Mājas lapa
Prasība pēc absolūti visa
Kas izriet no tā, ka Dievs ir viens un nav neviena cita Dieva? Ja ir tikai viens Dievs, tad Viņš pieprasa no mums visu. Tā kā Viņš ir Vienīgais Dievs, Viņš pieprasa visu mūsu pielūgsmi; un tā kā Viņš ir viens, tad Viņš izturas pret visiem cilvēkiem vienādi, neskatoties uz, piemēram, nacionalitāti (Rom.3:30). Visi, kas patiesi tic vienam Dievam, ebreji vai ne-ebreji, vienādi tiek taisnoti caur ticību. Tas pats attiecas arī uz to, ka ir tikai viens Kungs Jēzus un ar sirds ticību ir panākama taisnība un šai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi (Rom.10:12). Pāvils redzēja, ka tas viss izriet no tā, ka Dievs ir viens. Taču šī mācība ir jāapgūst, līdz mēs nonākam pie šiem secinājumiem. Kristus mācīja, ka pirmais bauslis par Dievu kā vienu vienīgu Kungu, kas mums ir jāmīl no visa sava spēka, ietver arī otru bausli: „tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu” (Mk.12:29-31). Tādēļ arī Lk.10:27,28 šie ‘divi’ baušļi tiek doti kā viens: „dari to…”. Ja Dievs ir viens un mūsu brālis arī nes Dieva vārdu, tad „tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1.Jņ.4:21). Un tāpēc, ka ir tikai viens Dievs, tas prasa no mums visu mūsu garīgo enerģiju. Ir tikai viens, vienīgs Dievs, kas meklē godu cilvēkiem un spriež tiesu (Jņ.8:50) – tādēļ tam jānozīmē, ka mēs nemeklējam cilvēku godu un netiesājam savu brāli.
Ka Dievs ir viens vienīgs Kungs ir bauslis, mudinājums darbībai (Mk.12:28,29). „Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši” (Mt.22:40) – tik būtiski tas ir. Ja būtu divi dievi, tad Jahve prasītu tikai pusi no mūsu enerģijas. Mēs neko nevaram dot kādam citam, mums nav ko dot, jo ir tikai viens Dievs. Mūsu dzīvēs nevar būt elku pielūgsmes, jo ir tikai viens Dievs (2.Ķēn.19:18,19). Tāpēc ka Dievs Tas Kungs ir vienīgais, „tev būs turēt Viņa likumus” (5.Moz.4:39,40). Vienam Dievam ir tikai viena tauta; visas reliģiskās sistēmas nevar vest pie vienas Cerības.
5.Moz.6:4 ir daudz vairāk par šī fakta vienkāršu pierādījumu. Patiesi, mūsu Dievs ir vienīgais Kungs; bet ievēro arī kontekstu. Mozus ir sasaucis kopā tautu, kas sagaida, ka viņš tiem nolasīs garu un detalizētu likumu sarakstu; viņš tiem saka, ka Dievs ir viņam pavēlējis mācīt tiem baušļus, likumus un tiesas, „lai jūs pēc tiem dzīvotu…ka tu ievēro visus Viņa likumus un Viņa baušļus…Klausies, Israēl, un ievēro, ka tu tos pildi…”. Un mēs sagaidām, ka sekos garu garais baušļu saraksts. Taču Mozus vienkārši saka: „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs” (5.Moz.5:31-6:4). Un šajā kontekstā viņš nedod nekādus citus likumus. „Ievēro, ka tu tos pildi” tiek saskaņots ar „Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs”. Tas ir visu Dieva baušļu iemiesojums. Un tad viņš turpina: „Un lai šie vārdi…tev paliek ierakstīti tavā sirdī”, par tiem ir jārunā ar saviem bērniem savā namā un pa ceļu ejot, tie jāsien kā zīmi uz savas rokas un jāliek pie sava nama durvju stabiem. Tas viss attiecas uz vienu Dievu, ko tev būs „mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku”. Tam bija jābūt ieprogrammētam viņu ikdienas dzīvē. Tādēļ ebreji atkārto šos vārdus vairākas reizes dienā, kā arī uz nāves gultas.
5.Moz.6:1-6 teikts: „Un šie ir tie baušļi, likumi un tiesas…Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs”. Un tad tiek dota pavēle rakstīt šos likumus uz to durvju stabiem utt. Būtu ļoti grūti burtiski uzrakstīt visus 613 likumus. Taču viss Izraēla dzīves veids bija iemiesots šai vienīgajā bauslī…ka Dievs ir viens. Tas bija un ir bauslis; ne tikai vienkāršs apgalvojums. Ebreju fanātiķu, kas mira Massadas cietoksni aizstāvot, kaujas sauklis bija „Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs!” Un vēlāk rabīns Akiba, kuram romieši dzīvam dīrāja nost ādu, sauca tostarp: „Tas Kungs ir viens; un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” (1). Un ir daudz liecību par līdzīgiem notikumiem arī nacistu holokausta laikā.
Mums nav divu kungu; tikai viens. Tādēļ, jo skaidrāk mēs to uztveram, jo vairāk mēs nododamies vienīgi Viņam. Un tas noved mūs, pēc Jēzus domām, pie tā, ka mēs nebažījamies par rītdienu; jo pilnīga dzīves pakļaušana Viņam nozīmē, ka mums nav jāzūdās par nākamību (Mt.6:24,25).
