Īpaši spēcīgu ietekmi uz jūdaismu atstāja zoroastrisma mācība. Šī filozofija dzima Persijā apmēram 600 gadus pirms mūsu ēras un tās uzplaukums sakrita ar Jūdejas nonākšanu persiešu / babiloniešu jūgā. Šī filozofija postulēja laba gaismas dieva (Mazda) un ļauna tumsas dieva (Ahrimans) pastāvēšanu. Labi pazīstamie Jes.45:5-7 panti ir nepārprotams brīdinājums gūstā nonākušajiem ebrejiem nepakļauties šai mācībai – Izraēla Dievs, un tikai Viņš, ir tas, kas rada gaismu un veido tumsību, kas dod svētību, bet arī „ļaunu”. Taču Jesajas grāmatā faktiski ļoti bieži ir atrodamas atsauces uz zoroastrisma idejām, kuru mērķis ir mācīt Jūdai patieso attieksmi pret šīm lietām. Tā, šī mācība postulēja, ka „no Zoroastra sēklas nāks glābēji un beigu beigās lielais Glābējs, kuru dzemdēs jaunava, kurš augšāmcels mirušos un dāvās nemirstību (1). Jesaja atsaucas uz šīm idejām 9:5 un pravietiski attiecina tās uz galīgo Glābēju, Jēzu – it kā brīdinot ebrejus nepārņemt šai sakarā Persijā valdošās idejas. Patiesi, tā vien šķiet, ka [Dieva iedvesmā] liela daļa ebreju Bībeles tika pārrakstīta Bābelē, lai cīnītos ar to mācību, ar kuru ebreji nonāca saskarsmē šai zemē (2). Tā, piemēram, mēs atrodam Persijas iespaidā radušos izteikumus Ījaba grāmatā, kas, bez šaubām, attiecas uz daudz senāku ebreju vēstures posmu, taču ir tikusi rediģēta Persijas ēras iespaidā. Zoroastrisma ideja par to, ka Dievs Pats nekad neizraisīs ļaunumu mūsu dzīvē rada atsaucību ebreju vidū – un tādēļ Dievs jāskata it kā atstatu no laba un ļauna, jo par to atbild labā un ļaunā dievi. Cef.1:12 skan kā brīdinājums neiespaidoties no šī persiešu uzskata: „Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu tos ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā un runā savā sirdī: Tas Kungs mums nedarīs ne labu, ne ļaunu!” Jo Dievam nebūt nav vienalga, kas notiek pasaulē un mūsu dzīvēs; un tas ir Viņš, kas rada gaismu un tumsu, labo un ļauno. Ahrimans, tumsas kungs, persiešu bareljefos tiek attēlots ar spārniem – un tā arī sātanam sāka piedēvēt spārnus, kaut gan Bībelē nekas tamlīdzīgs nav atrodams. Saskaņā ar zoroastrisma mācību, Ahrimans  apskauda Jupiteru / Ohrmazdu un mēģināja iekarot Debesis. Ebreji kāri uztvēra šos mītus, stāstot par kādu dumpi Debesu valstībā, ko vēlāk uztvēra rakstnieki, tādi kā Miltons, un tā izveidojās jau vispārpieņemta kristiešu mācība – kaut gan ebreju Bībelē nekas tamlīdzīgs nav atrodams. Pieredzējis sātana idejas vēstures pētnieks raksta: „Pirms-trimdas laikos ebreju reliģijā Jahve bija tas, kas radīja visu uz zemes un debesīs, kā labu, tā arī ļaunu. Sātana nebija” (3).

