Mājas lapa
Tā ir vispārzināma patiesība, ka Bībele personificē nedzīvas, abstraktas lietas, tādas kā gudrību, bagātību, grēku, taču tikai velna sakarā ir savērptas dažādas fantastiskas teorijas. Sekojošie piemēri ilustrē šo domu.
Gudrība ir personificēta
„Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu! Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to” (Sal.pam.3:13-15).
„Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus” (Sal.pam.9:1).
Šie panti, kā arī pārējie, kas attiecas uz gudrību, rāda, ka gudrība tiek personificēta kā sieviete, taču tādēļ neviens to neiedomājas skaistas, pa zemi klīstošas, sievietes veidolā; visi atzīst, ka tā ir ļoti vēlama īpašība, pēc kuras cilvēkiem būtu jātiecas.
Manta ir personificēta
„Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” (Mt.6:24).
Šeit manta tiek pielīdzināta kungam. Daudzi nopūlas, cenzdamies iegūt jo lielāku bagātību, un tādā veidā tā uzkundzējas pār viņiem. Jēzus šeit saka, ka mēs nevaram to darīt, jo tad mēs nespējam pieņemamā kārtā kalpot Dievam. Šī mācība ir vienkārša un efektīva un neviens tādēļ neiedomājas, ka manta ir cilvēks vārdā Mamons.
Grēks ir personificēts
„…Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs” (Jņ.8:34). „Grēks ir valdījis nāvē” (Rom.5:21). „Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam – uz taisnību” (Rom.6:16).
Tāpat kā bagātību gadījumā, grēks tiek pielīdzināts kungam un tie, kas grēko, ir grēka kalpi. Neviens sapratīgs cilvēks neteiks, ka Pāvils uzskata grēku par dzīvu būtni.
Gars ir personificēts
„Bet kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša…” (Jņ.16:13).
Jēzus šeit saka mācekļiem, ka viņi saņems Svētā Gara spēku, un tas notika Vasarsvētku dienā, kā vēstīts Ap.d.2:3,4: „viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu”, kas deva tiem vienreizējas spējas darīt brīnišķīgas lietas, lai pierādītu, ka viņu vara nāk no Dieva. Svētais Gars nebija persona, tas bija spēks, taču, kad Jēzus par to runā, Viņš lieto vīriešu kārtas 3.personas vietniekvārdu: „viņš”.
Nāve ir personificēta
„Un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds – nāve” (Atkl.6:8).
Izraēla tauta ir personificēta
„Es tevi atkal uzcelšu, ka tu stāvēsi atjaunota, Israēla jaunava! Tu greznosies vēlreiz…” (Jer.31:4). „Es gan dzirdēju, kā Efraims žēlojās : Tu esi mani pārmācījis, un es mācījos kārtību kā iešanai jūgā nepieradināts teļš. Ļauj man atgriezties mājās, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi Tas Kungs, mans Dievs!” (Jer.31:18).
Saīsināts no Roberta Robertsa grāmatas „Maldu ceļus ejošā kristietība”.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
