Atkāpe 5:     

Personifikācijas princips    

Dažiem var šķist grūti pieņemt izskaidrojumu par velna personifikāciju, jo Bībele tik daudz atsaucas uz velnu, it kā tas būtu reāla persona, un tas daudzos cilvēkos izraisa samulsumu. To viegli var izskaidrot, atzīmējot, ka tā ir atzīta Bībeles pazīme, ka tā atdzīvina nedzīvas lietas, tādas kā gudrība, bagātība, grēks, baznīca, kuras tiek personificētas, tikai gadījumā ar velnu tam ir apvītas dažādas fantastiskas teorijas. Sekojošie piemēri to ilustrēs:

Gudrība ir personificēta.

“Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu! Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to.” (Sal.pam.3:13-15)

“Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus” (Sal.pam.9:1)

Šie panti, un arī visas citas nodaļas, kur tie parādās, rāda gudrību personificētu kā sievieti, bet tādēļ vien nevienam neienāk prātā, ka gudrība ir patiesi skaista sieviete, kura klejo pa pasauli; ikviens konstatē, ka tā ir ļoti vēlams raksturojošs lielums, kuru vēlas iegūt visi cilvēki.

Bagātība ir personificēta.

“Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai” (Mt.6:24).

Šeit bagātība tiek pielīdzināta kungam. Daudz ļaužu smagi pūlas, lai tiktu pie bagātības un tādējādi tā kļūst par viņu kungu. Jēzus mums šeit saka, ka mēs nevaram to darīt un reizē kalpot Dievam. Mācība ir viegla un saprotama, bet neviens tādēļ neiedomāsies, ka bagātība ir vīrs vārdā Mamons.

Grēks ir personificēts.

“..ikviens, kurš grēku dara, ir grēka vergs” (Jņ 8:34). “grēks ir valdījis nāvē” (Rom.5:21). “Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam - uz taisnību” (Rom. 6:16).

Līdzīgi kā gadījumā ar bagātību, grēks ir pielīdzināts kungam un tie, kas to dara, ir viņa vergi. Nekāda loģiska šo pantu lasīšana neattaisnos pieņēmumu, ka Pāvils māca par grēku kā par personu.

Gars ir personificēts

“Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša” (Jņ.16:13).

Jēzus šeit stāsta saviem mācekļiem, ka viņi saņems Svētā Gara spēku, un tas arī piepildījās Vasarsvētku dienā, kā mums vēsta Apustuļu darbi 2:3-4, kur ir rakstīts, ka “.. viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu”, kas viņiem deva brīnišķīgas spējas darīt brīnumainas lietas, lai pierādītu, ka viņu vara nāk no Dieva. Svētasi Gars nebija persona, tas bija spēks, bet, kad Jēzus par to runāja, viņš lietoja personas vārdu “viņš”.

Nāve ir personificēta

“Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds – nāve” (Atkl.6:8).

Izraēla tauta ir personificēta

“Es tevi atkal uzcelšu, ka tu stāvēsi atjaunota, Israēla jaunava! Tu greznosies vēlreiz ar savām roku bungām un iziesi riņķa dejā, priecīgi diedama” (Jer.31:40). “Es gan dzirdēju, kā Efraims žēlojās: Tu esi mani pārmācījis, un es mācījos kārtību kā iešanai jūgā nepieradināts teļš. Ļauj man atgriezties mājās, tad es atgriezīšos, jo Tu taču esi Tas Kungs, mans Dievs” (Jer.31:18). Šo pantu konteksts skaidri atklāj, ka pravietis nerunā burtiski par jaunavu vai Efraimu kā par personu, bet gan kā Izraēla tautu, kas šajā gadījumā tiek personificēta, līdzīgi kā Lielbritānija reizēm tiek personificēta kā ‘Britānija’, vai Džons Buls. Nav tādu reālu personu kā pieminētā sieviete vai vīrietis, tomēr par viņiem ir atsauksmes grāmatās un ir zīmēti viņu portreti, par kuriem ikviens zin, ka ar to ir domāta Lielbritānija.

Kristum ticīgie ir personificēti

“..līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru” (Ef.4:13). “viena miesa, viens Gars” (Ef.4:4). “Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi” (1.Kor.12:27). “Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs” (Ef.5:23). “Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa” (Kol.1:18,24). “Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu” (2.Kor.11:2). “Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies” (Atkl.19:7).

Visi šie panti acīmredzami attiecas uz draudzi, kuri bija patiesi Kristum ticīgie, dažreiz tie tiek nosaukti par “baznīcu”, tam nevajadzētu šķist pārsteidzoši nevienai no mūsdienu ortodoksālajām baznīcām, kuras jau sen ir pārstājušas būt par patiesām Kristum ticīgajām.

Patiesie ticīgie, tas ir tie, kuri tur un tic patiesai doktrīnai, kas tiek mācīta Bībelē, tiek salīdzināti ar “šķīstu jaunavu”, norādot uz šķīstu dzīvi, kāda būtu jādzīvo, un kā ar “miesu” – tāpat kā mūsu ķermenim ir daudz funkciju, tā arī patiesai baznīcai ir daudz pienākumu un tā veic dažādas funkcijas. Kad baznīca tiek saukta par “miesu”, neviens nedomā, ka tā ir atsevišķs indivīds, ne arī velnu vai sātanu kāds uzskata par grotesku briesmoni vai kritušu eņģeli, kā tas tiek tulkots, ja vien vīrietis vai sieviete nav pieņēmuši nepareizas idejas, kādas mūsdienās tiek atvasinātas viltus baznīcās.

No “Christendom Astray”, sarakstījis Roberts Roberts