachash un satan  nozīme ir vienkārši „pretinieks”, to pieņēma arī Irinejs. Šis intelektuāli izmisīgais solis, šī akadēmiskā krāpšana un augstprātīgā ebreju cilmes vārdu sagrozīšana bija un ir nepieciešama tikai tāpēc, lai pamatotu to, kas nav pamatojams – ka čūska Ēdenes dārzā nebija vis burtiskais zvērs, kā teikts 1.Moz.3:1, bet gan nodevīga būtne, vārdā Sātans. Zīmīgi, ka arī Gregorijs līdzīgā veidā ar nodomu ir devis acīmredzami nepareizus atvasinājumus no ebreju un grieķu cilmes vārdiem, lai pamatotu sevis pausto – piemēram, apgalvojot, ka diabolus nāk no ebreju saknes ar nozīmi ‘nokrist no debesīm’ (4). Nekā tamlīdzīga! Bet viszīmīgākais varbūt ir tas, ka Justīns, cenzdamies attaisnot savus uzskatus, vēršas pie citu „baznīcas tēvu” rakstītā, nevis pie pašas Bībeles. Tā piemēram: „Jo mūsu vidū ļauno garu princi sauc par čūsku, un Sātanu un Velnu, kā jūs varat par to pārliecināties, lasot mūsu darbus” (The First Apology of Justin, 28.nodaļa). Svarīgi kļuva pārliecināties, kā sātanu sauca „mūsu vidū”, un šīs definīcijas pamatojums bija rodams „lasot mūsu darbus”. Bībelē pamatota ticība, rūpīga balstīšanās uz Dieva vārdu vairs nebija tik svarīga.     

Šī laika posma pārskats atklāj, kā „baznīcas tēviem” bija jācīnās ar loģiskajām saistībām, kas izrietēja no viņu attīstītās teorijas par Sātanu. Un spilgtākais no piemēriem ir tas, kā viņi mainīja savas domas par to, tieši kādu grēka darbu tad Sātans bija pastrādājis. Teofīls pieņēma jūdu uzskatus [no Gudrība 2:24], ka Sātana grēks bijusi skaudība; Irinejs un Kiprians nevarēja izšķirties par to, vai viņa skaudība bija vērsta pret Dievu vai [it kā iepriekš jau pastāvošo] Jēzu, vai Ādamu; bet Origens nolēma, ka viņa grēks nebija vis skaudība, bet gan lepnība. Atkal un atkal viņi atteicās pieņemt 1.Mozus grāmatā skaidri un gaiši paustos faktus, kurus Pāvils apkopoja, sakot „viena cilvēka [Ādama] vainas dēļ pasaulē ienācis grēks” (Rom.5:12). Irinejs nevarēja tikt skaidrībā par Sātana grēkā krišanas hronoloģiju. Nolēmis, ka Sātans krita skaudības pret Ādamu rezultātā, viņam bija jādatē Sātana grēks laikā pēc Ādama radīšanas. Domājot par Sātana eņģeļu krišanas laiku, viņš to pieskaņoja laikam, kad 1.Moz.6 minētie Dieva dēli apņēma cilvēku sievas, neilgi pirms plūdiem. Tad, bez šaubām, atkal paceļas vesela virkne jautājumu. Kāpēc Sātans tika padzīts no Debesīm, bet citi eņģeļi nē? Kā tad viņiem izdevās palikt Debesīs vēl vairākus gadsimtus pēc Sātana krišanas? Kā to lai saskaņo ar Atkl.12:9, kur teikts, ka sātans tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi? Vai Sātana grēks un eņģeļu grēks bija viens un tas pats?

Piezīmes

1. Skat J.B. Russell, Satan: The Early Christian Tradition (New York: Cornell University Press, 1987), p.61.
2. Justīna Martīra darbu apkopojumu skat L.Barnard, Justin Martyr: His Life and Thought (Cambridge: C.U.P., 1967).
3. Skat Barnard ibid, p. 108.
4. Sīkam izklāstam ar piemēriem skat J.F. O’Donnell The Vocabulary of the Letters of Saint Gregory the Great (Washington: Catholic University of America Press, 1934), 142.lpp.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |