Atkāpe 16:

Īsas Ziņas Par Izraēlas Vēsturi
No Abrahāma Līdz Mozum

Ābrahāms bija aicināts no kaldēju pilsētas Ūzas. Pirmais ebrejs. Dievs viņam un viņa ģimenei apsolīja Kānaāna zemi. Viņš nomira pirms apsolījumi piepildījās.

Īzaks. Ābrahāms bija gatavs upurēt savu dēlu Īzaku. Tā kā Ābrahāms bija ticīgs cilvēks, tad
Dievs vēlreiz apstiprināja savus apsolījumus. Īzaka gatavība mirt, padoties sava tēva gribai, ir Kristus ierašanās vēstnese. Apsolījumi tika atkārtoti Īzakam (1.Moz. 26: 3. - 5.).
Jēkabs - Īzaka dēls. Arī viņam tika atkārtoti apsolījumi. Viņam bija 12 dēlu. Rūbens - vecākais, Benjamiņš - jaunākais. Trešā dēla Levija pēcnācēji kļuva mācītāji. Jāzeps bija Īzaka mīļākais dēls.

Jāzeps. Bērnībā divreiz redzēja sapņus, kuros viņš valdīja pār saviem brāļiem. Kad Jāzeps brāļiem pastāstīja par sapņiem, viņi sāka viņu ienīst un pārdeva verdzībā uz Ēģipti. Ar laiku viņš kļuva par visas Ēģiptes pārvaldnieku un savāca lielus labības krājumus nākošajiem 7 gadiem, kuros bija paredzams bads. Lai glābtos no bada nāves Jēkabs un viņa dēli atbrauca dzīvot pie Jāzepa uz Ēģipti. Viņi un viņu pēcnācēji dzīvoja Hesemā. Ēģiptē tagad bija ļoti daudz ebreju un faraons sāka viņus uzmanīt, padarot par ēgiptišu vergiem.

Mozus piedzima šajā laikā. Glābjot bērnu no nāves, māte ielika viņu groziņā upes krastā. Garāmejot faraona meita ieraudzīja mazuli un pieņēma pie sevis. Kad Mozus izauga, viņš nogalināja ēģiptieti par to, ka tas sita ebreju. Tad Mozus aizbēga uz Midiāniju, kur ganīja Tetrus avis. Viņam laukā parādījās Dievs degoša krūma izskatā. Dievs lika Mozum iet pie faraona un atbrīvot ebrejus. Mozus darīja brīnumus, lai pierādītu, ka viņu sūtījis Dievs. Bet faraons neatlaida izraēlu. Tad Ēģipti piemeklēja 10 sodības: vardes, tumsa, krusa, un nāve vienā dienā visus pirmdzimušos ēgiptiešu zēnus. Katra ebreju ģimene šajā diena nokāva pa jēram un ar tā asinīm iezīmēja durvis. Tas simbolizē to, ka Jēzus asinis glābj mūs no nāves. Šī diena kļuva par pasā svētkiem.
Iziešana. Beidzot ebrejiem atļāva pamest Ēģipti. Viņus veda Dieva eņģelis mākoņu staba izskatā dienā un uguns staba izskatā naktī. Feraona kareivji izsekoja viņus līdz Sarkanajai jūrai. Šīs jūras ūdeņi pašķīrās, lai izlaistu cauri ebrejus, tad vilņi atkal sakļāvās, noslīcinot ēģiptiešus. Izraēlieši gāja pa tuksnesi uz apsolīto zemi Kanaānu. Dievs deva viņiem dzert ūdeni no klints un katru rītu sūtīja viņiem mannu. Kad viņi nokļuva līdz Sinaja kalnam, Dievs deva viņiem 10 baušļus. Tad viņi kļuva par Dieva Valstību. Viņi izveidoja speciālu telti, kurā lūdza Dievu. Viņiem tika doti priesteri un virspriesteris, lai tie pieņemtu upurus Dievam. Visi upurēšanas un svētīšanas elementi bija Jēzus Kristus vēstneši.

Apsolītā zeme. Beidzot izraēlieši lidz tai aizgāja. Pa priekšu izsūtīja 12 izlūkus. 10 no tiem atgriezās un teica, ka zemē nevar ieiet. Divi citi izlūki, Jozua un Kālebs pateica taisnību par Kanaānu un ieteica iet uz turieni. Viņi teica, ka, ja izraēlieši tic Dieva apsolījumam, tad viņiem ir jāieiet šajā zemē. Bet cilvēki noticēja 10 izlūkiem un ar to sadusmoja Dievu. Par to viņiem bija jāklejo tuksnesī vel 40 gadus, kamēr nenomira visi tie, kuri bija vecāki par 20 gadiem brīdī, kad izgāja no Ēģiptes.

Jozua bija Mozus vietnieks. Viņš ieveda izraēliešus Kanaāna zemē. Pirmā pilsēta, kuru viņi ieņēma bija Jērika, kurā dzīvoja Rahaba. Nākošo viņi ieņēma Aju.

Soģi. Kad izraēlieši iekārtojās, pār viņiem valdīja soģi un ķēniņš viņiem bija Dievs. Soģu starpā bija Gideons, Jefajs un Samsons. Viņi visi atbrīvoja izraēliešus no viņu ienaidniekiem, kuri ielauzās zemē par viņu grēkiem Dieva priekšā. Izraēla vēsturē ir daudz piemēru par viņu nepaklausību Dievam, par ko viņus sodīja ar kaimiņu tautu iebrukumiem valstī. Pēc tam izraēlieši nožēloja savus grēkus Dieva priekšā un Viņš viņus atbrīvoja no ienaidniekiem, bet viņi atkal grēkoja. Pēdējais soģis bija Samuēls. Viņa laikā izraēlieši atteicās no Dieva kā no sava ķēniņa un pieprasīja par ķēniņu cilvēku kā kaimiņu tautām.

Ķēniņi. Pirmais ķēniņš bija Sauls. Sākumā viņš bija labs cilvēks, bet ar laiku palika ļauns. Viņš neklausīja Dieva nolikumiem un izsekoja Dāvidu. Pēc Saula nāves par ķēniņu kļuva Dāvids, kurš bija viens no labākajiem izraēla ķēniņiem. Dievs viņam deva apsolījumus. Pēc viņa par ķēniņu kļuva Salamons. Pēc laba sākuma viņš vēlāk atkrita no ticības savu daudzo sievu dēļ, kuras bija no kaimiņu tautām. Pēc viņa nāves valsts sadalījās 2 daļās: 10 ciltis kļuva par Izraēlu, kuras pirmais valdnieks bija Jerobeāms, 2 ciltis, Jūda un Benjamiņš, kluva par Jūdas valsti. Pirmais valdnieks bija Rehobeāms.

Izraēlam nebija labu valdnieku. Šīs valsts iedzīvotāji pastāvīgi neklausīja Dievu. Viņš deva viņiem daudz priesteru, kuri centās pierunāt viņus būt paklausīgiem, bet cilvēki viņos neklausījās. Tāpēc asīrieši ieņēma viņu zemi un aizveda viņus gūstā. Pēc tam sagūstītie tika izsēti pa visu pasauli.

Jūdas valstij bija tikai daži labi valdnieki (piem. Asa un Hezekija), bet arī viņi neklausīja Dievu. Tāpēc viņu valsti ieņēma babilonieši, kuri sagūstīja iedzīvotājus un aizveda uz Babiloniju uz 70 gadiem. Pēc tam viņiem vairs nebija valdnieka. Pēc 70 gadiem viņi atgrizās Izraēlā Ezras, Jozuas un Nehemija vadībā. Zerobābels kļuva par galveno. Sākumā pār izraēliešiem valdīja persieši, pēc tam grieķi un vibeidzot romieši. Kad piedzima Jēzus, pār viņiem valdīja Roma. Par to, ka ebreji atteicās no Jēzus, Dievs sūtīja Romiešus iznīcināt Jeruzālemi 70.g.m.ē.. Un visi ebreji tika izsūtīti no Izraēlas.

Pēdējos 10 gados ebreji ir sākuši atgriezties Izraēlā un tas ir Vecās Derības pareģojumu piepildījums. Izraēlas atdzimšana ir nepārprotama zīme, ka drīz atgriezīsies Jēzus un Izraēlas valsts kļūs par Dieva Valstību.