„Iesākumā bija Vārds”

„Iesākumā bija Vārds”

Katram Bībeles studentam agrāk vai vēlāk neizbēgami nāksies izskaidrot Jāņa evaņģēlija sākuma pantus. Un visi, kas to ir darījuši, droši vien ir izjutuši neērtību iesākumā sakot, ka „vārds” grieķu valodā ir logos…jo daudz labāk ir argumentēt ar Bībeles teksta pantiem, kas ir acu priekšā, nevis likties pārzinām grieķu valodu. Vairums no mums nezina pat grieķu alfabēta burtus, tādēļ pēc iespējas vajadzētu vairīties no argumentiem, kas balstās uz grieķu valodu. Beidzamajā laikā es esmu nedaudz mainījis savu nostāju šī fragmenta izskaidrojumā un es to nododu jūsu vērtējumam. Galvenais šajā nostājā ir sistemātiski izskaidrot pantu pēc panta. Sarunājoties jūs, iespējams, nevarēsiet minēt visus sekojošos punktus, taču nav slikti tos vienmēr paturēt prātā.
2-1 „Iesākumā bija Vārds”
2-2 Gudrība Salamana pamācībās
2-3 „Vārds tapa miesa”
2-4 „Vārds bija Dievs”
2-5 „Caur Viņu viss ir radies”
2-6 Pielikums: Kā vārds tapa miesa?

2-1 „Iesākumā bija Vārds”

„Vārds”

Pavērojiet, cik bieži tas parādās evaņģēliju pierakstos. Tas nenozīmē ‘visu Bībeli’. Tas neapšaubāmi attiecas uz ‘evaņģēlija vēsti’ (piem., Mk.2:2; 4:33; 16:20; Lk.3:2; Jņ.12:48; 14:24; Ap.d.4:4; 11:19). Prieka vēsts tika pasludināta Ābrahāmam ar apsolījumiem viņam, kas īstenosies Jēzū (Gal.3:8). Šis vārdā izteiktais apsolījums „tapa miesa” Jēzū; Jaunās Derības „zvēresta vārds”, no Ābrahāmam dotajiem solījumiem ‘ieceļ par augsto priesteri Dēlu, mūžam pilnīgu’ (Ebr.7:28). Tas citiem vārdiem izsaka, ka vārds – zvēresta vārds, evaņģēlija vārds – tapa miesa Jēzū. Ievērojiet, ka Rom.9:6,9 par „vārdu” ir teikts „apsolījuma vārdi” – apsolījuma, kas bija dots Ābrahāmam. Un 1.Kor.15:54 mēs lasām par Vecās Derības praviešu rakstītā vārda piepildīšanos. Apsolījuma vārds tapa miesa, tas piepildījās Jēzū. ‘Vārds tapa miesa’ vienā ziņā tāpēc, ka Kungs Jēzus „pēc miesas cēlies no Dāvida” (Rom.1:3) – proti, Dieva apsolījuma vārds Dāvidam piepildījās miesīgajā Jēzus personībā. Grieķu valodas vārdi, kuri tulkojumā ir „tapa” un „ miesa” ir sastopami kopā tikai šajās divās vietās evaņģēlijā – it kā Rom.1:3 sniegtu mums Jņ.1:14 interpretāciju. Bet pievērsiet uzmanību vadoša teologa vārdiem: „Ne ceturtais evaņģēlijs, nedz Vēstule ebrejiem nekur nerunā par mūžības Vārdu…terminos, kas liktu mums uzskatīt to par personu” (1).

„Iesākumā bija Vārds”

Jāņa evaņģēlijs tiecas atkārtot citu evaņģēliju pierakstus, taču garīgākos terminos. Matejs un Lūka sāk savus prieka vēsts pierakstus ar Jēzus ģenealoģiju, skaidrojot, ka Viņa dzimšana bija Ābrahāmam un Dāvidam doto solījumu piepildījums, ‘tapšana par miesu’. Un Marka evaņģēlija pieraksts definē Jēzu kā „evaņģēlija sākumu”, kā Vecās Derības pravietojumu piepildījumu. Būtībā to pašu dara arī Jānis. Taču viņa valoda ir garīgāka. Iesākumā bija Vārds – apsolījuma vārds, zvēresta vārds visā Vecajā Derībā. Un šis vārds „tapa miesa” Jēzū un caur šo vārdu visas lietas jaunajā radībā tapa un taps. Kaut arī Jāņa evaņģēlijs ir rakstīts grieķu valodā, aiz šiem vārdiem stāv ebreju domāšanas veids. „Ebreju terminam debarim [vārdi] ir arī vēl viena nozīme, proti, ‘vēsture’” (2). Visa Dieva pestīšanas vēsture, sākot no apsolījuma Ēdenē un turpmāk, bija par Kungu Jēzu un tapa miesa Viņa dzīvē un nāvē.

Lūka prologā runāts par lietām, kā tās atstāstījuši „pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi…no sākuma”; viņš atsaucas uz evaņģēlija vārdu, kas tapa miesa Jēzū. Jāņa prologs ir tik līdzīgs: „Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu” (1.Jņ.1:1). Jņ.1:14 tas skan: „Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību.” Jāņa evaņģēlija 6. nodaļa cenšas parādīt Jēzu Pašu kā vārdus, kas dod mūžīgu dzīvību tiem, kas tos ēd / izprot (Jņ.6:63). Un daži teica: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jņ.6:60), it kā prezentētu Jēzus personību kā Viņa vārdu / teiktā iemiesojumu.

Jēzus bija Dieva vārds, kas parādījās īstenā, dzīvā cilvēkā. Visi principi, kurus mācīja Vecās Derības vēsture, baušļu simbolu kopums, vēsturisko tipu vispārākā izpausme, tas viss tagad bija piepildījies un dzīvoja un runāja vienā personā. Lūkas evaņģēlijs izsaka to pašu, tikai citādā veidā. Pāri par 90% Lūkas grieķiska teksta ir ņemti no Septuaginta. Visu laiku viņš apzināti un neapzināti atsaucas uz Veco Derību, kas gūst piepildījumu Jēzus dzīvē. Kā neapzinātu atsauci var minēt Lk.1:27: „pie jaunavas, kas bija saderināta vīram”. Tas ir tieši no 5.Moz.22:23: „jaunava ir saderēta kādam vīram…”. Konteksts atšķiras, bet vārdi ir tie paši. Un Lūka daudzkārt smeļas izteicienus no LXX, acīmredzami ignorējot kontekstu. Viņš redzēja visu Vecās Derības piepildījumu Jēzus dzīves stāstā. Viņš ievada savu evaņģēlija pierakstu ar vārdiem, ka daudzi sākuši aprakstīt „lietas, kas notikušas” (Lk.1:1). Un šīs „lietas” ir atstāstījuši Dieva „vārda” kalpi (Lk.1:2). Angļu revidētais Bībeles tulkojums īpaši uzsver šo piepildījuma tēmu (Lk.1:20, 23,37,45,54,55,57,70). Būtībā viņš ievada savu evaņģēliju tieši tāpat kā to dara Jānis.

Starp citu, padomājiet par Kunga teikto „kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū”. Interesanti ir tas, ka šie vārdi acīmredzami sasaucas ar rabīnu teicienu, kas ir lasāms rabīnu baušļu krājumā Mišna (Aboth 3.2): „Ja divi sēž kopā un studē Toru [pirmās piecas Mozus grāmatas], dievišķā klātbūtne ir viņu vidū”; un Viņa klātbūtne būtu jūtama, kur Bauslība tiktu studēta kā pienākas.

Tā visa apstiprinājumam ir ticis atzīmēts, ka „skaitliskajā ziņā rabīna Džohanana rakstos logos vietā visbiežāk tiek lietota „vēsts” (kādas 25 reizes), nevis personificēts vārds; un citviet JD lietotās vārdu kopas arī apstiprina šo vēstījuma nozīmi: „Dieva vārds”…”Valstības vārds”…”krusta vārds” (3). Un tā, ja mēs liekam vienādojuma zīmi starp „vārdu” un evaņģēlija vēsts būtību, nevis ar Jēzus personību, tad tas saskan ar citiem vārda logos lietojumiem. Kad tas ir noskaidrots, tad jāsaka, ka kaut kāda personifikācija tomēr pastāv. Tā laika literatūrā Dieva vārda personifikācijas nebija retums. Tā „Salamana gudrībā” 18:15 teikts: „Tavs varenais vārds nolēca no debesīm, no ķēniņa troņa”. Jo „ebrejam reiz izteiktais vārds iegūst sava veida patstāvīgu substanci” (4), piem., svētība vai lāsts varēja dzīvot it kā pilnīgi neatkarīgu dzīvi, tādēļ nav brīnums, ka logos ir personificēts.

