Mājas lapa
9 „Dieva veidā būdams” (Fil.2)
„…Kristū Jēzū, kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu” (Fil.2:5-11).
Uzskata, ka šie panti nozīmē, ka Jēzus bija Dievs, bet dzimšanas brīdī Viņš kļuva par cilvēku. Zīmīgi, ka šis ir gandrīz vienīgais fragments, kas minams, lai izskaidrotu „iztrūkstošo posmu” trinitāriešu argumentācijā – kā Jēzus no Dieva debesīs pārvērtās par mazuli Marijas dzemdē. Sekojošās analīzes mērķis ir parādīt šī fragmenta patieso jēgu.
- Šajā fragmentā ir vairākas gandrīz kā starp citu izteiktas frāzes, kas ir kategoriskā pretrunā ar trīsvienības ideju.
- „Tāpēc arī Dievs Viņu (Jēzu) ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu” (9.p.) parāda, ka Jēzus pats Sevi nepaaugstināja – to darījis Dievs. No tā izriet, ka Viņš nebija spējīgs Sevi paaugstināt, pirms to nebija darījis Dievs Viņa augšāmcelšanas brīdī.
- Un viss Kristus pazemošanās process un tam sekojošā Dieva veiktā Jēzus pagodināšana ir „Dievam Tēvam par godu” (11.p.). Tādējādi, Dievs Tēvs nav vienādojams ar Dēlu.
- Ir jāpievērš pienācīga uzmanība šī fragmenta kontekstam. Pāvils nesāk runāt par Jēzu ‘ne no šā ne no tā’. Fil.2:5 viņš atsaucas uz Jēzus prātu. Pirms tam Fil.1:27 Pāvils atzīmē mūsu vienprātības nozīmi. Šo domu viņš attīsta 2.nodaļas sākuma pantos: „turēdamies vienā prātā…dvēselēs vienoti… pazemībā… neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū…” (Fil.2:2-5). Tātad Pāvils runā par to, cik svarīgi ir turēt tādu prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, proti, vērstu uz pazemīgu kalpošanu citiem. Sekojošie panti, tādējādi, komentē Jēzus parādīto prāta pakļāvību, nevis Viņa dabas pārveidošanu.
- Jēzus bija „Dieva veidā”. Iepriekšējā pētījumā mēs parādījām, ka Jēzum bija cilvēka daba, tātad, šie vārdi nevar nozīmēt, ka Kristum bija dievišķa daba. Šādi tulkojumi ir aplami. Starp citu, jāatzīmē, ka daži modernie tulkojumi, kas domāti ‘vieglai lasīšanai’ izvairās no precīzas teksta tulkošanas, tā vietā pārfrāzējot noteiktus fragmentus. Fil.2:5-8 ir tam klasisks piemērs. Taču tas nav teikts, lai mazinātu to nozīmi.
Ka „veids” (grieķu ‘morphe’) nevar attiekties uz dabu pierāda arī Fil.2:7, kur tas pats vārds lietots teicienā „pieņemdams kalpa veidu”. Viņam bija Dieva veids, bet Viņš pieņēma kalpa veidu. Kalpa daba neatšķiras no jebkura cita cilvēka dabas. Saskaņā ar kontekstu, mēs droši varam pieņemt, ka, kaut gan Jēzus bija perfekts, kaut gan Viņam bija Dievam līdzīgs prāts, taču Viņš labprātīgi pieņēma kalpa izturēšanās veidu. Dažus pantus vēlāk Pāvils iedrošina mūs ‘pielīdzināties Viņa (Kristus) nāvei’ (Fil.3:10). Mums ir jālīdzinās tam veidam (‘morphe’), kuru Kristus parādīja Savā nāvē. Tas nevar nozīmēt to, ka mums bija jābūt tai dabai, kāda Viņam tad bija, jo mums jau ir cilvēka daba. Mums nav tadā veidā jākļūst līdzīgiem Viņam, mums ir jāmaina mūsu domāšanas veids, lai mums būtu tāda prāta ievirze, ‘morphe’, kāda bija Kristum Viņa nāvē.
Grieķu vārda ‘morphe’ nozīme ir tēls, radītais iespaids, līdzība. Par cilvēkiem runā, ka tie ‘izrāda ārēju svētbijību’, svētbijības veidu (‘morphe’) (2.Tim.3:5). Gal.4:19 runā par ‘Kristus izveidošanos’ ticīgajos. Jēzus bija „Dieva veidā”, tāpēc ka Viņam bija perfekts raksturs, pilnīgi Dievam līdzīgs domāšanas veids. Šī iemesla dēļ Jēzus „neturēja par laupījumu līdzināties Dievam”, jo tāds Viņš jau bija. Tas pilnībā apgāž teoriju, kas māca, ka Jēzus bija Dievs. Pat aplamais angļu N.I.V. tulkojums, kur ‘veids’ tulkots kā ‘daba’ nekur nepieļauj domu par Jēzus vienlīdzību ar Dievu; Viņš zināja, ka Viņš ir pakļauts Dievam, nevis vienlīdzīgs ar Dievu. Grieķu valodas Vecās Derības tekstā ir daudz piemēru, kur vārds morphe lietots ‘ārējās izpausmes / veida’ nozīmē pretstatā ‘būtiskajai dabai’ – piem., Soģu 8:18 [vīri izskatījās, izskatā bija kā ķēniņa dēli]; Ījaba 4:16; Jes.44:13 [ kokgriezējs izveido tēlu pēc vīra parauga, morphe, bet ne pēc dabas!]; Dan.3:19 [ķēniņa morphe vai vaigs galīgi pārvērtās, jo viņš iedegās dusmās; viņa daba neizmainījās]. Un līdzīgi piemēri rodami arī apokrifos: Tobit 1:13; Wis 18:1; 4 Macc 15:4.
