Dabūt grāmatu
" Bībeles Pamati"
bezmaksas!

 

ĪSTENAIS NELABAIS:Ko Bībele saka par velnu

English-Latvian Parallel New Testament / Jaunā Derība Angļu un latviešu paralēls izdevums

3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna

„Vēstuļu par Nīkajas koncila lēmumiem” apskats, kas izdots angļu valodas tulkojumā grāmatā par Nīkajas un pēc-Nīkajas tēviem, atklāj, ka Atanasijs uzstāja, ka baznīcai ir tiesības uz galīgo Bībeles interpretāciju, ka viņu varā ir interpretēt to pēc saviem ieskatiem un tādēļ nav jāpievērš liela uzmanība tam, ka dažkārt viņu secinājumi un dogmas nerod atbalsta Bībeles tekstā. Vēstulē 5.20,21 lasām: „Bīskapi …bija spiesti izlobīt jēgu no Rakstiem… izteicieni [par piedāvāto Trīsvienības mācību] nav tik daudzos vārdos doti Rakstos”. Šie cilvēki itin nemaz nebija ‘spiesti’ to darīt – viņiem vajadzēja uzticēties Bībeles tekstam, nevis pieprasīt, lai citi pieņemtu viņu izlobīto „jēgu” vai arī tiktu nosaukti par ne-kristiešiem un izraidīti no baznīcas. Tieši attieksme pret pašu Bībeli galu galā nosaka, vai mēs pieņemam vai nepieņemam Trīsvienību.

Strīds starp Āriju (ne-trinitārieti) un Atanāsiju (trinitārieti) bija drīzāk politisks nekā teoloģisks vai biblisks. Starp šiem diviem cilvēkiem norisinājās cīņa par varu. Tiklīdz kristietība kļuva par Romas impērijas valsts reliģiju, baznīcas vara kļuva par politisku varu. Abiem šiem kristiešu līderiem bija prāvs sekotāju pulciņš un tie abi tīkoja pēc varas. Abu šo grupu sekotāji izcīnīja sīvas cīņas impērijas pilsētu centros. Ir saglabājušās daudzas liecības par to, kā Atanāsija piekritēji piekāva un nogalināja ne-trinitāros kristiešus neilgi pirms Nīkejas koncila, kā viņi mocīja savus upurus un demonstrēja visapkārt to līķus (1). Trinitārietis Atanāsijs bija nežēlīgākais no abiem. „Bīskaps Atanāsijs, nākamais svētais…izslēdza no baznīcas un nolādēja savus oponentus, pieļāva to piekaušanu un iebiedēšanu, nolaupīšanu, iesēdināšanu cietumā un izsūtīšanu uz attālākajām provincēm” (2). Kā jebkurā cīņā pēc varas, abu pušu oponenti tika zākāti un dēvēti par tumšajiem spēkiem; jautājums par to, kā definēt ticību par Jēzus dabu kļuva par politiska strīda jautājumu, pie kam tos, kas nepiekrita trīsvienībai, pakļāva visdzēlīgākajai kritikai. Ne-trinitāriešus apvainoja „Kristus ietērpa saplēšanā”, Viņa sišanā krustā no jauna un vēl jo briesmīgākās lietās. Cik skumji tas arī neizklausītos, bet šis zākāšanas gars pret tiem, kam ir citi uzskati, ir turpinājies līdz pat šai dienai, pie kam daudzi trīsvienības piekritēji atsakās uzskatīt ne-trinitāriešus par kristiešiem. Ārijs savā vēstulē raksta: „Mūs vajā par to, ka mēs sakām, ka Dēlam bija iesākums, bet Dievs ir bez iesākuma” (3). Nīkejas koncilā bīskaps Nikolass – kas vēlāk kļuva par leģendāro Ziemassvētku svēto lielākajā Eiropas daļā – iesita Ārijam pļauku sejā (4). Būtu nepareizi domāt, ka šis strīds bija zinātnisks strīds starp Dieva cilvēkiem, kuri nevarēja vienoties par to, kā interpretēt Bībeli. Atanāsijam, kuram bija lielāks Konstantīna atbalsts nekā Ārijam, bija lemts uzvarēt. Tādēļ viņš uzkurināja kaislības šajā jautājumā un izmantoja visas politiskās un iznīcināšanas metodes pret saviem oponentiem, lai Konstantīns stingri nostātos viņa pusē un izsūtītu Āriju par ķecerību, bet viņu atstātu par galveno Romas impērijas baznīckungu – kas deva milzīgu politisku varu impērijā, kas bija tikko pieņēmusi kristietību un centās to uzspiest kā impērisku reliģiju. Ļoti nozīmīgs ir fakts, ka ticības nolikuma projekts attiecībā uz dievību sākotnēji bija Ārijam pieņemams; bet tāpēc ka Aleksandrs un viņa pusē stāvošie gribēja atbrīvoties no Ārija, viņi padarīja to vēl ekstremālāku, lai samierināšanās nebūtu iespējama. Un tā viņi pievienoja tam vēl vienu pantu, ka Jēzus bija homoousios, proti, tādas pašas dabas kā Tēvs – zinādami, ka Ārijam tas būs jānoliedz (5). Tā kā tas atkal neliecināja par nopietnu Bībeles studiju rezultātu. Tā bija tikai un vienīgi  politika.      

