Atkāpe 6: Kalvinisms    

Pirms pārsimts gadiem Kalvins mācīja ideju par predestināciju mūsu dzīvē, tādējādi mūsu brīvās gribas lēmumiem nav nekādas ietekmes mūsu pestīšanas jautājumā; mēs esam predestinēti pestīšanai vai noraidīšanai. Šī doma atspoguļojas arī dažās modernās idejās:

- Nav nekādas jēgas pielikt pūles Bībeles studijām vai reliģijai, jo ja mums jātiek pestītiem, tas notiks tā vai tā.

- Ir velns, kurš liek mums grēkot un sagādā mums lērumu problēmas pret mūsu pašu gribu. Šī nepareizā tendence ir izrunāta 6.nodaļā.

- Nav nekādas vajadzības lūgt, lai Dievs parūpējas par kādām mūsu dzīves situācijām, piem. sargā mūs ceļojumos, jo viss vienalga ir iepriekš noteikts. Zināmi vairāki pasaulīgi teicieni, viens no tiem bieži dzirdams lidostās: ‘Ja tava lidmašīna taisās pacelties, tā pacelsies.’

- Evaņģēliskās baznīcas māca, ka nav iespējams ticēt vai saprast Bībeli, ja vien Svētais Gars mums neliek to darīt.

Bībelē ir daudz saskanīgu iemeslu, kas ļauj mums noliegt šādu filozofiju:

Tas padara bezjēdzīgu visu priekšstatu par paklausību Dievam. Mums Bībelē nepārtraukti tiek atgādināts, ka mums jātur Dieva pavēles, un to darot, mēs Viņu varam iepriecināt vai sarūgtināt. Jēdziens par baušļiem kļūst bezjēdzīgs, ja vien Dievs mums neliek tos ievērot. Kristus piedāvā pestīšanu “visiem, kas Viņam paklausa” (Ebr.5:9).

Vēstulē ebrejiem 11. nod. ir parādīts, ka Dieva iejaukšanās mūsu dzīvē un pestīšanas dāvana ir saistīta ar mūsu ticību. Daudzie Bībeles piemēri par lūgšanām Dievam pēc atbrīvošanas grūtos laikos ir bezjēdzīgi, ja jau viss ir iepriekš noteikts. Tāpat arī pestīšana, kas ir mūsu ticības Kristum rezultāts ir kļuvusi bezjēdzīga.

Kristība ir priekšnosacījums pestīšanai (Mk. 16:16; Jņ 3:3-5). Kalvinisti to noliedz. Tai pat laikā pestīšana tika padarīta iespējama pateicoties Kristus darbam (2.Tim.1:10), nevis caur abstraktu pieņēmumu par predestināciju. Mums apzināti ir jāizvēlas saistīt sevi ar Viņu, ko mēs arī daram kristību brīdī. Rom.6:15-17 runā par saimnieku maiņu kristību brīdī, mainot dzīvi grēkos pret dzīvi paklausībā. “Jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti”. Doma par kļūšanu paklausīgam norāda uz brīvās gribas darbību, nevis uz kādu beznosacījumu predestināciju. Sekošana notiek caur klausīšanu Evaņģēlija vēstij. (Ro.6:17).

Dievam nav nekādas jēgas runāt savu Vārdu, ja mēs vienalga esam predestinēti. Nav jēgas arī sludināšanai; tomēr Bībele, gan tās pavēles gan tajā aprakstītie piemēri liecina par to, ka no sludināšanas vīri un sievas nāk pie pestīšanas. “Pestīšanas.. vārdam” (Ap.d. 13:26) ir jātop dzirdētam.

Mēs tiksim tiesāti pēc mūsu darbiem (Atkl.22:110. Kāpēc, ja jau mūsu brīvās gribas darbības nav svarīgas saistībā ar mūsu pestīšanu? Pāvils teica, ka jūdi, noraidot Dieva vārdu, sevi notiesāja kā nederīgus mūžīgai dzīvībai (Ap.d. 13:46). Viņi tiesāja paši sevi – un Dievs viņus neaizkavēja. Ja mēs sakām, ka Dievs predestinē dažus cilvēkus pestīšanai un dažus – nolādēšanai, tad Dievs iedarbīgi cilvēkus virza kļūt par grēciniekiem, tāpat kā Viņš tos virza būt taisnīgiem. Ādama grēka dēļ “pasaulē ienācis grēks un ar grēku - nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši” (Rom.5:12). Cilvēki mirst savu grēku dēļ (Rom.6:23), nevis tāpēc, ka Dievs tiem lika
grēkot vēl pirms Ādama grēka.
1.Kor.10 un daudzi citi panti, brīdinot ticīgos, rāda stāsta par tiem ticīgajiem, kuriem pagātnē bijušas attiecības ar Dievu, bet tad beigušās. Fakts, ka ir iespējams ‘atkrist no žēlastības’(Gal.5:4) nozīmē, ka nav iespējams būt “vienreiz pestītam, tātad uz mūžiem pestītam’, kā to māca kalvinisms. Vienīgi sekojot skaidrai mācībai mēs varam tikt izglābti (1.Tim.4:16).
Jēzus skaidri mācīja, ka Dieva vārda izpratne kaut kādā mērā ir atkarīga no mūsu brīvās gribas piepūles. “kas to lasa, lai uzmana” (Mt.24:15). Tā mēs ļaujam sev izprast pasauli – mums tas netiek uzspiests. Ir paralēles starp tikko pieminēto un bieži citētajiem Jēzus vārdiem “kam ir ausis, lai dzird”, vai saprot. Tas, ka mums ir ausis, lai dzirdētu līdzinās Dieva vārda lasīšanai. Dieva gars ir tik nepārprotami manifestējies caur Viņa Vārdu līdz pat tādai pakāpei, ka Jēzus var teikt, ka Viņa iedvesmotie vārdi “ir gars” (Jņ.6:63). Nav iespējams, ka Dieva gars varētu strādāt ar cilvēku atrauti no Viņa vārda, lai ietekmētu cilvēku klausīt vārdam.

“lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas” (Atkl.22:17), atsaucoties uz dzīvības vārdu, kas rakstīts evaņģēlijā. Šeit nepārprotami saskatāma brīvas gribas darbība nevis predestinācija. Līdzīgi kā Ap.d.2:21 rakstīts: “Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts” caur kristību Viņa vārdā.