1-1-2 Grieķu ietekme

Pēdējā no Vecās Derības laiku ietekmēm uz ebreju domu gājumu par sātanu nāca no Grieķijas. Jūdaisms pieņēma grieķu priekšstatus par Tartaru [ļaunajiem domāto elli tumšajā pazemē], Asfodeles laukiem [sava veida šķīstītava] un Elisija laukiem [svētlaimīgo mājoklis], neskatoties uz to, ka tas neatbilda skaidrajiem Bībeles norādījumiem par kapu [„elli”] un mirušo stāvokli, kā mēs to parādam nodaļā 2-5. Grieķiem bija neskaitāmas leģendas par kosmiskajiem cīniņiem dievu starpā, daži no kuriem pieņēma arī čūskas veidolu; un šīs sacelšanās nereti beidzās ar dumpinieku izraidīšanu [kā, piemēram, Prometeja, Zeva, Faetonta un citu gadījumos]. Tas viss sajaucās ar citām ebreju jau uztvertajām idejām par sātana personību. Ragi un matainais grieķu dieva Pana veidols, Poseidona trīsžuburainais zizlis un Hermesa spārni – tas viss iemiesojās vispārpieņemtajā ebreju priekšstatā par sātanu kā atsevišķu personību un tas savukārt iespaidoja kristiešu priekšstatus par šo leģendām apvīto tēlu. Tādēļ nav jābrīnās, ka kritiķi, tādi kā Celsijs, vainoja Origenu un agrīnos [maldu ceļus staigājušos] kristiešu ‘ciltstēvus’, ka tie ir vienkārši pieņēmuši pagānu pasaules leģendas par sātanu. Origens un daudzi citi centās atspēkot šo [pilnīgi pareizo] apsūdzību, cenšoties ielasīt Vecās Derības pantos tās idejas, kuras viņi bija uztvēruši citviet. Bet, kā mēs parādam 5.nodaļā, šo atspēkojumu rezultātiem trūkst viengabalainības un tie bieži izvēršas par patētisku interpretāciju un Bībeles tekstu sagrozīšanu.

Dieva neiedvestās apokrifiskās Ēnoha grāmatas stāsts par svētajiem sargiem, kas iespundēti zemes ielejās par to, ka tie it kā gulējuši ar cilvēku meitām, ir pārņemts no grieķu mītiem – tāds liktenis piemeklēja titānus, kad Zevs bija tos pieveicis; tas atgādina arī Urāna bērnu ieslodzījumu ielejās par sodu par nodarījumiem. Taču šie jūdu mīti par eņģeļiem iefiltrējās arī kristiešu tautas apziņā. Vienīgā atsauce uz eņģeļiem kā „svētajiem sargiem” ir Daniēla grāmatā, kas arī rakstīta Persijas / Bābeles gūsta laikos. Daniēls uzsver, ka svētie sargi ir Dievam paklausīgi un pilda Viņa gribu (Dan. 4:14,20). Visās atsaucēs ir runāts par „svētiem” sargiem, viņu svētums tiek uzsvērts. Tas izklausās tā, it kā būtu bijis kāds agrīns mīts par grēcīgiem sargeņģeļiem, un Daniēls censtos to apgāzt.