Babilonijas gūsta laikos it īpaši ebreju sapratne tiecās visās nelaimēs vainot kādu atsevišķu būtību. „Jūdaisms pieņēma duālistisku pasaules uzskatu, kas noveda pie tā, ka cilvēku problēmas tie redzēja…kā kāda pārcilvēciska spēka izraisītas pretēji Dieva gribai. Šīs atziņas iesakņojās ebreju prātos Izraēla gūsta laikā Babilonijā” (4). „Doma par to, ka morālā un fiziskā ļaunuma izraisītāji ir dēmoni, dziļi iesakņojās ebreju reliģiskajos uzskatos laikā, kas sekoja Babilonijas gūstam, kas bez šaubām liecina par Irānas ietekmi uz jūdaismu” (5). Tādējādi, Jes.45:5-8 brīdina viņus nepieņemt Bābeles uzskatus šajā jautājumā, bet stingri turēties savā ticībā, ka Dievs, viņu Dievs, Izraēla Dievs, ir viens un vienīgi Viņš ir visu lietu avots, kā pozitīvu, tā arī negatīvu, un cita nav neviena, kas sacenstos ar Viņu Debesīs. Šī tēma bieži tiek uzsvērta Jesajas, kā arī citu praviešu grāmatās, kuri rakstīja Izraēlas gūsta laikā Babilonijā. Šajā gūsta laikā ebreji sāka aizdomāties, no kurienes rodas tie eņģeļi, kas nes nelaimi, un persiešu iespaidā radās doma, ka šie eņģeļi darbojas neatkarīgi no Dieva. Ebreji gāja vēl tālāk un secināja, ka „Dieva personības postošais aspekts atdalījās no pozitīvā un ir pazīstams kā Sātans”, un vēlākās ebreju leģendas zīmē personīgu sātanu (vai Sammaēlu), kuram ir 12 spārnu un āža izskats, kurš arī ir vainojams visās slimībās un nāvē (6). Ebreji, protams, bija monoteisti, bet šīs idejas attīstījās, lai ļautu tiem ticēt kā vienam Dievam, tā tomēr arī duālistiskajai persiešu idejai par labo un ļauno dievu. Tieši šajā laika posmā ebrejiem iepatikās doma par grēcīgajiem eņģeļiem, kaut gan Vecā Derība klusē šai sakarā. Viņi negribēja atteikties no monoteisma, atzīstot vairāk par vienu Dievu; un tā viņi iedibināja ‘ļauno dievu’ spēcīga, grēkpilna eņģeļa personā. Un šo aplamo ideju uztvēra arī agrīnie kristieši, kas tāpat vēlējās pielāgot apkārtējās pasaules pagānu ļaunuma idejas savam pasaules uzskatam.

Jāatzīmē, ka persieši nebija pirmie duālistiskā kosmosa uzskata paudēji, proti, ka ir labais Dievs, kas nes svētību un labas lietas un sliktais Dievs, kas nes nelaimi. Ēģiptiešiem labais dievs bija Ozīriss un sliktais – Tifons. Peru iedzimtajiem indiāņiem Karnaks bija labais dievs un Kupai bija ļaunuma dievs; agrīnajiem skandināviem Loks bija ļaunuma dievs un Tors bija labais dievs; eskimosiem Ukouna bija labais dievs un Ouikans bija sliktais (7). Šumeru episkā poēma par Gilgamešu pauda to pašu ideju – Gilgamešs un Huvava bija pretpoli. Tāds ir cilvēku dabiskais domāšanas veids – tas sakņojas pieņēmumā, ka mūsu priekšstati par labo un ļauno ir pamatā pareizi. Ir jo nopietni jāuztver Bībeles apgalvojumi attiecībā uz to, ka cilvēce parasti kļūdās spriedumos par morālajām lietām un ka Dieva domas ir daudz augstākas par mūsējām (Jes.55). Jo ļoti bieži tā gadās, ka tas, ko mēs uztvērām kā „ļaunumu” faktiski nāca mums par labu – Jāzeps varēja teikt saviem brāļiem: „Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt [un viņi tiešām darīja viņam ļaunu!], bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams…daudz ļaužu saglabāt dzīvus” (1.Moz.50:20).

Pravieši un monstri                 
Atkal un atkal Vecās Derības pravieši atsaucas uz haosa monstru mītiem – un viņi attiecina tos uz Ēģipti un citiem Dieva tautas ienaidniekiem uz  šīs zemes. Tā, ēģiptiešu armijas iznīcināšana Sarkanajā jūrā tiek aprakstīta kā pūķa Rahaba galvas sadragāšana un saduršana, kā arī leviatāna galvu satriekšana un atdošana par barību tuksneša zvēru pulkam (Ps.74:13,14, citas atsauces Ecēh.29:3-5; 32:2-8; Jes.30:7; Jer.46:7,8). Uz to ir likts liels uzsvars un būtība ir tieši tajā, ka Dieva tautas ienaidnieki nav haosa monstri, bet gan šīs zemes cilvēki un sistēmas. Un ir jāpriecājas par to, ka Dievs atkal un atkal pārvar šos pretiniekus. Tā Izraēlai bieži tiek atgādināta vēsturiskā uzvara pār Ēģipti ar likstām, kas pār to nāca, un iziešana no tās – jo tieši par to bija jādomā un nevis par mītiskajiem haosa monstriem, kas iesaistās kosmiskajos cīniņos. Un tas viss attiecas arī uz mums; mums ir jāpriecājas par Dieva uzvaru pār reālajiem, redzamajiem pretiniekiem. Tam, ka Dievs mūs ir radījis kā Savu tautu, kas ir visaugstākā realitāte, būtu jāpiesaista visas mūsu domas un uzmanība, nevis jāprāto par kosmisko konfliktu mītiem. Jo mūsu Ēģipte vēl aizvien ir mums visapkārt; pēc Mārtiņa Lutera Kinga definīcijas, „Ēģipte simbolizēja ļaunumu apspiešanas, bezdievīgas ekspluatācijas un graujošas kundzības formā” (8). Šīs pasaulīgās realitātes ir patiesais ‘Sātans’ / pretinieks, ar kuru mums ikdienā jāsastopas, nevis ar kādiem kosmiskiem monstriem. Un mums ir jāsmeļas iedvesma un iedrošinājums tajās vēstures lappusēs, kas ataino Dieva slaveno uzvaru pār ‘Ēģipti’. Tā laika populārā doma par kosmiskā pūķa sadragāšanu un iemešanu jūrā ir uztverta Mihas grāmatā 7:19 un pārattiecināta uz grēku: „Visus mūsu grēku darbus tu liec iemest jūras dziļumos”. Šeit atkal pravietis koncentrē mūsu uzmanību uz mūsu grēkiem – reālajiem sātaniem / pretiniekiem, novēršot to no kosmosa pūķiem.

