Mājas lapa
1-23 Kristus mira par mani: Tad kas man būtu jādara?
Brīvība no grēka
Tad arī man ir jāatsakās no visa, es ar prieku centīšos to darīt šīs brīnišķās atskārsmes dēļ, ka šis Cilvēks mira par mani, lai būtu iespējama šī lielā pestīšana. Jo Kristus ir miris un augšāmcēlies, lai būtu Kungs pār Savu tautu (Rom.14:9); ja mēs ticam, ka Viņš ir augšāmcēlies un kļuvis par Valdnieku un Pestītāju, tad Viņš kļūst par mūsu dzīves Valdnieku, par katra mūsu sirds puksta pārvaldītāju. Ja Kristus nav uzmodināts, tad mēs vēl esam savos grēkos (1.Kor.15:17). Bet Viņš ir uzmodināts, un tādēļ mēs vairs neesam mūsu morālo vājību varā. Tāpēc ka kristības salīdzināja mūs ar Viņa augšāmcelšanos, mēs vairs neesam miruši mūsu pārkāpumos (Kol.2:13). Tādēļ kristītais ticīgais „nepaliks grēkā”, ja viņš to saprot un no sirds tic tam (Rom.6:1 un konteksts). Mūsu dzīve ir dzīve brīvībā līdz ar Viņu, jo Viņš bija un ir arī tagad mūsu pārstāvis [ievērojiet to, ka Viņš pārstāv mūs tagad
Savā brīvībā un mūžīgajā dzīvē tieši tāpat kā Viņš mūs pārstāvēja Savā nāvē].
Mēs esam miruši un augšāmcēlušies līdz ar Kristu, ja mēs patiesi ticam tam, ka Viņš ir mūsu pārstāvis, ka mēs esam saistīti ar Viņu, tad arī mēs sajutīsim šo uzvarošo brīvību no grēka; tas ir tāpat kā asins grēkā vainīgais cilvēks varēja uzskatīt, ka Augstā priestera nāve pārstāv viņam pašam pienākošos nāvi un pēc tās viņš var no glābšanas pilsētas atgriezties savā zemē (4.Moz.35:32,33). Tāpēc ka Kristus patiešām augšāmcēlies un mēs salīdzināmies ar Viņu, mums ir šī iemesla dēļ jāatturas no grēka, no sliktas kompānijas un jādarbojas līdz ar augšāmcelto darbīgo Kungu (1.Kor.15:34,58). Kristus nāve par mums nozīmē, ka mēs esam apņēmušies pēc iespējas izdzīvot Viņa pašuzupurēšanos; mūsu iztēlē pārciest krustā sišanas norisi, nonākt līdz atskārsmei, ka mēs to nebūtu spējuši paveikt un mūsu sirdis pildīsies ar pateicību par šo brīnumaino pestīšanu krustā. „Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” (2.Kor.5:15). Tam ir dots spēcīgs komentārs: „Apziņa, ka tu esi iesaistīts Kristus pašuzupurēšanās nāvē, tās reprezentatīvā rakstura dēļ, liek uzņemties upurēšanās dzīvi, sevī izdzīvojot krusta nāves ciešanas” (1).
Patiesu, izdzīvotu kristību un ticības rezultāts ir atbrīvošanās no grēka. Ja mēs patiesi esam miruši un augšāmcēlušies līdz ar Kristu, tad mēs esam miruši pasaules lietām (Kol.2:20; 3:1). Tāpēc Pāvils varēja teikt, ka lielākais pierādījums tam, ka Kristus ir uzmodināts no miroņiem, bija izmaiņas, kas notikušas viņa raksturā (Ap.d.28). Tas bija „Viņa augšāmcelšanās spēks”; un tas darbojas arī mūsos. Jēzus no Nācaretes nāve un augšāmcelšanās nav vienkārši mums zināmi fakti paši par sevi; ja mēs patiesi tiem ticam, tie sniedz milzīgu pārveidošanas spēku.
Patiesa ticība
Pirmajā gadsimtā gandrīz visi ticēja Dievam. Ateistu bija ļoti maz. Tādēļ 1. Pēt.1:21 varēja tikt doti tik radikāli apgalvojumi: jūs „caur Viņu (Jēzu) ticat uz Dievu”, jo Dievs ir Jēzu uzmodinājis no miroņiem. Kunga augšāmcelšana iedveš tik lielu ticību Tēvam, ka jebkurš, kura ticība uz ‘Dievu’ nepamatojas uzmodinātajā Jēzū, netiek uzskatīts par dievticīgu.
Nesavtīga kalpošana
Viņa augšāmcelšanas brīnums simtprocentīgi ietekmēs mūsu attieksmi pret lūgšanām par lietām, kā Kungs to mācīja Jņ.16:23,26: „Tanī dienā [kad jūs apbrīnosiet augšāmcelto Kungu] jūs Mani vairs nejautāsit…ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos…Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā…”. Kā mums jāsaprot šī jautāšana un nejautāšana Kunga augšāmcelšanas ‘dienā’? Es to apkopotu šādi: Apbrīnā par Kunga augšāmcelšanu, mēs nejutīsim nepieciešamību lūgt kaut ko priekš sevis. Brīvība no grēka ir gana liela balva. Tāpēc ka Dievs nodeva par mums Savu Dēlu un uzmodināja Viņu no miroņiem, mēs kalposim Viņam, neprasot neko, nekādu papildus ‘privilēģiju’ šajā dzīvē; taču kā par brīnumu, ja mēs ko lūgsim Viņa Vārdā, mēs to dabūsim. Bet mums ir jāuzdod sev jautājums, vai Kunga augšāmcelšanās brīnumam ir bijusi šāda ietekme uz mums…?
Dāsnums
Saudzīgi izsakoties, mūsu apziņai, ka Viņš ir nomiris par mums, ir jārosina mūs būt cēlsirdīgiem visādā ziņā. Aicinot materiālajā ziņā palīdzēt saviem nabadzīgākajiem brāļiem, Pāvils centās iedvesmot korintiešus ar Kristus krustā sišanas tēlu: „Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību [dāvanu / ziedojumu], ka Viņš bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību”(2.Kor.8:9). Ņemot to vērā, mums ne tikai nāktos dot no mums piederošās bagātības, mums būtu jākļūst nabagiem, ziedojot visu, kas mums ir. Ar to es negribu teikt, ka mums ir jānonāk līdz stāvoklim, ka mūsu vidū nav bagātu cilvēku – tā nekādā ziņā nav tās baznīcas aina, kas rodas mūsu iztēlē, lasot 1.Tim.6. Taču mums tiek iedvests nabaga attēls. Kunga ziedojums nebija finansiāls, tas bija saviļņojošs un garīgs. Un tā, Pāvils saka, kā materiāli, tā arī šādā veidā mums ir tāpat jāatsaucas mūsu nabadzīgāko brāļu vajadzībām, kā materiālajām, tā arī garīgajām. „Jo Kristus mīlestība mūs vada” (2.Kor.5:14).
Dzīvot, kā Jēzus dzīvoja
Dieva žēlastībā Kungs baudījis nāvi par (grieķu huper) visiem cilvēkiem kā mūsu pārstāvis. Savā nāvē Viņš baudījis katra cilvēka dzīves ciešanas un nāvi. Tas fakts, ka Kungs to darījis par mums, nozīmē, ka mums ir līdzīgi jāatsaucas Viņam. „Jums ir dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt [teorētiski], bet arī par Viņu (grieķu huper) ciest (Fil.1:29). Viņš cieta par mums kā mūsu pārstāvis, un mēs savā atsaucībā ciešam par Viņu. Tas izriet no šī abpusējības imperatīva, ka Kungs bija mūsu pārstāvis. Viņš mira par visiem, lai mēs mirtu sev un dzīvotu Viņam (2.Kor.5:14,15). „Viņš uznesa mūsu grēkus [kā mūsu pārstāvis] Savā miesā [pievērsiet uzmanību saiknei starp „mūsu grēkiem” un „Savā miesā”], lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai” (1.Pēt.2:24,25). Mēs mirām līdz ar Viņu krustā; un Viņa atmodinātā dzīve ir tagad mūsējā. Viņš ir totāli aktīvs par mums tagad; Viņa dzīve tagad ir par mums, tāpat kā mēs dzīvojam Viņa dzīvi, mums ir simtprocentīgi jādzīvo par Viņu. Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis, un arī mums pienākas atdot savu dzīvību par Viņu (1.Jņ.3:16). Jaunajā Derībā ir vismaz 130 atsauces uz būt „Kristū”. Bet ja cilvēks patiesi ir Kristū, viņš ir jauna radība un vecās lietas izzūd; un tikpat patiesi ir arī tas, ka „Kristus ir jūsos”. Ja mēs esam Viņā, Viņam jābūt mūsos tajā ziņā, ka mēs dzīvē vadāmies pēc principa „ko darītu Jēzus?” Viņa garam jākļūst par mūsējo. Savu lielo ciešanu un dzīves pieredzes dēļ Kungs ir spējīgs iejusties visu cilvēku pieredzē. Taču mēs tik bieži jūtamies bezspēcīgi, vērojot citu ciešanas – redzot kā sašķobās viņu vaibsti, uzklausot viņu sūdzības. Mēs apzināmies dziļo atšķirību starp mūsu un viņu situācijām. Mēs nevaram iedziļināties viņu ciešanās – vai tā mēs jūtamies tobrīd. Taču Kungs Jēzus Savas lielās mīlestības un dziļi izjustās pieredzes dēļ to var. Un arī mums tas nemaz nav tik neiespējams, mēs to varam daudz lielākā mērā, nekā mēs domājam, mēs varam solidarizēties ar citiem to ciešanās.
Sludināšana
2.Kor.5:14-21 mudina mūs sludināt pestīšanu Kristū visiem cilvēkiem, jo Viņš miris par mums kā mūsu pārstāvis. Viņš miris par mums visiem (5:14,15), Dievs Viņu mūsu labā darījis par grēku (5:21); un tādēļ mēs esam sūtņi Viņa labā (5:20). Tāpēc ka Viņš bija mūsu pārstāvis, mums ir jābūt Viņa pārstāvjiem, liecinot par Viņu pasaulei. Tāpēc Apustuļu darbos mēs redzam, ka sludinātājus pastāvīgi rosina sludināšanas darbam Kunga nāve un augšāmcelšanās. Fil.2 zīmē paralēli starp Jēzus Vārdu, kurā ir daļa visiem, kas ir Viņā, un nepieciešamību apliecināt to sludināšanā. Kristībās Kunga Jēzus Vārdā cilvēki apliecina, ka Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. Nav bijis un nav cita vārda zem debesīm, caur kuru cilvēki var tikt glābti; visiem ir jākristās Kristus Vārdā. Tādēļ Apustuļu darbos Viņa paaugstināšana (Ap.d.2:33; 5:31) un Viņa jaunais vārds (Ap.d.2:21,38; 3:6,16; 4:10,12,18,30; 5:40) tiek skatīti saistībā ar aicinājumu vīriem un sievām kristīties šajā Vārdā. Izprast Vārda Jēzus nozīmi un Viņa pagodināšanas dižumu nozīmē saprast kā „visi cilvēki” var ņemt dalību Viņa pašuzupurēšanās aktā, kas pārstāvēja „visus cilvēkus”. Un tas viņus rosināja sludināt „visiem cilvēkiem”. Un tā visa Pāvila kalpošanas misija sastāvēja Jēzus Vārda nešanā neebrejiem (Ap.d.9:15).
Pāvils 1.Kor.15 uzskaita desmit nopietnas sekas, kas izriet no neticības tam, ka Kristus ir augšāmcēlies. Un viena no tām ir, ka viņam nebūtu vajadzības pastāvīgi riskēt ar savu dzīvību, sludinot evaņģēliju, ja Kristus nebūtu augšāmcēlies. Tas ir pats par sevi saprotams, ka Kristus augšāmcelšanās iedvesmo mūs atkal un atkal riskēt ar dzīvību, lai izplatītu šo labo ziņu par iespēju gūt brīvību no grēka pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.
Piezīme
- W.F.Barling, The Letters to Corinth (Birmingham: C.M.P.A., 1961).
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