Nekādu elku
Visiem cilvēkiem piemīt reliģisks impulss, dziņa kalpot kādam vai kādai lietai. Parasti cilvēki apmierina šo dziņu daudzu šī materiālā laikmeta elku pielūgsmē. Taču mums ir tikai viens Dievs, viens mūsu pielūgsmes objekts; jo Dievs ir viens. Kad Izraēls atstāja Dieva dzīvā ūdens avotu, tie izraka sev daudz citu aku, elku veidolā (Jer.2:13). Pielūgsmes nepieciešamība piemīt visiem cilvēkiem, vīriem un sievām. Mēs esam aicināti koncentrēties un ziedoties pilnībā vienam Dievam – neveltot savus spēkus un uzmanību daudzajām lietām, kas tos var prasīt. Romiešiem 1 nosoda cilvēkus par to, ka tie pielūdz darinātas lietas tā vietā lai pielūgtu vienu radītāju. Visa pielūgsme būtu jāveltī vienam Dievam. Un nāks diena, kad visa pasaule atskārtīs, ka Dievs ir viens (Jes.37:20) – vienīgi Viņš ir Dievs un viss pārējais ir niecība. Jo vien Dievs ir svēts, visas tautas tad Viņu pielūgs (Atkl.15:4). „Vienīgi Tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā” (Jes.2:11,17).
Mūsu pasaules, dzīves un sirdis ir potenciālu elku pilnas. Un iedziļinoties būtībā, kas vainas elku pielūgsmei? Man šķiet, ka elku pielūgsme banalizē šo brīnišķo Dievu, par kuru mēs runājām. Tā padara Visuvareno Dievu par koka vai akmens gabalu, vai smalku karjeru, vai jaunu māju. Tādējādi, jebkas, kas mazina majestātiskumu, izbrīnu, kaisli, dzīvīgumu mūsu attiecībās ar Dievu, ir elks. Atkal un atkal mūsu dzīvēs Dievu no mūsu dzīves izstumj sīkas ikdienas vajadzības – mašīnas remonta nepieciešamība, aizsērējis skurstenis, izsists logs. Gandrīz jāraud, cik bieži tas tādā veidā notiek, tik traģiski bieži.
Ticība
Dieva vienotība ir saistīta ar Viņa augstāko varu mūsu dzīvēs: „Viņš paliek arvienu tas pats…Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda…Tādēļ Viņš arī īstenos, ko Viņš…nolēmis” (Ījaba 23:13,14). Doma par patiesību nereti saistās ar to, ka ir tikai viens Dievs (Jes.45:5,6,14,18,21,22). Tas nozīmē, ka viss, ko Viņš saka, ir absolūta Patiesība; jo nav cita Dieva. Tādējādi, viens Dievs mums devis vienu ticību, vienu cerību un tml. (Ef.4:4-6). Citas ticību sistēmas mums nav pieņemamas. Tieši tajā arī ir izšķirošā Dieva vienotības nozīme; un tam būtu jāiespaido mūsu dzīves ik mīļu brīdi.
Dāvidam bija sev jāatgādina: „Esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu [vienu Dievu]; jo no Viņa [un tikai no Viņa] nāk mana cerība” (Ps.62:5). Ir tikai viens Dievs, viens palīdzības un varas avots – un tas vieš mūsos ticību Viņam. Tas lika Asam piesaukt To Kungu ticībā: „Ak, KUNGS, neviena nav kā vienīgi Tu…Palīdzi mums, ak Kungs…jo mēs paļaujamies uz Tevi” (2.Laiku 14:10). Apkopojot to, Jēkaba 2:14-18 runā par saikni starp ticību un darbiem. Un tā nav vienkārša sakritība, ka 2:19 pēc tam teikts šajā kontekstā: „ Tu tici, ka ir viens Dievs; tu dari labi. Ticība Dieva vienotībai novedīs pie labiem darbiem. Dievs nevēlas dzirdēt Izraēla jautājumus, proti, Viņš neuzklausīs viņu lūgšanas, jo tie ir aptraipījušies ar saviem elkiem tai laikā, kad ir tikai viens Dievs. (Ecēh.20:31). Lūgšana un paļaušanās uz vienu Dievu un ne uz ko citu ir viena Dieva cienīga pielūgsme. Ja mēs patiesi ticam vienam Dievam, tad mums nav jākaunas lūgt Viņam kaut ko – tas ir Viņa pielūgsmes veids.
Vienotība
Pāvilam bija jāatgādina tiem, kas domāja, ka viņi tic Dieva vienotībai, ka šis vienkāršais fakts norāda uz vienotības nepieciešamību starp mums, Viņa bērniem, jo Viņš vienādi attiecas pret mums visiem kā patiesi labs Tēvs: „Tik tiešām, ka ir tikai viens Dievs, kas taisnos apgraizītos no ticības un neapgraizītos caur ticību” (Rom.3:30).
Piezīmes
- See L. Finkelstein, Akiba: Scholar, Saint & Martyr (New York: Atheneum, 1975), p.277.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