Var pierādīt arī, ka visi pieraksti par Izraēla atteikšanos ieiet Kānaāna zemē ir izteikti tā, lai parādītu, ka tam par iemeslu bija viņu vēlme ticēt tiem, kas cēla neslavu labai zemei, izplatot mītus par ļaunu pūķi, kas tur dzīvojot un kurš aprīšot viņus tur. Taču būtībā viņiem pietrūka ticības Dieva spēkam. Ja viņiem būtu bijusi šī ticība, tad kāds arī nebūtu ‘pretinieks’ šai zemē, lai kādu veidolu tas arī pieņemtu, tas gala beigās būtu bezspēcīgs Dieva priekšā (4.Moz.13:32; 14:36; 5.Moz.1:25). Taču Dievs neizvēlējās atspēkot šos mītus un stāstīt ļaudīm, ka Kānaāna zemē nav nekādu no paslēptuves glūnošu pūķu – tā vietā Viņš strādāja ar tiem saskaņā ar viņu bailēm, likdams zemei, uz kuras tie stāvēja, atdarīt savu muti un aprīt tos, kas bija novērsušies no Viņa (4.Moz.16:30), uzsverot, ka Tas Kungs ko „jaunu rādīs”, ko Viņš līdz šim vēl nebija rādījis, jo tāda pūķa, kas uzglūnētu cilvēkiem, nebija nevienā zemē, kas varētu aprīt cilvēkus. Un visi pravieši uzsver, ka Dievs, nevis kāds pūķis aprija cilvēkus – „Tas Kungs [nevis kāds pūķis] kļuvis mums par ienaidnieku, Viņš iznīcinājis Izraēlu” (Raudu 2:5 un bieži arī praviešu rakstos). Izraēla tauta, kas atstāja Ēģipti, faktiski nemantoja Kānaānu tāpēc, ka ticēja tam, ka tā ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus (4.Moz.13:32), attiecinot to uz zemē mītošajiem milžiem (4.Moz.13:33). Kad Jozua un Kalebs centās viņus pierunāt, tiem bija jānotic, ka Dievs ir spēcīgāks par visiem apkārtnē izplatītajiem monstru mītiem. Un tāpēc ka tie negribēja tam ticēt, viņi neiemantoja zemi, kas tipiski simbolizē tos, kas neiemanto Dieva sagatavoto lielo pestīšanu.

Piezīmes

(1) Paul Carus, The History of the Devil and the Idea of Evil (New York: Gramercy Books, 1996), p.58.

(2) Es tam esmu devis daudz piemēru “Bībeles dzīvēs”, 11.nodaļā.

(3) J.B. Russell, The Devil (Ithaca: Cornell University Press, 1977), p.174.

(4) H.C. Kee, Medicine, Miracle and Magic (Cambridge: C.U.P., 1986), p.70.   

(5) Geza Vermes, Jesus the Jew (London: S.C.M., 1993), p.61.

(6) E.Urbach, The Sages: Their Concepts and Beliefs  (Jerusalem: Magnes Press, 1975), Vol.1, pp.471-483.

(7) Kersey Graves dokumentē šos un citus piemērus no visas pasaules grāmatā The Biography of Satan (Chicago: Frontline Books, 2000), pp.63-66.

(8) Martin Luther King, Strength to Love (Philadelphia: Fortress Press, 1981), p.73.

IEVADS

1-1 Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos | 1-1-1 Izraēls trimdā: Babiloniešu / Persiešu ietekme | 1-1-2 Grieķu ietekme | 1-2 Sātans Jaunās Derības laikos | 1-2-1 Sātans Justīna Martīra uzskatos | 1-2-2 Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā | 1-2-3 Sātans Klementa un Origena traktējumā | 1-2-4 Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā | 1-2-5 Sātans Augustīna koncepcijā | 1-3 Sātans viduslaikos | 1-4 Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām | 1-4-1 Sātans „Zaudētajā paradīzē” | 1-5 Protestētāji | 1-6 Velns un Sātans jaunākajos laikos |