Laika posmā starp Veco Derību un Jauno Derību tapa milzīgs daudzums ebreju literatūras, kas propagandēja sātanu kā personu. Ēnoha grāmatu un stāstu par „sargiem” ebreji pieņēma kā dogmu, proti, ka sargeņģeļi grēkoja, atnākuši uz zemi laikā, kas aprakstīts 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā, un apprecējuši skaistās sievietes. Mēs to speciāli komentējam nodaļā 5-3. Ebreju literatūra ir pretrunīga, ko nevar teikt par Rakstiem. Tā, piemēram, Jubileju grāmata, kas sarakstīta apmēram 104.gadā pirms Kristus, apgalvo, ka Dievs „norīkojis pār visām nācijām un tautām valdošus garus, kas vestu tos neceļos” (15:31). Kādēļ gan taisnajam Dievam būtu jānorīko pār mums tos, kas vestu mūs neceļos – un tad jānosoda mūs par nodevību? Citas to laiku ebreju teorijas uzskata, ka Dievs nosodīja sātanu, taču dēmoni kaut kā izvairījās no soda un kārdina cilvēkus nodoties grēkam – it kā tie viltībā būtu varējuši pārspēt Dievu. „Ādama apokalipse” līdzīgā veidā mazina cilvēka grēcīgumu, apgalvojot, ka „sātans” faktiski paveda Ievu, ar ko arī sākās grēkā krišana. „Mozus apokalipse” apgalvo, ka sātans parādījās Ievai tik apburoši spoža eņģeļa izskatā, ka viņa vienkārši nevarēja viņam nenoticēt.    
Starp citu atzīmējiet sev, ka Pāvils atsaucas uz to 2.Kor.11:14 – tas gan nenozīmē, ka viņš atbalstīja šo domu. Atkal un atkal Bībeles uzsvars uz to, ka Ādams un Ieva ir grēkojuši un tas, ka mēs viņu vietā būtu rīkojušies tāpat, un faktiski to arī darām dienu no dienas…tiek mīkstināts un stipri mazināts. Atkal un atkal jūdu apokrifiskā literatūra cenšas ieviest domu, ka Dievam nav nekā kopīga ar visu to slikto, kas notiek cilvēka dzīvē. 1.Moz.22:1 skaidri teikts, ka Dievs pārbaudīja Ābrahāmu, aicinot viņu upurēt savu vienīgo dēlu Īzāku; „Jubileju grāmatā” šai stāstā parādās sātans „prinča Mastemas” veidolā, kurš liek Ābrahāmam to darīt (17:15-18). Līdzīgi, 2.Moz.4:24 stāstīts, ka „Tas Kungs”, droši vien eņģeļa izskatā, satika Mozu un centās to nonāvēt par to, ka tas nebija apgraizījis sava dēla priekšādu; taču Jubileju grāmata atkal apgalvo, ka tas bijis sātans / Mastema (Jub.48:1-3). Pseido-Jonatāns (Palestīnas Targums) mazina Ārona grēku, apgalvojot, ka sātans pārvērta zeltu, kuru Ārons iemeta ugunī, par zelta teļu; un attaisno cilvēku grēku, sakot, ka tas bija sātans, kas dancoja cilvēku pūlī (1). Bībele izceļ Ārona un tautas grēku, bet jūdu mīti tos attaisno, vainojot tai visā sātanu.

Cenšoties sevi attaisnot, ebreju autori vēl arī cīnījās ar problēmu, kas mūs visus nodarbina – kā gan labais un žēlsirdīgais Dievs var darīt ko ļaunu? Bet viņi izvēlējās to vieglāko ceļu, uzdrošinoties pārrakstīt Viņa vārdu, lai noveltu vainu uz pašu iztēlē radīto sātana tēlu. Šo neiedvesto, starp divām derībām radīto ebreju literatūru raksturo tieksme pārrakstīt Bībeles vēsturi un apgalvojumus tā, lai ieviestu Persijā aizgūtos tēlus. Jes.45:5-7 teikts skaidrāk par skaidru: „Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” Taču 4.Ezras grāmata 2:14 labo to uz „Es esmu izslēdzis ļaunumu un radījis labumu, jo Es dzīvoju, saka Tas Kungs”. Tā kā mēs esam izvēles priekšā – vai nu Dieva iedvestās Bībeles teksts, jebšu neiedvestās ebreju interpretācijas ar to centieniem attaisnot pagānu mīta par sātanu pieņemšanu.

