PIRMĀ NODAĻA
IDEJAS RAŠANĀS VĒSTURE

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos

Sāksim no paša sākuma. Tādi vārdi kā sātans, velns, dēmons, Lucifers, kritušais eņģelis un tml. vienkārši nav atrodami 1.Mozus grāmatā. Vecā Derība māca, ka ir viens vienīgs Dievs, kas ir visuvarens, kuram nav līdzinieka vai kāda kosmiska spēka, ar ko sacensties. Vecā Derība nepārprotami liecina, ka jebkurš Dieva tautas ‘pretinieks’ galu galā bija pakļauts Dieva un tikai Dieva gribai. Visi eņģeļi Bībelē ir attēloti kā taisni Dieva priekšā, kā Dieva kalpi, pat „ļaunie eņģeļi”, kas var nest grēciniekiem postu un iznīcību, ir Dieva eņģeļi, kas izpilda Viņa gribu un pavēles. Dieva tauta – Izraēls sākotnēji turējās pie šiem uzskatiem, taču, kā tas tik bieži ir atgadījies ar Dieva tautu, viņu patiesie uzskati sāka ļodzīties, sajaukdamies ar apkārtējās pasaules uzskatiem. Paši agrākie jūdu rabīni runāja par cilvēku noslieci uz ļaunu [yetser ha-ra] un noslieci uz labu [yetser ha-tob]. Viņu izpratnē šī nosliece uz ļaunu dažkārt tika personificēta un simboliski apzīmēta kā „velns”: „sātans un yetser ha-ra ir viens un tas pats” (1). Bet šie agrīnie jūdu rabīni noliedza domu par eņģeļu sacelšanos un viņi kategoriski noraidīja domu, ka čūska 1.Mozus grāmatā būtu sātans. Tolaik „jūdu velns nebija nekas vairāk kā tikai cilvēkiem piemītošās noslieces uz ļauno alegorija” (2). Talmūda izdevuma redaktors atzīmē, ka ne Talmūdā, ne Midrašā (Mozus likuma interpretācija jūdaismā) nav ne vārda par sātanu kā kritušo eņģeli (3).

Apkārtējie kānaāniešu mīti
Bija pareizi atzīmēts: „Vēlāko iedomu auglis – sātans – ebreju Bībelē nav sastopams” (4). Vecā Derība māca, ka Dievs ir visuvarens, Viņam nav līdzinieku; grēks rodas cilvēka prātā. Nav itin nekādas norādes uz cīņu eņģeļu starpā, nedz arī, ka kāds eņģelis būtu nokritis no Debesīm uz zemi. Tiesa, Bībeles raksti laiku pa laikam atsaucas uz apkārtējiem mītiem par personificētu sātanu (vai kaut ko tam līdzīgu) un apgāž tos. Senlaiku Tuvie Austrumi pildījās ar stāstiem par kosmiskām cīņām, piemēram, Tiamats saceļas pret Marduku, dumpinieku Athtaru; šie mīti ir izsmeļoši apkopoti Neila Forsyth’a darbā (5). Vecā Derība atšķirībā no citām vietējām reliģijām nemāca neko tamlīdzīgu. Un Bībelē ir arī pāris pantu, kas atsaucas uz šiem mītiem kā cilvēku fantāzijas augļiem. Par piemēru ņemsim 104.psalmu, kas ir pārpilns atsaucēm uz Ninurta mītu. Bet iedvesmas vadīts, rakstītājs uzsver, ka Jahve, nevis Ninurta „skrien ar vēja spārniem”; Ninurta, saskaņā ar mītu, cīnās ar sātana tēlu, kurš ir „ūdeņos”, bet 104.psalmā parādīts, ka Jahve ir Tas, kas dara ar jūru vai tehom (radnieciska ar akadiešu sātana tēlu Tiamatu), ko vien vēlas – Viņam nav ne ar vienu jācīnās (6). Ījaba grāmatā 26:5-14  var atpazīt virkni atsauču uz tolaik populārajiem kānaāniešu mītiem par kosmiskajām cīņām; un šo pantu būtība ir tajā, ka Jahves visvarenība pierāda, ka to vienkārši nav bijis. „Mirušo ēnas pat trīc izbailēs Dieva priekšā [atsauce uz Motu, kas izlokās kā čūska]…ar Savu spēku Viņš apklusina jūru [atsauce uz dievu Jamu]…ar Savu gudrību Viņš satriec Rahabu. Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras [atsauce uz mītu, kas vēsta par pūķa padzīšanu no debesīm], Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi”. Salīdzinājumā ar Jahve šiem dieviem nav nekāda spēka un Jahves dvesma attīra no tiem debesis – kosmosā to vienkārši nav (7). Kaut gan evaņģēlijos lietotā valoda ir to laiku valoda, ir jāatzīmē, ka Jēzus nešaubīgi strādā, lai apgāztu nepareizos priekšstatus. Tā, vētras laikā Galilejā, kuru mācekļi varētu uzskatīt par sātana roku darbu, Jēzus apsauc vēju un saka uz jūru: „Klusu, mierā!” (Mk.4:37-41). Viņš apsauc tieši jūru un nevis kādu sātana tēlu.           

Labi zināmie panti par „Lūciferu” Jesajas 14 arī ir saistīti ar šo tēmu, un tos mēs apskatām nodaļā 5-5. Šis fragments attiecas uz Bābeles ķēniņa varas krāšņo uzplaukumu un norietu – tādi vārdi kā sātans, eņģelis vai velns te nemaz nefigurē. Bet Bābeles ķēniņa pielīdzināšana rīta zvaigznei norāda uz paralēli ar kānaāniešu mītiem par Athtaru, „spožo zvaigzni”, „ausekļa dēlu”, kas ceļas augšup Capona kalna virsotnē, lai izaicinātu ķēniņu Baalu un tiek nomests zemē. Jesaja ar to noteikti domāja, ka Izraēlam un Jūdai ir vairāk jāuztraucas par Bābeles ķēniņu un šīs zemes realitātēm, nevis jāiedziļinās kosmiska mēroga prātojumos, pamatojoties uz mītiem, kuri tiem acīmredzot bija labi pazīstami. Bābeles ķēniņš bija tas, kurš tiranizēja Dieva tautu, nevis kosmisko dumpinieku bars. Bābeles spēki iebruka Izraēlā no ziemeļiem, izvēlēdamies ceļu pa auglīgajiem laukiem. Taču „ziemeļi” pagānu priekšstatos asociējās ar ļaunuma dievu izcelsmi (8). Pravieši centās vērst Izraēla bailes citā plāksnē, uzsverot, ka burtiskajam cilvēku ienaidniekam un Izraēla soģim ir jānāk no burtiskajiem, ne iedomātajiem, ziemeļiem. Tiem ir jābeidz kavēties kosmisko mītu apcerē un jāsāk raudzīties faktiskās dzīves realitātēs šeit uz zemes. Tādēļ Ecēhiēls runā par Ēģiptes un Tīras ķēniņiem valodā, kas stipri atgādina mītus par Tiamatu, Motu un citiem – tiem jātiek notvertiem valgos kā krokodilam (pūķim), sadragātiem un izdzēstiem (Ecēh.29:3-5; 32:2-31). Šeit atkal mērķis ir koncentrēt Izraēla uzmanību reāliem šīs zemes notikumiem, novēršot to no mistiskiem radījumiem.

Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa atrodoties tik daudzu kultūru krustcelēs, Izraēla neizbēgami bija pakļauta apkārtējo tautu un to ticību ietekmei. Neskatoties uz tik daudzkārtējiem praviešu aicinājumiem turēt tīru savu  ticību, apkārtējo tautu ticējumi, it īpaši tie, kas attiecās uz citiem dieviem un plaši izplatīto ticējumu par ļaunuma dievu, nevarēja neietekmēt arī Izraēla tautu. Šie ticējumi ir apkopoti sekojošajā tabulā.

Pārdabiskās būtnes un izplatītais priekšstats par sātanu:
kopējie aspekti (9)

Ļaunuma dievus daudzas senās kultūras iztēlojās ar ragiem; tas arī izskaidro ragainā velna tēla izcelsmi. Ebreju Bībelē nekur neparādās velns ar ragiem; šis tēls ir nepārprotami radies apkārtējo pagānu tautu iespaidā.