Man bieži nākas dzirdēt komentāru „Nu, visas šīs lietas ir tikušas apspriestas ļoti sen un gudri kristieši tās ir apsvēruši un nākuši pie dievbijīga secinājuma, un piekopj un atbalsta šo tradicionālo uzskatu’. Vēsture patiesībā liecina par pretējo un tie, kas tā saka, diemžēl, nezina patiesību. Atanāsijs attaisnoja savus fiziskos uzbrukumus Ārija atbalstītājiem, viņu baznīcu dedzināšanu un tml., personīgi apmelojot vadošos ne-trinitāriešus, saucot tos par pavedējiem, izvarotājiem, biežiem prostitūtu apmeklētājiem un tml. (6). Ja argumenti patiesi attiektos tikai uz Rakstu interpretāciju, tad nebūtu nekādas vajadzības pēc personu zākāšanas, uzbrukumiem, politiskām mahinācijām un trakošanām. Trīsvienības pieņemšanas jautājums bija nepārprotami saistīts ar varas politiku. Jebkurā gadījumā tas ir vienkārši nepieļaujami, ka mūsu personīgo ticību un Dieva un Viņa Dēla izpratni diktētu un definētu kāds baznīcas koncils pirms vairākiem gadu simteņiem. Kristiešu baznīcas koncilu vēstures apskats nerosina uzticību tam, ka šo „koncilu” lēmumi varētu nonākt pie dievišķiem, Bībelē balstītiem secinājumiem. Atcerieties vēsturi, sākot jau ar ķeceru un aizdomās turēto raganu dedzināšanu, trīsvienības pretinieku  spīdzināšanu līdz nāvei, anti-semītismu, krusta gājienus, inkvizīciju, baznīcas sniegto atbalstu fašismam, karam un vardarbībai, aizliegumu melnādainajiem apmeklēt balto cilvēku baznīcas ASV un Dienvidāfrikā…augsta līmeņa „kristiešu” lēmumiem ir vienkārši nožēlojama vēsture. Nav tāda iemesla, kas liktu mums ļaut „baznīcas konciliem” definēt mūsu uzskatus par Kungu, Pestītāju un Valdnieku, ar kuru mums ir jāuztur ciešas personīgas attiecības caur Viņa vārdu. Es nevaru balstīt savu ticību uz cilvēku teikto; patiesa ticība nevar būt aizgūta ticība. Tai ir jāsākas tieši ar Kungu Jēzu un Viņa vārdu, nevis ar kādiem ekscentriskiem vīriem, kas izspēlē baznīcas politiku ceturtajā gadsimtā.

Konstantīns bija politiķis, nevis Bībeles students. Konstantīna mērķis bija nodibināt neitrālu publisku vietu, kurā varētu funkcionēt kā kristieši, tā arī  pagāni…radot stabilu kristiešu un ne-kristiešu koalīciju” Romas impērijā (7). Viņš saprata arī to, ka pašai kristietībai ir jābūt vienotai, ja tai būt par valsts reliģiju, un tādēļ viņš vēlējās, lai par šo strīdīgo jautājumu, kas ir Jēzus, būtu viens viedoklis. Viņam bija neciešami, ka kristieši sacēlās cits pret citu šī iemesla dēļ. Tam bija jādara gals. Bija jāizvēlas viena puse kā taisnīgā un otra bija jāapklusina. Viņš nostājās Atanāsija pusē politisku iemeslu dēļ – pieņēma trīsvienības ticību baznīcai un Āriju izsūtīja. Un šī iemesla dēļ Jēzus ‘kļuva’ par Dievu. Tās pašas vēlmes pēc vienotas baznīcas vadīts, lai ko tas maksātu, Konstantīns Nīkejā piekrita rindai citu noteikumu, kuri arī nebija bibliski – piem., ka jebkuru no baznīcas izslēgtu bīskapu vienā provincē nevarēja pieņemt cita province, kā arī „virsbīskapu” iecelšanai Aleksandrijā, Romā un Antiohijā, kuri turpmāk izspriestu visus strīdīgos jautājumus. Personīgā sirdsapziņa un izpratne netika ņemta vērā, Konstantīnam bija nepieciešama vienota baznīca, jo viņš ticēja, ka tā novedīs pie vienotas impērijas. Viena impērija, viena ticība – tātad reliģijai jābūt vienotai un domstarpības ir jāapspiež. Viens ir jāpadara par pilnīgi taisnu un otrs par pilnīgi nepareizu. Diemžēl, šodien mēs redzam tādu pat prāta ievirzi daudzās baznīcās un vietējās draudzēs. Tas viss saistāms ar varu. Juceklim, ko radījusi agrīnā kristietība, ir jākļūst mums par nopietnu brīdinājumu šais pēdējās dienās.

Konstantīna mantojums

Konstantīna godīgumu man liek apšaubīt viņa pretenzijas uz „trīspadsmitā apustuļa” godu. Diez vai tādu cilvēku varētu saukt par patiesas baznīcas tēvu-dibinātāju. Tam visam pievienojiet vēl pretinieku slaktēšanu, sievas nogalināšanu, uzvārot to vannā, kā arī viena dēla noslepkavošanu. Pāvils Džonsons dokumentē to visu un trīsvienības [kā arī citu] politisko vienošanos sakarā komentē: „Viņa spējas ir vienmēr izpaudušās pārvaldīšanas prasmē…viņš bija prasmīgi izteiktu kompromisu meistars” (8). Patiesi, Konstantīns rakstīja kā Ārijam, tā arī Aleksandram, ka, viņaprāt, teoloģiski jautājumi paši par sevi nav svarīgi: „Uzmanīgi izjautājis par šo domstarpību izcelsmi un pamatojumu, es uzskatu, ka to iemesls patiesi ir pārāk maznozīmīgs, lai novestu pie tik asas sadursmes” (9). Tas tiešām bija netīrās politikas jautājums – jo drīz pēc šo rindu uzrakstīšanas ne-trinitāriešus izmeta no baznīcas kā bezdievjus un ķecerus tieši tā paša iemesla dēļ, kuru Konstantīns uzskatīja par „maznozīmīgu”. Nepagāja ne daži gadsimti, kad krustneši uzbruka un izlaupīja kā musulmaņu tā arī jūdu pilsētas Trīsvienības vārdā zem lozunga, ka Trīsvienības noliedzēji un monoteisti ir iznīcināmi ar zobena palīdzību. Vadoties pēc šī principa, Džons Kalvins pavēlēja sadedzināt Migelu Servetu, jo arī viņš noliedza trīsvienību. Jo viņš „ir pelnījis, lai viņa zarnas būtu izrautas un saplosītas gabalos” (10). Tik daudz par Kalvinu, tā sauktās reformācijas tēvu. Pamatos nekas netika reformēts. Um Migelu Servetu veda uz soda izpildīšanas vietu mēslu ratos un dzīvu sadedzināja līdz ar viņa Trīsvienību noliedzošajiem rakstiem un liesmās tika mestas visas pieejamās viņa grāmatas Christianismi Restutio kopijas – grāmatas, kas aicināja kristietību atgriezties pie tās sākotnējās ne-trinitārās formas. Atklāti naidīgā daudzu trinitāriešu izturēšanās pret ne-trinitāriešiem mūsdienās, piedēvēšana tiem kulta nosaukumu un tml. ir tā paša gara izpausmes turpinājums.

Teodosijs un m.ē. 381. gads

Nīkajas 325.gada koncila lēmums tika vēl stingrāk iecirsts akmenī ar Konstantinopoles lēmumu, ko izdeva imperators Teodosijs m.ē. 381. gadā. Šis lēmums nosodīja visas citas kristiešu ticības kā ķecerību, kas nosodāma kā no Romas valsts, tā arī, kā tajā apgalvots, no Dieva puses. Vēsturnieks Čarlzs Frīmens sīki apraksta, kā šis lēmums izsauca to, ko viņš dēvē par „rietumnieciskas domāšanas slēgšanu” (11). Visas Bībeles studijas, teoloģija utt. tagad norisinājās Trīsvienības dogmas tramvaja sliedēs; kristietību pārņēma bailes, ka to var apsūdzēt ķecerībā. Valsts pārvaldīja baznīcu un tādējādi Romas impērija kļuva par ‘vienas baznīcas’ valsti tāpat kā tā bija vienas partijas valsts. Laicīgie likumi atbalstīja baznīcas likumus. Uzticība impērijai kļuva tas pats, kas uzticība baznīcai. Reiz impērija bija pasludinājusi Dievu kā Trīsvienību – viss cits tika uzskatīts par graujošu un bīstamu. Un tā „’būt ticīgam’ bija jādefinē kā tikums, ja tu tici tam, kam tic baznīca, un ‘lepnības grēks’ bija domāt patstāvīgi” (12). ‘Ortodoksāliem’ trinitāriešu bīskapiem tika dota vara konfiscēt ķeceru baznīcas un īpašumus, kā arī sodīt un nogalināt tos pēc vajadzības. ‘Ķeceru’ bibliotēkas un sarakstītās grāmatas tika iznīcinātas. Apsīka brīvas domāšanas un debatēšanas tradīcija, kuru Roma bija mantojusi no Grieķijas; pat kristiešu māksla iespaidojās un aprobežojās Trīsvienības mācības iespaidā, visur sāka parādīties trīsdaļīgas tiāras…un šis kristiešu domas aizliegums, iespējams,  sekmēja ieslīdēšanu tumšajos viduslaikos. Graujošā un nosodījuma pilnā valoda, kādā Teodosijs un viņa atbalstītāji vērsās pret  kristiešiem, kas neatzina trīsvienību, ir garākas citēšanas vērta: „Mēs ticēsim…Svētajai Trīsvienībai. Mēs pavēlam tās personas, kas pakļaujas šim likumam, apvienot zem vārda katoļu kristieši. Taču pārējie, kurus mēs uzskatām par plānprātīgiem un psihiski slimiem, ir ķecerīgo dogmu kaunpilnie nesēji. Viņu pulcēšanās vietas netiks sauktas par baznīcām un pirmām kārtām tie tiks dievišķas atriebības satriekti un, otrkārt, mūsu soda sankciju rezultātā, kuras mēs uzsāksim saskaņā ar dievišķo tiesu…[ariāņi] ir vilki , kas plosa ganāmpulkus, kas uzdrošinās noturēt konkurējošas asamblejas, uzkurinot šķelšanos cilvēku starpā un nevairīdamies ne no kā, kas kaitētu baznīcām” (13). Šie dzēlīgie izteicieni atsauc atmiņā trinitārieša Atanāsija teikto par tādiem ne-trinitāriešu kristiešiem kā Ārijs: „Viņa sirds visādā ziņā ir netikla un reliģijai nepiederīga…zaudējuši visu sapratni, ķeceri neizjūt kaunu…tie ir Dievam naidīgi un pretīgi” (14). Un tā kristiešu ķeceru medības citu kristiešu vidū aizsākās visā nopietnībā. Romas likumos nebija panta, kas nosodītu nepareizu ticību; bija tikai burvestību nosodoši panti. Kunga Jēzus izpratne ne-trinitāriešu garā tika pasniegta kā nopietns krimināls noziegums. Tradicionālais romiešu soda veids par monētu viltošanu bija viltotāja sadedzināšana sārtā – un šo sodu piemēroja tiem, kas ‘viltoja Kristu’, noliedzot Trīsvienību. Tas izraisīja bailes uzdot pārāk daudz jautājumu – jo Melitenes bīskaps teica: „Mēs atbalstām Nīkajas ticības apliecinājumu, bet izvairāmies no grūtajiem jautājumiem…gudrie teologi drīz vien nonāk ķeceru kārtā” (15). Taču jautājumu uzdošana ir galvenais darba rīks Patiesības, Dieva meklējumos, kad mēs patstāvīgi studējam Viņa vārdu. Taču vienkārši būt par ne-trinitārieti, godīgi savā garīgumā ticot Bībelē paustajam vārdam, tiek pasludināts par briesmīgu grēku…un dažās aprindās Trīsvienības kristietībai arī mūsdienās piemīt tas pats agresīvais, neiecietīgais gars, kas saistās ar pilnīgu domas un prāta integritātes aizliegumu, tiklīdz tas skar Trīsvienības jautājumu.      

Kāpēc Teodosijs tā rīkojās? Kāpēc viņam bija jāuzsāk šis vajāšanas process pret visiem, kas nepieņēma Trīsvienību? Tas nenāca Bībeles studiju rezultātā, visdrīzāk to izsauca politiski apsvērumi un ambīcijas. Romas impērija bija tuvu sabrukumam un viņš neatliekami vēlējās panākt impērijas vienotību, uzspiežot ticības vienotību. Turklāt, tika atzīmēts, ka evaņģēliji stāda priekšā Jēzu kā Romas impērijas dumpinieku, cilvēku, kurš pretendēja uz Ķēniņa lomu Cēzara vietā. Tādēļ Teodosijs uzstāja, ka Jēzus ir Dievs, nonivelējot Viņa cilvēcisko pusi. Atcerēsimies, kā nacisti savos izmisīgajos centienos panākt, lai Vācijas baznīca nostātos viņu pusē, līdzīgā veidā lika uzsvērt Jēzus dievišķo pusi un Viņa cilvēcisko pusi kā ebreju tautas pārstāvi visnotaļ mazināt. Jo vai varētu sagaidīt kristiešu baznīcas atbalstu ebreju iznīcināšanai, ja kristiešu Kristus būtu saukts par ebreju. Pie tam Teodosija impēriju apdraudēja goti, kuri bija pievērsti agrākai, ne-trinitārajai kristietības formai. Tā vietā lai attaisnotu kristiešu karu pret brāļiem-kristiešiem, Teodosijam vajadzēja nostādīt gotus kristiešu atkritēju lomā, kas pelnījuši nežēlīgu apkarošanu no romiešu puses.

Piezīmes

1. See Richard Hanson, the Search for the Christian Doctrine of God: The Arian Controversy 318-381 (Edinburgh: T. & T. Clark, 1988), p.386.
2. Richard Rubenstein, When Jesus Became God (London: Harcourt, 2000), p.6.
3. Quoted in Rubenstein, ibid, p.77.
4. Mentioned in Rubenstein, ibid, p.77.
5. As documented in Charles Freeman, AD381: Heretics, Pagans and the Christian State (London: Pimlico, 2008), p.54.
6. Par to visu sīkāk: T.D. Barnes, Constantine and Eusebius (Cambridge: Harvard University Press, 1981), pp.18-27, kā arī: T.D Barnes, Athanasius and Constantius: Theology and Politics in the Constantinian Empire (Cambridge: Harvard University Press, 1993).
7. H.A. Drake, Constantine and Consensus (Oxford: O.U.P., 1995). Tas pats autors secina, ka Konstantīns, sapratis, ka kristietība nav apstādināma, uzskatīja par labāku saplūst ar to, nevis mēģināt to iznīcināt. Skat arī viņa darbu Constantine and the Bishops: The Politics of Intolerance (Baltimore: John Hopkins Press, 2000).
8. Paul Johnson, A History of Christianity (New York: Atheneum, 1976), pp. 67,68.
9. Quoted in Ian Wilson, Jesus: the Evidence (London: Harper & Row, 1984), p.165.
10. As quoted in A.Buzzard and C. Hunting, The Doctrine of the Trinity (Oxford: International Scholars Press, 1998), p.155. Sīkāk par Kalvina pret Servetu vērstajām vajāšanām skat Marian Hillar, The Case of Michael Servetus (New York: Edwin Mellen Press, 1997).
11. Charles Freeman, The Closing of the Western Mind (London: Heinemann, 2002) and also AD381: Heretics, Pagans and the Christian State (London: Pimlico, 2008).
12. Charles Freeman, The Closing of the Western Mind (London: Heinemann, 2002), p.341.
13. As quoted in Charles Freeman, AD381: Heretics, Pagans and the Christian State (London: Pimlico, 2008), pp.25,101. Ir ļoti daudz līdzīgu citātu pierakstu – skat Richard Hanson, The Search for the Christian Doctrine of God (Edinburgh: T.&.T. Clark, 1988),p.828.
14. Quoted in Freeman, op cit, p.70.
15. As quoted in Henry Chadwick, The Church in Ancient Society (Oxford: O.U.P., 2001), p.591.

PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati

 

1-1 Dieva personība || 1-2 Kas izriet no viendievības | 1-3 Dieva izpausme | 1-4 Dieva Gars || 1-5 Vai Svētais Gars ir persona? | 1-6 Personifikācijas princips | 1-7 Apsolījumi Ēdenē | 1-8 Apsolījumi Ābrahāmam | 1-9 Apsolījumi Dāvidam | 1-10 Vecās Derības pravietojumi par Jēzu | 1-11 Dzimšana no jaunavas | 1-12 Kristus vieta Dieva plānā | 1-13 Vai Jēzus radīja zemi? | 1-14 Jēzus nav iepriekš pastāvējis: Nu un tad? | 1-15 Atšķirības starp Dievu un Jēzu | 1-16 Jēzus daba | 1-17 Jēzus cilvēcība | 1-18 Jēzus uzvara | 1-19 Jēzus asinis | 1-20 Jēzus un Mozus bauslība | 1-21 Jēzus kā mūsu pārstāvis | 1-22 Kristus augšamcelšanās nozīme priekš mums | 1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara? | 1-24 Kristus iedvesma ikdienas dzīvē |

TREŠĀ NODAĻA: Kā īstenais Kristus tika pazaudēts