Mājas lapa
2-10 Jēzus dabiskums
Jēzus dabiskums attiecībās ar cilvēkiem atspoguļo Viņa cieņu pret Dieva dāvāto izvēles iespēju cilvēkiem. Viņš Pats bija ārkārtīgi brīvs, pateicoties tīrai sirdsapziņai Tēva priekšā. Viņš bija sarkanā govs, „uz kuras jūgs vēl nav bijis likts” (4.Moz.19:2). „Svabadībai” mēs bijām atsvabināti no grēka caur Kristu (Gal.5:1). Bet Viņš mūs atsvabināja kā personība. Viņa brīvība, Viņa brīvība no grēka un brīvība, kas raksturoja Viņu kā personību, ir tā, kas atbrīvo arī mūs. Un šīs brīvības pieredze, brīvības no grēka, kas nāk caur piedošanu (Jņ.8:32), dod mums brīvību kalpot cits citam mīlestībā (Gal.5:13).
Viņš nesniedza saviem mācekļiem detalizētus skaidrojumus, kā to dara daudzi reliģiski līderi. Taču tas noteikti ir saistīts ar sajūtu, kas rodas pārlasot evaņģēlijus, ka Jēzus bija ciešā saskaņā ar dabu. Viņa piemēri un līdzības tik bieži balstās uz pamatotām pārdomām par dabas radīšanu. Viņš runā par putnu un citu dzīvnieku bezrūpību; un tajā pat laikā Viņu nekad neatstāja doma par krustu. Viņa acīmredzamā atslābinātība attieksmē ar cilvēkiem, visu laiku apzinoties priekšā stāvošās ciešanas, liecina par Viņa mīlestību pret tiem. Tas viss dara un darīja Jēzu tik neatvairāmu. No vienas puses, gandrīz vai neiespējams līmenis – būt tik pilnīgam kā Tēvs. Un no otras puses, gandrīz vai neticama kritušo vīru un sievu pieņemšana. Viņš nekritizēja tos, kas nāca pie Viņa. Viņš pats bija tas etalons, kas lika tiem izjust sirdsapziņas pārmetumus, bet tomēr neaizbiedējot tos no Viņa. Šis augstākās pilnības sajaukums ar visu cilvēku pieņemšanu, lai kur tie arī atrastos, ir tas, kas mums liekas tik netverams. Tas, ka nevienam no mums neizdodas to sasniegt, daudzus atgrūž no mūsu sludināšanas. Viņa pievilkšanas spēks parādās tajā, kā Viņš polarizēja cilvēkus – Viņš centās nostādīt ļaudis par vai pret Sevi personīgi – nevis par vai pret kādu dogmu, rituālu vai bausli. Viņa pievilkšanas spēks saistās ar Viņa mācībai piemītošo steidzamības sajūtu. Kungs atkārtoti runāja par Savas atgriešanās neatliekamo tuvošanos – ar to Viņš centās iedvest mūsos šo Viņa atgriešanās steidzamību, lai mēs dzīvotu Viņa Valstības gaidās jau šodien, neatliekot to uz rītdienu.
Kungs neatgādināja rabīnus – Viņš neņēmās skaidrot Vecās Derības pantus vienu pēc otra, Viņam nepatika strīdi par bauslību. Savu vēsti Viņš atklāja līdzību piemēru skaidrojumos, neklāstot Vecās Derības pantus, kā to mēdza darīt rabīni. Rabīns Jēkabs, pirmā gadsimta rabīns, apgalvoja: „Tas, kas iet pa ceļu, skaitot bauslības pantus, un pārtrauc skaitīšanu, izsaucoties: Cik brīnumains šis koks! Cik brīnumaina šī pļava! Skaitīsies, ka viņš ir nepareizi izmantojis savu dzīvi” ( The Mishna, Pirqe Abot 3.7b). Pretēji tam, Kungs apstājās un lūkojās uz puķēm pļavā un dabu ņēma par savas mācības pamatu. Rabīni rakstīja un studēja neskaitāmas Bībeles pantu interpretācijas (midrashim). Kunga pieeja bija daudz viengabalaināka un dabiskāka. Vārds ‘Midrash’ nāk no ‘darash’, kas nozīmē meklēt un, iespējams, ka tieši tas bija Kunga prātā, kad Viņš teica: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīga dzīvība…Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību” (Jņ.5:39,40). Kungs nebija pret nopietnām Bībeles studijām. Taču Kungs brīdināja pret nostāju, ka mūžīgā dzīve nāk no rakstu interpretācijas, no sausu analītisku komentāru rakstīšanas ar maldīgu domu, ka tas kaut kādā veidā dos dzīvi. Mūžīgā dzīve nāk no Jēzus dzīves zināšanas, jo Viņa dzīves daba un kvalitāte ir dzīve, kuru mēs dzīvosim mūžīgi ar Viņa žēlastību.
Jēzus mira, jo Viņš labprātīgi atdeva Savu garu. Viņš atdeva Savu dzīvību, tā netika Viņam atņemta. Tas, ka Kungs mira ne tāpēc, ka notikumi tā bija iegrozījušies, iespējams, atspoguļojas arī Pāvila vārdos Rom.6:10: „jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam”. Viņš mira, Viņš gāja nāvē no brīvas gribas, taču tik pat patiesi Viņš dzīvoja dzīvi. Viņš neļāvās notikumu gaitai. Cilvēciskām iekārēm un egoistiskām vēlmēm nebija varas pār Viņa dzīvi. Tajā ziņā Viņš bija vienīgais absolūti brīvais cilvēks, kas jelkad ir dzīvojis. Kad Viņš „galvu nokāris” atdeva garu Dievam (Jņ.19:30), tas pats izteiciens oriģinālā lietots arī Mt.8:20: „Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt”. Tas bija tā, it kā Viņš tikai noliktu Savu galvu, atdodot Savu dzīvību, ar apziņu, ka var atpūsties pēc labi padarīta darba. Viņš dzīvoja vienreizēji brīvu dzīvi un no brīvas gribas atdeva Savu dzīvību; tā netika Viņam atņemta.
No vienas puses, Kunga domāšana pilnībā saskanēja ar Viņa apkārtējās vides cilvēku domāšanu. Taču no otras puses, Viņš tik stipri atšķīrās no tiem, ka tas droši vien noveda pie vilšanās un vientulības kārdinājumiem. Mācekļi raidīja prom no Viņa bērnus; bet Jēzus gribēja, lai tie nāktu pie Viņa. Viņš teica uz mācekļiem ka Viņam ir ēdiens, ko ēst, ko tie nepazīst, atsaucoties uz stimulāciju, ko Viņš saņēma no sarunas ar samarieti; bet tie domāja, ka kāds Viņam atnesis ko ēst. Viņi domāja, ka Marija izšķiedusi dārgu eļļu; Viņš to uztvēra kā augstākā mērā Viņam pienākošos mīlestības un sapratnes dāvanu. Tas bija tā, it kā Viņš runātu citā valodā, Viņa līmenis tik ļoti atšķīrās no apkārtējo cilvēku līmeņa, nesaskanēja ar tiem, kas bija ap Viņu. Taču no otras puses, tieši Viņa cilvēcība un realitāte pievilka cilvēkus. Spriedze starp šiem diviem Jēzus dabas aspektiem dod patiesu ieskatu Viņa personībā un ikdienišķajā garīgas saskarsmes pieredzē ar mums.
Un padomājiet arī, kā Viņu apvainoja, nosaucot par rīmu un dzērāju. Un Viņam nebija grūti pagatavot vīnu Kānā. Vai Viņš būtu izdzēris vīna kausu ar puišiem, kad kādam, teiksim, bija dzimšanas diena? Un tādēļ vai 21.gadsimta Jēzus būtu dzēris alu ar darba biedriem? Mani priekšstati par Jēzu liek man šaubīties par to. Bet jūsuprāt, iespējams, ka Viņš to darītu. Es nedzeru vīnu, izņemot tikai mūsu piemiņas sapulcēs, es neesmu to dzēris jau daudzus gadus. Es zinu, ka daudzās kultūrās tas šķiet uzceļam barjeru starp mani un tiem, ar kuriem es cenšos nodibināt kontaktus. Taču kad Jēzus pārvērta ūdeni vīnā, Viņš sagādāja ap 180 galonus [400 litrus] vīna. Un tas laikā, kad daži jau to bija pārpārēm baudījuši – jo galda uzraugs bilda, ka labāko vīnu [proti, ar augstāku spirta procentu!] ceļ priekšā, kad viesi to vairs nav spējīgi atšķirt, jo ir „ieskurbuši” (Jņ.2:10 – gr. methuo, ‘piedzerties’). Es to nebūtu darījis. Vismaz ne tik lielā daudzumā – jo skaidrs, ka viņi visu to vīnu arī izdzēra. Bet Viņš to darīja, tik ērti Viņš jutās Savā cilvēcībā. Un tas, iespējams, arī bija par iemeslu, ka visu veidu ļaudis tik labi jutās Viņa sabiedrībā, prostitūtas un vecas mammiņas, bērni un mafijas bosi, svētie un nesvētie. Mēs it bieži pat kaunamies būt par cilvēkiem, dažiem mūsu ‘grēcīgās dabas sapratne’ liek uzskatīt pat pašu dzīvošanu gandrīz vai par grēku. Lai ko mēs arī neteiktu par cilvēka dabu, mēs izsakāmies par mūsu Kungu. Atcerēsimies to! Bet Jēzus bija mierā ar to, kas Viņš bija.
Un Viņš arī citus iedrošināja būt tādiem, kādi tie bija. Viņš bija pret liekulību, pret izlikšanos. Tiem, kas Viņam sekoja, nebija jātēlo kaut kas citu acu priekšā, it kā visa pasaule būtu skatuve un būtu jācenšas darīt to, ko skatītāji vēlas redzēt, par katru cenu iepriecinot tos. Viņš turpināja šo tēmu, brīdinot pret vēlmi „spīdēt [gr. theathenai] ļaužu priekšā”. Nepūlaties darīt tos par teātra auditoriju jūsu priekšā – esat dabīgi, dzīvojiet Dieva, ne cilvēku acu priekšā. Tā bija svarīga tēma Kunga mācībā. Arī Pāvils māca mūs būt tādiem, kādi mēs esam (1.Kor.7:24). Jēzus mācīja vispirmām kārtām sargāties „no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības” (Lk.12:1). Tas bija noteicošais punkts Kristus manifestā. Mums ir sev jāuzdod jautājums, vai tāds pats tas ir arī mūsu darbā. Var izrādīties, ka eklēsijas klausītāji ir kā teātra publika, kas aplaudē par runātāju sniegto izklaidi. Taču pretēji tam ir jāapzinās – Dievs ir mūsu klausītājs, mēs dzīvojam dzīvi Viņa acu priekšā.
Jēzus ‘dabiskums’ iedarbojas jo spēcīgāk, kad mēs aptveram, ka, saskaņā ar Bībeli, Jēzus ir mūsu pārstāvis; Savas reālās, patiesās cilvēcības dēļ Viņa iedarbība uz mūsu dzīvi ir tik efektīva. Ņemsim par piemēru Viņa kristības, kā Viņš tās uztvēra. Nepārprotami, Viņš to darīja tādēļ, lai parādītu Savu solidaritāti ar mums, kas tiks kristīti vēlāk. Viņš pienāca pie upes līdz ar lielajiem grēciniekiem, neievērojamiem cilvēkiem, vecmāmiņām, dīvaiņiem, sapņainiem jauniešiem, lauku ļaudīm, kas iegrimuši savas no rokas mutē dzīvošanas rutīnā, kas visi stāvēja tur puskaili…gaidot savu rindu kristīties. Kad vēlāk Viņam jautāja, kādā pilnvarā Viņš rīkojas, Jēzus atjautāja, vai Viņa izprašņātāji uzskata, ka Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem (Mk.11:30). Tas nebija jautāts, lai novērstu jautātāju uzmanību; tas bija būtisks jautājums. Viņa pilnvaras (daļēji) Viņam deva Jāņa kristība. Tik stipri Viņu iespaidoja Jāņa kristība. Viņam tas daudz nozīmēja, ka Viņš tādā veidā identificējās ar mums. Un tieši šī identifikācija ar cilvēci kā „Cilvēka Dēlam” deva Viņam šīs pilnvaras. Varētu pat argumentēt ar vārdiem no Rom.8:3 („grēcīgās miesas veidā”), ka Kungs Jēzus likās esam normāla grēcīga būtne, kaut gan Viņš nebija grēcīgs. Tas izskaidrotu arī, kāpēc Viņa apkārtnes ļaudis bija tik ļoti izbrīnīti, kad Viņš netieši pasludināja Sevi par Mesiju. Galvenais šajā vārdkopā ir vārds „grēcīgs”(1). Viņš šķita grēcīgs esam, kaut gan Viņš nebija grēcīgs. Skaidrs, ka mums var būt parocīgi pārprast to, lai attaisnotu mūsu saskari ar grēcīgām lietām, lai izskatītos tāpat kā mūsu apkārtējās pasaules ļaudis, lai varētu tos pievērst. Bet šā vai tā, tieši tā iemesla dēļ, ka Kungs Jēzus izskatījās tāds pats kā visi citi, tik tuvs grēcīgajai cilvēcei, Viņš bija un ir mūsu Pestītājs un piemērs, kuram mums jāseko.
Bērnišķība
Kungam piemita bērnišķība. Ne tāpēc, ka Viņš būtu naivs – Viņš nebūt nebija naivs. Bet Viņā bija nevainība attiecībā uz grēku, it kā Viņš būtu jauks bērns, kas nejauši iekļuvis grēcīgu cilvēku austajā tīklā. Patiesi tiek atzīmēts, ka Pāvils, sakot par Jēzu, ka tas „grēka nepazina” (2.Kor.5:21), lietojis tos pašus vārdus, kas rabīnu rakstos un citos tā laika rakstos apraksta bērnus, kas ir pārāk jauni lai ‘pazītu grēku’ (2). Viņa bērnišķīgā nevainība ir skaistā saskaņā ar jau agrāk pieminēto dabiskumu.
Piezīmes
- F.F. Bruce, Paul and Jesus (London: S.P.C.K., 1977), p.78. Es jau agrāk esmu atzīmējis, ka Rom.8:3 ir īpaša atsauce uz Kunga nāvi, kurā pret Viņu izturējās kā pret grēcinieku, piekārtu kokā līdzīgi tiem, kas bija grēka pārņemti, kaut gan Viņš bija nevainīgs.
- R.Bultmann, The Second Letter to the Corinthians (Minneapolis: Augsburg, 1985), pp.159,160.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