Mītu apgāšana
Seno Tuvo Austrumu iedzīvotāju ticējumos jūra tiek uzskatīta par sātana dzīves vietu; jūru gandrīz vienmēr identificēja ar personificētu ļaunuma dievu (10). Šajā ziņā pamācošs ir stāsts par ēģiptiešu iznīcināšanu Sarkanās jūras ūdeņos. Vēlāk rakstos ēģiptieši un nevis jūra tiek identificēti kā „Rahabs… jūras pūķis” (Jes.51:9; Ps.89:10,11) – kad vispārpieņemtais uzskats bija, ka pati jūra ir sātana tēls. Mozus uzsver, ka Izraēla patiesie pretinieki / sātani bija cilvēki, ēģiptieši, un nevis kāds mītisks pūķis. Dieva spēkos bija tos iznīcināt Sarkanajā jūrā, jo Viņš varēja darīt ar jūru visu, ko vien Viņš gribēja. Nesaskaņas bija starp Izraēlu un Ēģipti, Dievu un faraonu, nevis ar kādu pūķi jūrā. Habakuks raksta, iespējams tai kontekstā, ka Izraēls ir pieņēmis pagānu idejas par jūras pūķi, ka Dievs brāžas pa jūru ar Saviem zirgiem (Hab.3:8,12,15) – tai laikā kad ticējumi vēsta par Marduku, kas sakāva vētras dievu, Izraēlam tiek teikts, ka Jahve ir tas, kas satriec „jūras” dievu – un citviet rakstos mēs rodam tam apstiprinājumu. „Viņš viens pats…soļo pār jūras viļņiem”, pār šo iedomāto „jūras” sātana tēlu (Ījaba 9:8; 5.Moz.33:29). Ja tāda būtne arī būtu eksistējusi, tad Jahve jau to būtu iznīcinājis Sarkanajā jūrā. „Tu pāršķēli jūru…Tu pāršķēli Rahabu un nodūri jūras pūķi” (Ps.78:13; Neh.9:11; Jes.51:9-11). Tādējādi, Sarkanās jūras pāršķelšana tika saprasta kā sātana figūras vai  tā saucamās „jūras” dievības iznīcināšana. Vairāki Bībeles pētnieki sliecas tieši tā traktēt rakstu atsauces uz jūru (11). Tieši tā domāja Mozus, cenšoties skaidrot tautai, kas notika Sarkanajā jūrā – pat ja tāda būtne kā „Jūras” ļaunuma dievība būtu pastāvējusi, Jahve to pilnīgi iznīcināja, pāršķeļot to Sarkanajā jūrā. Un patiesais ‘Sātans’, kas apdraudēja Izraēlu, bija Ēģipte, reāli cilvēki uz reālas zemes.

Piezīmes

(1) Rabbi Simon ben Lakish in The Babylonian Talmud, Baba Bathra 16a.

(2) Joshua Trachtenberg, The Devil and the Jews (New Haven: Yale University Press, 1943), p.19.

(3) A.Cohen, Everyman’s Talmud (London: J.M. Dent, 1949), p.55. Šis fakts arī sīki aprakstīts Roy A. Stewart, Rabbinic Theology: An Introductory Study (Edinburgh: Oliver and Boyd, 1961), pp.81-5,88.

(4) T.J. Wray and Gregory Mobley, The Birth of Satan: Tracing the Devil’s Biblical Roots (New York: Palgrave Macmillan, 2005), p.52.

(5) Neil Forsyth, Satan and the Combat Myth (Princeton: Prinston University Press, 1989), chapter 2.

(6) Šī un arī citas saistības aplūkotas W.G. Lambert, The Background of Jewish Apocalyptic (London: Athlone Press, 1978).

(7) Tas ir tikai īss kopsavilkums no John Day, God’s Conflict with the  Dragon and the Sea (Cambridge: Cambridge University Press, 1985). It īpaši skat 38., 39.lpp. Tā ir arī sekojošās grāmatas interpretācija: Marvin Pope, Job (New York: Doubleday), 1965, pp.164-167.

(8) R.J. Clifford, The Cosmic Mountain in Canaan and the Old Testament (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1972).

(9) No sekojošā avota: T.J.Wray and Gregory Mobley, The Birth of Satan: Tracing the Devil’s Biblical Roots (New York: Palgrave Macmillan, 2005), pp. 92,93.

(10) Neil Forsyth, Satan and the Combat Myth (Princeton: Princeton University Press, 1989). Tas plaši parādīts 4.nodaļā.

(11) B.W. Andersen, Creation Versus Chaos: The Reinterpretation of Mythical Symbolism in the Bible (New York: Association Press, 1967), pp. 98,99; F.M.Cross Canaanite Myth and Hebrew Epic (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1973), pp.132,140; Marvin Pope, Job (New York: Doubleday), 1965, pp.67-70. 

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |