Mājas lapa
Nodarbība 1-4 skaidri parāda, ka Dieva gars attiecas uz Viņa spēku, kas atspoguļo Viņa „prātu” visplašākajā nozīmē. Tā iemesla dēļ, ka Dieva gars ir tik precīzs Dieva būtības un personības atspoguļojums, daži ir centušies pierādīt, ka Dieva gars ir personība, kas arī ir Dievs. Rūpīgi pārlasot iepriekšējās nodaļas, mēs redzēsim, ka Dieva gars ir Viņa prāts un spēks. Elektrība ir neredzams spēks, kas var dot vēlamo rezultātu tai personai, kas to pārvalda, bet tā nevar būt persona. Mīlestība ir kāda rakstura sastāvdaļa, bet nevar būt persona. Dieva gars ietver Viņa mīlestību kā Viņa rakstura sastāvdaļu un attiecas arī uz Viņa spēku, bet nekādā ziņā nevar attiekties uz kādu personību, kas būtu atdalīta no Viņa.
Es to uztveru kā traģēdiju, ka vairums kristiešu pieturas pie šī maldīgā uzskata (ka gars ir persona), jo viņi pieturas pie ‘trīsvienības’ mācības. Tā apgalvo, ka ir trīs dievi, kas kaut kādā veidā ir viens un tas pats – Dievs Tēvs, Svētais Gars un Jēzus.
Ir pamats domāt, ka ‘trīsvienības’ ideja būtībā ir pagānu mantojums, kas ieviesies kristietībā – tādēļ šis vārds nav sastopams Bībelē. Ja mēs pieņemam domu, ka Dievs ir trīsvienība, tad mums jānonāk pie secinājuma, ka kaut kādā veidā Dieva spēks/gars ir persona, kas arī ir Dievs, bet ne Dievs Tēvs. Kad trīsvienības piekritējiem norāda uz loģikas trūkumu viņu nostājā, tad visbiežāk minētais arguments ir, ka Dievs ir noslēpums un ka mums ir jāpieņem tādas lietas ticībā, nemeklējot loģiskus izskaidrojumus.
Šādi apgalvojumi tīšuprāt nepievērš uzmanību Jaunajā Derībā dotajām norādēm, ka Dieva noslēpums atklājas vārdā un Kristus darbībā.
- „Es jūs, brāļi, negribu atstāt neziņā par šo noslēpumu” (Rom.11:25).
- „…Evaņģēlijs un vēstījums par Jēzu Kristu, kurā atklājas noslēpums…” (Rom.16:25).
- „Redzi, es jums saku noslēpumu…” (1.Kor.15:51).
- „Atklādams mums Savas gribas noslēpumu…” (Ef.1:9; 3:3).
- Pāvila kalpošanas mērķis bija „sludināt evaņģēlija noslēpumu” (Ef.6:19; Kol.4:3).
- „Noslēpums…kas tagad atklāts Viņa svētajiem” (Kol.1:26,27).
Kad tik liels uzsvars tiek likts uz to, ka pamatmācībā vairs nav nekādu noslēpumu, tad tikai tāds, kas vēl maldās tumsībā, var apgalvot, ka noslēpums pastāv. Un vai tādu cilvēku neuztrauc tas, ka Bībele apraksta maldīgas reliģijas sistēmu kā „Bābeli”, saucot to par „noslēpumu” (Atkl.17:5)? Tas acīmredzami norāda uz to, ka šī sistēma apgalvo savas ticības noslēpumu, taču patiesi ticīgie saprot šīs sievietes noslēpumu (Atkl.17:7).
Tāda miglaina spriedelēšana rodas no Dieva izpratnes, kas pamatojas tādās subjektīvās lietās kā cilvēku pieredze vai baznīcas tradīciju uztvere. Ja no mums tiek gaidīta patiesi pazemīga attieksme pret Dieva vārda mācību, tad no tā izriet, ka mums ir jālieto mums dotās spriešanas un dedukcijas spējas, lai atklātu mācībā ietverto vēsti.
Neviens Bībelē minētais evaņģēlija sludinātājs nav teicis: ‘Tas ir noslēpums, kuru jums neizprast’. Tā vietā mēs lasām, ka viņi apelē pie cilvēku prāta, lai tie izdarītu loģiskus secinājumus no tiem dotajiem Rakstiem.
Sludinādams Evaņģēlija pamatmācību, kuru mēs tagad apspriežam šajās nodarbībās, Pāvils „runāja ar tiem par rakstiem, tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties” (Ap.d.17:2,3). Šeit mēs sastopamies ar sistemātisku, loģisku Bībeles skaidrojumu, un rakstu ievadā teikts: „Pāvils, kā parasti…runāja ar tiem”…. Tāds bija viņa parastais sludināšanas stils (skat arī Ap.d.18:19). Saskaņā ar to, lielās Korinta kampaņas laikā Pāvils „katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus…Bet, kad tie pretojās…” (Ap.d.18:4-6). Tie, kas pievērsās, bija izgājuši cauri Pāvila Bībelē balstītajam pārliecināšanas procesam.
Ievērojiet arī, ka iedvestie raksti vēršas pie loģikas un veselā saprāta, atzīmējot, ka „tie pretojās”. Līdzīgi arī Antiohijā, Pāvils un Barnabas daudzus „pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā” (Ap.d.13:43). Viņi devās tālāk uz Ikoniju „un tā runāja, ka liels pulks jūdu un grieķu kļuva ticīgi” (Ap.d.14:1).
Kad vēlāk Pāvils stāvēja tiesas priekšā, tā pati lieliskā loģika iedvesa viņam pārliecību par nākamību: „Viņš runāja par taisnību un atturību un nākamo tiesu”, tā ka pat viņa ciniski mierīgais tiesnesis bija „pārbijies” (Ap.d.24:25).
Tā kā pievēršanās Dievam pamatā jābūt pārliecināšanas procesam, mums jābūt spējīgiem loģiski pamatot mūsu cerību un mācību.
„Turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos” (1.Pēt.3:15).
Savas personiskās pieredzes izklāsts, lai cik ticams tas arī būtu, nav tas pats, kas evaņģēlija izklāsts. Mums ir vienmēr jābūt gataviem pamatot Evaņģēlija sniegto cerību. Dalīšanās kāda personīgajā pieredzē nedrīkst nonākt pretrunā ar Pāvila vārdiem: „Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu” (2.Kor.4:5) – un to saka cilvēks, kurš vairāk par citiem varēja runāt par personīgām attiecībām ar Jēzu.
Mūsu pievēršanās Kristum loģiskajai pamatotībai, kas nāk no Bībeles, ir jākļūst par paraugu mūsu plašākām attiecībām ar Dievu visās mūsu atlikušajās mūža dienās. Mūsu paraugs, kā vienmēr, ir agrīnie kristieši, kas mēdza paļauties uz „saprātu”, risinot administratīvās problēmas (Ap.d.6:2). Jaunās Derības vēstules arī pauž pārliecību, ka šo vēstuļu lasītāji pieņem Bībeles loģiku. Apzinoties kādi bija augstie priesteri Mozus likuma ietvaros, mēs varam skaidrāk izprast Kristus kalpošanas darba specifiku (Ebr.5:3). Uzsverot nepārspējamo Dieva mīlestību Kristū, Pāvils „liek pie sirds” brāļiem, ka saprātīgi (grieķu logikos – proti, loģiski) ir „nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri” (Rom.12:1). Vārds logikos atvasināts no grieķu vārda logos – vārds, kas šeit attiecināms uz Dieva Vārdu. Tātad mūsu saprātīgā atbilde Bībeles terminos balstās uz Dieva Vārdu.
Ja no rakstiem nav iespējams izdarīt loģiskus secinājumus, tad visa Bībeles studēšana zaudē jebkādu jēgu; tad tā mums nemaz nav nepieciešama, ja to var uztvert kā jauku visiem zināmu patiesību virkni vai kā aizraujošu literatūru. Un tāda tā arī šķiet esam lielā daudzumā grāmatplauktu.
Taču daudziem nopietniem kristiešiem par godu jāsaka, ka tie tic, ka Dieva gars ir persona un cenšas atrast tam pamatojumu Bībelē. Parasti citētie panti ir tie, kas runā par Dieva garu valodā, kas attiecināma uz personu, piem., kā par „Aizstāvi” (Jņ.14:16) vai mudinot „neapbēdināt” Dieva Svēto Garu.
Agrāk mēs runājām par to, ka cilvēka „gars” var iedegties dusmās (Ap.d.17:16); cilvēks var būt satraukts savā garā (1.Moz.41:8) vai priecīgs garā (Lk.10:21). Par viņa „garu”, proti, viņa būtību, prātu un nodomu, kas ir viņa rīcības pamatā, runā kā par atsevišķu personu, bet burtiski tas, protams, tā nav. Tieši tādā pat veidā var runāt arī par Dieva garu.
Ir jāsaprot arī, ka Bībelē ļoti bieži tiek lietota personifikācija, runājot par abstraktām lietām, piem., par gudrību runā kā par sievieti Sal.pam.9:1. Tas daudz uzskatamāk parāda, kā darbotos gudrs cilvēks; ‘gudrība’ pati par sevi nepastāv, tā pastāv tikai cilvēka prātā, tādēļ arī tiek lietota personifikācija. Sīkāk par to lasi nodarbībā „Personifikācijas princips”.
Pāvila vēstules sākas ar žēlastības un miera novēlējumiem „no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus”, bet ne no Svētā Gara (Rom.1:7; 1.Kor.1:3; 2.Kor.1:2; Gal.1:3; Ef.1:2; Fil.1:2;Kol.1:2; 1.Tes.1:2; 2.Tes.1:2; 1.Tim.1:2; 2.Tim.1:2; Tit.1:4; Filemonam 3). Vai tas nav dīvaini, ja viņš uzskatīja, ka Svētais Gars ir dievības sastāvdaļa, kā to maldīgi apgalvo trīsvienības piekritēji? Daļa no Svētā Gara tika izlieta pār cilvēkiem (Ap.d.2:17,18; tas pats grieķu val. izteiciens lietots arī Mk.12:2; Lk.6:13; Jņ.21:10 un Ap.d.5:2). Kā mēs varam saņemt daļu no personas? Mēs saņemam „no Dieva Gara” (1.Jņ.4:13). Ja Svētais Gars ir persona, tad tas ir vienkārši muļķīgi. Vēl viena nagla šī pieņēmuma, ka Svētais Gars ir persona, zārkā ir tas fakts, ka grieķu tekstā Svētajam Garam atbilst nekatrās dzimtes vietniekvārds. Tas nozīmē, ka ikreiz, kad Svētajam Garam atbilst vīriešu dzimtes vietniekvārds, mums ir darīšana ar personifikāciju, nevis ar patiesi eksistējošu personu.
Atklāsmes grāmatas – kas dota pēc Kristus pacelšanās debesīs – vīzijās mēs redzam troņa telpu Debesīs. Mēs redzam Tēvu un Dēlu pie Tā labās rokas. Tas ne tikai norāda uz Tēva un Dēla attiecībām pat tagad; ir augstākā mērā zīmīgi, ka šajās vīzijās nav redzams Svētais Gars. Nav nekādas trešās personas vai būtnes klātbūtnes, kas neiztrūktu, ja ‘Trīsvienība’ pastāvētu reāli.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