Viens no veidiem kā izprast Jņ.1 prologu ir vēršanās pie šī prologa interpretācijas Jāņa 1.vēstulē. Šķiet, ka Jāņa evaņģēlijs bija standartizētais teksts grupai pievērsto, kas pulcējās ap Jāni; vēlāk Jānis uzraksta savas vēstules, lai labotu viņa evaņģēlija pieraksta maldīgās interpretācijas, kuras viņa dibinātajās māju baznīcās bija ieviesuši klejojošie viltus mācītāji. Piemēram, „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis…” (Jņ.3:16) viltus praviešu, ar kuriem Jānis cīnījās, interpretācijā šķita nozīmējam, ka ticīgais var būt no šīs pasaules. Tādēļ 1.Jņ.2:15 brīdina brāļus ‘nemīlēt pasauli’, proti, nerīkoties pēc pasaulē pieņemtajiem likumiem un nenodoties miesas kārībām. No otras puses, Jānis uzskatīja, ka uzticīgās baznīcas, kurām bija adresētas viņa vēstules, ir bijušas uzticīgas evaņģēlijam, kuru viņš tām ir sludinājis tā, kā tas ir izklāstīts Jāņa evaņģēlijā. Tur viņš ir pierakstījis apsolījumu „jūs atzīsit patiesību” (Jņ.8:32), un viņš raksta savas vēstules sadraudzībai, kas „atzinuši patiesību” (2.Jņ.1), proti, kas piepildījuši un pakļāvušies Jēzus evaņģēlijam, kuru viņš tiem no sākuma ir mācījis. Šo tēzi jo sīki iztirzā Raimonds Brauns (5).

To visu paturot prātā, šķiet, ka 1.Jāņa vēstules prologs ir apzināta atsauce uz un Jņ.1 prologa izskaidrojums. Pievērsiet uzmanību sekojošajām saiknēm:

Iesākumā bija Vārds	Kas no sākuma bija
Vārds bija pie Dieva	Mūžīgo dzīvību, kas bija pie Dieva
Viņā [vārdā] bija dzīvība	Dzīvības vārdu
Dzīvība bija cilvēku gaisma	Dievs ir gaisma
Gaisma spīd tumsībā	Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības
Vārds tapa miesa	Dzīvība ir parādījusies
Un mājoja mūsu vidū
Mēs skatījām Viņa godību	Mēs esam redzējuši…mūžīgo dzīvību
No viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši	Mūsu sadraudzība ir ar
Caur Jēzu Kristu	Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu
Vienpiedzimušais Dēls	Jēzus Kristus

Jūs ievērojāt, ka paralēli „vārdam” Jņ.1 ir „dzīvība” 1.Jņ.1, dzīvība, kura bija Jēzum, tāda tipa dzīvība, kura ir Tēvam debesīs. Vārds tapa miesa tai ziņā, ka dzīvība mums ir parādījusies Jēzus dzīvē un nāvē. Vārda tapšanai par miesu nav nekāda sakara ar iepriekš pastāvoša Jēzus fiziskas nonākšanas no debesīm un piedzimšanu no Marijas. Pilnīgi iespējams, ka šīs acīmredzamās saiknes starp prologu Jāņa evaņģēlijam un prologu Jāņa pirmajai vēstulei radās tāpēc, ka viņš labo pārpratumus, kas radušies viņa evaņģēlija prologa sakarā. 1.Jņ.1:2 ir skaidri pateikts – tā bija bezpersoniskā „mūžīgā dzīvība”, kas bija „pie Tēva”, un tā „tapa miesa” Kunga Jēzus veidolā, kuru Jānis personīgi ir skatījis un rokām aptaustījis. Un, iespējams, ka trinitārisma sākuma stadijas kontekstā Jānis brīdina, ka tie, kas neapliecina „miesā nākušo” Jēzu Kristu, ir maldinātāji un antikristi.

Piezīmes

G.B. Caird, Christ for us Today (London: SCM, 1968), p.79.
Oscar Cullmann, The Christology of the New Testament (London: SCM, 1971), p.261.
Raymond Brown, The Epistles of John (Garden City: Doubleday, 1982), p.164.
C.H. Dodd, The Interpretation of the Fourth Gospel (Cambridge: C.U.P., 1960), p.264.
The Community of the Beloved Disciple (New York: Paulist, 1979) and in his The Epistles of John (Garden City: Doubleday, 1982). Tie ir gari un brīžiem grūti lasāmi gabali un es nevaru piekrist visiem izdarītajiem secinājumiem, taču es silti iesaku tos izlasīt visiem, kas nopietni studē Bībeli. Kas priecē, lasot viņa rakstus, ir viņa atkārtotie atzinumi, ka trinitāriešu teoloģija ir Jaunās Derības rakstītāju, un it īpaši Jāņa rakstītā interpretācija – un ka to prātā, kas rakstīja JD tā, kā viņi to rakstīja, nebija ne miņas no trīsvienības. Komentējot slavinājuma pantus Fil.2. par „Kristu, kas Dieva veidā būdams”, viņš saka: „Daudzi pētnieki šodien apšauba to, ka „Dieva veidā būdams” un „pieņemdams kalpa veidu” attiektos uz inkarnāciju [The Community of the Beloved Disciple, p.46].