- Kristus „Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu”, kas ir atsauce uz pravietojumu par Viņa krusta nāvi Jes.53:12: „viņš nodeva savu dzīvību nāvē”. Viņš ‘pieņēma kalpa (izturēšanās) veidu’ attiecībā pret saviem sekotājiem (Jņ.13:14), kas vainagojās Viņa nāvē krustā (Mt.20:28). Jes.52:14 pravieto par Kristus ciešanām krustā: „viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem”. Šī pastāvīgā sevis pazemošana „līdz pat krusta nāvei” notika kā viņa dzīves laikā, tā arī nāvē, nevis dzimšanas laikā. Mēs parādījām, ka šī fragmenta konteksts attiecas uz Jēzus prāta ievirzi, kura pazemība tiek izcelta mums par piemēru. Tādēļ šiem pantiem jāattiecas uz Jēzus dzīvi uz zemes, mūsu cilvēku dabā esam, kad viņš pazemoja sevi, neskatoties uz to, ka Viņa prāts bija absolūtā saskaņā ar Dieva prātu, domājot par mūsu vajadzībām.
- Ja Kristus bija Dieva dabas un tad atstāja to, lai pārņemtu cilvēka dabu, kā trinitārieši tiecas iztulkot šo fragmentu, tad Jēzus nebija ‘pats Dievs’ uz zemes; taču trinitārieši apgalvo, ka bija. Tas viss parāda tās pretrunas, kas rodas, ja piekrīt tādām cilvēku radītām definīcijām kā Trīsvienība.
- Attiecībā uz „Dieva veidā būdams”. Grieķu vārds, kas tulkots „būdams” nenozīmē ‘būdams no iesākuma, no mūžības’. Ap.d.7:55 par Stefanu teikts: „Bet viņš, (būdams) Svētā Gara pilns”. Viņš bija Svētā Gara pilns tobrīd un vēl kādu brīdi pirms tam; bet viņš nebija Svētā Gara pilns no mūžības. Citi piemēri atrodami Lk.16:23; Ap.d.2:30; Gal.2:14. Tādējādi, Kristus, „Dieva veidā būdams” nozīmē vienkārši to, ka Viņa domāšanas veids saskanēja ar Dieva domāšanas veidu; tas nenozīmē, ka Viņš tādā veidā bijis no mūžības.
- „Tapdams cilvēkiem līdzīgs” (Fil.2:7) nenozīmē, ka Kungs Jēzus tikai izskatījās pēc cilvēka, kad būtībā bija kas cits. Uzsvars ir drīzāk likts uz to, ka viņš patiesi bija tāds pats kā mēs. Iedziļinājies tekstā, F.F. Brūss piedāvā domu, ka šie vārdi reprezentē grieķiskotu aramiešu valodas izteicienu kebar-‘enash („kā Cilvēka Dēls savā izskatā”) no Daniēla 7:13 (1).
Filipiešiem 2 pirmā gadsimta kontekstā
Kā jau minēts, slavas dziesma Fil.2:6-11 atsaucas uz dažādiem gnostiķu mītiem par pestītāju, „augstākā Dieva” dēlu un spoguļattēlu, kas nonāk uz zemes, slēpjoties cilvēka veidolā, lai dēmoni to nepazītu, dalās cilvēku ciešanās un tad atgriežas Debesīs, izglābis tos (2). Pēc manām domām, šīs atsauces ir dotas šo mītu sagraušanai. Pāvila mērķis ir parādīt, ka cilvēces glābšana ir cilvēka Jēzus nopelns, kas to sasniedza Savā krusta nāvē, nevis kādas mītiskas būtnes darbs, kas it kā uz pāris gadiem bija atceļojusi uz zemi. Šie panti atsaucas arī uz daudzām maldīgām tolaik jūdaismā izplatītām domām par Ādamu. Mesija nebija Ādams; Ādamu salīdzina un pretstata Jēzum Fil.2:6-11 – viņš, tāpat kā Jēzus, bija radīts pēc Dieva tēla un līdzības, taču viņš tiecās pēc vienlīdzības ar Dievu („jūs būsit kā Dievs”, 1.Moz.3:5), kas Jēzum nebija padomā. Tādējādi, Jēzus apraksts „Dieva veidā būdams” domāts, lai izceltu līdzību starp Viņu un Ādamu, kas arī bija radīts Dieva veidā. Jēzus bija nostādīts izvēles priekšā – mirt krusta nāvē, vai ne, un tieši šī izvēle slavināta Fil.2:6-11. Fil.2 konteksts parāda, ka tieši šajā Viņš ir un paliek mūsu piemērs mūsu ikdienas izvēļu priekšā. Ja Viņa izvēle būtu bijusi vienīgi tajā, vai nolaisties lejā vai palikt debesīs, tad mums nebūtu par ko Viņam dziedāt slavas dziesmas un Viņš nevarētu kalpot mums par piemēru un paraugu.
Tajā pat kontekstā ir jāsaprot arī 2.Kor.8:9 – Jēzus izvēle ‘tapt nabagam’ mūsu dēļ ir uzsvērta kā piemērs korintiešiem, lai iedvesmotu tos finansiāliem ziedojumiem. Izvēle ir tajā, lai nestu krustu mūsu dzīves laikā – nevis lai izlemtu nolaisties no debesīm, vai ne. Jēzus atteicās no Savu attiecību ar Dievu bagātības, kļūdams ‘nabags’ krustā, saucot „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mt.27:46). Nabadzība asociējās ar krustā sišanu, nevis ar Dieva nonākšanu uz zemes: „Bagātība nopērk tiesu, bet nabagie ir krustam lemti” (3). Tieši Kristus krusts un augšāmcelšanās, nevis tā saucamā ‘iemiesošanās’, tiek uzsvērti kā mūsu pestīšanas avots (Rom.5:15,21; Gal.2:20; 3:13; Ef.1:6; 2.Kor.5:21; 1.Pēt.3:18). Tas krasi atšķiras no Irineja, viena no tā saucamo ‘baznīcas tēvu’, mācības, ka Kristus „pievērsa cilvēku Dievam savas inkarnācijas rezultātā” (Against Heresies 5.1.1). Jaunā Derība māca, ka mēs tikām salīdzināti ar Dievu caur Viņa Dēla nāvi. Fil.2 ir par Kunga attieksmi Viņa nāvē, nevis Viņa dzimšanā. Tikai pēc Savas dzimšanas un pirms nāves Kungs varēja runāt par Savas izvēles brīvību: atdot Savu dzīvību, vai neatdot (Jņ.10:18) – un tieši šī Viņa izvēle arī tiek slavināta Fil.2:9-11.
Viena no Trīsvienības mācības briesmām ir Jēzus kolosālā cilvēcīgā sasnieguma mazināšana. Bez tam tas kaut kādā mērā arī Pašu Dievu padara par mazāk svarīgu, ja jau Jēzus ir mūsu Dievs-Pestītājs. Un tas jau vērojams kristiešu mākslas vēsturē, kad ikonas arvien biežāk attēlo Jēzu ar Pašu Dievu kā bārdainu sirmgalvi kaut kur otrajā plānā. Taču Jēzus nāca, lai vestu mūs pie Dieva, Savā dzīves pieredzē dodams mums elpu aizraujošu piemēru Dieva partnerattiecībām ar cilvēku.
Saskaņā ar Trīsvienības mācību, Dieva cilvēces glābšanas darbs īstenojās caur Dieva šķietamo ‘iemiesošanos’ Kristū, un tad Dievs sūtīja šo [šķietami] iepriekš pastāvējušo Kristu pasaulē. Bet Jaunā Derība uzsver Kristus nāves nozīmi, Viņa uzvaru Pašam pār Sevi un tai sekojošu augšāmcelšanos kā izšķirošo līdzekli pestīšanas iespējamībai. Un vēl vairāk tas, kā Viņš izglāba mūs caur nāvi krustā un caur Sevis iztukšošanu, tiek sniegts mums kā reāls piemērs sekošanai Fil.2 un 2.Kor.8:8-10. Mēs neesam iepriekš pastāvējušie dievi debesīs, kas gaida iemiesošanos uz zemes. Mēs esam reāli cilvēki, vīri un sievas. Viņa paraugam mēs nevaram sekot, ja tas sastāv citu glābšanā caur kaut kādu ‘inkarnāciju’. Bībele uzsver Viņa ciešanas, nāvi un uzvaru, kas vainagojās augšāmcelšanā, kā ļoti reālu piemēru, tik reālu, ka mums visiem ir jābūt kristītiem Jēzus Kristus Vārdā (Rom.6:3-5) un jādzīvo, turot Jēzu par paraugu ik vienu mūsu dzīves brīdi.
Piezīmes
- F.F. Bruce, Paul and Jesus (London: S.P.C.K., 1977), p.77.
- Documented in Rudolf Bultmann, Theology of the New Testament (London: S.C.M., 1955), p.166. Bultmans parāda, ka daudziem no Jāņa ‘grūtajiem fragmentiem’ ir līdzīga saistība (Ibid, p.175). Es teiktu, ka Jānis tādā pat veidā atsaucas uz gnostiķu mītiem, lai tos atspēkotu.
- Quoted in Martin Hengel, Crucifixion in the Ancient World (Philadelphia: Fortress Press, 1977), p.60, note 5.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
