Mājas lapa
Vārds ‘daba’ attiecas uz raksturīgo īpašību kopumu, uz pašu būtību. Bībele apraksta tikai divas dabas – Dieva dabu un cilvēka dabu. Pēc dabas Dievs nemirst, nav kārdināms utt. Ir acīmredzams, ka Kristus dzīves laikā Viņam nebija Dieva daba. Viņam bija cilvēka daba. Vārda ‘daba’ definīcija izslēdz iespēju, ka kādam būtu vienlaicīgi divas dabas. Būtiski ir tas, ka Kristus bija tāpat kārdināts visās lietās kā mēs (Ebr.4:15), un pateicoties Viņa spējai pārvarēt šo kārdinājumu, Viņš varēja gūt piedošanu mums. „Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” (Ebr.4:15) izsaka šo pašu domu nolieguma formā. Šis fragments norāda uz to, ka pat pirmajā gadsimtā bija tādi, kas domāja, ka Jēzum nepiemīt mūsu vājības; šo rindu autors uzsver, ka tā tas nav. Jēzum varēja būt vājības. Šīs jau tolaik mostošās tendences Jēzus būtības maldīgajā izpratnē uzplauka maldīgajā trīsvienības mācībā. Ļaunās iekāres, kas ir mūsu kārdinājumu pamatā nāk no mūsu iekšienes (Mk.7:15-23), no mūsu cilvēku dabas (Jēkaba 1:13-15). Tāpēc arī bija nepieciešams, lai Kristum būtu cilvēka daba, lai Viņš varētu sajust un pārvarēt šos kārdinājumus.
Ebr.2:14-18 to visu izteic šādiem vārdiem:
„Bet, tā kā bērniem (mums) ir asinis un miesa (cilvēka daba), tad arī Viņš (Kristus) tāpat to (dabu) ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu…Jo Viņš jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma dzimumu. Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti”.
Šis fragments īpaši uzsver to, ka Jēzum bija cilvēka daba: „Arī Viņš tāpat” to ir pieņēmis (Ebr.2:14). Šī frāze atkārtoti izceļ Jēzum piemītošo cilvēka dabu. Pietiktu jau arī ar vārdiem’ ‘Arī Viņš to ir pieņēmis’, taču tiek uzsvērts „Arī Viņš tāpat to ir pieņēmis.” Ebr.2:16 arī līdzīgā veidā uzsver to, ka Kristum nebija eņģeļu daba, tā kā Viņš bija Ābrahāma dzimuma, kurš nāca, lai nestu pestīšanu lielam skaitam ticīgo, kas kļūs par Ābrahāma dzimumu. Šī iemesla dēļ Kristum bija jābūt cilvēka dabai. Viņam visās lietās „bija jātop brāļiem līdzīgam” (Ebr.2:17), lai Dievs varētu sniegt mums apžēlošanu caur Kristus upuri. Tādēļ apgalvojums, ka Jēzum pilnībā nebija cilvēka daba, liecina par absolūtu sapratnes trūkumu par prieka vēsti par Kristu, tās būtības pamatu.
Kad vien kristīti ticīgie apgrēkojas, tie var nākt pie Dieva, nožēlojot savus grēkus lūgšanā caur Kristu (1.Jņ.1:9); Dievs zina, ka Kristus tika kārdināts tāpat kā viņi, taču Viņš bija nevainīgs, jo pārvarēja to kārdinājumu, kuru viņiem pārvarēt neizdevās. Šī iemesla dēļ „Dievs Kristū” var mums piedot (Ef.4:32). Tieši tādēļ ir tik būtiski saprast, ka Kristus tika kārdināts tieši tāpat kā mēs, un, lai Viņš to varētu izjust, Viņam bija jābūt cilvēka dabai. Ebr.2:14 skaidri saka, ka Kristum tāpat bija „asinis un miesa” kā jebkurai cilvēka dabas būtnei, kas arī darīja to iespējamu. „Dievs ir Gars” (Jņ.4:24) pēc dabas un kā ‘garam’ Viņam nav asinis un miesas. Tā kā Kristum bija „miesiska” daba, Viņam nevarēja būt Dieva daba Viņa mirstīgās dzīves laikā.
Visi iepriekšējie cilvēku centieni pakļauties Dieva vārdam, proti, pilnībā pārvarēt kārdinājumus, cieta neveiksmi. Tādēļ „Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi” (Rom.8:3).
„Grēka alga ir nāve”. Lai izglābtos no šīs ķezas, cilvēkam bija vajadzīga ārēja palīdzība. Viņš pats nespēj būt pilnīgs. Kā miesīgas būtnes mēs nevarējām un nevaram labot miesu. Tādēļ Dievs iejaucās, atdodams mums Savu paša Dēlu, kuram bija mūsu „grēcīgā miesa” ar visiem tai piemītošajiem grēcīgajiem kārdinājumiem. Atšķirībā no visiem citiem cilvēkiem Kristus pārvarēja visus kārdinājumus, kaut arī neveiksmes un grēka iespējai Viņš bija pakļauts tāpat kā mēs. Rom.8:3 apraksta Kristu, kuram arī bija cilvēka grēcīgā daba – bet personīgi Viņš bija bezgrēcīgs. Dažus pantus augstāk Pāvils runā par to, ka dabīgajā miesā „nemīt nekas labs” un tā dabīgi saceļas pret paklausību Dievam (Rom.7:18-23). Šajā kontekstā ir vēl brīnumaināk lasīt Rom.8:3, ka Kristum bija mūsu „miesa”. Tieši šī iemesla dēļ un tādēļ, ka Viņš pārvarēja šo miesu, mums ir iespēja glābties no mūsu miesas; Jēzus dziļi apzinājās savai dabai piemītošo tieksmi uz grēku. Kad Viņu reiz uzrunāja „Labais Mācītāj”, Viņš atteica: „Kāpēc tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs” (Mk.10:17,18). Citreiz cilvēki sāka liecināt par Kristus diženumu Viņa darīto brīnumu dēļ. Jēzum nevajadzēja, lai kāds dotu liecību par cilvēku, „Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā” (Jņ.2:23-25). Ļoti labi pārzinādams cilvēka dabu, Kristus negribēja, lai cilvēki slavētu Viņu kā Viņu pašu, jo Viņš apzinājās savas dabas trūkumus.
Tas viss šķiet gandrīz neiespējami; ka mūsu vājās dabas cilvēks varēja būt bezgrēcīgs sava rakstura dēļ. Ir vieglāk noticēt tam, ka ‘Jēzus bija Dievs’ un tādēļ nevainojams. Šajā faktā arī slēpjas šīs mācības pievilcība. Tiem, kas pazina Jēzus pusmāsas pirmā gadsimta Palestīnā, bija līdzīgas sajūtas: „…vai nav visas Viņa māsas pie mums? No kurienes tad Šim tas viss? Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa” (Mt.13:56,57). Un neskaitāmi citi ir pieļāvuši šo pašu kļūdu.
PIRMĀ NODAĻA: Bībeles Pamati
Kāpēc tika pieņemta Trīsvienība 3-1 Pielāgošanās pagānismam | 3-2 Patiesa intelektuāla neveiksme? | 3-3 Domas, ka Jēzus nav cilvēks, psiholoģiskā pievilcība | 3-4 Ebreju ietekme uz Trīsvienību | 3-5 Netīrā politika un Trīsvienības doktrīna | 3-6 Trīsvienība: vēlme pēc atzīšanas | 3-7 Kā tika pazaudēts īstenais Kristus |