Esēņi   
Esēņi, grupa ebreju fanātiķu, kas atdalījās no ebreju kopienas, uzskatīdami tai piederīgos par atkritējiem, bija stipri pieķērušies šim mītam par sātana tēlu. Viņi kritizēja ebreju sabiedrību, kura tos vajāja, un sāpīgi pārdzīvoja ebreju atrašanos Romas pagānu pavalstniecībā. Viņi attīstīja Ēnoha grāmatas idejas savā Damaskas dokumentā un vēlāk savas Kopienas statūtos un Kara rullī. Viņi uzskatīja, ka visas „viņu likstas izriet no šīs radības [proti, Mastemas jeb sātana] naidīguma. Visi viņu pavadošie gari tiecās likt gaismas dēliem (proti, esēņiem) paklupt” (2). Savus pretiniekus viņi sauca par tumsas spēkiem, kas cieši sadarbojas ar sātanu, tādējādi attaisnojot savu gatavošanos varmācīgai un varonīgai cīņai ar romiešiem, ticot, ka Dievs ir viņu pusē. Diemžēl viņi nesaprata, ka visa viņu teoloģija šajā ziņā bija veidojusies un ietekmējusies no pagānu duālistiskajām idejām, kuras visās citās jomās viņi tik dedzīgi kritizēja. Viņi nosodīja rabīnus par to apgalvojumiem [pilnīgi pareiziem, Bībeles mācībai atbilstošiem], ka cilvēkā ir divu veidu noslieces: uz ļaunu (yetser-hara) un uz labu (yetser-tob). Par nelaimi, viņi nesaprata, ka dzīve Dieva priekšā būtībā ir ļaunās tieksmes savaldīšana un labās attīstīšana un tādā veidā viņi mazināja iekšējā garīguma nepieciešamību, liekot tam izpausties uz āru dzēlīgā valodā un burtiskā kara darbībā pret ienaidniekiem. Starp citu zīmīgi, ka Jigels Jadins, Izraēlas Aizsardzības armijas ģenerālis un arī arheologs un akadēmiķis, rediģēja „Kara rulli” un izmantoja to kā attaisnojumu Izraēlas 20.gadsimta konfliktiem ar arābiem (3).

Tiek atzīmēts, ka Pāvils plaši izmanto esēņu terminoloģiju (4). Pēc manām domām, viņš to lieto, lai pierādītu, cik dziļi tie maldās. Aicinot romiešu ebrejus „noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās” (Rom.13:12), uzrunājot savus pievērstos „gaismas bērni un dienas bērni” (1.Tes.5:5), Pāvils atsaucas uz esēņu idejām. Taču viņš saka, ka gaismas bērniem ir jāizcīna garīgā cīņa sevī, savās sirdīs, lai tiktu galā ar miesas kārībām un netikumiem, nevis jāmetas bruņotā cīņā pret romiešiem. Līdzīgi, kad Pāvils uzstāj, ka Dievs nocietina faraona sirdi (Rom.9:14-18), viņš ne tikai atkārto Rakstos teikto (2.Moz.9:12,16), bet atsaucas uz ebreju Jubileju grāmatā pausto, ka Mastema [sātans] un nevis Dievs nocietināja faraona sirdi.

Tāpat arī Jāņa evaņģēlijs ir pārpilns ar atsaucēm uz esēņu uzskatiem. Tiek diskutēts par to, vai Jāņa lietotā valoda nav atsaukšanās uz gnosticisma rašanās briesmām, kas tā arī varētu būt. Bet drīzāk Jāņa evaņģēlijs ir tapis daudz agrāk, pat vēl pirms m.ē. 70.gada (5). Tādējādi, kad Jānis runā par gaismu un tumsu, gaismas un tumsas bērniem, jūdu ‘sātanu’ / kristietības pretinieku kā „šīs pasaules valdnieku” [skat nodaļu 2-4], viņš arī atsaucas uz šīm plaši pazīstamām esēņu idejām. Jāņa vārdiem runājot, sekošana gaismai ir sekošana Kungam Jēzum; tumsa attiecas uz miesu, mūsos mītošo tieksmi pielāgoties apkārtējai pasaulei un tās domāšanas veidam. Tādēļ viņa aicinājuma būtība ir atteikties no fantāzijām par kosmiskajām cīņām un izprast, ka visbūtiskākā cīņa noris mūsu pašu prātos.

Piezīmes

(1) John Bowker, The Targums and Rabbinic Literature (Cambridge: C.U.P., 1969).

(2) Rule of the Community 3.13-4.26, citēts no T.H. Gaster, The Dead Sea Scriptures (New York: Doubleday, 1964), p.50.

(3) Yigael Yadin, The Scroll of the War of the Sons of Light Against the Sons of Darkness (Oxford: O.U.P., 1962).

(4) J.Murphy-O’Connor, Paul and Qumran (London: Chapman, 1968) – labs kopsavilkums.

(5) Džona Robinsona plašie pētījumi šai laukā nav ignorējami, kaut arī dažas detaļas varētu apšaubīt. Skat John Robinson, Redating the New Testament (Philadelphia: Westminster, 1976) un The Priority of John (London: S.C.M., 1985). Robinsons min argumentu pēc argumenta, lai attaisnotu savu viedokli – piem. „Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis” (Jņ.5:2) nekādi neiederētos, ja tas būtu rakstīts pēc m.ē. 70. gada.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |